• Šobrīd

    weather img

    Rīga +12°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Leģenda: kā savulaik Amerikā radās brīvdabas kinoteātri

    Kultūra
    Dagnija Zīverte
    Dagnija Zīverte
    Ieva
    Ieva
    8. jūnijs, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Šobrīd savu atdzimšanu piedzīvo brīvdabas kinoteātri – ne jau tāpēc, ka bez tiem mēs nevarētu iztikt. Kinoteātra kvalitātes filmas mēs tīri labi varam skatīties, ērti atlaidušies savā dīvānā, nokrāvušies ar uzkodām un dzērieniem, komandējot tālvadības pulti pēc sirds patikas. Vienīgais iemesls vēlā vakara stundā doties ar automašīnu noskatīties filmu, ir pats pasākums. Tas tomēr ir tik romantiski!

    Pults pavēlnieki

    Tumsa, bezgalīgas zvaigžņotas debesis virs galvas, milzu kabrioletu jumti nolaisti, un mašīnās sēd laimīgi amerikāņi. Un skatās kino, kas plašās stāvvietas priekšpusē ir atritinājies uz milzu ekrāna. Romantiski pārīši, kas tikai izliekas iedziļinājušies filmas saturā, bet patiesībā to vien domā, kā piekļūt viens otram vēl drusciņu tuvāk. Saticīgas ģimenes – tētis un mamma priekšējā rindā, bet aizmugurē līksmu bērnu bariņš. Draudzīgas jauniešu kompānijas, kas pēcāk redzēto apspriedīs vietējā kafejnīcā pie kūpoša ābolpīrāga un kokakolas.

    Šitik romantiski mēs iedomājamies amerikāņu drive in kino tradīciju, vai ne? Un patiešām – gandrīz trīsdesmit gadu garumā brīvdabas kinoteātri tik tiešām bija amerikāņu vidusšķiras populārākā izklaide. Automašīnas sēdeklī noskatītās kinofilmas veselai amerikāņu paaudzei ir uzbūrušas skaistas, romantiskas un jutekliskas atmiņas.

    Par laikiem, kas bija drusku gaišāki un vienkāršāki. Un brauciens uz kino bija piedzīvojums.

    Mammai par prieku

    Trīsdesmito gadu Amerikā mūsdienu kino skatīšanās ieradumi (un bezgalīgais piedāvājums!) būtu kas pilnīgi neiedomājams. Pat televizori bija tīra fantastika, ko savās laboratorijās perināja traki zinātnieki. Vienīgā iespēja skatīties kinofilmas bija teātri.

    Amerikāņa Ričarda Hollingseda miesās varenā mamma kaislīgi mīlēja kino, taču kinoteātrus gan nevarēja ciest. Iespiešanās to šaurajos, neērtajos sēdekļos bija pazemojoši mokoša – ja vispār iespējama –, un piesmakušais gaiss lika trakot viņas astmai. Prātodams, kā lai māmuļu iepriecina, Ričards atsauca atmiņā automašīnu kinoseansus, kas pāris reižu tika uzrīkoti, kad pilsētu ielās sāka ripot pirmās automašīnas. Lielu popularitāti tie neieguva, tomēr Ričards nolēma riskēt un šo ideju patentēt. Un gadu vēlāk, kādā smaržīgā 1933. gada maija vakarā Ņujorkas pievārtē Ņūdžersijā tika atvērts pirmais brīvdabas kinoteātris, kas potenciālos skatītājus viesmīlīgi aicināja ierasties ar visu ģimeni – laipni gaidīti arī jūsu skaļie bērni!

    Jāpiebilst gan, ka trīs gadus vēlāk Hollingseds bija spiests savu rūpalu pārdot – automašīnu (un līdz ar to arī apmeklētāju) tolaik vēl bija maz, un līdzekļus, ko viņš bija ieguldījis stāvlaukuma iegādei un apskaņošanas iekārtai, tā arī neizdevās atpelnīt.

    Amerikāņu sapnīši

    Viss mainījās pēc Otrā pasaules kara. Amerika atviegloti uzelpoja un bija gatava dzīvei. Visapkārt valdīja romantiska mīlestība, dimdēja baznīcu zvani, un pasaulē cits pēc cita nāca bēbīši. Noguruši no mitināšanās pieputējušos lielpilsētu dzīvoklīšos, jauni un veci amerikāņi nu sapņoja par savu māju piepilsētā, ko ieskautu zaļš mauriņš un baltu dēlīšu sēta. Un par lielu auto, kas gādīgos ģimenes tēvus ik rītu ripinātu uz pilsētas biroju.

    Ekonomika plauka un ziedēja, un dzīve tobrīd šķita skaista.

    Vienīgais, kā pietrūka pilnai laimei, bija iespēja piektdienas vakarā izklaidēties kopā ar visu ģimeni – ārpus mājas. Tāpēc laimīgo ģimeņu automašīnas vakaros aizvien biežāk devās līdz tam nīkuļojošo brīvdabas kinoteātru virzienā. Gaisotne tur bija lieliska – atšķirībā no iekštelpu kinoteātriem varēja baudīt ne vien filmu, bet arī uzkodas un dzērienus, vēsā mierā piekūpinot savu auto ar cigarešu dūmiem. Jaunieši netraucēti varēja ļauties skūpstiem, bet vecāki nebija spiesti sarkdami kušināt savu atvašu bariņu vai meklēt auklīti, lai paši pāris stundu varētu pavadīt kino. Tagad bērni devās saviem vecākiem līdzi, nereti jau ietērpti pidžamās, lai, atgriežoties mājās, uzreiz varētu turpināt kino skatīšanos savos sapnīšos.

    Zvaigznes par dolāru

    Četrdesmito gadu beigās brīvdabas auto kinoteātri auga kā sēnes pēc lietus – ik gadu durvis vēra simtiem jaunu. Piecdesmito gadu sākumā ASV to bija jau vairāk nekā četri tūkstoši. Lielākais un iespaidīgākais – Johnny All-Weather Drive-In Ņujorkas lepnajā Longailendas rajonā, iespaidīgumā tas neatpalika no pieklājīga mūsdienu mūzikas festivāla. Tas vienlaikus varēja satilpināt teju trīs tūkstošus automobiļu, turklāt tā teritorijā darbojās ne vien plašs restorāns ar jumta terasi ērtai kino vērošanai, bet pat īpaša ratiņu sistēma, kas vecākiem atviegloja vairāk nekā kilometru garo ceļu līdz bērnu laukumam. Laukumā strādāja divdesmit cilvēku auklīšu komanda.

    Turklāt spīvās konkurences dēļ šie kinoteātri savus skatītājus lutināja ne vien ar filmām, restorāniem un bērnu rotaļlaukumiem, bet arī nelieliem zoodārziem, deju plačiem, karuseļiem, atrakcijām un pat uguņošanu vakara noslēgumā.

    Bieži vien uz kinoseansa atklāšanas pasākumiem tika nolīgti filmās redzamie aktieri, pat augstākā līmeņa Holivudas zvaigznes.

    Tāds brauciens uz kino bija izklaide visa vakara garumā. Te varēja iepazīties ar puišiem un meitenēm no kaimiņu pilsētiņas, uzzināt visus pikantos jaunumus – vērot veidojamies jaunus pārīšus un paraugģimenes plūcamies. Un cenas bija neatvairāmas – ilgu laiku iebraukšanas cena automašīnai bija viens dolārs!

    Gaidīti visi!

    Auto kinoteātru neparastais formāts skatītājus vienlaikus gan turēja drošā attālumā citu no cita, gan arī savā ziņā satuvināja. Brīvdabas kinoteātrī bija gaidīti pilnīgi visi – lai no kāda pilsētas rajona, sociālā slāņa, tautības un rases nākuši. Dažos dienvidu štatos, kur spriedze starp dažādām rasēm pastāv vēl šobaltdien, tieši brīvdabas kinoseansi bija pirmie publiskie pasākumi, ko bija ļauts apmeklēt arī afroamerikāņiem. Brīvdabas kino nešķirojot pieņēma visus – arī visnabadzīgākos, arī cilvēkus ar īpašām vajadzībām, kam nācās grūti nosēdēt parasto kinoteātru sēdvietās vai kuri nemaz nebija spējīgi tajos ienākt. Ak jā, un arī vientuļas sievietes – ne jau kurā katrā kinoteātrī tolaik viņas varēja tā vienkārši ienākt, nejuzdamās nosodītas vai pat aizskartas. 

    Par morāli un lielveikaliem

    Protams, ilgi nebija jāgaida, lai kāds pasniegtos pēc darvas karotes, kas sabojātu visu saldo medus mucu. Melnādainie līdzās baltajiem?! Pasaule jūk prātā! Sievietes, kas vienatnē skatās kino? Sliktas mātes vai ģimeņu jaucējas – katram skaidrs! Pārīši, kas nespēj atraut lūpas viens no otra?

    Viss šis pasākums ir viens vienīgs izvirtības perēklis!

    Bruņojušies ar šādu dzelžainu loģiku un Dieva vārdu uz lūpām, morāles vērtību bruņinieki sāka kūdīt vietējās pašvaldības, lai tās izklīdinātu kinoskatītāju automašīnu ordas un kinoteātru vietā atvērtu amerikāņu vērtībām atbilstošākas iestādes, piemēram, baznīcas vai kristiešu nometnes. Savukārt filmu izplatītāji, arī aizbildinādamies ar pienākumu aizstāvēt morāles normas (kas bija visai vājš aizsegs īstajam iemeslam – auto kinoteātru krietni lētākajām ieejas biļetēm), turpmāk atteicās brīvdabas kinoteātrus apgādāt ar jaunākajām kinofilmām. Savi plāni attiecībā uz plašajām kinoteātru teritorijām bija arī bagātajiem uzņēmējiem – ar laiku tur tika sabūvēti iestādījumi, kas neatgriezeniski mainīja amerikāņu kultūru, proti, iepirkšanās centri.

    Atdzimst brīvdabas kino tradīcijas

    Pēdējais sitiens jau tā nīkuļojošajai brīvdabas kino industrijai bija naftas cenu celšanās septiņdesmitajos gados. Benzīns kļuva dārgs, tāpēc automašīnām bija jākļūst mazākām un ekonomiskākām. Pa mazajiem lodziņiem kaut cik ērta kino skatīšanās bija vien diviem priekšā sēdošajiem, ne jau visai ģimenei. Arī biļešu cenas bija krietni augušas, bet noskatīties varēja vien iepriekšējo gadu vai ārzemju kinofilmas, turklāt bieži vien visai sliktā kvalitātē.

    Tie kinoteātri, kas nepārvērtās lielveikalos vai autostāvvietās, bija spiesti mainīties, un vienīgā izdzīvošanas iespēja bija specifiskas, pieaugušajiem domātas filmas.

    Gaišās ģimenes filmas nomainīja šausmas, pornogrāfija un apdullinoša vardarbība – kinožanrs, ko dēvē par exploitation un kas sešdesmitajos un septiņdesmitajos bija apbrīnojami populārs. Tumsa un anonimitāte bija ideāli apstākļi šādu filmu vērošanai, un brīvdabas kinoteātri galu galā patiešām bija attaisnojuši sev piedēvēto neķītro reputāciju. To tuvumā nu dežurēja policija un notika arī pa kādam īstam noziegumam. Galu galā brīvdabas kino daudzos štatos pat tika aizliegti – astoņdesmito gadu beigās ASV nebija atlikuši pat divi simti.

    Par laimi, exploitation filmas mūsdienās vairs tikpat kā nevienu neinteresē, taču iespēja romantiskā vai ģimeniskā kompānijā zem zvaigžņotām vasaras debesīm noskatīties labu kino vai noklausīties labu koncertu gan. Ne vien Amerikā, bet visā pasaulē atdzimst brīvdabas kino tradīcijas, turklāt šoreiz apkārtējie apstākļi – vīrusa diktētā sociālā distancēšanās – šo procesu tikai veicina.

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+