Laimīgais meklētājs. Džemmas Skulmes mūža mīlestība Ojārs Ābols

Kultūra
Liena Britāne
Liena Britāne
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
22. novembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No privātā arhīva
Ojārs Ābols bija gleznotājs un mākslas teorētiķis, kurš gleznoja un runāja, domādams simbolos. Viņa loma Latvijas kultūras dzīvē, īpaši glezniecības ceļa gājumā, ir ļoti nopietna. Džemma Skulme vīru salīdzināja ar stalkeru, kurš meklēja ceļu uz turieni, kur piepildītos viņa iecerētie mērķi un vēlmes. Mākslinieks no šīs pasaules šķīrās jau 1983. gadā, bet šogad veļu laikā viņi aizsaulē atkal satikās — Ojārs un Džemma.

Ojāra uzceltā māja

«Es katru dienu ar viņu sarunājos,» sarunā ar žurnālu IEVAS Stāsti 2016. gada nogalē stāstīja Džemma Skulme. Jā, fiziski vīra Ojāra blakus nav jau kopš 1983. gada, tomēr viņa klātbūtne jūtama ik dienu – ne tikai atmiņās, bet arī lietu un vietas pieskārienos, jo Džemma un meita Marta, arī māksliniece, dzīvo mājā, kuru ģimenei uzcēla vīrs un tēvs.

«Dažkārt arī šķendējos, jo tagad, kad mūsu māju apdzīvojam citādi nekā tad, kad tā tikko bija uzcelta, jāatzīst – es nezinu, ko mēs domājām, māju celdami. Vai mēs domājām, ka ģimene nevairosies? Vai mēs domājām, ka bērni un bērnubērni nedzims? Nedomājām par to! Tikai par mākslu un lielām gleznām. Viss mums bija pakārtots mākslai. Dzīvojamās istabas – tik niecīgas… Bet neļāva jau ar’ toreiz lielākas. Mums bija noteikts – celsiet četras darbnīcas, dzīvojamā platība jums būs 36 kvadrātmetri. Tas nozīmēja – viena guļamistabiņa vecākiem, viena man ar Ojāru, viena Jurim (Juris Dimiters, Džemmas dēls no pirmās laulības – aut.) – tā bija 9 kvadrātmetri, un vairāk nekas. Martiņas tad vēl nebija.

Ko mēs domājām? Mākslas stratēģija mums jau bija, bet dzīves stratēģijas – nekādas.

Jā, mūsu māja ir unikāli būvēta, arhitekts šai projektā ielika visu savu padomju laikā apslāpēto pulveri. Viņš to varēja atļauties, jo mēs visi arī bijām drusku pasisti… Moderni, pilnīgi citādi, atšķirīgi. Tagad māja varētu būt kultūras piemineklis, bet mums laika gaitā ir nācies pārveidot iekštelpas, lai piemērotu dzīvošanai, jo tagad dzīvojam divas ģimenes zem viena jumta. Bet es nesūdzos, es tikai Ojāram saku: redzi nu, kā iznāca, un pārjautāju: tu redzi? Kur mēs esam taupījuši, tur mēs tagad esam pilnīgi zaudētāji. Māja ir gara, tāpēc centrālapkure nesilda, kā nākas. Arī jumtam vajadzēja būt tādam, kas nav jātīra…

Tā es ar viņu domās diskutēju un saku: tev bija viegli, tu aizgāji, bet mēs palikām. Un uz maniem pleciem palika tik daudz kas. Sākumā, kad viņa vairs nebija, tas likās bezcerīgi un negaidīti.

Savākties pēc Ojāra aiziešanas palīdzēja mana lauku saimnieces lomā trenētā spēja.

Protams, viss mājā mainās, un es atļauju tam notikt, jo tā ir tik moderni celta, ka nav īsti sienas, kur gleznas eleganti piekārt. Vienu brīdi reprezentatīvi bija uzturēta dzīvojamā telpa, taču tagad tā pārtaisīta. Es atļāvu Jurim ar ģimeni visu darīt pa savam. Mana tēva daudzas bildes jau ir citās rokās, esam no tā dzīvojuši. Arī to stāstu un norādu Ojāram. Dzīve ienes korektūras, un es uzskatu – visam jāmainās. Laiks rit, un dzīve mainās. Mums jādzīvo līdzi.»

Pirms Ojārs satika Džemmu

Ojārs uzauga neatkarīgajā Latvijā. Viņa mātes dzimta – Lasmaņi – nāca gan no Mīlgrāvja puses, gan no Krimuldas. Ojāra mamma Marta bija sieviete ar raksturu, sociāldemokrātiski noskaņota. «Par tēva dzimtu neko nezinām, jo Ojāra vecāki agri izšķīrās. Man ir ļoti žēl, ka neko nezinu, vien to, ka tēvs repatriējās uz Vāciju,» stāstīja Džemma Skulme. «Ojārs to slēpa, anketās rakstīja, ka miris. Acīmredzot ierēdņi to nepārbaudīja. Domāju, ka ķēriens uz valodām Ojāram bija no tēva. Viņš it kā dzimis Odesā, ap 1889. gadu. Ar Ojāra mammu viņam acīmredzot bija arī politiska rakstura domstarpības. Viņa bija saglabājusi tikai vienu vīra fotogrāfiju, un tā pati mums ir pazudusi. Reiz to redzēju un atceros, ka Ojārs bija līdzīgs tēvam, tāpat veidotiem melniem matiem. Tie nesirmoja, koši melniem matiem viņš arī nomira. Ojāram šī neziņa par tēvu palika kā sāpe. No mātes viņš neko neuzzināja un, kad mātes vairs nebija, pārmeta sev, ka nebija centies izjautāt uzstājīgāk.»

Juris Ābols par vecmāmiņu var papildināt: «Ojāra māte bija principiāla un stingri pastāvēja uz saviem uzskatiem. Skaidrs, ka vīrietis kā prāta cilvēks to nevarēja izturēt.» Marta Skulme savukārt stāsta, ka viņas dēls Jānis šobrīd ļoti cenšas izzināt savas saknes un varbūt atradīs kādu pavedienu arī par šo vecvectēvu. «Ojāra mamma bija riktīga cīnītāja par komunismu,» viņa vērtē.

Ojāram jau bērnībā patika dzīvoties pa antikvariātu, pētīt gravīras, šķirstīt vecas grāmatas, iegriezties Vērmaņdārza grāmatu tirdziņā. Viņš labi iemācījās angļu un vācu valodu, interesējās par Rietumu kultūras procesiem, iestājās Romana Sutas studijā, kur sastapa daudz kreisi orientētu jauniešu.

«Suta bija īsts mākslas teorētiķis, ideāls skolotājs un jauna cilvēka ideālu attīstītājs, izcili virtuozs meistars, viņš prata iedot pamatu Ojāra mākslas attīstībai. Ojārs mācījās arī klavierspēli pie Plūmes jaunkundzes, kura bija laba klavierskolotāja, kādā saistībā ar profesoru Paulu Šūbertu,» zina Džemma Skulme.

Tas kreisums, ko juta mājās un draugu pulkā, noskaņoja arī Ojāru pašu un vedināja iestāties komjaunatnē.

Tur kompānijā bija jau režisora Eduarda Smiļģa dēls Eduards, arī citi populāri jaunieši, kuriem Krievija tad likās ideālā pasaule.

Tāpēc kara sākumā Ojārs kopā ar brāli Valdi un citiem komjauniešiem ar velosipēdu devās pāri robežai uz Krieviju. Tur ātri vien nācās pārliecināties, ka patiesība ir cita. Viņiem nozaga velosipēdus, pulksteņus, drēbes. Lai gan ideālie priekšstati sabruka, atpakaļceļa nebija.

Nododot asinis karavīriem frontē, Ojārs saslima ar tīfu, vēl pieķēra citas slimības klāt, un vajadzēja gulēt slimnīcā, tāpēc viņš armijai vairs nederēja. Brālis tikmēr krita cīņās pie Maskavas. Džemma atceras: «Ojārs man teica – kā lielgabalu gaļa… Tur ļoti daudz latviešu gāja bojā. Tas bija drausmīgi. No piedzīvotās vilšanās viņš nekad nevarēja atbrīvoties un arī neatbrīvojās. Taču arī tur viņš nezaudēja savu iekšējo eleganci un izpratni ir par apģērbu, ir par vidi, jo tas viņā bija ļoti dabiski ieaudzis neatkarīgās Latvijas laikā, kad Ojārs veidojās intelektuāli un uzkrāja savu rietumnieciski eiropeisko mantojumu.

Pēc slimošanas Maskavā viņu ielika arodbiedrību kursos, lai gatavotu funkcionāra karjerai. Bija augstākie funkcionāri, kas viņu uz to virzīja, uzskatot, ka jauns, iecerēm bagāts, komunisma ideju nesošs vīrietis vajadzīgs jaunajai padomju Latvijai…

Taču bija citi prātīgi cilvēki, kas teica – Ojār, tu iekritīsi, tu būsi pirmais, kurš neapvaldītā rakstura dēļ iekritīs.

Ojārs bija straujas un nepacietīgas dabas, arvien teica, ko domāja. Pabijis tuvu komunistisko ideju ideoloģijas patiesajai virtuvei un tam, ar ko nevarēja samierināties, viņš kļuva par tās krasu noliedzēju. Tagad es domāju – varbūt tieši tādēļ, ka Ojārs kādu laiku bija tik stipri pietuvināts tam, kas mums pārējiem likās un palika vienmēr kā tumšs noslēpums, daudziem lika saglabāt sevī iekšēju noliegumu pret viņu. Arī, kad apprecējāmies, mana ģimene Ojāru sākumā uzņēma atturīgi. Es pati toreiz biju jauna un neko par to nedomāju, man bija uzspļaut. Tikai tagad saprotu, cik patiesībā liels tautā bija noliegums pret ienācēju varu.»

Atgriežoties no Krievijas, Ojārs uz laiku kļuva par Mākslas darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju, tomēr vienā jaukā dienā to visu pameta. Tā kā jau bija apmeklējis Sutas studiju un visai labi zīmēja, iestājās Mākslas akadēmijā. Tur mācījās gan pie Eduarda Kalniņa, gan pie Oto Skulmes. Lai izdzīvotu, izdevniecībā grāmatu vākus taisīja. Tā bija viņa piepelnīšanās, līdz pabeidza akadēmiju.

Atgriežoties viņš, noilgojies pēc cilvēciskas dzīves, paspēja apprecēties ar bijušo skolasbiedreni Mirdzu.

Pa Rīgu staigāja elegants, glītā melnā mētelī un hūtē. Tādu Džemma Ojāru pirmo reizi ieraudzīja un novērtēja uz ielas Rīgā 1944. gada novembrī.

Tad viņi vēl neiepazinās. Tas notika vēlāk – Dailes teātra karnevālā. Ojārs uz to bija atnācis ar sievu. Džemmai bija mammas balles kleita no zila tafta, Ojārs uzlūdza Džemmu dejot. «Dejojot kaut kas uzšķīlās – tā kā tuvība,» tagad saka Džemma. Taču pagāja vēl pieci gadi līdz liktenīgajai Mākslas akadēmijas ballei 1949. gada 9. novembrī, kad abiem tapa skaidrs, ka turpmāk viss būs citādi. Lai gan Džemma tobrīd bija precējusies ar aktieri Artūru Dimiteru un viņas dēliņam Jurim bija divi gadi, bet Ojāra Mirdza tobrīd bija gaidībās.

Mīlestības dēļ Džemma iestājās partijā un devās uz Pēterburgu, toreizējo Ļeņingradu, kur Ojārs jau studēja Repina Mākslas institūtā, – lai abi būtu kopā. Studējot aspirantūrā, kur ieguva zinātniskos grādus, viņi kļuva viens otram par tuvākajiem cilvēkiem, baudot absolūtu saskaņu.

Juris Ābols tagad saka: «Ojāra un Džemmas attiecības ir dvēseliskuma jautājums, jo tikai dvēsele un sirds tur kopā vīrieti un sievieti. Tādas dvēseliskas jūtas bija viņiem abiem, un neviens spēks nevarēja tām stāties pretī.»

Marta Skulme zina: «Tēvs ar mammu bija ļoti lielā harmonijā, mīlēja viens otru, nerunāja par nevajadzīgām lietām, par dzīves sīkumiem, kas traucē, nevis palīdz. Neatceros, ka viņiem būtu kādas domstarpības. Nekad. Tā bija beznosacījumu mīlestība.»

Laimības salas būvēšana

«Man laimējās ar viņu. Savos gados apceru, kā viss dzīvē likumsakarīgi notiek, un par to nevaru beigt brīnīties. Piemērs tam noteikti ir arī mans dzīves gabals ar Ojāru. Lai gan mūsu mīlestība uzplaiksnīja agrāk, oficiālā kopdzīve sākās no 1953. gada, kad izšķīros, un tad trīsdesmit gadus.

Skaisto kopīgo vecumdienu mums nav. Es arvien skatos un priecājos par tiem pāriem, kuriem tas ir lemts.

Sāpināju toreiz Ojāru ar to, ka kādu laiku biju neizšķirīga, jo tolaik šķirtu laulību tikpat kā nebija. Uz to skatījās šķībi, un, lai gan dzeltenās preses nebija, zināmas aprindas varēja novērsties. Mana izšķirība uz šo soli nebija vienkārša. Kāzu nebija, tikai aiziešana uz dzimtsarakstu nodaļu,» atceras atraitne. «Tagad Ojāru saskatu Martas dēlā Jānītī, un sajūtas ir tik savādas. Ojāra rokas man ir atlietas ģipsī, un es nebeidzu brīnīties – kā tā var būt, ka mazdēlam ir tieši tādas rokas! Turpināšanās notiek arī manā raksturā, jo, kopā dzīvojot, tik daudz cilvēkā ienāk no partnera, kuru dzīve ir piešķīrusi. Tāpat katra mazdēla raksturā ir kaut kas no vectēva. Man patīk redzēt radītāja spēku, kas to visu tā ir sakārtojis.»

Kopīgajai dzīvei bija vajadzīga sava laimības sala. 1956. gadā atgriežoties no Pēterburgas, Ojārs un Džemma dzīvoja Mežaparkā, diriģenta Bobkoviča skaistā, modernā ulmaņlaiku paraugmājā Meža prospektā, īrējot pirmā stāva četristabu dzīvokli ar parketu, stiklotām durvīm un palielu terasi. Tur varēja mākslinieciski rosīties, diemžēl ātri vien kļuva par šauru, jo vajadzēja vairāk vietas gleznu rāmjiem, molbertiem un krāsām.

Džemmas vecākiem, kas vēl dzīvoja Lāčplēša ielas dzīvoklī, sašķobījās veselība, tāpēc nobrieda plāns – dzīvot visiem kopā. Sapņi uzlidoja augstu gaisā, abiem ceļojot ar kuģi apkārt Eiropai. Atgriežoties plāns būvēt māju varēja sākt realizēties. Tā gribējās citādu dzīvi!

Gruntsgabals, kurš iepatikās un kuru varēja iegūt, atradās Stokholmas ielā Mežaparkā. Tas bija apaudzis priedēm un krūmiem, tajā bija manāms kāpu reljefs, taču tur bija arī liela atkritumu bedre ar veciem dzelžiem. Turpat vēl ganījās govis, varēja dzirdēt arī kādu gaili dziedam.

Kopā viņi bija četri mākslinieki, katram vajadzēja darbnīcu – Marta un Oto Skulmes bija ievērojami padomju klasiķi, bet Džemma un Ojārs – daudzsološi sociālistiskie mākslinieki.

Dokumenti apstiprināja, ka šai mākslinieku kopai nepieciešams paraugdarbnīcu komplekss ar minimālām dzīvošanas vajadzībām, bet ar atklātu publisku pieeju tur esošajām kultūras vērtībām, turklāt sabiedriski nozīmīgo celtni viņi ir gatavi visas kopības labā celt paši saviem līdzekļiem.

Māju projektēja arhitekts Arturs Reinfelds. Viņš bija modernists, tāpat kā Ojārs, un zināja, kādā vidē cilvēki dzīvo ārzemēs. Protams, tas iespaidoja jauno māju plānot atšķirīgu no tā laika vietējām tradīcijām. Gribējās modernas formas, un dzima doma, ka katrai darbnīcai jābūt kā sešstūrainai bišu šūnai. Tās savienoja dzīvojamais bloks ar trim mazām guļamistabām, virtuvi, sanitārmezgliem, komunikācijām un nelielu kamīnistabiņu, kur pulcēties kopā. Ojārs visas idejas izmēģināja kartona maketos, veidojot dažādas variantu kombinācijas.

Mājas darbnīcā
Mājas darbnīcā

1959. gadā Ojārs pats sāka likt pamatus mājai, kuru pats ekonomiskā veidā arī cēla gandrīz četrus gadus, izmantojot palīgus, svarīga persona viņam bija meistars Šmits. Būvbloki koka veidņos tika darināti no zāģu skaidu, smilšu un cementa maisījuma. Tad blokus saulē izžāvēja un mūrēja sienās. No amerikāņu žurnāliem tika aizgūta ideja izmantot sarkanīgos dolomītakmeņus darbnīcu sienām. Paša skaldītos akmeņus Ojārs mūrēja, veidodams konstruktīvu kompozīciju. Grīdas dēļiem naudas nepietika, un darbnīcu grīdas tika noasfaltētas. Krāsoja visu baltu – tolaik tas bija neierasts jaunums. «Ojārs, māju būvējot, trīs gadus netika pie gleznošanas, bet viņā ienāca viss, kas ir ar arhitektūru sakarā,» saka Džemma Skulme.

Ēka bija gatava 1961. gadā, un novembrī visi uz to pārcēlās, pēc gada novembrī piedzima Marta. Mājas dzīve sākās pa īstam.

 Laimības sala kļuva ne tikai par mājām, kur dzīvot mīlošu un mīlētu cilvēku vidū, bet par īstu kultūrcentru, kas pievilka arī pilsētas garīgo eliti, jo te varēja justies kā mazajā Amerikā.

Te bija gan gleznas, skulptūras, grāmatas, ko Ojārs bija savācis, gan Džemmas vecāku krājums, bet par darbnīcas naglu kļuva holandiešu baroka skapis. Tieši te notika Rīgas pirmās kokteiļpārtijas, kurās tapa pirmās kanapē maizītes. Dārzā, kur baseins un mauriņš, ko pats kopa, Ojārs cepa gaļu uz grila – arī tas bija jaunums. Un viņam patika rosīties šādos virtuves darbos.

«Viņš mūs apgādāja ar produktiem vairāk nekā es, ēdienu gatavot prata, gāja ar kurvīti uz Vidzemes tirgu. Vīrietis mājā ir saimnieks, viss ritēja ar viņa palīdzību, tāpēc man viņš bija un paliek kā ideāls ideālam vīrietim, kurš ir izpalīdzīgs. Ja bija ciemiņi, viņš uzņēmās to vadošo lomu,» atceras Džemma. No ārzemēm Ojārs atveda garšvielu kolekciju, kurā vietējiem bija daudz pārsteigumu. Māju kā muzeju caurstaigājuši tūkstošiem cilvēku – mākslinieki, arī ārzemnieki, diplomāti, skolēni, žurnālisti. Un dažādi intelektuāļi – gan no Maskavas, gan no Rietumiem.

Te sākās abu aizraušanās ar suņiem un suņu vilnas izmantošanu. «Arī tā bija tieksme pēc tā, kā ir pasaulē,» smaida Džemma. «Pirmais bija pūdelis. Kad to dabūjām, izrādījās, tas bija saistīts ar Čehova dzimtu, un viņa vecvecmāmiņa bija aktrises Olgas Kniperes-Čehovas suns. Mēs bijām lepni, ka mums tāds suns! Ojārs pats viņu cirpa, un mēs pūdeli vedām uz suņu izstādi.

Tajā pateica: ņe po našemo strižen… – aste ar pušķi, kājas ar pušķi. Mums bija savs stils, noskatīts ārzemju žurnālā, tātad suns bija rietumnieciski apcirpts.

Zinātāji mums iestāstīja, kā nocirpto vilnu var izmantot. Vērpēja Skultē to savērpa, liekot klāt aitas vilnu. Pavediens sanāca vairāk melns nekā balts. No šīs dzijas tapa Ojāra iemīļotās suņujakas. Piecas jakas viņš savā mūžā novalkāja. Pirmā tapa pēc kādas jakas parauga ar interesantu šallkrāgu – tādu jaku no Meksikas atsūtīja manas mammas māsīca, fotomāksliniece. Pēc tā fasona tad tika adītas visas. Tikai viena vaina tām bija – arvien sagriezās uz sānu un vienmēr vajadzēja sapravīt, lai pogas ir priekšā. Ojāram arī žaketi un cepuri no suņu vilnas uzauda. Ar to žaketi arī apglabājām viņu.»

Reiz laimības salā ienāca nelaime. 1978. gada Lieldienu rītā mājas un tās iemītnieku izturību pārbaudīja ugunsgrēks. Pagrabstāvs jau bija liesmās, kad tur noskrēja Ojārs. Pie centrālapkures krāna pierīkotais degvielas smidzinātājs šļāca garām soļarku un tā aizdegās. «Ojāram raksturs bija strikts – ko nolēmis, to izdarīs, un visu darīs pats. Viņš pats nodarbojās arī ar apkures labošanu, reiz pat izcēlās ugunsgrēks,» atceras Marta. Bija jāglābj blakus esošā garāža – tajā bija mašīna un benzīna krājumi. Atslēga diemžēl atradās pakārta pie durvju stenderes degošajā pagrabā. Cieta Ojāra plauksta, taču auto un garāžu viņš paglāba. Ugunsdzēsēji ugunsgrēku nodzēsa, bet par notikušo ieinteresējās kriminālisti.

Darbnīcas kopdzīve

Jaunā darbnīca Ojāram un Džemmai bija kopēja. «Mēs kopīgi lolojām mākslas stratēģijas domu, Ojārs bija krasāks, es kā sieviete jūtīgāk izpratu apkārtējās sabiedrības jeb – kā mēs, drusku ironizējot, teicām – publikas psiholoģiju. Tā bija mana skola: nekad nedrīkst dominēt tas, ka tu esi tā kā pārāks.

Ojārs prata nogludināt manu jūtelību, spēju apraudāties pat it kā par neko, es savukārt pratu nogludināt krasumu izteicienos.

Ja vīrietis dažkārt ir pret kaut ko agresīvāks, tad sieviete ir izlīdzinātāja un saprast lūkotāja – tāda veidojās mūsu kopdzīve. Mēs strīdējāmies tikai par mākslas parādībām,» saucot vīru par misionāru, stalkeru, atklājēju, saka māksliniece.

«Mēs bijām strikti norobežoti no pasaules, taču pēc tā saucamās Hruščova atmodas varēja abonēt demokrātisko republiku mākslas žurnālus. Kā mēs to uzzinājām, tā tūlīt tam arī nodevāmies – mums bija poļu, ungāru, čehu, rumāņu, dienvidslāvu, vācu žurnāli, un tas uzturēja saziņu ar pasaules gara attīstību. Saziņā ar pasauli mums radās savs tematiskais loks.

Kā cilvēks, kas Ojāra mākslai, dzīvei, raksturam, viņa jūtīgumam vistuvāk stāvējis, varu atzīt – viss bija kā radošā laboratorijā. Mums abiem tik vajadzīgajās sarunās sapratāmies no pusvārdiem. Man pietika pateikt pusi no teikuma, viņš to turpināja. Arī jēdzieni mums bija pašiem savi. Mēs izmēģinājām tehnikas, tehnoloģijas, krāsu sajaukuma paņēmienus. Ojāram svarīgākās bija modernās tematiskās līnijas, kas pastāvēja pasaules mākslas attīstībā, sajušana. Jebko darot, viņam runa bija tikai par mākslas attīstību.

Protams, bija jau vienmēr arī kādas nepatikšanas, jo rakstīts vārds ir rakstīts vārds, tas paliek izlasāms, un bija, kas nepiedod. Bija tā saucamās ķecerības, kuras nosauca par klanīšanos Rietumiem. Taču viss, kas notika, bija mūsu roku, prāta un jūtu virzīts – augšā un lejā, bet arvien vairāk augšā.

Ojāram katrā darbā vienmēr bija virsuzdevums – ja viņš gleznoja kluso dabu ar kafijas dzirnaviņām, tad tas nenozīmēja: ak, cik skaisti kafiju dzersim, kafiju malsim. Tas bija zemteksts: mūs maļ, būsim vērīgi.

Kad izstādei Mēs par mieru viņš uzgleznoja darbu Nukleārās iznīcināšanas aprēķins, to no izstādes noņēma pašu kolēģi – aiz bailēm, ka atnāks kāds no Centrālkomitejas un sodīs par to, ka darbu pieņēmuši, jo atbildību vienmēr nesa tās mājas saimnieks, kur izstāde notika. Tā bija sarīdīšana ar intrigām un skaudību… Tāpat ar dziļu domu viņa darbos ienāca ēvelbeņķis, kas kā reāls priekšmets pie mums atnāca, māju ceļot. Tagad īstais ēvelbeņķis nonests pagrabā, bet gleznā iemūžināta doma par skrūvspīlēm, kuras piegriež un atlaiž, piegriež un atlaiž… Bija cilvēki, kas, gleznas skatoties, metaforas saprot, bija, kas pagāja garām, vienkārši modernistiski gleznotu priekšmetu redzot,» par Ojāra gleznām stāsta Džemma Skulme.

Tepat darbnīcā Ojārs uzsāka arī modernā dizaina darbu – pēc viņa zīmējuma tapa žurnālu galds no vienas milzīgas šķērszāģētas ozola plankas, kas kontrastēja ar skandināviskā elegancē dizainētām kājiņām. Un te viņš rakstīja. Ojāram bija pārdomāti teksti, laba valoda, viņš procesus saprata intelektuāli smalki. Marta Skulme saka: «Tēvam visi viņa darbi bija kā bērni – garā iznēsāti un ar problēmām».

Tēva mantinieki

«Martā Ojāra daļa ir labā atmiņa un muzikalitāte. Viņai padodas rakstīšana, kas sasaista arī ar Ābolu Juri – viņš īpaši Martā novērtējis vārda apspēlēšanas prasmi,» uzskata Džemma. «Ābolu Jurī ir ļoti daudz no Ojāra. Es priecājos, ka Juris savu tēvu cienī, lai gan viņu audzināja tikai māte, pie mums Mežaparkā viņš tikai ciemojās. No mātes Jurim ir interese par vārdu, viņš pazīst to drēbi. Viņam ir liela interese par austrumu, Balkānu tautām.

Kad dzirdu viņa mūziku, es sajūtu, ko Ojārs varētu būt turpinājis muzikāli, saprotu, ko ar mūzikas valodu var labāk izteikt nekā ar glezniecību.

Ojārs man pēdējā gadā teica: es būtu bijis labāks mūziķis nekā gleznotājs. Taču pirms aiziešanas viņš nerunāja par nāvi, tikai par dzīvošanu.»

«Atceros, kad papiņš bija mājās, mēs smējāmies. Viņš mācēja arī par sevi pasmieties, veselīgu humoru augstu novērtēja, un tas nekad nebija vulgārs. Kad vecāku nebija mājās, arvien stāvēju un gaidīju, kad vecā pobeda kafijas krāsā piebrauks pie vārtiem. To ieraugot, man kļuva vieglāk elpot. Es bērnību izjutu kā slimīgu stāvokli, no kura pēc iespējas ātrāk jāizaug. Man krita uz nerviem, ka mani var koriģēt, var man aizrādīt, ka par Martiņu uzrunā. Jā, arī papus mani tā sauca.

Nevarēju ciest, ka viņš mani kontrolē līdz pat 20 gadu vecumam, kad viņu uzveica slimība. Tomēr strīdu mums nebija.

Tikai vienreiz viņš mani pamatīgi sabāra – biju pusaugu skuķis, man bija pagraba atslēga, un es gribēju tur iet ar vienu puisi. Protams, taisnība viņam bija, taču biju dusmīga, un man bija kauns, ka vīrietis naktskreklā var nonākt pagrabā. Papiņš mīlēja valkāt naktskreklus, jo pidžama nelikās ērta, tos viņam speciāli šuva. Biju pēc tam spiesta tam puisim atvainoties un taisnojos, ka paps pirms miega tā nedaudz iedzer, tāpēc viņam tā sanāk…»

Marta augstu vērtē to, ka tēvs ielika pamatus vismaz pusei no tā, ko viņa zina. Par Saules sistēmu, galaktikām, jo viņam interesēja astronomija, elementāros fizikas likumus, mākslas vēsturi, filozofiju, arī cilvēka fizioloģiju. Bērnībā tāpēc pat gribējusi būt ārste. Teikusi to papam, tomēr viņš uzskatījis, ka tas nav labi pārdomāts lēmums, sakottu nevarēsi regulēt savu laiku, tu vienmēr būsi no kaut kā atkarīga, labāk seko mūsu aicinājumam un kļūsti par mākslinieku.

«Viņš mācīja man zīmēt, par perspektīvu visu ieskaidroja. Un vēl man tēvs mācīja neaprunāt. Arī nešķirot cilvēkus – viņš ar visiem draudzējās, arī ar šoferi Paško, kas dzīvoja kaimiņos un katru gadu garāžas bedrē turēja cūku, ko uz Ziemassvētkiem kāva. Mežaparkā tas bija stingri aizliegts. Viņš bija arī izpalīdzīgs – kad vienam citam kaimiņam draudēja mantas konfiskācija, slēpām viņa klavieres.»

Komponists Juris Ābols no tēva mantojis filozofisko pasaules uztveri. Viņam, tāpat kā tēvam, patīk rakstīt recenzijas. Ja Ojārs rakstīja par māksliniekiem un viņu izstādēm, tad Juris – koncertrecenzijas, bet viņam ir arī kultūrproblemātiska publicistika. Pats viņš atzīst: «Līdz 18 gadiem no tēva iemācījos viņa uzskatus un principus. Ojārs arvien gāja laikam pa priekšu, viņš trāpīgi prata analizēt laikmetu. Es vienu brīdi pie viņiem padzīvoju, jo mana mamma bija uz Ungāriju aizbraukusi. Tagad žēl, ka toreiz man nebija lielākas sajēgas, lai būtu vairāk kopā, bet tāds ir liktenis un tāda ir dzīve. Martiņa dzima, kad man bija 12 gadi, tagad ar viņu labi saprotamies.»

Arī Marta augstu vērtē saskaņu ar Juri: «Ar pusbrāli ļoti labi kontaktējam, viņš savdabīgu mūziku raksta un labus padomus man dod. Viņam dota tāda pati intuīcija, kāda bija tēvam. Man tikai žēl, ka tēvs veltīja tik daudz laika man, bet salīdzinoši maz Jurim. Tā tas sanācis – man ir divi brāļi un abi Juri! Kad man kādreiz Juris Dimiters attaisnojas par savu īgnumu, kas viņam esot no Dimiteriem, es viņam prasu: kā domā, no kā es tāda dzēlīga pret cilvēkiem? Juris piekrīt – tas tev no Ābolu mammas! Es to vecmāmiņu nepiedzīvoju, bet Jurim laikam bija savi novērojumi.»

Tagad Marta ar tēvu satiekoties sapņos, tajos viņš ir savā mājoklī, un Marta uz to iet pa tiltiņu ar sarkanām margām.

«Papiņš sapņos nav ne bēdīgs, ne priecīgs. Un to, ka kaut kur ir viņa mājoklis, es zinu skaidri. Dvēsele nav izdeldējama, gars paliek. Es ticu dievišķam pirmsākumam un mūžīgai dvēselei. Katram cilvēkam ir dota iespēja pieņemt, ka viņš šajā pasaulē ir tikai viesis. Arī Ojārs to saprata.

Man ir ļoti liela nožēla, ka pēdējos dzīves brīžos nebiju viņam klāt un par maz ar viņu parunājos. Viņš saslima ar urīnpūšļa vēzi. Metastāzes jau bija aizgājušas. Man netika teikts, ka tas ir vēzis, es tiku sargāta no tā. Mamma zināja, bet papus pats nezināja. Paldies Dievam, viņš aizgāja bez ļoti lielām sāpēm. Kad slimība jau tuvojās galam, viņš man teica, lai izlasu Bībeli, jo tā ir vispatiesākā grāmata. Papiņš aizgāja miegā, es tad biju akadēmijā. Nezinu, kāpēc man bija jābrauc uz skicēšanu, kas varēja pagaidīt…» Martai acīs sariešas asaras.

Pagāja divi gadi, un viņai pieteicās Jānītis. «Bija doma nosaukt viņu par Ojāru. Bet papa nāve tik dziļi un smagi sāpēja, ka ieliku normālu stipru vārdu – Jānis. Un vēl papiņš man deva padomu – ja gribi justies kāda mīlēta, tad pārstāj viņu vērtēt. Viņam ar Džemmu bija ideālais balanss vērtību sistēmā. Viņš teica: tu šajā kleitā labi izskaties, bet vajadzētu to un to piekoriģēt, šitā glezna ir laba, bet tur ir disharmonija… Šī runāšana gāja kopsolī ar mīlestību. Tagad pasaule mainījusies, bet mīlestība neizzūd.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+