Pārsteidzoši latviskā Kanāda!

Kultūra
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
Ieva
Ieva
8. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock, Aiva Kanepone un Inga Ūdre
Nekad nebiju sapņojusi par Kanādu. Tik tālu, tik dārgi, un – kas gan tur varētu būt tāds īpašs? Bet mans koris sasparojās doties uz Latviešu Dziesmu svētkiem Toronto, un nevarēju taču viena palikt te. Un tur, okeāna otrā krastā, sev atklāju milzīgu, krāšņu un neparastu zemi. Starp citu, ar skaistu, sentimentālu latviskuma piesitienu!

Starp debesskrāpju salām

Tveice, milzums reibinošu debesskrāpju un kā no multenes izbraukušas krāsainas smagās mašīnas ar smieklīgiem skursteņiem. Tāda mūs sagaida Toronto, Ontārio reģiona galvaspilsēta milzīgā Ontārio ezera krastā. Džetlaga jeb straujās laika joslu maiņas dēļ viss šķiet kā sapnī.

Mūsu hostelis atrodas mīlīgā privātmāju rajonā, kur reibinoši smaržo pēc Japānas ceriņkoku ziediem un no dārza paveras sirreāls skats uz debesskrāpjiem. Saimniece, minisvārkos tērpta ķīniete Angela, pārsteidz ar negaidīti švaku angļu valodu, arī debesskrāpju rajonā, kurp dodamies vakariņot, visapkārt zum japāņu, ķīniešu un korejiešu valoda. Toties ramen zupa ir pasakaina!

Sākumā Toronto šķiet jocīga: pilsēta it kā jau beidzas, visapkārt meži un ielejas, bet pēkšņi – atkal debesskrāpji! Pilsētas noslēpums atklājas, paveroties no CN torņa augstumiem, – tā sastāv no daudzām debesskrāpju salām, kas izdīgušas parkos un privātmāju rajonos. Senākie Toronto iedzīvotāji vēl atceras pilsētu ar vēsturiskajām ēkām centrā, taču tagad tās ielenkuši un aprijuši simtstāvji. Paskaitīju – augstākajiem tiešām ir ap septiņdesmit stāviem! 

Trakojošā straume

Kanāda ir neaptverami liela, piemēram, no Hamiltonas uz Vankūveru jābrauc piecas dienas! Mans šā ceļojuma zaļais dārgakmens bija Niagāras ūdenskritums.

Turp dodamies jau nākamajā dienā. Vispirms nākas noorientēties, lai neaizšautu uz nepareizo Niagāru (Niagara on the Lake) vai nejauši neiebrauktu Amerikā, kas sākas tūlīt otrā krastā. Skats no Kanādas krasta esot desmitkārt skaistāks, turklāt Trampa robežsargi mūs atsviestu atpakaļ kā zirņus!

Ūdenskritumam garām pabraukt ir neiespējami, jo dunoņa dzirdama jau pa gabalu. Par pašas ūdens sienas apbrīnošanu jāmaksā nav, taču 25 CAD* samaksājām par dienu autostāvvietā. Un jau no tās redzam zaļās krācītes un milzu tvaika mākoni. Atliek pieiet upei tuvāk, un Niagāra vienkārši nobur. Tā, ka tu cilvēks fascinēts ej gar krastu un nevari nolaist acu no zaļā, joņojošā vai baltās putās mutuļojošā ūdens, un gribi to visu nofotografēt ar telefonu vai acīm un paturēt atmiņā mūžīgi mūžos.

Kritumi patiesībā ir trīs – lielais Pakava jeb Kanādas kritums, daudz šaurākais Amerikas un tam tieši blakus Līgavas plīvura ūdenskritums. Reiz te pat risinājies neveiksmīgs kariņš, kurā Amerika cerēja savākt visu Niagāru, tomēr kanādieši nepiekāpās.

Ūdenskrituma apkārtne pārvērsta par lielu izklaižu rajonu ar viesnīcām, atrakciju parkiem, delfināriju, restorāniem. Bet blakus Niagāras spēkam un vērienam tas viss šķiet nenozīmīgi.  

Pavadām tur visu dienu. Kad iemaldāmies kafejnīcā ar stiklotu terasi virs paša Pakava krituma, ēdu burgeru un brīžam, neticībā sev kniebdama, vienkārši lūkojos uz septīto pasaules brīnumu savā priekšā. Suvenīru veikalā atmiņai nopirku trīs (trīs!) T kreklus, vienu no tiem neglītāku par neglītu. Attaisnojums – es biju noburta. Pēc tam izejam pa pazemes tuneļiem zem paša ūdenskrituma – tur visiem izdala dzeltenus plēves mētelīšus, tad ilgi jānīkst rindā slapjos tuneļos, visbeidzot nonākam pie pašauras izejas, kurai galā gāžas tāda kā milzu duša. Pēc tam ļauj iziet uz terases kanjona apakšā, pašā ūdenskrituma malā, un izjust ūdens sienas spēku. Ik sekundi nogāžas 3 tonnas ūdens! Nesaprotu, kā varēja palikt dzīvi daži trakie, kuri te nobrauca mucās?  

Niagāras obligāti jāizdara ir brauciens ar kuģīti. Tikai tā var ieskatīties kritumam sejā. Puse kuģīšu ved sarkanus, puse zilus pasažierus – krāsu nosaka lietusmētelīši, kurus piešķir braucējiem. No Amerikas krasta pukšķina zilie Maid of the mist, no Kanādas – sarkanie Hornblow. Kā joko mūsu Kanādas draugi – ja kāds iekrīt ūdenī un izpeld nepareizās valsts krastā, lai glābēji viņu var iestumt atpakaļ. Mūsu kuģis Pakava ūdenskritumam piebrauc tik tuvu, ka miedzu acis miljons ūdens pilienu šaltīs, bažīgi cerot, ka kapteinis zina, ko dara, un trakā straume mūs neapgāzīs.

Visbeidzot vienkārši guļam pļaviņā un baudām Niagāras krāsas un šalkas. Un ļaujam, lai ar mums koķetē melns putnelis ar sarkaniem ģenerāļa uzplečiem un spalgu mašīnas signalizācijas balstiņu. Izrādās, sarkanspārnu strazds!

Uz Niagāru atbraucam vēlreiz – uz Balto ūdeņu pastaigu. Dažus kilometrus aiz krituma, kur upe jau tuvojas Ontārio ezeram, izveidota laipa gar krācēm. Vispirms ar liftu nolaidies 70 metru kanjona dziļumā, un tad tevi no trakojošā ūdens šķir tikai margas. Sestās pakāpes krāces, vismežonīgākās un niknākās! Iekritīsi – samals smūtijā!

Betmens Kanādas karogā

Kanādas dienu sagaidām pie draugiem galvaspilsētā Otavā. Tā ir daudz mierīgāka pilsēta nekā dinamiskā Toronto un vismaz izskatās pēc tradicionālas pilsētas – ar vēsturisko centru ap Parlamentu. Todien tur visi līksmi izgājuši ielās, pat suņiem kļavu lapām rotāti apmetnīši, bet kvēlākie patrioti uzcirtuši no Kanādas karogiem darinātus kostīmus. Visur skan: Happy Canada day! Arī es vispārējā eiforijas vilnī nofotografējos kopā ar karogā tērptu Betmenu, bruņotu policistu un diviem Arizonas indiāņiem. Pēc tam dodamies ēst… bebru astes. Esot nacionālais gardums… Par laimi, tās izrādās lielas, taukos fritētas pankūkas bebra astes formā.

Kanādieši lepojas ar savu dabu un paši ir pārgājienu un laivošanas fani.

Milzīgi dabas parki, lielie ezeri, krāčainas upes, baltām ūdensrozēm pilni purva ezeriņi… Otavu ieskauj klinšainais Gatino parks. Pārgājienam gan jāsagatavojas, vismaz jāizlasa instrukcijas par lāčiem. Pat Otavā pagājušā gadā 14 reizes ieklīduši lāči! Par laimi, melnie lāči, ne jau grizli. Tātad – ja satiec melno lāci, nemaz nemēģini izlikties beigts vai nekaitīgs un maziņš! Gluži otrādi – ja no tikšanās izvairīties nevar, jācenšas likties lielākam un draudīgākam. Un pārtika rūpīgi jāslēpj, lai ķepaiņus nepievilinātu. Kanādā dzīvnieki jūtas droši – bruņurupuči sildās saulē pie ezera, melnās vāveres un burunduki nebaidās ne no kā, bet skunksi slapstās pa krūmiem un izplata negantu skābenu gumijas dvaku.

Izzudusī civilizācija

Milzīgie totēmu stabi Otavas Civilizāciju muzejā patiešām ir kā sastapšanās ar citu civilizāciju. Platām acīm izstaigājam visu indiāņu ekspozīciju ar satriecošiem mākslas darbiem un leģendām, tupat blakus ir liecības par to, kā parastas eiropiešu masalas un cūciņas no zemes virsas noslaucīja veselus pamatiedzīvotāju ciemus, kā tūkstošus indiāņu bērnu atņēma ģimenēm un aizveda uz misionāru internātskolām un kā lielā kampaņā izšāva ziemeļu indiāņu pajūgu suņus…  Neaptverami pretrunīgs ir indiāņu stāsts. Arī līksmo svētku noskaņu Otavā caursit algonkinu cilts indiāņu pikets ar saukļiem Atdodiet mūsu zemes. Indiāņu tautu Kanādā bijis daudz – mednieki, zemkopji, zvejnieki, ziemeļbriežu audzētāji… Reiz Kanādas teritorijā bijušas pat apmēram piecsimt dažādas pamatiedzīvotāju valodas, no kurām saglabājusies tikai daļa.

Pēc tam es visur ar skatienu vērīgi meklēju indiāņus, taču tagadējā Kanāda ir pārāk liels tautu katls – ar japāņiem, ķīniešiem, indiešiem… Droša par to, ka manā priekšā tiešām stāv indiānis, jūtos tikai indiāņu rezervātos. Kanādas lielākajā rezervātā, kas atrodas pie Lielās upes Sešu nāciju teritorijā Niagāras ielejā, apmetušies ap 13 tūkstošiem indiāņu, kopumā sešas irokēzu ciltis – mohauki, kajugi, onondagi, oneidi, seneki, tuskarori un arī daži lenapu indiāņi. Kā izskatās rezervātā? Pilnīgi parasti ciemati, mājas ar dārziem, skolas, veikali. Meitene Mākslas galerijā mums uzreiz izstāsta, ka ir indiāniete. Brilles, īsi apgriezti mati, T krekliņš – meitene kā meitene. Tikpat ikdienišķi izskatās arī viņas kolēģes un puiši, kas vienā no zālēm labo kanalizāciju. Tikai viens no santehniķiem izskatās pēc Goiko Mitiča, jo ir ar bizi. Vēlāk pie upes sastopam otru Goiko Mitiču ar garu, melnu matu asti, bet viņš ir tramīgs. Mūsu tuvošanos sajutis kā zvēru uz meža takas, satin makšķeres un aizslīd ātri kā čūska. Nu, protams, kuram gan patiktu justies kā zooloģiskajā dārzā? 

Tomēr idille ir mānīga. Indiāņi nebija gatavi ne balto cilvēku slimībām, ne baudām. Tagad daudzi slimo ar diabētu un alkoholismu un dzīvo no valsts pabalstiem. Kanādai vēl ilgi nāksies maksāt par to, kas nodarīts zemes pamatiedzīvotājiem. Viens no maksas veidiem gan ir tāds… jocīgs. Mohauku rezervātā pie Kingstonas piestājām marihuānas stacijā. Kopš pērnā gada oktobra marihuāna Kanādā ir legalizēta. Un indiāņiem šajā biznesā piešķirts atvieglots nodokļu režīms. Līdzīgi kā azartspēļu biznesam Amerikas indiāņiem. Narkotikas tur var dabūt, pat nekāpjot ārā no mašīnas. Veikaliņos – burkās kā konfektes tiek piedāvātas padsmit marihuānas šķirnes: Prezidents, Košeru, Zilais sapnis, Kāzu kaņepes, Melnā, Nāves burbulis, Lucifers… Nepirkām gan.

Menonītus nefotografēt!

Toties Svētā Jēkaba fermeru un blusu jeb sīkumu tirdziņš Kičenerā ir iespēja savām acīm paraudzīties uz menonītiem – tā ir visai noslēgta, ļoti miermīlīga reliģiska kopiena, kurai viens no atzariem ir vēl vairāk noslēgtie amiši. Tieši šo kopienu dēļ daudzviet pie ceļiem redzama zīme ar zirga pajūgu – viena no kopienas īpatnībām ir centieni atteikties no tehnikas progresa. Tiesa, jaunie menonīti tomēr brauc ar auto, daži pat lietojot mobilo telefonu. Taču amiši atsakoties pat no elektrības.

Biju dzirdējusi, ka menonīti nevēlas, lai viņus fotografē, un par to pārliecinos, kad tirdziņā grasos bildēt ciedru koka trauciņus – pat tad tukla kundzīte mani aptur ar No photos! Un tā nu izteiksmīgos menonītus ar bārdām, uzvalkos un melnās cepurēs un viņu dāmas jaukajās aubēs jāpatur vien atmiņā. Mans vīrietis vienīgi pagūst paslepus noķert kadru ar lellēm līdzīgajām menonītu meitenēm garās, puķainās kleitās un aubēs.

Mazā bēgle Ausma

Bet Kanādas latvieši – tas ir tik dziļš stāsts, ka baidos pat sākt. Trimdas latviešu tur ir daudz, un daudzi joprojām patriotiski līdz sirds dziļumiem. Ir pat vairāki latviešu draudžu lauku īpašumi, kur notiek nometnes un pasākumi, – Saulaine, Tērvete, Sidrabene…  Mūsu korim ir pasakaina privilēģija – Kanādas latvieši koristus izmitina Sidrabenē netālu no Hamiltonas. Nonāku tur pašā Jāņu vakarā – lai visi paspētu, šoreiz Jāņi tika rīkoti Pēterdienā. Un Kanādas daba piepeši ir kļuvusi tik latviska – uzkalniņi, upītes līkumi, pļavas ar sarkano āboliņu… Ilūzijai traucē tikai lielās ziedošās katalpas un bezkaunīgie burunduki. Uz Jāņiem, kurus sarīkot palīdz arī mūsu Salaspils koris, sabrauc kanādiešu ģimenes ar latviešu saknēm, pie upītes ir vainagi, ugunskurs, pūdele, ugunsplosts, līgodziesmas un zaļumballe ar Rumbas kvartetu.

Bet mūsu kora koncerts latviešu veco ļaužu mītnē Kristus dārzs izvēršas tik emocionāls, ka asaras birst gan klausītājiem, gan dziedātājiem. Latviešu pēdas atrodu arī abos lielajos muzejos. Toronto vēstures un mākslas muzejā pie laikam jau pasaulē labākās dinozauru ekspozīcijas slēpjas vitrīna ar dzintariem, un pieci no eksponātiem nākuši no Latvijas – krelles, brošas, saktiņa. Savukārt Otavas Civilizāciju muzejā ieraugu fotogrāfiju ar gaišmatainu meitēnu, kam tiek dāvināta lelle. Ausma Rowberry, toreizējā Ausma Lēvalde, bijusi piecdesmit tūkstošā imigrante, un par to viņu apsveicis Helifeksas mērs. Kad ielieku Ausmas foto feisbukā – ja nu Latvijā atrodas radi? –, atklājās, ka viņa strādājusi Toronto Universitātē un joprojām varētu būt dzīva. Satikties gan neizdodas. Varbūt citreiz?

Bet Latviešu Dziesmu un deju svētki Toronto ir plašs pasākums ar izstādēm, koncertiem, teātra izrādēm un ballēm. Ieradušies ap pieciem simtiem dejotāju un tikpat daudz dziedātāju – trimdas svētkiem ļoti daudz – mirdzošām acīm, pašu darinātos vai mantotos tautastērpos… Un koru lielkoncertā Mattamy arēnā notiek kas negaidīts, kas aizkustina un saliedē dziedātājus un klausītājus. Skan Māra Sirmā diriģētā Lec, saulīte, un tieši pie vārdiem Lec, saulīte, spīdi, spoži notiek pretējais – arēna iegrimst pilnīgi melnā tumsā. Bet koris turpina dziedāt, it kā nekas nebūtu noticis. Kad dziesma nodziedāta līdz galam, uzzinām, ka elektrība pazudusi visā rajonā un, lai bojājumu novērstu, vajadzēs vismaz pusotras stundas. Svētku virsvadītājs Juris Ķeniņš ruporā vaicāja, vai koristi un skatītāji gribētu turpināt tumsā. Jā! Diriģentiem lūdzam novilkt frakas, lai vieglāk saredzēt balto roku mājienus, un turpinām dziedāt. Un no skatītāju rindām pretī mirguļo telefonu lukturīša zvaigznītes. Kāda nots un vārds varbūt arī pazuda, bet tā sajūta…

Ko darīt Toronto?

* Labākais glābiņš no karstuma – ar kuģi izbraukt līcī!

* Vērts ieskatīties arī 30 kilometru garajā ar tuneļiem saistītajā pazemes Toronto (ieejai meklē krāsainos burtiņus PATH).

* Topa atrakcijas ir Riplija akvārijs (vairāk patiks bērniem) un 553 metrus augstais CN tornis, no kura redzams iespaidīgs skats.

* Aizraujošs ir Toronto Mākslas un vēstures muzejs. Paguvām izstaigāt tikai kādu piekto daļu no tā – tik daudz tur ir dārgumu!

Ja dodies uz Niagāru

* Ja gribi apmeklēt vairāk atrakciju, laba lieta ir Niagara Falls Adventure pass. Mazliet lētāk, un nebūs jāstāv rindās! Var izmēģināt arī trošu ceļu, var uzbraukt Skylon tornī, lai izbaudītu skatu no augšas, var izbraukt ar panorāmas ratu vai ierasties uz vakara uguņošanu.

* Hornblow kuģīša biļete – ap 25 CAD (cenai visur pieskaitīja vēl nodokli), tuneļi – apmēram tikpat. Balto ūdeņu pastaiga – ap 20 CAD.

* 1 CAD (Kanādas dolārs) ir aptuveni 0,67 eiro.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+