Rīga +8°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Laimas mīlestības
Laima pēc tam atgriezās universitātē, bet uzzināja, ka viņas iecienītie pedagogi pārcelti citā darbā vai devušies uz ārzemēm, tāpēc studijas vairs neturpināja. Izlēma vairāk laika veltīt tulkošanai, dzejai un pašmācībai. Kopā ar studiju biedreni Veroniku Strēlerti viņa sāka atdzejot izcilākos itāļu renesanses autoru darbus. Laimai pareģoja dzejnieces nākotni.
Tikmēr Laimas dzīvē ienāca agronomijas students Fricis Osis, pārtikušas zemnieku ģimenes dēls no Kandavas Upesjāņiem. Tur viņa tēvam bija liela iekopta saimniecība, māja ar diviem balkoniem, neliela ķieģeļu ražotne, dīķi, jēri un zirgi, pļaujmašīna, motocikls… Jau 1938. gada 30. oktobrī viņi salaulājās Arhibīskapa katedrālē (Doma baznīcā), bet kāzu svinības notika Akurateru mājā. Kāzu fotosesija notika otrā stāva Gaišajā salonā ar Luija XVI stila balto mēbeļu garnitūru un Latvijas labāko meistaru gleznām. Šo salonu Akuraters bija iekārtojis līdzīgi tiem, ko redzējis Parīzē.
Skaistas bildes parādījās arī presē. Laimas līgavas plīvurs bija visa paklāja garumā, bet jaunā pāra laime nesasniedza to garumu…
Jau pēc nepilna gada Frici iesauca Rīgas kājnieku pulka rotā, kas vēlāk tika pārvietota uz Latgali. Marija dusmojās, ka viņš noslēpis to, ka nav izgājis armiju. Tikmēr Fricis ar Laimu sarakstījās, Laima brauca arī uz satikšanos armijas nometnē.
Tobrīd Laima tēva piemiņai bija paspējusi sastādīt savu mīļāko Jāņa Akuratera dzeju izlasi, kas tika izdota grāmatā, un 1940. gada 30. martā pasauli ieraudzīja Laimas un Friča dēls Jānis Viesturs. Žurnālā Zeltene tad parādījās ziņa: «Akurateru mājā liels prieks – Laimai piedzimis dēls!»
Viņš uzauga vectēva celtajā mājā, taču Marija, izvešanu gaisotnē baidoties par meitu un mazdēlu, abus aizsūtīja uz laukiem pie paziņām. Tikmēr Fricis armijā nelaimīgi guva traumu, gandrīz zaudējot redzi. Pēc tam viņš tika atvaļināts, ārstējās. Kad aizbrauca uz tēva mājām, drīz vien tika izvesta visa Ošu dzimta, Frici ieskaitot. Par to Laima uzzināja tikai vēlākajās Friča vēstulēs no Sibīrijas.
20 garus gadus abu dzīve bija vēstules un dzeja, ko Laima rakstīja un kopā ar paciņām sūtīja mīļajiem sibirjakiem.
Laima rakstīja ne tikai Fricim, arī draugiem. Gleznotājam Oskaram Kalējam viņa rakstīja: «Mēs esam noliekti pie zemes, un tumšais laiks auļo mums pāri ar saviem smagajiem riteņiem.»
Tolaik, 1942. gadā, Laima arī savam dēlam uzrakstīja vēstuli, ko viņš atrada un izlasīja tikai pēc mātes nāves: «Ko lai Tev saku, kā lai Tevi nosargāju, kā lai Tevi ieceļu saulē? Visas tās rūgtās atziņas, kas manī sakrājušās, Tev neko nedos, es nedrīkstu aizkraut ar viņām Tavu gaišo ceļu. Es ticu, ka Tavs liktenis nevedīs Tevi pa tādiem posta muklājiem, kādu man vajadzēja brist. Lai Tavs ceļš ir brīvs un lai baiga ēna nekrīt pār viņu. Ej droši un apgaismo pasauli ar savas paša sirds spožumu ..»
