Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātājs Pauls Kundziņš — Sadalītā dzīve

Kultūra
Liena Britāne
Liena Britāne
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
7. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No Latvijas Arhitektūras muzeja arhīva
Kad tapa ģimenes foto žurnālam Atpūta , PAULS KUNDZIŅŠ 4. februārī svinēja 50. dzimšanas dienu. Viņa ideja par etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibināšanu Rīgā bija realizējusies un ikdienā profesors mācīja arhitektūras studentus. Viņš rakstīja ģimenes hroniku, lai tā glabātu viņa stāstu nākamajām paaudzēm.

Ceriņkoks palika aiz kadra

Par šo dzimšanas dienu savā dienasgrāmatā – ģimenes hronikā, kas glabājas Latvijas Arhitektūras muzejā, Pauls Kundziņš ierakstīja: «Gadījās man 4. februārī tapt 50 gadu vecam. To uztvēra avīzes un līdz ar to nevajadzīgā kārtā ievēroja arī ārpus paša mājas. Mani pagodināja ar daudz apsveikumiem, laipnus sveicienus bija atsūtījuši Valsts Prezidents, ministri Auškāps, Balodis, Apsītis, augstskolu rektori. Vakarā pie sevis bijām aicinājuši kolēģus un tuvākos paziņas. Dažas dienas vēlāk bijām ielūguši manas darbnīcas studentus – 70 galvas tikko varējām izvietot savā dzīvoklī. Pasniedzām tēju un maizītes. Bija, ko ņemties, gan viesus apkalpojot, gan ar viņiem aprunājoties.»

Māra, kurai bija augsta temperatūra, slimoja savā istabā un vēlāk atminējās, ka bildēšanās notika dzīvojamā istabā. Parasti dzimšanas dienās pie brokastu galda dedzinājuši gadiem atbilstošu svecīšu skaitu un nolikuši jubilāram dāvanas, un vienmēr bijis dzeltenmaizes kliņģeris.

«Atceros, ka šajā jubilejā mana istaba pildījās ar mēbelēm un mantām no citām istabām. Ēdamistabā izvilka lielo galdu 24 personām. Tur un virtuvē bija liela rosība, jo vakariņās bija aicināti universitātes mācībspēki ar kundzēm. Neskatoties uz slimību, mana ziņkāre bija liela, un pirms viesu ierašanās es aizgāju palūkoties, kas notiek citās istabās. Galds bija jau klāts, un es nogaršoju cepumu, kas viesiem bija domāts pie buljona. Apbrīnu sagādāja tēvam sūtīts liels ziedošs ceriņu koks, liels retums februāra mēnesī. Atceros arī tēva pasūtīto ananasu torti no Otto Schwarz studentiem.

Spilgtā atmiņā, ka lielā dzīvojamā istaba bija par mazu, tāpēc tika atvērtas vecāku guļamistabas durvis, kur studenti sasēdās gultās.

Māte uztraucās, ka nepietiks cienasts visiem atnācējiem. Man uzdeva steigties uz veikalu turpat Valdemāra ielā, lai iepirktu maizītes,» tā vēstulē 1998. gadā atmiņās dalījās Māra Zalcmane-Kundziņa. Togad Latvijas Arhitektūras muzejā tika organizēta izstāde Pauls un Haralds Kundziņi, kas bija veltīta viņas tēva un tēvabrāļa Haralda darbam, jo arī viņš bija arhitekts.

Dzīvojamās istabas, kurā ar fotogrāfijas palīdzību varam ielūkoties, mīkstie krēsli bija sameklēti polsterētāju darbnīcā, kur tie bija saglabājušies no miera laikiem, bet klavieres Milda jeb mamiņa, kā viņu sirsnīgi mājinieki uzrunāja, bija nopirkusi par savu pēdējo algu pirms ievākšanās šai dzīvoklī Rīgā, K.Valdemāra ielā 33.

«1920. gada 1. janvārī šķīrāmies no Smiltenes. Mūsu mantiņas divos vezumos mums uz Rīgu aizveda agrākais kučieris, uzņēmīgais un jautrais Lauris. Dzīves apstākļi tikai pamazām sāka uzlaboties, un paši arī bijām pieticīgi,» vēlāk fiksēja Pauls. Bet Andris, tas astoņpadsmitgadīgais puisis fotogrāfijā, atminējās: «Tur viņi bija ievākušies janvārī, un, vasarai iestājoties, es tur esot ieradies pasaulē.

Dzīvoklis bija otrajā stāvā, ērts, ar ieeju no plaša, labi kopta, noslēgta pagalma. Tajā vecāku gādībā mēs pavadījām 20 gadus, pasargāti no dzīves rūpēm un raizēm. Drošības sajūtu vairoja tēva piederība Latvijas Universitātei, kas likās kā valsts par sevi, neatkarīga no saimnieciskām un politiskām pārmaiņām. Jau no tās dibināšanas dienas katru gadu 28. septembrī tēvs pārnesa mājās kasti ar kūkām no vietējās konditorejas, tā atzīmējot augstskolas dzimšanas dienu.

Darba dienās tēvs parasti bija stipri aizņemts, un maz viņu redzējām, bet arī tad viņš atrada laiku mūs ievērot un ar mums nodarboties.

Tēvs varēja netraucēti nodoties darbam Universitātē un arhitektūras praksei, pateicoties mammītes enerģijai un uzņēmībai.

Pirms laulībām viņa bija skolotāja, vēlāk skolas pārzine, bet pēc laulībām pilnīgi nodevās ģimenei, gādājot par mums, bērniem, un pārzinot mājas saimniecību.»

Andris arī atcerējās, ka skolas gados tēvs viņam te iekārtoja mazo kalpones istabiņu – tajā grīda bija nokrāsota zaļā krāsā, kas toreiz likās grīdai neparasta, bet labi saskanēja ar vienkāršām sarkanbrūnām mēbelēm un austiem aizkariem. Vecāku guļamistabas tapetes bija pārdrošās krāsās, bet Māras istabā novietota gaišā bērza kokā darināta tēva projektēta istabas iekārta. Sev viņš bija izdomājis dīvāna apbūvi ar grāmatu plauktu, sasaistot to ar skapi un rakstāmgaldu, kam bija izvelkama plātne zīmēšanai.

«1925. gada rudenī Māra iestājās 1. klasē, pats gandrīz jutos skolnieka lomā, kad redzēju mūsu pirmo atvasīti pie melnās skolas tāfeles. Drīz pēc tam 18. septembrī pasaules gaišumu ieraudzīja mūsu otrā meitiņa Aija Ieva,» Pauls vienmēr bija ļoti mīlošs tētis.

«Viņš bija gara auguma, ap 197 centimetri. Mēs viņa pavadībā allaž jutāmies droši, zinot, ka pat ļaužu pūlī viņu nepazaudēsim. Neatceros, ka tēvs uz mums būtu kādreiz dusmojies, reizēm, kad biju sabozies un uzmetu lūpu, lai redzētu, cik nelaimīgs esmu, tēvs pasauca mani un iecēla sev klēpī. Paskaties uz mani, viņš teica.

Kad pēc vilcināšanās negribīgi pacēlu galvu un ieskatījos viņa smaidošās acīs, man visas pārestības aizmirsās.

Vecāki mudināja mūs uz pašdarbību, lūkojot radīt interesi un prieku dažādās nodarbībās. Ar viņu palīdzību mājas kārtībā gatavojām Ziemassvētku dāvanas cits citam. Reiz tēvs bija iegādājies tumši sarkanu spīdīgi nolakotu koka kastīti, piemērotu šujamkastītei. Uz tās vāka viņš viegli iezīmēja apli, uz kura tad man bija jāiedzen spraudītes ar lielām, spīdīgām misiņa galvām, veidojot glītu apaļu vainagu. Tā tad bija mana dāvana mūsu mammītei. Māsu dāvanām mammītei tēvs parasti uzzīmēja kādu latvisku rakstu izšūšanai, pie viena iegādājoties arī vajadzīgos krāsainos diegus.» Pauls visu mūžu pats Ziemassvētkos un dzimšanas dienās zīmēja bērniem un pēc tam bērnu bērniem apsveikuma kartītes.

Tā kā viņš jau kopš bērnības labprāt slēpoja ar paštaisītām slēpēm, skrēja ar slidām un spēlēja tenisu, sākumā ar pašdarinātiem rīkiem, tad to mācīja arī saviem bērniem. Pilsētā visparocīgākā izrādījās slidošana, jo dzīvoklis nebija tālu no brīvdabas slidotavas Esplanādes laukumā. Pašam Paulam labi padevusies daiļslidošana, un aiz iežogojuma īpašā nodalījumā uz gluda ledus ar savām daiļslidotāja slidām viņš griezis īpašus lokus.

Pauls bija izpalīdzējis slidotavas ēkas projektēšanā, un par to visi ģimenes locekļi saņēma bezmaksas sezonas ieejas kartītes.

Bet nedēļas nogalēs viņš veda visu ģimeni slēpot uz Mežaparka, Biķernieku un Šmerļa pauguriem.

Labestība bija pūrā dota

1888. gada 4. februāris bija tā diena, kad Pauls Jānis kā otrais bērns ieradās šai pasaulē Smiltenes luterāņu draudzes mācītāja Kārļa Kundziņa un viņa sievas Šarlotes ģimenē. Tēva dzimta nāca no Kurzemes hercoga ļaudīm, un, studējot Tērbatā, viņš bija iesaistījies Ata Kronvalda draugu grupā. Paula mamma bija cēlusies no vācu amatnieku ģimenes, kas dzīvoja Ventspilī, bet vēlāk Šarlote bija kļuvusi par Puzes barona fon Grothusa audžumeitu.

Bagātā un skaistā Smiltenes mācītājmuiža Paula bērnībā bija kā miera osta, ar zinošiem mājskolotājiem, un tur neko daudz nezināja par pretrunīgajām latviešu un Baltijas vāciešu attiecībām lielpilsētā.

Kad ģimenes galvam vajadzēja atbildēt uz smilteniešu jautājumu, kāds gars valda mācītāja ģimenē, viņš arvien atbildēja – kristīgs –, un tā tika audzināti arī pieci bērni. Sakopta bija arī apkārtne – klētis, staļļi, parks un tuvākās zemnieku sētas.

Baltvācu kultūras vide te bija pievilcīga, taču 1905. gada nemieri negāja secen, un Pauls ļoti pārdzīvoja, kad nodega zirgu stallis ar pieciem skaistiem zirgiem.

Kārlis un Šarlote centās iedot bērniem labāko izglītību, ko varēja. Kamēr Pauls mācījās Tērbatas klasiskajā ģimnāzijā, vecāki viņam apmaksāja zīmēšanas privātstundas. Pie baltvācu mākslinieces Zuzannas Valteres Pauls labi ievingrinājās akvareļa tehnikā, bet pēc tam precīzi redzēt formu un rūpīgi to izzīmēt eļļas krāsās viņam iemācīja igauņu gleznotājs Kristaps Rauda.

Bet arī mājās Paulam netrūka ierosmes, jo vecāki viņam abonēja vācu mākslas žurnālu. Tas tik ļoti patika, ka viņš veiksmīgi piedalījās mēbeļu dizaina konkursā un lēma par labu mācībām Rīgas Politehniskajā institūtā, kuru pabeidza ar izcilību. Viņa diplomdarbs bija par dārzu pilsētu pie Juglas ezera. Vasaru un rudeni pavadījis Minhenē un Romā, Pauls sāka strādāt sava skolotāja Eižena Laubes birojā Rīgā.

Vecākais brālis Kārlis turpināja dzimtas tradīcijas un kļuva par teologu, jaunākais brālis Haralds pievērsās arhitektūrai – viņš 30. gados iekārtoja starptautiskās izstādes Briselē un Kauņā, bet 1937. gadā Parīzes starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē par mēbeļu dizainu saņēma Grand Prix. Brālis Aleksandrs kā brīvprātīgais strēlnieks krita 1917. gada jūlijā.

Arvien kopā ar mīļoto mammiņu

Milda Siliņa bija gadu jaunāka, Vecpiebalgas draudzes skolotāja Jāņa Sliedes audžumeita. «Mūsu nākamai kopējai mītnei izprojektēju ēdamistabas un guļamistabas iekārtas priekšmetus, ko nodevu pagatavošanai galdniekam Rudzītim Smiltenē. No vecpuišu laikiem man Rīgā jau bija dīvāns, stiebru krēsli un citas lietiņas. Mildiņas pūram Sliedes tantiņa bija pasūtījusi lielu lādi, tā ka sākumam jutāmies pietiekoši apgādāti.»

Kāzu diena bija 1914. gada 22. jūlijā, taču karš tūlīt arī paģērēja iesaukumu armijā – Pauls tika nosūtīts uz Iekškrievijas guberņām organizēt lopu piegādi armijai. Milda brauca līdzi.

Abi vispirms apmetās Samārā, kur 1916. gada 21. septembrī pasaulē ieradās meitiņa. «Bija mīlīga rudens priekšpusdiena, kad jaunpiedzimušo sveica baznīcas zvanu skaņas, jo bija Marijas diena un mūsu mājas tuvumā atradās krievu baznīciņa. Ierodoties šādā dienā, mūsu meitiņa bija sev pati vārdu nozīmējusi. Mārīte auga dūšīgi, un mamiņai bija diezgan ap viņu ko ņemties. Sirsnīgu dalību mūsu jaunajā ģimenes dzīvē ņēma arī mīļie dzimtenē: daudz vēstuļu un sūtījumu staigāja šurpu turpu, jo šāda veida satiksme toreiz vēl nebija ierobežota.»

Kad visi trīs pārcēlās uz Orenburgu, Paulam palaimējās dabūt arhitekta darbu dzelzceļa virsvaldē. Pēc četriem gadiem, dodoties cauri bada un nemieru zonai, Paulam un Mildai izdevās nokļūt Tērbatā un atrast brāļa Kārļa ģimeni, lai visu kopā dotos uz Latviju.

Gandrīz gadu Pauls nostrādāja par direktoru Smiltenes vidusskolā, noorganizēja tehniskās zīmēšanas kursus, kā arī lasīja lekcijas par tautas mākslas un celtniecības jautājumiem. «1918. gada 18. novembra notikums manā atmiņā sasaistījies ar 21. novembri, kad saulainā agrīnas ziemas dienā, Mārīti ragaviņās vizinādami no skolas, izgājām pastaigāties uz meža pusi. Tad notikuma nozīmi, kas, pirmās ziņas saņemot, vēl nebija visā pilnībā aptverama, jo dziļi izjutām priekā, pateicībā un cerībā,» Pauls ierakstīja ģimenes hronikā.

Pauls un Milda kopā bija 57 gadus – Krievijā, Latvijā, Vācijā, Zviedrijā un Kanādā.

«1971. gada 14. septembra vakarā mamīti bez kādām brīdinājuma pazīmēm piemeklēja trieka, viņa dzīvojamā istabā saļima. Tūlīt piezvanīju Andrim, un viņš drīz ieradās. Apķēris mamīti, viņš tikpat kā nešus viņu pārvietoja uz augšstāvu, kur mēs viņu noguldījām. Izsaucām mājas ārstu. Sazināties ar viņu vairs nevarējām, elpošana bija apgrūtināta, bet nelikās, ka viņa cieš no sāpēm. 2. oktobra vakarā mans sirdsmīļais mūža draugs, mamīte un omīte tika aizsaukta mūžībā. Paliku kā aizlauzts koks.»

Latvietim tik svarīgā sēta un mājas

Ne tikai Atpūta, arī žurnāls Latvijas Arhitektūra 50. dzimšanas dienā Paulam Kundziņam veltīja četrus atvērumus un ievietoja viņa būvēto baznīcu fotoattēlus, nosaucot par vienu no ievērojamākajiem celtniekiem un īpaši uzsverot, ka iecienītais arhitektūras pētnieks labi pazīstams arī ārpus Latvijas robežām. Kā vēlāk izrādījās – labi, ka tā!

Interese par senajām lauku būvēm Paulam bija radusies jau studiju gados, kad viņš sāka apceļojumus, kuros uzreiz zīmēja, fotografēja un veica uzmērījumus. Vienā no vasaras brīvlaikiem viņš, klejodams pa lauku sētām, nejauši nonācis kādās mājās Valmieras apkārtnē. Ieraudzījis palielu ēku ar salmu jumtu un vaļā durvīm, iegājis un kā apburts palicis stāvam, jo ieraudzījis varenas koka kolonnas ar lodi centrā – tas bija Kauguru pagasta Gaides brāļu draudzes saieta nams. Drīz vien viņš sāka par šādām skaistām vietām rakstīt. Viņa pirmā no vismaz simt zinātniskām publikācijām Mūsu sirmā lauku būvniecība tika iespiesta jau 1918. gada vasarā žurnālā Jaunā Latvija, un tajā izskanēja aicinājums saglabāt nākamajām paaudzēm vecās zemnieku sētas apbūves un iedzīves priekšmetu kompleksu kā svarīgu latviešu kultūras liecību.

1924. gadā Pauls izvirzīja ideju, ka Rīgā nepieciešams veidot etnogrāfisko brīvdabas muzeju.

Pēc tam sākās zinātniski un saimnieciski priekšdarbi tā ierīkošanai. Pieminekļu valde Paulu nosūtīja komandējumos iepazīties ar Skandināvijas muzejiem, un pēc trim gadiem Rīgas pilsēta muzeja izveidei piešķīra plašu teritoriju Juglas ezera piekrastes kāpās. Kad izdevās uzstādīt Vidzemes sētas ēkas, muzeju jau varēja atklāt publikai – tas notika 1932. gada maijā. Līdz 1934. gadam Pauls Kundziņš vadīja muzeja iekārtošanas darbus.

Kad Eižens Laube aicināja piedalīties topošās Latvijas Universitātes darbā, Pauls iesaistījās, uzņemoties darbu arhitektūras projektēšanas darbnīcā, veidojot Arhitektūras fakultātes pieminekļu arhīvu un lasot lekciju kursu Pieminekļu uzturēšana. Ar Kundziņa iniciatīvu fakultāte uzsāka vākt izziņas materiālu par Latvijas kultūras mantojumu un pievērsās tautas celtniecības objektu apzināšanai, jo lauku celtnes kopumā bija sliktā tehniskajā stāvoklī. Tika organizētas studentu ekspedīcijas, kuras sagatavoja 1234 tautas celtniecības objektu un 726 arhitektūras pieminekļu zīmējumus, fotoattēlus, aprakstus un uzmērījumus.

Līdz 30. gadu vidum daļa no šajās ekspedīcijās iegūtajiem materiāliem pakāpeniski tika publicēta un izplatīta 25 Eiropas valstu, kā arī Kanādas, Brazīlijas, Turcijas un Austrālijas bibliotēkās.

Kundziņam arī piederēja noteicošais vārds tajās reizēs, kad Pieminekļu valdei bija jāizskata vēsturisko celtņu atjaunošanas vai pārbūves projekti. Tā kā viņš bija ievērojama autoritāte ne tikai etnogrāfijas, bet arī daudzos tehniskajos jautājumos, viņš, sākot no 1936. gada, piedalījās Nacionālās celtniecības padomes, Uzvaras laukuma idejas projekta komisijas, Tirdzniecības un rūpniecības kameras būvniecības komisijas darbā, kā arī bija Monumentālo celtņu padomes priekšsēdētājs un Tiesu pils izbūves konsultants.

Pauls Kundziņš darbojās arī praktiskajā arhitektūrā – ceļot dievnamus un vadot to pārbūves darbus. Viņa projektētas ir estrādes, skolas nami, biedrības, privātmājas, nomas nami. Viņš bija arī viens no Latvijas Arhitektu biedrības dibinātājiem. Pauls Kundziņš aizstāvēja doktora disertāciju Dzīvojamā rija Latvijā un kļuva par pirmo arhitektūras zinātnieku, kas arhitektūras doktora grādu ieguva Universitātē.

Interese par lauku sētām turpinājās visu dzīvi. Pat mūža nogalē Kanādā, tā arī neatradis iespēju atgriezties Latvijā, Pauls Kundziņš bija pievērsies latviešu izceļotājiem. Atradis 1905. gada revolūcijas dalībnieku koknesieti Kārli Pļaviņu un secinājis, ka viņa kādā Kanādas attālā melnzemes rajonā paša rokām uzceltajā lauku sētā ir saglabātas latviešu celtniecības tradīcijas.

Šī sēta iekļauta Kanādas aizsargājamās vēsturiskajās vietās, un Kundziņš to nosauca par Brīvdabas muzeja filiāli tālajā kontinentā.

Paradīze laukos

Vasaras Pauls un Milda arvien centās pavadīt laukos, pirmajos gados apmešanās vietas īrējot. Ģimenes hronikā par 1921. gadu lasāms: «Mamītei, kurai saimnieciskās lietās vienmēr bija lielāka uzņēmība, sāka ieminēties, ka jādomā par lauku īpašuma iegūšanu, jo uz dzīvi laukos mums abiem nesās prāts.» 1922. gadā sākuši ieskatīties avīžu sludinājumos par pārdodamām lauku mājām.

«Vienā šādā sludinājumā bija uzdots, ka izziņas par nelielu lauku īpašumu saņemamas Putras dzirnavās pie Amatas stacijas. Puse mums bija sveša, bet mamiņa uzstāja, ka nopietni jāsāk meklēt. Un es aizbraucu. Skaistā apkārtne un Amatas upe mani savaldzināja.» Arī vecā dzīvojamā rija Paulam bija pa gaumei. Tika noslēgts līgums par Biržaku māju pirkšanu, un jauniegūtais īpašums ģimenes ikdienai piešķīra jaunu saturu.

Pārbūvējot riju, mītne pārvērtās par mājokli, kuru astoņpadsmit gados, ko tur izdevās nodzīvot, visi ļoti iemīļoja.

Vecās ēkas ārieni atstāja pēc iespējas nepārveidotu, tikai jumta lodziņš un lieveņa piebūve bija jaunas piedevas ārējai arhitektūrai.

Lieveņa krāsās dominēja sarkanbrūnā nokrāsa, ko Kundziņš mēdza dēvēt par zviedru sarkano. To labprāt lietoja arī citos projektos. Ar neparasti augstiem griestiem izcēlusies plašā dzīvojamā istaba, agrākā rija, kas bija krāsota gaišos toņos. Tās sienas līdz durvju augstumam bija iedzeltenas un pabeigtas ar nepārtrauktu ornamentālu apmali. Dzīvojamām istabām krāsas izvēlētas spilgtākas. Vidējā bija zilā, dienvidu pusē bija sarkanā istaba, bet ziemeļu pusē – dzeltenā. Ikdienā šīs istabas arī tika dēvētas pēc krāsām. Visas tās apvienoja vienāda brūna grīdas krāsa. Jumtā bija izbūvēta vasaras augšistabiņa ar teltsveida griestiem.

Par godu Andra septītajai dzimšanas dienai Pauls ierīkoja riņķa šūpoles. Gara, zemē ierakta staba galā piestiprinātam ritenim, kas varēja brīvi griezties, bija piekārtas četras virves ar audekla cilpām galā. Tajās iesēžoties un skrienot ap stabu, varēja riņķot pa gaisu. Tur ierīkoja arī tenisa laukumu ar pašu izgatavotu tenisa tīklu.

Bērnu pienākums bija laukumu uzturēt, ar kaļķiem atjaunot baltās līnijas un ar asu lāpstu nošķūrēt uzaugušo zālīti.

«Pateicoties tēvam, daudz ko mācījos. Vienu mūsu projektu labi atceros. Pēc viņa zīmējuma uzbūvēju no divām tukšām koka cementa mucām ūdens riteni – dzirnavas Amatas upei. Jau nopietnāks projekts bija laivas būvēšana, kad beidzu pamatskolu. Vasaras sākumā pēc tēva uzmetuma uzbūvēju ar audeklu pārvilktu vieglu laiviņu no saplākšņa ribām un plānām līstēm. Tā sagādāja jauna veida sporta iespējas pa Amatas ūdeņiem. 330 centimetru garā laiviņa varēja uzņemt vēl arī manus kaimiņu draugus!»

Šais mājās Andris dabūja nopietni sagatavoties savam nākamajam arodam, arī liekot jaunu skaidu jumtu lielajai mājai. «Ģimnāzista gados tēvs mani sāka iepazīstināt ar ēku plāniem. Viņa privātpraksē bieži gadījās pārbūves, kuru plāni bija jāiesniedz apstiprināšanai vairākos eksemplāros. Tajos esošās mūra sienas bija jāparāda pelēkas, jaunās mūra sienas – sarkanas, esošās koka starpsienas – brūnas, jaunās – dzeltenas.

Tēvs šo iekrāsošanas darbu, lietojot ūdenskrāsas, sāka uzticēt man, un tā iesāku pelnīt savu pirmo kabatas naudu.

Grūtajiem laikiem uznākot, bezrūpīgās bērnu un pusaudžu dienu vasaras mums bija jāmaina pret sūru lauku darbu visu cauru gadu. Bet, sportā norūdījies, ar prieku apstrādāju zemi un ievācu ražu. Esmu no sirds pateicīgs savai mammītei, kas man pievienojās, dalījās saimniecības darbos un mazināja vientulību. Vasaras brīvlaikā lieli palīgi bija arī jaunākā māsa ar tēvu. Vecākā māsa tad jau bija zobārstes darbā. Tā Biržakas saturēja mūs kopā, kamēr pienāca laiks mums dzimteni atstāt.»

Pauls, kad jau bija emigrācijā, pēc atmiņas mājas atveidoja savos akvareļos, bet vertikāli strīpaino rakstu no jumta istabiņas atkārtoja savās mājās Kanādā Helifaksā un līdzīgi izkrāsoja savas ielas mājiņas lieveņa slēgto margu iekšpusi. Siltie krāsu toņi mājīgi izcēlās pret pelēcīgo krāsoto grīdu. Tieši tolaik Pauls Kundziņš arhitektu birojā Helifaksā bija atbildīgs par krāsu izvēli projektiem. Viņš tur pašrocīgi konstruēja perspektīvas un krāsu izvēli izpildīja sev ierastajā akvareļa tehnikā.

«Arī Kanādas austrumkrastā nonākušiem, mums ar laiku sāka nesties prāts uz dzīvi laukos.

Mums izdevās iegūt pamestu lauku saimniecību, mūsu Kanādas Biržakas.

Tās zemes robeža arī skāra upi, arī apkārtne un daba stipri līdzīga, vienīgi iztrūkst stārķu, lakstīgalu un dzegužu. Tur kopā ar bērniem paši atjaunojām veco, pamesto māju, apstrādājām zemi, vācām ražu, ogojām, sēņojām, peldējāmies upē, palos braucām ar smailītēm, un arī citādi baudījām lauku dzīvi kā kādreiz Biržakās. Atkārtojām arī šūpoles. Arī tēvs mums pirmajos gados pievienojās. Vienīgi mammīte otrās Biržakas vairs nepiedzīvoja.»

Liktenīgie četrdesmitie

Pauls Kundziņš bija viens no 188 personām, kurām 1944. gada 17. martā bija drosme parakstīties zem Latvijas Centrālās padomes Memoranda par Latvijas neatkarību. Tāpēc notiekošā iespaidā septembrī Kundziņu ģimene sāka gatavoties braucienam uz Kurzemi. «Pēc mana lūguma profesors Štālbergs uzņēmās pieņemt glabāšanā no mana tēva mantoto Purvīša gleznu, kā arī mūsu pašiegūto Melnbārža gleznu.

Māra savu tautas tērpu ar vainagu, kāzu dāvanas un dzīvokļa atslēgu deponēja pie savas skolas biedres, Zviedrijas skaitļojamo mašīnu atstāju Arhitektūras fakultātē. Pārējās mantas, arī visas manas grāmatas palika dzīvoklī, jo baidījāmies no grūtībām, vedot līdzi lielāka svara saiņus.

Bet ļoti nožēlojām vēlāk, ka mani no rāmjiem izņemtie akvareļi un nozīmīgās fotogrāfijas piemiņai, ko gribējām paņemt līdzi, saiņošanas steigā bija palikuši uz galda.

Rīgu atstājām 27. septembrī, braukt nācās pa smilšainajiem jūrmalas ceļiem, lai tiktu garām apdraudētajam Tukumam. Nakti pārlaidām kādās lauku mājās klētsaugšā uz siena. Māra pārgulēja mašīnā. Viņai šis brauciens bija sevišķi smags, attālinoties no Uģa un būdamai stāvoklī. Klaušinājām, vai nerastos iespēja ar laivu tikt pāri uz Zviedriju, bet tāda negadījās. Liepājā nokļuvām 10. oktobrī. Otrā dienā uzkāpām uz preču kuģa un vakarā devāmies jūrā kopā ar vairākiem simtiem citu bēgļu un vācu karavīru uz Dancigu.

Liepājā vēl paspēju nopirkt tikko iznākušo Jāzepa Vītola biogrāfiju. Tā un Latvijas ceļu karte bija vienīgās grāmatas, ko paņēmu līdzi no dzimtenes.

Vēl novilkumu no 1938. gada žurnāla Latvijas Arhitektūra kā manas darbības pierādījumu. Dancigā devos sameklēt Andri, jo viņš bija paspējis vēstulē mums pa norunāto šifru paziņot savu atrašanās vietu. Ziņa, ka tēvs viņu meklē, Andri sasniedza, un mēs priecīgi atkal satikāmies. Novembra sākumā mitināšanās tehniskajā augstskolā izbeidzās, un 3. novembrī visi tur uzņemtie bēgļi augstskolu darbinieki tika nosūtīti uz Tīringeni.»

Tur Pauls Kundziņš saņēma aicinājumu uzņemties senatnīgu zemnieku sētu dokumentēšanu kara apdraudētajos rajonos, viņam tika nozīmēta Rietumprūsija un dota iespēja pēc paša izvēles sastādīt darbinieku grupu ar diezgan paprāvām darbinieku algām. Kad darbu gaitā bija jādodas uz Berlīni pie priekšniecības, tur sevišķu labvēlību viņam izrādīja kāds Rihters, kuram patika Latvijas Arhitektūras attēli no viņa celtām baznīcām. «Dancigā pieklājīgā viesnīcā iekārtojās mamīte ar Marīti. Man darbības rajons bija nozīmēts tuvējā pilsētā Marienburgā, kur viesnīcā apmetos ar Aiju. Tā kā devas uz pārtikas kartiņām bija trūcīgas, liels atbalsts mums radās no lauku ļaužu laipnības lauku sētās, kas mūs aicināja pie sava pusdienu galda. Svētdienās braucām uz Dancigu pie savējām. Viņas stipri izjuta nepietiekamo uzturu un naktīs grauza ietaupītos cukura graudus.»

Pēc gada Hamburgas Universitātes padome Paulu ievēlēja par Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes dekānu.

Andris un Aija tur kļuva par arhitektūras studentiem. Kad pievienojās mamiņa un Māra, nu jau ar Dagni, visi apmetās vienā no viegli celtajām mājiņām ar dārziņu, kas bija paredzētas administratīvajam personālam. Māra drīz iesaistījās kā pasniedzēja Medicīnas fakultātes zobārstniecības nodaļā.

«1949. gadā ar ziemeļarhitektūras pētnieku palīdzību izdevās pārcelties un Zviedriju un strādāt savu iemīļoto pētniecības darbu Tautas dzīves pētniecības institūtā. Kad Hamburgas dzelzceļa stacijā braucienam uz Zviedriju mūs izvadīja Andris, apzinājāmies, ka pēc dīpīšu laikiem mums sāksies jauns dzīves posms, kur atkal nāksies pašiem nostāties uz savām kājām. Stokholmā sākās arī intensīvs darbs arhitektu biedrībā, lai apzinātu visus pa pasauli ātri izklīdušos arhitektus, jo no Vācijas daudzi bija devušies tālāk uz aizjūras zemēm. Šie gadi sajaukuši mūsu dzīves ierasto plūdumu, novirzījuši no iecerētiem nākotnes nodomiem, noveduši apstākļos, kādus nekad nevarējām paredzēt.»

Uz Kanādu pie dēla! 

«1951. gadā sākām gatavoties braukt uz Kanādu, bet abu meitu paredzamo kāzu dēļ šo nodomu pagaidām atlikām. Gribējām turēties pie norunas, kas bija par pamatu Andra izceļošanai uz Kanādu. Cerējām, ka esmu vēl tādos gados, ka ar savu arhitekta arodu, kopā ar Andri turoties, spēšu arī svešos apstākļos vēl nostāties uz savām kājām,» rakstīja Pauls, un, kad pēc gada tur nokļuva, par Helifaksu, kur pavadīja atlikušo dzīvi, viņa pirmais iespaids bija – «Labi koptas ielas, centrs kā amerikanizēta Marijas iela, bet pie pārējās arhitektūras vēl jāpierod. Kad ielauzīšos angļu valodā, gribu mēģināt iesaistīties kādā kārtīgā darbā.»

Abas meitas ar ģimenēm palika Zviedrijā, bet viņi bieži lidoja pāri okeānam, lai satiktos. Andris Kundziņš Kanādā ieceļoja 1948. gadā un apmetās

Pauls un Milda jau Kanādā
Pauls un Milda jau Kanādā

Helifaksā, kur 1956. gadā tika uzņemts Arhitektu biedrībā un ieguva prakses tiesības. Pēc viņa projektiem celtas vairākas skolas, valdības iestāžu, biroju un veikalu nami. Viņš projektējis un uzcēlis arī pats savu savrupmāju jaunajā pilsētas daļā.

Mājā viena telpa bija rezervēta dzīvesbiedres Birutas stellēm, jo viņa bija mākslas audēja, beigusi Jaunskotijas mākslas koledžu. Māja tobrīd bija projektēta modernā garā, arī daļu mēbeļu Andris bija ne tikai projektējis, bet arī izgatavojis. Būvējot šo māju, dēls paļāvās uz tēva krāsu izvēli. Kad māja 1957. gadā bija uzcelta, laikraksts The Halifax Mail Star viesojās pie viņiem un plaši to aprakstīja.

1960. gadā Helifaksas birojā Duffus, Romans&Single, kur Pauls jau gadu agrāk bija sācis strādāt par zīmētāju, sākās tēva un dēla cieša kopdarbība. Firma savu darbību bija uzsākusi 1949. gadā un ar nosaukumu Duffus Romans Kundzins Rounsfell Arhitekts Limited darbojas joprojām, tā saglabājot nosaukumā cilvēku uzvārdus, ar kuriem saistīta firmas vēsture. Pauls atcerējās: «Paliku tur, kamēr pēc 10 gadiem sāku manīt, ka pilnu darba slodzi vairs nespēšu pienācīgi veikt. Varēju tomēr vēl vairākus gadus mājās gatavot birojam zīmējumus, īpaši perspektīvas, saņemdams par tām regulāru atlīdzību.»

Andris birojā iestājās ar norunu, ka pēc gada kļūs par pilntiesīgu partneri, un kļuva atbildīgs par projektēšanu un darba zīmējumu izstrādi. Viens no pirmajiem projektiem, kur tēvs un dēls sadarbojās, bija firmas biroja ēka. Sākot projektēšanu, gribējuši panākt, lai ieeja pienācīgi reprezentētu firmas darbību – arhitektūru. Pauls nāca ar priekšlikumu ielas fasādē izveidot arhitektonisku cilni un uzņēmās to projektēt. Darbu gaitā viņš piedalījās arī citu detaļu izstrādāšanā, kā arī materiālu un krāsu izvēlē.

Biroja ēkas projekts tika publicēts ne tikai vietējā presē, bet arī visas Kanādas mērogā. 1970. gadā firma gan pārvietojās un šo biroja ēku pārdeva.

Andris atcerējās, ka firmas dibinātājs Dafuss augstu cienījis tēvu un, pateicoties viņa ierosinājumam, 1963. gadā Paulu Kundziņu uzņēma par goda biedru Jaunskotijas Arhitektu savienībā.

Pēc tam tēvs un dēls kopā piedalījās turienes tehniskās koledžas vingrotavas celtniecībā, bet Helifaksas bērnu slimnīcā viņš radīja meditācijas telpas mozaīku – vieglos toņos ar dabas motīviem un varavīksni, kas ir arī daļa no slimnīcas galvenās ieejas. Toreiz, septiņdesmitajos, šo bērnu slimnīcu atzina par plašāko un modernāko Kanādas austrumdaļā.

Pēdējos mūža gados Pauls Kundziņš kādu laiku padzīvoja pie mazmeitas ģimenes Vankūverā, kas bija siltākā vieta Kanādā un patika veciem kauliem, pēc tam pārcēlās uz Andra ģimenes mājām. «Atkal zem kopēja jumta viņš kopā ar mums piedzīvoja savu divu galveno darbu publicēšanu – Latvju sēta (apgāds Daugava, 1974) un Latviešu imigrācijas sākumi Albertas provincē Kanādā un Kārļa Pļaviņa sēta (apgāds Gauja, 1979).»

Un, kā jaunībā sācis, akvareļa tehnikā gleznot viņš turpināja visu mūžu, it sevišķi dabas skatus. Viņa atmiņa bija izcila, dzīvesdziņa un veselība labas, tikai pārvietoties pašās beigās vajadzēja ar braucamo krēslu, jo garais augums lāga vairs neturējās. Paula mūžs 95 gadu vecumā aprāvās Andra rokās 1983. gada 8. novembrī. Viņa pelnu urna tika apglabāta Zviedrijas Sandborjas kapsētā blakus sievai un brālim Haraldam. Ilgdzīvotāja bija arī Paula un Mildas vecākā meita Māra Zalcmane-Kundziņa, viņa Zviedrijā mira 99 gadu vecumā.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+