Jaunais operas direktors Egils Siliņš: Gribu Latvijai atdot parādu. Par to, kas es esmu

Intervija
Agnese Meiere
5. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Jānis Deinats
Spožākais latviešu basbaritons EGILS SILIŅŠ ir iekarojis pasaules opernamu zelta piecinieku – Vīnes Valsts operu, Ņujorkas Metropolitēna operu, Milānas La Scala, Parīzes Bastīlijas operu, Londonas Koventgārdena operu, kā arī daudzus citus pasaules opernamus. Bet rudenī viņš atgriezies mājās. Lai kļūtu par Latvijas Nacionālās operas un baleta direktoru. Šo amatu viņš ieņems ar 5. novembri.

Tiekamies Egila mājās Apšuciemā, kur no jūras vējiem sargā paša stādītās priedes. Egils saka – dzīve viņu lutinājusi, nekā netrūkst. Tomēr es mūsu sarunā saklausu kādu dziļu vientulības, bet varbūt vienpatības stīgu.

– Gatavojoties mūsu sarunai, kādā intervijā, kas notika pirms pieciem gadiem, izlasīju: jūsu kolēģi savulaik sacījuši – jūs būtu lielisks operas intendants. Uz to atbildējāt, ka nekas nebūtu pretī. Jūsu vadītajā operā būtu neliels kolektīvs, augstas prasības un lielas algas.

– Esmu ļoti prasīgs pret sevi, tāpēc daudz prasu arī no citiem. Nesen uzrunāju operas kolektīvu un teicu – pēdējos trīsdesmit gadus no manis tiek prasīta ļoti augsta profesionalitāte. Esmu tā pieradināts, un augstu profesionalitāti prasīšu arī no viņiem. Ja tā būs, tad situācijai viennozīmīgi jākļūst labākai.

Ja man jāpaskaidro, kāpēc izvēlējos kļūt par operas direktoru… Gribas likt lietā savu rokrakstu un uzkrāto pieredzi.

Lai kurā pasaules vietā strādātu, gadu no gada esmu uzstājies arī Latvijas operā, un man bijusi iespēja salīdzināt. Nav tā, ka Latvijā ir sliktāk kā citur, bet redzu lietas, kur, neko daudz neieguldot finansiāli, tikai sakārtojot plānojuma lietas, situācija mainītos. Labi ir tas, ka Latvijas operā nebūšu viens, kas atbild par visu – tajā ir trīs valdes locekļi, un katrs atbild par savu jomu. Viens par finansēm, otrs par administratīvām lietām, bet manā pārziņā būs  mākslinieciskā daļa.

Viens no iemesliem, kāpēc kandidēju uz direktora amatu, ir arī tas, ka gribēju Latvijai atdot parādu. Par to, kas es esmu un kur es esmu. Savulaik taču izglītību saņēmu par brīvu…

Arī dziedātāja karjeru netaisos pavisam nolikt malā. Šodienas tehnoloģijas un iespējas atļauj daudzas lietas vadīt attālināti. Lai organizētu operu, nav visu laiku jāsēž kabinetā. Vācijā arvien vairāk uzņēmumu praktizē strādāt no mājām. No otras puses – kā operdziedātājs esmu sasniedzis visu, ko var. Ja arī kāds līgums iet vai ies secen, mani tas sevišķi neuztrauc. Visos nozīmīgākajos opernamos esmu dziedājis. Dziedāt divdesmit piekto reizi Hamburgā vai simt trīsdesmito reizi Vīnes operā…

– Jums jau ir plāns, ko mēs operā redzēsim?

– Jā, man ir plāns, bet vēl neesmu runājis ar iecerētajiem cilvēkiem. Pirms apstiprināšanas amatā jau nevarēju uzrunāt cilvēkus, sakot: mani plāni ir tādi un tādi. Tagad to varēšu.

Vienīgais cilvēks, kuru jau esmu uzrunājis, ir režisors Alvis Hermanis.

Biju nolēmis – ja kļūšu par operas direktoru, vēlētos, lai Alvis piekristu tajā iestudēt kādu savu darbu. Un viņš piekrita. Tas gan nenotiks tik drīz – viss nākamais gads jau ir saplānots, tāpēc manu rokrakstu varēs ieraudzīt tikai pēc gada vai vēl ilgāka laika.

– Ja tam puisim, kas reiz dzīvoja Līgatnē, pateiktu – tu reiz būsi operas direktors –, kā viņš justos?

– Viņš noteikti būtu pārsteigts. Tajā laikā spēlēju klarneti un par dziedāšanu īpaši nedomāju. Viss notika pats no sevis – Kultūras darbinieku tehnikumā, kur mācījos, bija vokālās stundas, un mūsu pasniedzēja bijusī operdziedātāja Veronika Pilāne teica – man esot balss. Es gan uzskatu – man bija tāda pati kordziedātāja balss kā daudziem citiem. Nedomāju, ka astoņdesmitajā gadā, kad gāju uz noklausīšanos Valsts Akadēmiskajā korī Latvija, biju pārāks par citiem. Cits stāsts, kā tas attīstījās un ievirzījās vēlāk.

Raksturs plus muzikālās dotības mani aizveda tur, kur esmu.

Esmu redzējis daudz muzikālu cilvēku, kuriem ir dotības, lai kļūtu par slaveniem dziedātājiem, bet trūkst neatlaidības, rakstura. Ja neveicas, visu met pie malas. Bet ne tikai tas – lai karjera izdotos, jāsakrīt daudziem komponentiem. Bieži uzsver, ka nepieciešami desmit procenti talanta un deviņdesmit procenti darba. Es tam īsti nepiekrītu. Domāju, ka liela nozīme ir arī veiksmei – jābūt īstajā laikā īstajā vietā. Operdziedātājam, kas beidzis Mūzikas akadēmiju, jāpaveicas trīskārši – jāpiedalās veiksmīgā iestudējumā, jādzied loma, kas viņam der vislabāk, un jābūt arī labam diriģentam. Protams, svarīgs arī teātris, kurā tevi pamana. Vai nepamana…

Kad noslēdzu savu līgumu Vīnē, es debitēju Mefistofeļa lomā Guno operā Fausts. Pēc pirmizrādes visa Vīnes publika, kas interesējas par mūziku, un arī prese runāja par to kā par kaut ko sevišķu.

Ja būtu dziedājis kādā viduvējā Vācijas teātrī, mani, visticamāk, neviens nepamanītu.

Svarīgi arī, lai ir kāds konkrēts cilvēks, kas tevi pamana un iesaka tālāk. Negribu sev piedēvēt atklājēja godu, bet Kristīni Opolais, piemēram, Andrejam Žagaram savulaik ieteicu es, jo biju pamanījis, cik labi viņa dzied. Andrejam par viņu ieteicos trīs reizes, līdz viņš Kristīni uzrunāja, un bija pārsteigts, cik viņai lieliska balss.

– Kolēģi par jums saka, ka pēc rakstura īpašībām esat vairāk vācietis nekā latvietis.

– Kolēģi jau mani nepazīst. Parasti uz Rīgu atbraucu uz īsu brīdi – divas trīs dienas, tas arī viss. Un esmu dusmīgs, ja kāds kādu iemeslu dēļ kavē, jo tad izjūk visa saplānoto darbu ķēde. Arī pēc izrādēm nesanāk nekāda pasēdēšana ar kolēģiem. Tad esmu tik iztukšots, ka viss, par ko sapņoju, ir duša un gulta. Katra izrāde ir liela spriedze ķermenim. Tā ir stipri lielāka, dziedot Vāgneru, – reizēm orķestrī mēdz būt pat simt divdesmit mūziķu, un tad tā ir sava veida sacensība ar šiem mūziķiem orķestra bedrē. Taču es ļoti mīlu Vāgnera mūziku, un, ja man kādā koncertā sanāk dziedāt ko citu, tā man ir kā rotaļāšanās. Kā braukt ar jaudīgu mašīnu nelielā ātrumā (smejas).

Attiecībā uz vāciešiem – manī patiešām rit vācu asinis. Mana vecāmāte no tēva puses bija baltvāciete. Un vecamtēvam no mātes puses arī bijušas vācu asinis. Mans vecaistēvs vācietis nomira kara pirmajās nedēļās, kad mana mamma vēl nebija piedzimusi, tāpēc par vecotēvu ģimenē daudz nerunāja. Tas, ka viņš bija vācietis, padomju laikā tika pieklusēts, paslēpts zem tepiķa. Bet, ja runa ir par vāciešiem raksturīgo disciplīnu, – tāpat kā strādāju es, tā strādā arī visi citi labākie operdziedātāji.

Mums ir ļoti labi apmaksāts darbs, bet arī ļoti skaidri līguma noteikumi, citreiz sarakstīti pat uz desmit lappusēm. Nevienu no punktiem nedrīkst pārkāpt, tāpēc bez disciplīnas nekas nav iespējams.

– Sacījāt – neviens no kolēģiem jūs nepazīst. Kuri ir tie cilvēki, kas pazīst?

– Izņemot manu sievu Karmenu, šķiet, neviens. Viņa ar mani kopā ir tik bieži, cik vien iespējams. Viņas darbu iespējams darīt no mājām, ja vien ir interneta pieslēgums. Kādu nedēļu es varbūt varētu iztikt bez Karmenas, bet tad sāktos vientulība. Turklāt, tikai daloties iespaidos par redzēto, dzirdēto, tu iegūsti tam jēgu.  Un, esot jaunā vietā, jaunā valstī divatā, iespaidi ir daudz spilgtāki un intensīvāki.  

Tā kā notiek nepārtraukta ceļošana no viena teātra un valsts uz citu, īsti nav iespējams izveidot draudzīgas attiecības ar kolēģiem, cilvēkiem vispār.

Draudzība ir jākopj, bet… Ja mani kāds uzaicina ciemos, man būtu jāatbild ar to pašu. Bet manis jau nekad nav mājās.

Reizēm ar kolēģiem apspriežam šādas iespējas vēlamības formā, bet paši jau zinām – tā ir tukša runāšana, jo tāpat nekas nesanāks.

– Pagājuši jau divi gadi, kopš nav jūsu mammas.

– Mammas aiziešana bija pēkšņa, ļoti negaidīta. Vēl divas dienas iepriekš runājām pa telefonu, un viņa bija ļoti žirgta. Mamma aizgāja ar sirdi – kaut arī kādu laiku jau bija sūdzējusies par sirds problēmām, nekādi nebija piedabūjama aiziet pie ārsta. Nebija iespējams viņu pierunāt nopietni izmeklēties.

Mamma piedzima Baškīrijā, latviešu ciematā. Tajā dzīvoja latvieši, kas no Latvijas bija izbraukuši 19. gadsimta beigās. Tā kā tur deva bez maksas zemi, aizbrauca tūkstošiem latviešu. Līdz laikam, kamēr Staļins piespieda latviešus savās saimniecībās ņemt darbā slinkos vietējos, viss bija kārtībā, bet pēc tam daudzas saimniecības nogrima. Līdz ar to daudzi atgriezās Latvijā.

Mana mamma pirmoreiz Latviju ieraudzīja sešpadsmit gadu vecumā. Viņas vecākās māsas bija atbraukušas jau divus gadus iepriekš un apmetušās uz dzīvi Līgatnē, kur bija atradušas arī darbu. Arī mana mamma aizbrauca uz Līgatni, kur satika manu tēvu un tūlīt iemīlējās. Mammai bija astoņpadsmit gadu, kad viņa jau gaidīja mani, bet tēvs devās armijā. Nekāda kopdzīve gan neizdevās – viņi pēc gada izšķīrās.

– Un ko tēva neesamība jums nodarīja?

Citi to dramatizē, es ne. Redziet, man jau nebija, ar ko salīdzināt, nezināju, kāda ir dzīve kopā ar abiem vecākiem. Turklāt kaimiņpuikam tēvs bija dzērājs, tas palīdzēja tēva trūkumu neizjust kā lielu zaudējumu.

Mans grūtums bija tajā, ka mamma ļoti daudz strādāja – trijās maiņās Līgatnes papīrfabrikā. Kad bija nostrādāta naktsmaiņa, mammai vajadzēja pa dienu pagulēt. Līdz ar to man, puikam, mazā dzīvoklītī nebija iespējams ne kustēties, ne kaut ko darīt. Jutos nebrīvs, nevarēju arī mājās spēlēt instrumentu.

Mammas darba režīma dēļ, no vienas puses, jutos vientuļš, no otras – izaugu ļoti patstāvīgs.

Jāteic gan, ka vientulību tā pa īstam apzinājos tikai tad, kad apprecējos un iekļuvu ģimenē. Tur uzzināju, kā ir, kad ir liela ģimene, kurā cits par citu rūpējas.

– Sieviete viena nevarot izaudzināt kārtīgu vīrieti.

– Mana mamma bija ļoti stingra, un jau kopš agras bērnības man bija jāpadara diezgan daudz darbu. Man tika iedots konkrēts laika sprīdis, piemēram, līdz piektdienai, kad attiecīgais darbs jāizdara. Biju noslogots ar mūzikas skolu, bet man nenāca ne prātā, ka es kaut ko varētu neizdarīt.

Tagad redzu – ļoti daudzi jauni cilvēki brīvi atļaujas neko nedarīt. Un vecāki neiebilst, tikai noplāta rokas un samierinās.

No manis tika prasīta disciplīna – kas sarunāts, tas jāizdara, bez atlaidēm. Toreiz un arī tagad nesagaidu galējo termiņu, darbu cenšos izdarīt pēc iespējas ātrāk, vienalga, kāds tas būtu. Arī rēķinus nomaksāju uzreiz, tiklīdz tos saņemu. Man nepatīk, ja aizmugurē ir aste.

– Vai jūsu attiecības ar mammu, dzīvojot tikai divatā, bija īpaši tuvas?

– Es negribu teikt neko sliktu par savu mammu, bet… Viņa pati nekad nebija īsti izjutusi mātes mīlestību. Viņas tēvs, kā jau minēju, bija kritis karā, un mātei Baškīrijā vienai bija jāizaudzina četri bērni. Apstākļi bija ļoti grūti, piemēram, lai tiktu pie apaviem, mammai nācās gaidīt, kad no skolas pārnāks vecākās māsas, jo pašai savu apavu nebija.

Arī atgriežoties Latvijā, mammai neklājās viegli. Papīrfabrikā viņa strādāja ļoti smagu darbu, kas vairāk būtu piemērots vīrietim. Mamma turējās pie darba fabrikā, jo tur labāk maksāja. Un viņai taču gribējās pēc iespējas labāk izaudzināt dēlu. Jā, viņā bija mātes instinkts, vēlme rūpēties par mani, bet – lai mani kādreiz apmīļotu… Tādas reizes īpaši neatceros. Kad skatos atpakaļ uz savu dzīvi, šķiet – būtu bijis labi, ja tas tomēr būtu noticis.

– Esat ieprecējies spāņu ģimenē, kur jūtas netiek slēptas. Vai tas kādā veidā izmainīja arī jūsu un mammas attiecības?

– Godīgi sakot, mammai ne īpaši patika, ka esmu apprecējis spānieti. Viņai labāk gribētos kādu latviešu meiteni. Mamma jau neko neteica, viņas ar Karmenu satika labi, taču intuitīvi jutu, ka tā ir. Vai mūsu attiecības pēdējos gados mainījās… Domāju, ka ne.

Mammas aiziešanu joprojām sāpīgi pārdzīvoju, un man vienam grūti – arvien grūtāk – atbraukt uz šo māju, kur mamma pavadīja pēdējos savas dzīves gadus, un šeit uzturēties. Katra vieta un lieta atgādina par mammu, un tas nav viegli. Šā iemesla dēļ pārbūvējām virtuvi, kas bija mammas īpašā zona. Vienmēr, kad es pārbraucu, man bija jāpasaka precīzs laiks, cikos ieradīšos. Kad nācu iekšā pa durvīm, galdā tika liktas kotletes. Ja man bija tai brīdī jārunā pa telefonu, mammai sākās gandrīz vai panika, jo kotletes taču atdzisīs!

Pēdējos gados vienmēr teicu, ka būšu vienos, bet atbraucu jau divpadsmitos. Gribējās nevis uzreiz sākt ēst, bet parunāt ar mammu un izvaicāt, kā viņai iet.

Zinu, ka ēdiena pasniegšana bija veids, kā viņa izrādīja savu mīlestību. Apskāvieni bija tikai satiekoties un prombraucot. Es gan zinu, ka viņa lepojās ar mani, tikai, būdama introverta, nemācēja to izrādīt. Es vienmēr saku, ka latvieša raksturu veidojis klimats. Tagad gan tas kļūst maigāks…

– Sacījāt – jums svarīgi, lai blakus būtu Karmena. Šī ir jūsu trešā laulība. Nebija bail, ka arī šī var neizdoties?

– Nē. Pirmoreiz satiekot Karmenu, vairākas stundas pavadījām sarunājoties. No pirmā brīža man bija skaidrs, ka šis ir cilvēks, ar kuru man ir interesanti.

Runājot par iepriekšējām laulībām – vēl biju jauns un nenobriedis. Mazliet padzīvojām kopā, bet nekas labs tur nesanāca. Sieva gribēja, lai es nevis studēju, bet strādāju un nesu mājās naudu. Savukārt es gribēju mācīties. Jau pēc kopā pavadīta pusgada man bija skaidrs, ka tur nekas nesanāks, un vēl pēc dažiem mēnešiem laulība izjuka.

– No šīs laulības jums ir dēls Klāvs.

– Jā, un attiecībā uz viņu mana sirdsapziņa ir tīra – kā mācēju, uzņēmos atbildību. Būdams students, strādāju un daļu naudas – tā dēvētos alimentus – regulāri sūtīju viņam. Diemžēl nekādā emocionāla saite starp mums neizveidojās, bet vismaz manai mammai ar Klāvu bija labs kontakts.

– Un otrā laulība?

– Tā bija ar manu kursabiedri Inetu Siliņu. Domāju, šī laulība nebūtu izjukusi, ja Inetas mamma nebūtu tik agri aizgājusi. Viņa nomira ar vēzi četrdesmit deviņu gadu vecumā. Toreiz kopā ar bērniem – dvīņiem Kārli un Zani – dzīvojām Bāzelē Šveicē. Saprotu, ka mammas nāve Inetai bija liels trieciens, taču pagāja gads, bet viņas nospiestība nemazinājās. Varbūt tas izklausās egoistiski, bet… Tu kā mākslinieks mājās gribi uzlādēties, taču tas nebija iespējams.

Es vienkārši vairs nespēju paciest depresīvo noskaņu, kas tur valdīja. Man tā patiešām bija kā nepanesama nasta.

Toreiz beidzās Bāzeles līgums, un es saņēmu jaunu – ar Vīnes operu. Bet Ineta vēlējās palikt Latvijā, savu nospiestību un bēdas viņa acīmredzot vieglāk varēja remdēt šeit. Šai ziņā esmu maksimālists – uzskatīju, ka nevar būt ģimene tikai pa pusei. Tā, kā bija, nevarēja palikt, un bija skaidrs – lai kāds būtu risinājums, abas puses tik un tā nebūs laimīgas. Bet dzīve mums dota vienreiz.

Uzskatu – jādara viss, lai cilvēks būtu laimīgs. Jā, ir ģimenes, kas saglabā attiecības bērnu dēļ, bet es domāju – bērni jūt spriedzi vecāku starpā, jūt, ka tas ir tikai tāds ģimenes plaģiāts.

– Toreiz zaudējāt ne tikai sievu, bet arī bērnus.

– Ja esi izvēlējies tādu profesiju kā es – kas cits atliek… Zinu ģimenes, kas arī pēc šķiršanās spēj saglabāt draudzīgas attiecības, tikties bērnu dzimšanas, vārda dienās. Ineta kopš šķiršanās dienas novilka starp mums striktu līniju un kopš tā laika nav vēlējusies ar mani uzturēt nekādas attiecības. Pagājis jau gandrīz divdesmit gadu, bet nekas nav mainījies. Iespējams, aizvainojuma un greizsirdības dēļ arī bērniem par tēvu tika stāstīts daudz kas negatīvs.

Nevarētu teikt, ka ar bērniem attiecību nav nemaz. Ar Zani komunicējam, un viss ir kārtībā. Bet Kārlis gan ir atturīgāks. Tikko uzrakstīju viņam īsziņu, ka esmu šeit un, ja vien iespējams, satiekamies. Viņš atbildēja man par kādu citu jautājumu, bet par tikšanos neko. Jā, mazliet sāp, bet piespiest tikties jau es nevaru.

– Kādas ir tās mācības, ko esat guvis iepriekšējās attiecībās?

– Arī Karmena reiz bija precējusies un ir šķīrusies. Neuzskatu to par kaut ko sliktu. Tu daudz ko vari paņemt līdzi no iepriekšējām attiecībām, mācīties no kļūdām.

Noteikti esmu iemācījies vienu – viss, kas uz sirds, tūlīt jāizrunā. Kad jūti – tev kaut kas nepatīk, traucē –, neturi to pie sevis.

Ineta, kad kaut kas bija noticis, klusēja vairākas dienas, un tas attiecībās ienesa nevajadzīgu spriedzi. Ar Karmenu varam izrunāt pilnīgi visu. Esmu iemācījies runāt. Jā, varbūt tad, ja pasaki uzreiz, reakcija ir mazliet asāka, bet tas tik un tā ir daudz labāk, nekā klusēt. Pasaki, un viss – atkal baudi jaukus brīžus divatā.

Kaut gan viens otru jau tik labi pazīstam, ka varētu nerunāt nemaz. Ja vienam kaut kas noticis, otrs jau to jūt un redz. Jāatzīst gan, ka ar labā teikšanu man mazliet pieklibo. No saviem spāņu radiem mācos pasacīt arī labo, taču man šai ziņā vēl ir, ko apgūt.

– Kopā ar Karmenu esat jau padsmit gadu. Kas jūs tur kopā?

– Mīlestība. Vēlme būt kopā vienmēr un visur, kas attiecībās ir ļoti svarīgs apstāklis. Mums sakrīt daudzas intereses, mēs viens otram dodam lielu brīvību, nekontrolējam, neesam greizsirdīgi. Darba dēļ ik pa laikam esam šķirti, taču arī tas mūs nevis šķir, bet vieno. Jo atšķirtība parāda, vai otram esi vajadzīgs un cik vajadzīgs. Visiem pāriem iesaku kādas dienas padzīvot atsevišķi.

– Egil, vai pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem, kas pavadīti, ceļojot no valsts uz valsti, varat pateikt, kur ir jūsu mājas?

– Manas mājas ir visur, kur es labi jūtos. Spānijā, Latvijā… Šeit protams, ir īpaša emocionāla piesaiste. Tikai mēs esam mazliet apzagti, jo zilās debesis, kas cilvēkam liek iekšēji starot, šeit redzamas tik reti. Šeit, pie jūras, saku: vienalga, kāda temperatūra, lai tikai nav vējš. Jebkurā temperatūrā tu vari piemēroti saģērbties, bet no vēja sevi pasargāt ir grūti.

– Kurš ir tas vējš, kas jūs uztrauc dzīvē?

– Es esmu apmierināts ar savu dzīvi, man nav nepieciešams stādīt priedes, lai sevi pasargātu no kādiem vējiem. Daudz kas jau atkarīgs no mums pašiem. Strādā un dari labāko, ko vari izdarīt.

Ļoti egoistiski pēdējā laikā cenšos ilgi neuzturēties vietās, kur man nav interesanti. Izvairos no cilvēkiem, kas man atņem enerģiju.

Nu kāpēc man jādara kaut kas, kas liek justies nekomfortabli? Un pretēji – gribu tikties ar cilvēkiem, kas dod man enerģiju, ļauj izbaudīt zināmu inteliģences līmeni. Tas, ka varēšu satikties ar inteliģentiem cilvēkiem, bija viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc vēlējos kļūt par operas direktoru. Iepriekš man vienmēr pietrūka laika, piemēram, aiziet pie kāda mākslinieka, viņa darbnīcā apskatīt darbus, mierīgi iedzert kādu glāzi vīna un galu galā iegādāties kādu gleznu. Ceru, ka tagad to varēšu.

Zināmu devu laimes izjūtas sniedz arī tas, ka man ir finansiāla brīvība – varu aizbraukt, kurp vien vēlos, varu nopirkt, ko vien gribu. Varbūt tāpēc man nav netveramu ilgu pēc kaut kā, man drīzāk ir mērķi, kurus nosaku, un tad soli pa solim realizēju.

Manā dzīvē nav arī bijis krasu pagriezienu, kas to pārvērš. Viss ir noticis pakāpeniski un mierīgi. Bet manī ir arī laimes, apmierinātības gēns – mana glāze vienmēr ir puspilna. Esmu redzējis cilvēkus, kas katru situāciju pārvērš traģēdijā, un arī tādus, kuriem nekas nepieder, bet viņi ir laimīgi. Gan sev, gan visiem latviešiem novēlu pozitīvāku skatu uz dzīvi.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs