Džemma Skulme aizejot: Esmu nogurusi, ļoti, ļoti nogurusi

In memoriam
Līga Blaua
15. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No izdevniecības "Žurnāls Santa" arhīva
Sestdienas rīts nāca ar skumju ziņu – mūžībā devusies māksliniece DŽEMMA SKULME. Viņa bija sava laika simbols, un tāda arī paliks.

«Reizēm pārdomāju savu dzīvi. Vai esmu iemīļota māksliniece? Diez vai! Neesmu publikai. Man neizdodas savā glezniecībā tā īsti izpatikt, ja es pat to mazliet gribētu. Drusku par brutālu, drusku par spalgu, par tādu kā neizskaistinātu. Cilvēki mani droši vien mitoloģizē. Tas varbūt saistīts ar vārdu. Ar visas Skulmes dzimtas vārdu. Ar to, ka vienmēr par kaut ko esmu cīnījusies. Manī varbūt jūt kādu personības spēku, bet patiesībā iekšēji esmu ar visām vājībām, un manā glezniecībā pietiekami daudz moku bijis,» Džemma Skulme teica kādā no mūsu daudzajām sarunām. Pirms četrpadsmit gadiem, kad Džemmai palika astoņdesmit, žurnāls IEVA iecerēja rakstu sēriju par viņu, un es uzrunāju Džemmu. Sākotnēji domātie daži raksti izvērtās par seriālu piecu mēnešu garumā, pēc kuriem Džemma izteica vēlēšanos, lai uzrakstu grāmatu par cilvēkiem un notikumiem, kas viņu veidojuši, atstājuši nospiedumus viņas dzīves ceļā un bez kuriem viņa nebūtu tā Džemma, kas ir. Tas ir mans mīlestības darbs, un Džemma Skulme manai dzīvei iedeva nebijušas krāsas.

Kad iznāca mana grāmata Džemma Skulme. Nospiedumi, Džemma tajā ierakstīja: «Manai mīļajai Līgai, kura mani saprata, tik ļoti saprata…» Mūsu pēdējā tikšanās bija pirms dažām nedēļām slimnīcā. «Mana dzīve tagad ir elle, un tā ir briesmīga dzīve… Esmu nogurusi, ļoti, ļoti nogurusi…» Džemma klusi teica, kad uz atvadām viņu noglāstīju. «Jūs man esat ļoti mīļa,» pasacīju. Durvīs atskatījos.

Džemma pielika pirkstus pie lūpām un tad pacēla kā skūpstam… Nu es viņu satikšu vairs tikai atmiņās.

***

«Pēdējais laiks mammai bija ļoti smags, bet viņa centās to slēpt,» stāsta mākslinieces dēls Juris Dimiters. Vasarā Džemma, neveiksmīgi pakrītot, salauza gūžas kaulu. Kad pēc operācijas jau sāka staigāt, vēlreiz krita, salauza otru gūžu, un pēc otrās operācijas vairs neizdevās atlabt. «Psiholoģiski viņa cieta, ka vairs nevar, jo vēl pirms sešiem, septiņiem mēnešiem sāka savus lielos div- un trīsmetrīgos darbus, un tas viņai bija milzīgs uzrāviens. Mans Artūrs palīdzēja, kā māceklis maisīja viņai krāsas. Mammai ir iesākti astoņi milzīgi darbi, kuri palikuši dažādos etapos. Viņa būtu tos turpinājusi. Viss notika tik pēkšņi… Man bija ļoti smagi skatīties uz mammas ciešanām.

Sāpīgi pārdzīvoju, cik viņai grūti, un pēdējos mēnešus viņas būtībā jau vairs nebija. Tagad ir atvieglojuma sajūta, ka mammas ciešanas ir beigušās…

Viņa man tepat vien ir. Katrs priekšmets, katra pindzele, katrs papīrs ir ar viņas roku pieskārienu. Ļoti grūti vēl visu objektīvi izvērtēt. To izdarīs tikai laiks.»

***

Viņas bērnībā tēvamāsa kādā dabaszinību grāmatā bija atradusi skaidrojumu, ka Džemma ir pērle. «Par Džemmām itāliski sauc arī kamejas – gemma. Lai arī no kurienes mans vārds ir nācis, es ar to labi sadzīvoju un saviem vecākiem esmu pateicīga par mīlestību. Viņi mani ļoti mīlēja. Es augu lielā bezrūpībā un mīlestībā un neko nezināju no dzīves rūpestiem,» Džemma ar siltumu un mīļumu atcerējās vecākus, visus sev tuvos. «Ir tik daudz cilvēku, kas mani ir veidojuši ar saviem pieskārieniem, un kur vēl visi tie, kuri domā, ka viņi man neko nenozīmē, bet patiesībā mani ir ietekmējuši. Daudziem manā dzīvē bijusi milzīga nozīme, un es vēl arvien ar viņiem dzīvoju, viņu domas atnāk pie manis. Atnāk tie brīnišķīgie vesela gadsimteņa simboli, kurus šie cilvēki pacēluši mākslas līmenī, un tie vēl arvien darbojas. Daudzi vairs neapzinās, no kurienes šie simboli nāk un kas tos radījis, bet tie ir palikuši kā turpinājums cauri laikiem un nekad nebeidzas.»

To visā pilnībā var attiecināt uz Džemmu Skulmi pašu. «Liktenis, Dievs un viņas labie gēni, mantoti no vecākiem un vecvecākiem, deva viņai iespēju ar cieņu izdzīvot cauri vairākiem laikmetiem, saglabājot pašcieņu un nemainīgi augsto uzticību mākslai un radošumam kā galvenajam savas dzīves virsuzdevumam un visu lietu mēram.

Ar viedumu un paredzēšanu, kas viņai vienmēr piemitis un ar gadiem palielinājās, ar redzēšanu un saprašanu viņa dzīvoja, spēja mainīties līdzi laikam un savā mākslā bija vitāla, pilnskanīga un radoša līdz savai pēdējai dzīves stundai.

To var tikai apbrīnot,» saka Nacionālā Mākslas muzeja direktore Māra Lāce.

***

Džemma par sevi teica: «Dzīvoju ilgi un daudz ko esmu pieredzējusi. Latvijas brīvvalsts laiku, kara gadus, bēgļu gaitas, padomju režīma spaidus: gan to absurdu, gan vaļīgākus brīžus, gan pacēlumus, gan sašļukumu, un tad – tautas atmoda. Piedzīvot kaut ko tādu, kas mums bija lemts, – vai lielāka Dieva dāvana maz ir iespējama? Un mēs tajā esam bijuši iekšā. Otra tāda laika nekad vairs nebūs. Esmu laimīga, ka manā dzīvē tāds ir bijis.»

Latvijas tautas manifestācijā 1991. gada 13. janvārī Daugavmalā Džemma Skulme, uzrunājot desmitiem tūkstošu cilvēku, teica: «Latvijas tauta! Tu, kas še stāvi, kas nākusi no brīvas gribas. Brīvības slāpēs, dusmās un pazemojumā, vēl arvien pazemotāju nicināta, nīstama. Šodien tu esi nākusi nevis rēkt un aurot. Nē! To mēs nekad neesam mācējuši. Mēs meklējam vārdus. Un tie sakņojas tautasdziesmā. Mēs meklējam no jauna lūgsnai vārdus, kurus viņi ir pavēlējuši aizmirst. Mēs dziedam, un mēs ticam, ka dziesma mūs pasargās.»

Atgūtās brīvības laikā Džemma reiz teica: «Visi grib gatavu brīvību, bet brīvība nav kaut kas statisks. Pie brīvības, tāpat kā pie mīlestības, ir jāstrādā, un tas ir ellīgs darbs! Brīvība ir jāaplaista, brīvība ir jākopj, brīvība ir jāciena un jāsargā katram savā veidā ar savu pienesumu.

Manā dzīvē ir visa Latvijas simtgades vēsture. Savā ģimenē es uzaugu ar stāstiem un sarunām par mākslu. Mūsu ģimene tomēr bija specifiska mākslinieku ģimene, kas vairāk vai mazāk dzīvoja mākslai un bez kādas glorifikācijas un apcerēšanas dzīvoja nost dzīvi, kāda mūsu ieskatā bija jādzīvo. Bija savi svētumi – kā Brāļu kapi, Brīvības piemineklis, Zigfrīds Anna Meierovics, Rainis un Aspazija, Latvijas neatkarība. Tie bija neaizskarami svētumi. Es ar tiem esmu augusi. Bija skaistie svētie brīži arī padomju laikā saistībā ar spēcīgiem notikumiem personīgajā dzīvē un mīlestībā, gājieni uz kapiem Svecīšu vakarā un 18. novembrī un bīstamība tikt pieķertiem. Es visā tajā esmu bijusi, tie mirkļi un saviļņojošie notikumi mani ir veidojuši un uztur arī šajā laikā. Mani vēl arvien daudz kas aizrauj, bet daudzas emocijas ir mazinājušās – sirdssāpes, pārdzīvojumi, satraukumi. Sentimenta man pilnīgi vairs nav, bet ir humora izjūta un vēlamība pēc humora. Visu laiku mans gars ir dzīvelīgs, grib būt nodarbināts un radošs, grib meklēt, atrast un izpausties.

Mani priecē viss, kas rada domāšanu. Man vēl arvien tik daudz kur gribas būt, tik daudz ko redzēt, jo notiek interesantas lietas.

Kad saskaros ar brīnišķīgiem radošiem uzplaiksnījumiem, man gribas iet cilvēkam klāt un teikt, ka viņa darbs mani ir uzrunājis, aizkustinājis, raisījis domas un emocijas. Labi vārdi ir jāsaka. Tos nedrīkst paturēt sevī. Jo labas domas un labi vārdi pasauli dara labāku.»

***

Māra Lāce atzīst: «Džemma uztvēra dzīvi ar skaidru redzējumu un vienmēr spēja tajā saskatīt pozitīvo, iet līdzi laikam, saprasties ar jaunajiem, jauno mākslā ieraudzīt un novērtēt vērtīgo, dzīvot visam līdzi, un tā bija pārsteidzoša un apbrīnojama viņas īpašība. Pat tad, kad viņa vairs tik bieži neizgāja no mājām, ar moderno tehnoloģiju palīdzību sekoja visam līdzi un vienmēr pauda prieku un ārkārtīgi apliecinošu vēstījumu. Visos laikos bija brīva un neatkarīga savā domāšanā. Viņa spēja uz savu dzīvi paskatīties no ironiskās puses. Spēja izlīgt un saprasties ar saviem lielajiem soģiem, kas bija gan cilvēki, gan viņas pašas sirdsapziņa.»

Džemma bieži teica: «Man visu mūžu par kaut ko ir nācies maksāt. Arī par to, kur esmu kļūdījusies un klupusi. Paies gadi, un tad arī vislabāk būs izsverams, cik nozīmīgs bijis ikviens un katra veikums, bet tā apziņa, ka par visu dzīvē ir jāsamaksā, man ir pilnīgi skaidra. Nekas netiek iedots tāpat vien, un to man vienmēr nācies izjust. Par prieku ir jāsamaksā, par laimi, par to, ko citiem esi nodarījis, kad radušās citas jūtas. Mans sievietes un mākslinieces mūžs ir bijis laimīgs. Ja ir liela mīlestība, tad daudz kas dzīvē izlīdzinās, bet es saņēmu atpakaļ to, par ko citi ir raudājuši, un tie mani jaunības pāri nodarījumi cilvēkiem man tagad ļoti sāp…»

***

Kādā mūsu tikšanās reizē Džemmas darbnīcā, kur kādreiz viņa strādājusi kopā ar vīru Ojāru Ābolu, kur darbojušies viņas vecāki, pārcilājot dažādus darbus, Džemma teica: «Tādi pieskārieni pavisam negaidot atsauc atmiņā kaut ko tālu un sen bijušu. Gleznodama sasmērēju kurpes un atceros, kā vienmēr pēc līmes smaržoja tēva kurpes, kad viņš nāca mājās no Dailes teātra, kur bija dekorators. Es atceros, kā smaržoja mammas drēbes, kāda smarža bija viņas pūderim un Cotti smaržu pudelītei. Stila izjūta neapšaubāmi man ir no mammas. No mammas man nācis arī tas, ka sievietei sevi jākopj un pie sava izskata vienmēr jāpiedomā.

Tādas atmiņas pilnīgi negaidīti pēkšņi atnāk caur kādu pieskārienu. Ar smaržām un sajūtām, kas sen bijušas, bet, izrādās, nav aizmirstas. Tās vēl arvien ir dzīvas. Vienīgi tagad, tajās atgriežoties, ir mazliet sāpīgi un smeldzīgi, jo nav vairs cilvēku, ar kuriem tas kopā piedzīvots. Bijušais manī ir ar ļoti dzīvām emocijām. Un tikai tagad pa īstam saprotu, kādi tie bija laimes brīži…»

Gluži tāpat ir Džemmas Skulmes dēlam māksliniekam Jurim Dimiteram: «No pavisam maziem gadiem atceros, kā vakaros, lai es aizmigtu, mamma man dziedāja un galvenokārt vienu dziesmu – Sijā auzas, tautumeita! Patīkamākā atmiņa no bērnības man ir raudāšana, ieķeroties mātes brunčos. Es atceros to drēbi. Brunči bija plati, un es biju mammai apmēram līdz ceļiem. Es tad vēl īsti nerunāju, bet bērnības atmiņas un izjūtas gandrīz ar rokām varu satvert. Man ir atmiņas, kā es maziņš nejauši sasmērējos mammas paletē un viņa man tīrīja rokas. Perfekti atmiņā iesēdušās smaržas – terpentīna, krāsu. Likās, ka eļļas krāsas tolaik smaržoja citādi.

Kad man sākās bohēmas periods, mammai bija jācīnās par mani, lai mani glābtu un es pilnīgi nenoietu no ceļa. Vēlāk, kad es krasi nostājos pret varas ideoloģiju, pret krievu tankiem, viņai bija bailes par mani. Jutu, ka mamma sāk ierobežot manu idejisko dzīvi, un nostājos tādā kā Jēzus Kristus pozīcijā: «Kas man ar tevi, māt?» Jaunajā Derībā ir tāds teiciens, kas tieši tā domāts, kad ir brīdis, kad viņam māte un tuvākie neko nenozīmē. Arī tad mammai bija mani jāsargā.

Daudz kas jānožēlo, apzinoties, ko esmu mammai pāri darījis. Viņai mana rakstura un vājību dēļ vienmēr bijusi cīņa par mani. Esmu jutis viņas cieņu un pietāti par to, ko es daru mākslā. Viņai bija lepnums par mani.

Man, protams, bija lepnums, ka viņa ir mana mamma, bet to viņas statusu mākslā un sabiedrībā es nejutu. Man viņa bija mamma, vienīgā, kam es varēju uzprasīt padomu, profesionālu vērtējumu.

Ar viņas aiziešanu tā man šobrīd absolūti pietrūkst.»

***

«Skaisti, ka Džemma šajā pavasarī paguva saņemt Purvīša mūža balvu. Mums bija sarunas par viņas izstādi muzejā,» saka Māra Lāce. «Džemma to gribēja nevis lielajā zālē, bet izteica vēlēšanos, lai tā būtu augšā – baltajā kupolā. Mums plānā nākamā gada sākumā ir viņas izstāde. Džemmas aiziešana ir liels zaudējums. Viņa bija sava laikmeta zīme un simbols. Viņas stāja, elegance, prasme ģērbties, īstajā laikā un vietā skaidri un nepārprotami pateikt būtisko radīja apbrīnu, sajūsmināja, aizrāva, iedvesmoja. Ļoti harismātiska personība. Džemma jau savas dzīves laikā bija kļuvusi par leģendu, un ar viņas aiziešanu leģendas spēks tikai pieaugs.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs