Dailes teātra leģenda Ērika Ferda. Ferdiskie gājieni, sāpīgas mīlestības un naids pret vientulību

Vēsture
Līga Blaua
30. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Ērika Ferda
Ērika Ferda
Tāds visu mūžu bija Dailes teātra lielās smējējas Ērikas Ferdas sauklis. Viņa Dailē nostrādāja vairāk nekā piecdesmit gadu. Bijušajiem kolēģiem, jautājot par Ferdu, pirmie vārdi bija velna vecene vai arī brīnišķīgā Ferdiņa.

Kādreiz, Ērikai vēl mācoties pamatskolā, viņas mūzikas skolotāja Paula Līcīte bija pareģojusi, ka viņai būs divi talanti, kas ies blakus, dzīvē viss būs jāiekaro grūtā darbā, apprecēsies vēlu, bet laimīgi, vecumdienās būs operācija, kas robežosies ar nāvi. Ērika visu mūžu Līcītes liktajam horoskopam bija ticējusi, jo visai dīvainā kārtā sen teiktais vienmēr piepildījās.

Doma, kustība, vārds!

Ērika gribēja būt baletdejotāja. Kopš agras bērnības, izdzirdot mūziku, viņa dejoja. Vecāki Jūlija un Jūlijs Ferdas bija aktieri, un teātra mīlēšana Ērikai bija kā šūpulī ielikta.

«Dzīve man sākās ar brīdi, kad ierados uz nodarbībām baleta skolā,» savās atmiņās raksta Ērika Ferda. Baletdejotāja viņa nekļuva, jo, strauji izaugdama pārlieku gara, baletam īsti nederēja, bet pie labākajiem tā laika baleta pedagogiem apgūtais ļāva Ērikai, pēc mācībām Ernesta Feldmaņa dramatiskajos kursos ieejot Dailes teātrī, kļūt par dižā Smiļģa labo roku.

Ģeniālā despota Eduarda Smiļģa vērienīgajos iestudējumos Ērika bija kustību režisore, un Smiļģa dievināšanu viņa sevī glabāja visu mūžu.

Smiļģis bija viņas Skolotājs, bet Ferda, vairākām aktieru paaudzēm mācīdama caur kustību izteikt domas un jūtas, kļuva Skolotāja savam simtam aktieru. Ērika reiz atzinusies, ka viņu naktīs bieži mocījis sapnis – uz viņas stundu nav ieradies neviens. Dzīvē nekas tāds nenotika, jo Ērikas Ferdas stundas nekad neviens nekavēja. Tās bija dzīvesprieka, smieklu, meistarstiķu un savu fizisko iespēju apjausmas stundas. Trenējot ķermeni, Ērika nemitējās atgādināt, ka visam jāiet noteiktā secībā: doma, kustība, vārds.

Aktierim uz skatuves jāspēlē tā, it kā puse skatītāju zālē būtu kurli un otra puse – akli. Lai neredzīgie no dzirdētā, bet nedzirdīgie no redzētā saprastu izrādes domu.

Ērika pati uz Dailes teātra skatuves nospēlēja 136 lomas, kā kustību režisore veidoja 70 izrādes, viņai ir arī 22 kinolomas, lielākoties epizodiskas. Ērika uzskatīja, ka viņas ģīmis nav piemērots ekrānam, laikam jau arī režisori, bet daža spilgta Ferdas raksturloma filmās ir palikusi. No visām pirmā prātā nāk viņas Olga Zvejnieka dēlā.

Sāpīgā mīlestība

Savos atmiņu pierakstos Ērika ir atzinusies, ka pēc kādas jaunības izšķiršanās traģiskās dzīves krustcelēs galvenais viņai kļuvis darbs. Viņa noticējusi, bet varbūt sev iestāstījusi, ka var dzīvot bez mīlestības, un atradusi patiesību, ka dzīvi uz priekšu virza darbs. «Ētikas princips manī lika izšķirties: visu vai neko! Es izšķīros par neko…» tā rakstījusi Ērika, vārdā neminot cilvēku, kas visu mūžu palika viņas atmiņās un, iespējams, arī sirdī.

Bet Ērikas laikabiedri atceras ne tikai šā cilvēka vārdu, bet arī to, kā viss tolaik bija. Māksliniece Džemma Skulme Ērikas mīlestības drāmā iesaistītos pazina personīgi. «Laulības laikā ar Artūru Dimiteru kādus pāris gadus mani labākie draugi bija aktieri. Sajūsminājos, cik brīnišķīgi uz skatuves bija tolaik jaunie, skaistie un talantīgie aktieri, viņu starpā arī Ērika Ferda. Artūrs un Ērika bija mācījušies vienā klasē Rīgas Ērika Ferda un Artūrs Dimiters izrādē Sendienāspilsētas 4. ģimnāzijā un jau kopš skolas gadiem bija tuvi draugi. Artūrs reiz man teica: «Ērika man ir tā mīļākā, tu man esi tā dārgākā.» Nekad Ērikai un Artūram nejautāju, vai starp viņiem bijis kas vairāk par draudzību. Laikam jau ne.

Ferda un Dimiters bija ļoti skaists mīlētāju pāris izrādē Kā sendienās. Visās malās un teātra ballītēs to vien dziedāja «kā sendienās, kā sendienās…», un visi tad raudāja. Tā bija kā himna. Arī man Ērika kļuva tuva, varētu pat teikt – draudzene. Viņa nebija skaistule, bet viņai bija savs temperaments, sava pievilcība. Viņa man daudz par sevi stāstīja.

Ērikai bija sāpīgi mīlestības pārdzīvojumi. Viņai bija liels un nopietns romāns ar aktieri Edgaru Zīli. Viņš tolaik Dailes teātrī bija premjers, stalts un izskatīgs, kā radīts mīlētāju lomām. No Ērikas stāstiem zināju par viņu romantiskajiem brīžiem burājam pa ezeru un slēpojam. Ērika stāstīja, kā viņi baltā Jaungada naktī braukuši kamanās. Un tad kādā jaukā dienā Zīle Ēriku pameta un apprecējās ar citu. Tā bija daktere Mērija Lūre. Vēl no skolas laikiem viņu atceros. Mērija mācījās dažas klases augstāk par mani.

Ērikai pēc Zīles radās cita mīlestība – kādreizējais Franču liceja audzēknis Ģinters. Neatceros vairs, kā viņam bija vārds, bet mēs viņu saucām par Voviku. Viņš bija stipri jaunāks par Ferdu, tāds dzīves mākslinieks un baudītājs. Feins puisis un interesants cilvēks, tenisu spēlēja, no labas ģimenes, ar labu audzināšanu. Vovikā samīlējās mana draudzene Maija Eliase, mēs abas Mākslas akadēmijā vienā kursā mācījāmies. Maija bija precējusies ar tēlnieku Albertu Terpilovski un pēkšņi aizrāvās ar Voviku, kas tolaik bija kopā ar Ferdu. Mīlestība bija tik liela, ka Maija pameta Terpilovski, Voviks aizgāja no Ferdas. Tur bija vesela traģēdija, briesmīgi pārdzīvojumi visiem.»

Gadiem ilgi Ērika Ferda un Edgars Zīle satikās Dailes teātrī, mina vienas skatuves dēļus. Vienīgi Ērika zina, cik tas bija sāpīgi.

Viņa nekad par to nerunāja, pat ar savu skatuves krustmeitu un līdz mūža galam tuvo kolēģi Ventu Vecumnieci ne. Vienīgi tad, kad Zīle nomira, Ērika Ventai pateica: «Ir noslēgusies mana dvēseles jaunība – kā gredzens…» Liktenīgi un zīmīgi, ka Edgara Zīles pēdējā loma bija saspēlē tieši ar Ēriku.

1984. gadā Ferdas septiņdesmit gadu jubilejai par godu toreizējais teātra galvenais režisors Arnolds Liniņš viņai piedāvāja Hannas lomu Alekseja Dudareva lugā Vakars. Ērika piekrita. Viņas partneri izrādē bija Artūrs Frīnbergs un Edgars Zīle. Pirmais – labestīgs dzīves filozofs, otrs – negatīvās emocijās iestrēdzis egoistisks vecis. Ferdas Hanna bija sieviete starp šiem diviem veciem un vientuļiem vīriešiem, un viņai bija jāizvēlas, ar kuru no tiem palikt kopā.

Pavasarī nospēlēja pirmizrādes, taču rudenī, kad atsākās sezona, nomira Artūrs Frīnbergs. Viņa vietā nāca Ēvalds Valters. Un tieši pēc diviem gadiem mūžībā aizgāja arī Edgars Zīle. Izrādē 21. septembra vakarā Ērika Ferda pieglauda galvu pie savas jaunības mīlestības krūtīm un dzirdēja viņa dobjos sirdspukstus. Zīlem bija taisīta sirds operācija, viņam bija ielikta mehāniskā sirsniņa, kas dunēja asi un skaļi. Tonakt pēc izrādes Edgars Zīle nomira, sniedzoties pie naktslampiņas slēdža, lai izdzēstu gaismu…

Iespējams, liktenis tā bija vēlējies, lai Ērika būtu pēdējā, kas dzird viņa sirdspukstus.

Viņa pirmo reizi mūžā atteicās no lomas un šajā izrādē vairs nespēja spēlēt.

Jaņuks

«Edgars Zīle bija Ērikas Ferdas lielā jaunības mīlestība, par kuru neviens tajā laikā nerunāja, jo tik privātas lietas nebija pieņemts apspriest. Tad Ērikas dzīvē ienāca cilvēks, kura mīlestība bija vienkārši apbrīnojama,» stāsta Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītāja Rita Rotkale. «Jānis Jurovs bija Ferdas skolnieks, piecpadsmit gadus jaunāks par Ēriku. Viņam bija mazliet pāri divdesmit, Ērikai jau pie četrdesmit, viņa bija vientuļa, neprecēta, visa viņas dzīve bija teātris.

Jurovs viņā iemīlējās neprātīgi. Viņš viņu aplidoja, dievināja. Tā bija tik fantastiska mīlestība, ka, to redzot, neviens neironizēja, pat ne tie, kuriem Ferda nepatika. Ērika varēja būt asa un skarbi tieša, bet viss teiktais bija darba un tā iznākuma vārdā. Ērika bija darba zirgs, katrai kustībai uz skatuves vajadzēja būt perfekti noslīpētai. To viņa prasīja no sevis un arī citiem, kas ne visiem patika.»

Jāņa neprātīgā mīlestība Ēriku sākumā mulsināja, viņa nezināja, ko darīt.

Šī neparastā mīlestības stāsta lieciniece ir Venta Vecumniece. «Tolaik studēju Maskavā, un Ērika, atbraukusi radošā komandējumā, tās dienas apmetās pie manis. Tiklīdz viņa ieradās, uzreiz bija klāt telegramma no Jaņuka, kā mēs Jurovu saucām. Viņš bija brīnišķīgs kolēģis, smalkjūtīgs, uzmanīgs un sirsnīgs. Mēs bijām labi draugi.

«Viņš ir pilnīgi traks!» Ērika teica. «Jau sūta telegrammu, ka ir noilgojies pēc manis. Ko lai es daru? Jaņuks uzstāj, lai mēs apprecamies. Bet viņš taču ir piecpadsmit gadu jaunāks par mani! Visa Rīga runās, ka vecene apprecējusi jaunu zēnu.» Taču tādu sievietes dievināšanu no kāda vīrieša es nekad nebiju pieredzējusi. Ar asarām acīs Jaņuks dievināja Ēriku, un es viņai sacīju: «Neatraidi viņu! Cilvēki runās vienu dienu, divas, nedēļu, un tad nāks cits temats, par ko runāt. Tu nedrīksti atraidīt tik lielu un skaistu mīlestību. Tas būtu grēks. Otras tādas dzīvē tev vairs nebūs.»

Mēs teātrī no sirds viņus apsveicām, kad 1953. gada 6. maijā Ērika un Jaņuks apprecējās. Ērikai bija trīsdesmit deviņi gadi, Jaņukam – divdesmit četri. Tikai tuvākie draugi kopā ar viņiem aizbraucām uz Vangažu baznīcu, kur pie Gaujas viņi salaulājās.

Katru gadu sestajā maijā Jaņuks veda Ēriku uz šo vietu, zem koka, krūma vai pļavā bija paslēpis dāvanu, kas Ērikai bija jāatrod.

Ne tikai kāzu dienā, bet katrā sestajā datumā Jaņuks viņai dāvināja ziedus, un tā visus divdesmit sešus gadus, kurus viņiem bija lemts būt kopā.»

Ērika bija dzimusi Jāņu dienā līdz ar sauli tālu no Latvijas – Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Baku. Savās atmiņās viņa ir rakstījusi: «Jāņi mani visu mūžu satrauca, tie mani reibināja, es gaidīju kaut ko nebijušu, ka tajos piepildīsies kaut kas sevišķs. Vienmēr teicu: ja es apprecēšu vīru, tad tikai vārdā Jāni, un es arī apprecējos ar Jāni Jurovu.»

Kad viņš Ēriku bildināja, viņa tam teikusi: «Padomā, Jaņuk, kad tev būs sešdesmit pieci, man būs astoņdesmit – tas būs briesmīgi!» Jaņuks atbildējis: «Es dzīvošu tikai līdz piecdesmit gadiem.» Tā arī notika. Dailes teātrī sirsnīgi un bez skaļuma, kas tolaik piederējās lielajiem skatuves korifejiem, nosvinēja Jāņa Jurova piecdesmito jubileju.

Sākumā Jaņukam kādos iestudējumos bija lomas, bet vēlāk tikai paretam viņš vairs kāpa uz skatuves, jo slimības dēļ tas bija grūti. Jaņukam bija mugurkaula stīvums, ko laikam sauc par Behtereva slimību, tā turpināja progresēt. Jurovs uz skatuves nerāvās, viņš bija lielisks trupas vadītājs. Savu Ēriku viņš dievināja, bet pret kolēģiem bija iejūtīgs un sirsnīgs.

Dailēniešu priekšstatos Ērika un Jaņuks bija nedalāmi. Ērika – skaļa un vētraina; kad viņa smējās, skanēja viss teātris, un smējās viņa bieži. Jaņuks – kluss, kautrīgs, nemanāms, taču vienmēr, kad Jaņuku kārtējo reizi ielika slimnīcā, visi attapa, cik ļoti trūkst šā cilvēka. Viņu pieveica slimība.

Divus mēnešus pēc jubilejas Jaņuks, skatoties vakarā televīziju, krēslā klusi aizmiga uz mūžu. Viņa mīlestības pilnā sirds apstājās.

Nebija dienas, kad viņš Ērikai divdesmit sešu laulības gadu laikā vairākkārt nepateiktu: «Es tevi mīlu! Kā es tevi mīlu!» Jaņuka nāve Ērikai bija smags likteņa sitiens. Viņa vēlāk atzinās: «Es ar milzīgu spēku tikai sevi noturēju, lai arī neaizietu no dzīves.» Šiem vārdiem sekoja vēl kāda piebilde: «Esmu ļoti impulsīva un mīlestības dēļ esmu gribējusi dzīvē divas reizes taisīt pašnāvību…» Par pirmo reizi tuvāku paskaidrojumu nav bijis, bet, visticamāk, tas bijis jaunībā pēc šķiršanās ar Edgaru Zīli.

Ērika Ferda kladītēs mēdza ierakstīt savas domas par izrādēm, topošajiem iestudējumiem un arī personīgo izjūtu mirkļus.

Bez tevis – saule būtu bez zaiga,

Bez tevis – mēnešnakts nebūtu maiga.

Lūk, visai zemei Tevis vaj`ga

Un kā vēl man…

Šos vārdus Ērika bija ierakstījusi teātra kopīgajā apsveikuma rullī Jaņukam jubilejā, bet savos pierakstos atcerējās kādu kopīgu ceļojumu, kad abi savas tuvības sākuma laikā agrā rītā kāpa Elbrusā skatīt saullēktu. Un arī kādu mirkli dzīves pievakarē, kad Murjāņos, kur viņiem bija mājiņa, atvasaras saulrietā savā mīļajā vietā zem ozola kraujā virs Lojas sēdēdams, Jaņuks mierpilno un svētsvinīgo klusumu pārtraucis, sacīdams: «Ērika, savādi – man liekas, tā ir laime…»

Ferdiskie gājieni

Nepraktiskā un nesaimnieciskā Ērika, palikusi bez Jaņuka gādības, bija kā no laivas izmesta. Venta Vecumniece atceras: «Ērika nekad nebija dzīvojusi mājai un ģimenei, sadzīve viņu neinteresēja. Murjāņos dārza atšķirībā no tuvākās kaimiņienes un draudzenes Vijas Artmanes viņai nebija. Vija ar lauztu kāju rāpoja pa savām skaistajām puķu dobēm, bet Ērika dzīves piepildījumu guva teātrī, tas Ērikai bija viss. Zinu, ka daudzi kolēģi viņu uzskatīja par nešpetnu, jo bija cietuši Ērikas asās mēles dēļ. Es Ēriku par nešpetnu nesauktu, par tiešu, taisnīgu un varbūt paštaisnu gan. Viņai bija tāda dīdītājas daba.

Pēc Ferdas skatuves kustības nodarbībām visi nāca ārā kūpošām mugurām kā zirgi pēc peldināšanas.

Mēģinot aktieriem perfekti iedīdīt katru kustību un solīti, viņa reizēm varēja arī aizvainot, bet tas nebija no ļaunuma, bet no ļoti lielas vēlēšanās dabūt no katra laukā augstāko, ko viņš spēj.»

Dacei Zennei, ilgus gadus strādājot teātrī par izrāžu vadītāju, ar Ēriku reizēm sanākuši konflikti. «Ja par cilvēkiem saka – Ārsts ar lielo burtu, Skolotājs ar lielo burtu, tad Ērikas lielie burti bija Es un Man. Viņai piemita milzīga sevis mīlēšana, lai gan Skolotāja viņa tiešām bija ar lielo burtu. Stāju, iznesību un plastiku viņa spēja iedzīt visstīvākajos un nesavāktajos rumpjos, bet arī aizvainot tā, ka asaras sacirtās acīs un no kauna gribējās bēgt. Pat viņas tuvākās kolēģes Ērikas dēļ tika raudājušas. Visbiežāk – Leimanīte un Lasmanīte (Elvīra Leimane un Vilma Lasmane – L.B.).

Atceros, cik nejauki un bez iemesla Ērika publiski uzbruka Vijai, bet Artmane vispār nebija uz konfliktiem, arī toreiz savai draudzenei neko pretī neteica.

Ferdai visur vajadzēja būt priekšā un pirmajai – gan dzīvē, gan uz skatuves, lai visi viņu redz.

Ērika piepaceltos toņos runāja par koleģialitāti un skatuves ētiku, bet šīs mērauklas viņa vērsa tikai uz sevi, no citiem tās pieprasīdama augstas, taču pašas izgājienos tām viegli kāpa pāri. Man liekas, ka viņai pašai ar sevi bija iekšējs konflikts un no tā cēlās viņas konflikti ar citiem. Pēc kāda mana aizrādījuma par riebīgu izturēšanos pret kolēģiem Ērika pusgadu neatņēma manu sveicienu – tik aizskarta viņa jutās.

Kāda mēģinājuma laikā viņa ģērbējai aizkulisēs uzsvieda virsū kastes, jo kaut kas pie tērpa nebija pa prātam. Es liku Ferdai tās kastes savākt, bet ģērbējiņa mani kušināja un visu žigli sakārtoja. Pie tādiem ferdiskiem gājieniem bijām pieraduši. Teātrī uzskatīja par labāku netrāpīties viņai ceļā. Mēs apbrīnojām Jaņuku, kas savu dzīvi pilnībā nolika Ērikai, lai tikai viņai būtu labi.»

«Nav brīnums, ka daudzi Ēriku nesaprata, jo viņa bija izteikts Vēzis. Tie dzīvi uztver citādi – Vēži dzīvo ar skatu pagātnē un mēģina visu, kas bijis, izvērtēt un salikt pa plauktiņiem.

Ērika savā dzīvē daudz bija izdarījusi, un cilvēkus vispirms vērtēja pēc viņu darba.

Viņai nepatika sliņķi, tos viņa vilka uz zoba, bet tā pavilkšana nekad nebija ļauna,» tādos uzskatos par Ēriku ir Aina Vecsīle, teātra mākslinieciskā vadītāja asistente, tulkotāja, arhīva pārzinātāja un Ērikas laika cilvēks.

Arī Rita Rotkale apgalvo: «Viņa nebija velna vecene. Ērika bija ļoti pieticīga savās prasībās pret dzīvi. Kad man no muzeja pēc viņas nāves bija jāiet pārņemt Ērikas arhīvs, lai varētu atbrīvot viņas istabu, pārsteidza askēze, kādā Ērika bija dzīvojusi. Tikai pats nepieciešamākais, kāda glezna, grāmatas. Dailes teātra aktieri jau kopš Smiļģa laikiem tā bija audzināti. Viss bija likts teātra un mākslas vārdā, sevi lieki neizceļot. Arī kā aktrise Ērika Ferda zināja savu vietu uz skatuves. Pēc skaistuļu un mīlētāju lomām nekāroja, tādu kompleksu viņai nebija. Ērikai Ferdai augstākais gods bija būt Dailes teātra aktrisei. To viņa bieži teica – arī tad, kad vairs nebūšu uz skatuves, es palikšu Dailes teātra aktrise.»       

Vai esat bijusi ellē?

Tā Ērikai Ferdai pajautāja Smiļģis, kad viņi iestudēja izrādi Spēlēju, dancoju. Ērikai vajadzēja izdomāt kustības elles skatiem. Izrādē tās iznāca iespaidīgas, un Ērika vēl nezināja, ka pašai savā dzīvē vairākkārt nāksies iziet cauri elles lokiem.

Mīlestības liesmas kurtās ugunis, kas sāpīgi dedzināja, arī pazemojuma, vientulības un izmisuma loki… Dzirkstošā priekā un līksmībā uz savu sešdesmit gadu jubileju izrādē Atjautīgā aukle Ērika nospēlēja ārēji neglīto, bet temperamentīgo un mīlestībā degošo Doroteju, uzvedumam iestudēdama un arī pati tajā izdejodama kaislīgās spāņu dejas. Izrāde gāja desmit gadu vairāk nekā divsimt reižu pārpildītā zālē.

Ērika Ferda izrādē Atjautīgā aukle ar Valentīnu Skulmi

Ar Atjautīgo aukli teātra vadība gribēja nosvinēt arī Ērikas septiņdesmit gadu jubileju, bet viņa atteicās. To noņēma no repertuāra, jo kādā izrādē Ērikai pēc pirmā cēliena sākās nieru lēkme. Ciezdama briesmīgas sāpes, Ērika nospēlēja līdz galam, bet, tiklīdz aizvērās priekškars, viņu aizveda uz slimnīcu. Vajadzēja izņemt žultsakmeņus.

Pirms iemigšanas narkozē Ērika nodomāja, ka nu pienācis laiks pēdējam horoskopa pareģojumam. Toreiz dziedāšanas skolotāja Paula Līcīte taču teica, ka vecumdienās Ērikai būs operācija, kurā viņa stāvēs starp dzīvību un nāvi. Viss, pilnīgi viss līdz šim no teiktā bija piepildījies. Kad Ērika atmodās no narkozes, viņa negribēja ticēt, ka ir dzīva. Aizvēra acis un gaidīja nāvi, visu nakti nomoda brīžos jautādama, cik pulkstenis, un domādama, kur gan nāve kavējas, ka tik lēni nāk. Bija pavasaris, ziedēja ceriņi un jasmīni, bet Ērika bija atteikusies no dzīves, jo viņai taču bija solīta nāve.

Ārsti teica – māksliniec, jūs strādājat pret mums! Ilgs laiks pagāja, kamēr Ērika pieņēma faktu, ka liktenis šoreiz lēmis citādi, un viņa lēnām sāka atlabt.

Sešus gadus vēlāk Ēriku no teātra ar ātro palīdzību atkal aizveda uz slimnīcu, šoreiz izrādi pārtraucot. Viņas Mollija izrādē Čūska, sparīgi sēžoties dīvānā, kas bija nolikts uz pusotra metra augsta podesta un nejauši piegrūsts tuvu tā malai, nogāzās lejā – Ērika kritienā salauza mugurkaula skriemeli. Viņa ilgi un smagi slimoja, un Venta Vecumniece atceras, cik tā bijusi traģiska un skumja Ērikas pārvēršanās, kad vienmēr žiperīgā Ferda gājusi lēniem, šļūcošiem solīšiem. Bija vēl mēģinājums atgriezties uz skatuves un spēlēt, bet pēdējam elles lokam uz vientulību durvis jau bija atvērtas.

Pēdējo reizi pāri savai skatuvei Ērika Ferda pārgāja 1995. gadā Dailes teātra septiņdesmit piecu gadu jubilejā. Venta Vecumniece atceras, ka visas teātra veterānes nosēdinātas skatītāju zālē pirmajā rindā, bet Ērika pēkšņi piecēlusies un pa kāpnītēm uzkāpusi uz skatuves. Pārējās aktrises viņai sekojušas un puslokā pārgājušas pāri skatuvei. Vienā brīdī Ērika apstājusies, pagriezusies pret zāli un pamājusi ar roku.

«Kāpēc tu apstājies?» Venta vēlāk pajautājusi. «Atvadījos,» Ērika teica.

Nevarēju izšķirties, vai vēl vienu gadījumu no Ērikas dzīves rakstīt vai par to klusēt. Par šo Ērikas traģisko soli ir dažādas versijas, un katrs sakās esam tur bijis klāt. Pavisam noteikti mūža nogalē Ērikai vistuvāk bija Velta Straume, tolaik Dailes teātra aktrise. Pārnākot no Valmieras teātra uz Rīgu, Veltai sarežģījās personīgā dzīve, viņai nebija, kur dzīvot, un Vija Artmane nokārtoja, lai Veltai piešķir istabiņu dzīvoklī, kurā dzīvoja Ērika Ferda. No Teātra savienībai piederošā Avotu ielas dzīvokļa Ferdas iepriekšējā kaimiņiene, arī Dailes teātra aktrise, bija aizgājusi, jo nevarēja ar Ēriku satikt.

«Sākumā, kad es tur iemitinājos, Ērika pret mani izturējās ar lielu piesardzību, bet pamazām noskaidrojās, ka mums ir līdzīga pasaules uztvere, un mēs satuvinājāmies. Bijām norunājušas, ka mājās par teātri nerunāsim un, ja kādai būs slikts garastāvoklis, otru ar to neapgrūtināsim,» stāsta Velta. «Mēs nodzīvojām kopā astoņus gadus, un mums nebija neviena strīda, neviena asuma un aizvainojuma. Kamēr Ērikai bija teātris, viņa turējās moži. Kad tā vairs nebija, sāka ķerties klāt visādas vainas. Viņa jutās nevajadzīga un psiholoģiski sabruka. Jo slimāka kļuva, jo mazāk cilvēku pie viņas no teātra nāca. Arvien biežāk vajadzēja saukt ātro palīdzību.

Ja man jāsaka, kas Ērikai bija par vainu, tad vistuvākais apzīmējums būtu – viņa burtiski mira nost no bailēm un vientulības.

Kādu vakaru, pārnākusi mājās no teātra, kā vienmēr, ielūkojos Ērikas istabiņā. Viņa gulēja gultā, roku izstiepusi, ar plaukstu uz augšu. Ieraudzīju uz grīdas izbirušas zāļu tabletītes. Skatījos, no kādas paciņas tās varētu būt, jo dažādu zāļu Ērikai bija daudz. Uz skapīša stāvēja savāds iesaiņojums, sarkanmelns kartona rullītis, uz tā rakstīts – lumināls. Par šīm tabletēm, ko viņai četrdesmit ceturtajā gadā, dodoties bēgļu gaitās uz Zviedriju, bija atstājusi draudzene Zenta, Ērika man bija stāstījusi. Viņu jaunībā dāmām bijis modē indēties ar luminālu nelaimīgas mīlestības dēļ, bet Zenta tās viņai atstājusi kādai bezizejas situācijai, ja nu, krieviem ienākot, Ērika kļūtu tiem par upuri.

Piecdesmit gadu glabātās miegazāles Ērika bija izdzērusi, jo jutās nogurusi dzīvot. Izsaucu ātro palīdzību, turpat mājās ātrie viņu atpumpēja. Kad Ērika beidzot atvēra acis, ārsti teica: «Mammīt, nu, kāpēc tā jādara?!»

Un tad nāca žests, kas piederas īstai aktrisei. Viņa dziļā nespēkā teatrāli pacēla roku un izdvesa: «Es jums neesmu nekāda mammiņa! Es esmu aktrise!»

Un tad viņas roka atkal noslīga pār gultas malu un acis aizvērās.»

Vecākie aktieri teātrī, arī Venta Vecumniece, šo pašnāvības mēģinājumu atceras Ferdas pašas atstāstā, un tajā teatrālisma ir vēl vairāk. Kad nākamajā dienā Venta aizgājusi uz slimnīcu apciemot Ēriku, viņa stāstījusi: «Venta, tu vari iedomāties! Naktī es atmodos morgā, visapkārt līķi. Man šausmīgi vajadzēja čurāt, bet manas rokas un kājas bija piesietas pie galda, uz kura gulēju, un es netiku nost. Kliedzu nelabā balsī, kamēr kāds izdzirdēja un atskrēja. Man tas bija tāds šoks!» Vēlāk, no slimnīcas iznākusi, viņa Ventai jau smējusies, ka morgā tonakt skatījusies uz saviem kāju pirkstiem un brīnījusies, ka tie kustas. Nespējusi noticēt, ka vēl arvien ir dzīva, jo viņai taču bija jābūt mirušai.

Ērika Ferda palika aktrise līdz savai pēdējai mūža dienai, kas viņai 1997. gada 26. oktobrī pienāca Bolderājas veco ļaužu pansionātā. Viņa kādreiz teikusi – man nav bērnu, bet man ir simts skolēnu, kas mani aiznesīs uz kapiem. Kāda daļa skolēnu no savas Skolotājas bēru dienā atvadīties aizgāja, – bet cik no viņiem kaut domās vēl apciemo Ferdu?

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+