Rakstnieka Jāņa Akuratera dzimta. Māja palika, pēcnācēji – ne

Dzimtas stāsts
Liena Britāne
Ievas Stāsti
15. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Gvido Kajons, no Jāņa Akuratera muzeja ahrīviem
13. janvārī latviešu dzejniekam, rakstniekam un politiķim, vienam no Latvijas dibināšanas iniciatoriem, pirmajam Tēvzemes balvas literatūrā saņēmējam bija svinama 144. dzimšanas diena. Akurateru ģimene tika fotografēta žurnālā Atpūta, kas iznāca 1935. gada 11. janvārī. Jaunuzceltajā ģimenes mājā pie sava grāmatplaukta stāv Jānis Akuraters un viņa meita Laima. Viņa kundzei Marijai klēpī ir kaķis Ķipars, pie kājām suns Arguss.

Šī stāsta galvenie varoņi ir četri – Jānis Akuraters (1876–1937), viņa sieva Marija Anna Akuratere (1887–1972), abu meita Laima Agita Akuraters Osis (1910–1969) un Laimas dēls Jānis Viesturs Osis (1940­–2000). Tālāk šis Akurateru dzimtas zars nesakuploja. Taču Latvijai palika ģimenes māja, kas nu ir muzejs un stāsta par to, kas paliek pēc dzīves, jo ir cilvēki, kuri iedami neaiziet.

Leģenda vēsta, ka Akurateru dzimta Latvijā aizsākās pēc Napoleona karagājiena, kad kāds franču armijas kareivis apprecēja Salas muižas kalponi un palika uz dzīvi Latvijā. Tālāk dzimta sakuploja, dzima dēli, kas izklīda pa Jēkabpils novadu, un uz viena dzimtas zara stingri uz kājām nostājās Jāņa vecāki Dārte un Juris Akurateri. Varbūt franču asiņu gēni, sajaukušies ar latviešu asinīm, vēlāk mežsarga dēlam Jānim Akurateram lika vienlīdz stipri mīlēt dabas krāšņumu un Parīzes bohēmu?

Mantojot mātes vaibstus, Jānis pasaulē ieradās 1876. gada 31. decembrī, kas pēc šodienas kalendāra ir 13. janvāris. Viņa dzimtās mājas Jaunzemji atradās Dignājas pagastā. Biržos sākās skolas gaitas, bet vēlāk, Jēkabpilī mācoties, viņš tālredzīgi pie privātskolotāja mācījās franču valodu.

Vēlāk, mīlot tēva darbu, devās uz Tulas guberņu stāties mežkopības skolā, tomēr drīz atgriezās mājās un trīs gadus strādāja lauku darbus, devās meža apgaitās.

Šos savus kalpa zēna gadus viņš vēlāk nostalģiski uzskatīja par vislaimīgākajiem. Pat viņa pirmais publicētais dzejolis ir par meža taku burvību.

Ar to gan nepietika, tāpēc nokārtoja skolotāja eksāmenu un, strādājot mazās skoliņās, cītīgi turpināja mācīties franču valodu. Rakstot vēstules uz mājām, arvien tās sāka ar «Mīļie» vai «Mīļo māmiņ»… Tad devās uz Rīgu un sāka strādāt par skolotāju Iļģuciemā. Jau šai laikā viņš sāka drukāties avīzēs.

Nākamā lapa

Nākamais: Un tad atnāca 1905. gads

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs