• Šobrīd

    weather img

    Rīga -3°C Mākoņains, D vējš, 4.12 m/s

    Kristīne Zadovska: Esmu cilvēks, kam bieži vien dvēsele raud un smejas vienlaikus

    Intervija
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    12. marts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Kristīne Zadovska
    Foto: Jānis Deinats (Fotocentrs)
    Kristīne Zadovska
    Operdziedātāja Kristīne Zadovska var būt ļoti šerpa un pateikt to, ko cits paturētu pie sevis. Pēc tā, ko piedzīvojusi savā sievietes un mātes dzīvē, Kristīnei ir cita saprašana un cita atļaušanās. «Kāpēc man atkal sevī krāt smagumu, kad beidzot esmu to no sevis noraudājusi nost?»

    Intervija publicēta žurnālā Ieva 2009. gada 50. numurā.

    Kādā rakstā reiz izlasīju, ka Kristīne, runājot ar cilvēku, pirmo skatienu uzmetot viņa rokām un, ja tās ir nekoptas, savu nepatiku pret sarunbiedru neslēpjot. Pēc cūcības likuma, pirms intervijas ar Kristīni pie manikīres netieku. Kabatu, kurās rokas iebāzt, arī todien manam apģērbam nav. Kad operā, satiekoties ar Kristīni viņas ģērbtuvē, atzīstos, kas nodarbina manas domas, viņa smejas sirsnīgi un skanīgi: «Pat mana kolēģe Evita Zālīte nupat intervijā Santā teikusi, ka viņai, kopš sēž vienā grimētavā ar Kristīni Zadovsku, vienmēr esot manikīrs un pedikīrs. Es laikam iedvesmoju meitenes padomāt arī par sevi, un, kad viņas to dara, viņām dzīvē sākas brīnišķīgi notikumi. Tā patiešām notiek!»

    – Vai dzīvē jūs arī plosāties kaislībās?

    – Es labi apzinos, kas ir manas fantāzijas, kas esmu realitātē un kā ar manu temperamentu var beigties kaislības, tāpēc ļoti mācos sevi savaldīt un likt rāmjos. Tos fantāziju uzlidojumus ārkārtīgi spilgti esmu redzējusi savu līdzcilvēku dzīvē un zinu, kā tie var beigties, tāpēc izdaru secinājumus un saprotu, ka man šeit, reālajā dzīvē, kurā esmu māte, sieva, meita, nav nekādu tiesību piedalīties tajās plivināšanās, kas ir tikai manas fantāzijas.

    Operas stāsti vienmēr ir ļoti liktenīgi, bet man ir bijušas lomas, kurās nav jānomirst.

    Putnu operā mans Papagailis paliek dzīvs un laimīgs. Skaistajās otrā plāna lomās, kuras esmu dziedājusi, netieku nogalēta. Arī dažas galvenās varones, piemēram, valdniece Amnerisa Aīdā, bet viņa liek ciest un iet bojā citiem.

    – Pirms daudziem gadiem Parīzes Dievmātes katedrālē jūs dziedājāt ļoti traģisko un sāpju plosīto Mātes lomu. Vai tagad, kad jums ir bērni, šo lomu dziedātu ar citām izjūtām?

    – Tas, kas notika uz skatuves, arī tobrīd aizskāra ļoti personīgi. Man tas bija milzīgs pārdzīvojums. Pirms izrādēm šķita, ka balss iet ciet. Tas darbs ar brīnišķīgo Zigmara Liepiņa mūziku bija tik emocionāli uzrakstīts, katrs dziedājums dziļš, skaists un piepildīts. Pēc katras izrādes stāvēju savā ģērbtuvē dušā un raudāju, nevarēju tikt vaļā no emocijām. Tagad, to atceroties, saprotu, ka tas ir drusku neprofesionāli, ja netieku ar to galā un ja, nonākot no skatuves, nevaru norimties. Māksliniekam jāprot, ienākot ģērbtuvē un novelkot kostīmu, acumirklī visu, kas bijis uz skatuves, aizmirst, nedrīkst tās ciešanas pārnest uz savu dzīvi. Sadegt ir ārkārtīgi vienkārši, jo lomas ir lielas un dramatiskas.

    Man bērnu toreiz nebija, bet jau tad šūpuļdziesma, ko dziedāju izrādē, bija ar lielu pārdzīvojumu. Kopš bērnu piedzimšanas es vispār dziedu citādi. Manī ir atvērušies tādi līdz tam aizslēgti emociju koridori, kurus apzinos tikai tagad un saprotu, kas aiz tām slēgtajām durvīm bijis paslēpts. Tagad varu atļauties daudz citādāk dziedāt, runāt un dzīvot. Man tagad ir pavisam cita dzīve. Bērni to mainījuši pilnīgi. Man tagad ir skaidras tik daudzas lietas, ko kādreiz nesapratu, tik skaidras, ka pat jautājumi nerodas, kāpēc ir tā, un tas ļoti cieši saistīts ar manu profesiju. Man tagad ir ļoti viegli dziedāt, kaut gan pēc bērnu piedzimšanas pateicu – viss, es vairs nekad nedziedāšu, nemūžam! Es tiešām tā pateicu un biju pārliecināta, ka tā arī būs. Tā es domāju visu pirmo dvīņu vasaru, kad viņi piedzima un meitiņas sakarā visa mana dzīve krasi mainījās. Mana kolēģe, dziedātāja Andžella Goba, kuras pirmā profesija bija mediķe, teica – medicīnā to sauc par šoku. Pirmās izjūtas, kas bija pēc bērnu piedzimšanas, uz to patiešām varu norakstīt. Mans ļoti ciešais lēmums, ko biju pieņēmusi, ģimenes un draugu atbalsta iespaidā lēnām un pakāpeniski mainījās. Pateicoties viņiem, es tomēr atgriezos uz skatuves. 

    – Meitiņa Magdalēna, ienākdama šajā pasaulē, jums laikam daudz ko ir iemācījusi?

    – Magdalēna ir īpašs bērns. Alvis Hermanis manam vīram toreiz bija teicis – jūsu ģimenē ir piedzimis Skolotājs. Toreiz es šo vārdu jēgu tā īsti nesapratu, bet tā tas patiešām ir. Meitiņa ir īsts brīnums uz šīs zemes. Viņa skolo un māca ne tikai mūs ar Andri, bet visus, kas ir mums apkārt, mūsu tuvos cilvēkus, draugus. Ārstiem ir sava versija, mums kā vecākiem – sava. Uzskatu, ka vārdam un domai ir spēks. Magdiņa ir brīnišķīgākā meitene pasaulē, neticams bērns. Es gribu, lai viņa būtu tāda, kāda varētu būt, gribu viņu izveidot par izcilu meiteni, par izcilu sievieti, un es to izdarīšu.

    – Jums nav aizvainojuma uz Dievu?

    – Magdiņas sakarā ar kādu cilvēku reiz runāju par Dieva esamību un teicu, ka esmu uz Dievu ļoti dusmīga. Tā laikam ir mana atbilde. Tādām lietām nav izskaidrojuma un nav mierinājuma.

    Dievam būtu jābūt tam, kas man dod mierinājumu, bet Viņš man to nedod.

    Es dziedu baznīcā, un tas ir mans vienīgais dialogs ar Dievu šobrīd. Katru reizi esmu laimīga, kad to daru. Man ir daudz brīnišķīgu draugu, patiešām ticīgu cilvēku, viņi runājas ar Dievu katru dienu, bet nezinu, kad es to spēšu. Varbūt pienāks laiks, kad gribēšu to darīt. Jau tagad sāku aizdomāties, kāpēc esmu uz Dievu dusmīga, jo patiesībā tas, kas notiek ar mums un mūsu bērniem, tajā pašā laikā ir Dieva svētība. Neesmu tik spēcīga filozofe, lai varētu visas šīs lietas izskaidrot. Mūsu bērni ir vienkārši brīnums.

    Bērni ne tikai mums daudz ko iemāca, bet viņi māca viens otru. Māsa māca brāli būt pacietīgam, un brālis palīdz māsai attīstīties. Mūsu ģimenē viņus sauc par eņģelīšiem. Viņi mums ir Dieva dāvana! Bērni dod tādu pārsteigumu un tik skaistus mirkļus, ka nekas cits to nevar aizstāt. Protams, ienāk prātā domas – kā būtu, ja būtu? Bet ir tā, kā ir, un viss. Sākumā cilvēki, kas mani satika pēc bērnu piedzimšanas, nezināja, kā ar mani runāt, nesaprata, ko lai man saka. Trakākais, ka visi mēģināja kaut kā mierināt. Teicu – nevajag! Nesakiet neko, jo ir ļoti labi! Fakti ir fakti, un ar tiem vienkārši jāsadzīvo. Es jau pavisam ātri, pusgada laikā, iekšēji ar sevi strādājot, ne tikai noticēju, bet patiešām sapratu, ka tā nav nekāda traģēdija un esmu laimīgākā sieviete un māte pasaulē. Cilvēkiem, kas to nesaprot, es nespēju paskaidrot, kā tā var būt, bet tā ir. Man vienmēr ir patikusi apļa kustība, un es jūtos kā nogājusi apļa ceļu un nonākusi kādā apļa punktā, kurā stāvot citi saka – nelaime, es saku – laime. Man vārdi nelaime un laime ir tik tuvu, tik blakus viens otram, ka nezinu tās citā vārdā nosaukt. Esmu cilvēks, kam bieži vien dvēsele raud un smejas vienlaikus. Mēs ar Andri un bērniem dzīvojam laimīgi nost šo dzīvi, kāda mums dota.

    – Arī Andris Keišs jums ir tāds brīnums dzīvē, par kādu sieviete var tikai sapņot.

    – Tieši tā, es to zinu. Tā ir mana veiksme, ka esmu satikusi tieši šo cilvēku, šo vīrieti. Viņš ir vislieliskākais, visizcilākais tētis, kāds vien var būt. Viņam ir īpašs talants un neizmērojama pacietība. Trīs auklītes un trīs mammas vienā ir Andris.

    To, ka viņš ir īpašais cilvēks un īpašais vīrietis manā mūžā, sapratu jau iepazīstoties.

    Es biju ļoti ilgi viņu gaidījusi. Kad tas notika, man bija jau trīsdesmit gadu, bet bija vērts tik ilgi gaidīt, lai sagaidītu tādu vīru. Tas ir vesels stāsts, kā mēs satikāmies. Režisors Viesturs Kairišs pie mums operā iestudēja Jevgeņiju Oņeginu, man ar Viesturu un Ievu Jurjāni bija izveidojies labs kontakts, sadraudzējāmies ciešāk nekā vienkārši kolēģi, un es sāku iet uz Viestura izrādēm Jaunajā Rīgas teātrī. Kādās biju redzējusi arī Andri Keišu, bet zināju viņu tikai kā aktieri. Todien Ievai bija dzimšanas diena, viņa mani aicināja kopā ar viņas draugiem pasēdēt Jaunā Rīgas teātra kafejnīcā. Man bija beigusies izrāde operā, rakstīju Ieviņai īsziņu, ka esmu nogurusi un neiešu, bet viņa pierunāja, un tā es pa Lāčplēša ielu aizgāju līdz teātra pagalmiņam. Tāda, nesapucējusies, nogurusi, pa ceļam uz mājām, domādama, ka mazu brītiņu pasēdēšu un iešu prom. Nāca vasara, bija silts un skaists vakars, sākām dancot un lustēties. Tur bija arī Andris, un tā mēs satikāmies. Ja nebūtu tajā pagalmiņā tovakar iegājusi, būtu pagājusi Andrim garām. Manā dzīvē tā, starp citu, ir notikuši vislielākie un viskardinālākie pagriezieni, tāpēc zinu, ka nekad nevar paredzēt, kurā brīdī un uz kuru pusi tas baltais vai melnais kaķis skries. Nevajag mēģināt to uzminēt, trakot un mēģināt noķert neko aiz astes. Arī tas cilvēks, kas ir tavs, pats atnāks īstajā laikā. Vienkārši tā, starp citu.

    Ja man nebūtu tāda vīra kā Andris, pēc bērnu piedzimšanas uz skatuves vairs nevarētu atgriezties. To tikai mēs abi zinām, cik ārkārtīgi smags bija tas atpakaļceļš. Kad sapratu, ka mana balss atgriežas, vajadzēja atgūt fizisko formu. Rāvos uz visām pusēm, naktis negulēdama, vingroju, dziedāju. Cepuri nost manas skolotājas Margaritas Gruzdevas priekšā, kura visus savus studentus pakārtoja tā, lai es tiktu pie viņas tad, kad to varu. Bez viņas manas atgriešanās uz skatuves nebūtu. Tik daudzi cilvēki man palīdzēja un vēlējās, lai es atgriežos, un atgriešanās notika. Viena es to nebūtu izdarījusi. Tagad par to varu runāt, bet tobrīd, kad skrēju no vienas vietas uz otru pārgurusi un neizgulējusies, nespēju nevienam izstāstīt, kas ar mani notiek. Tā kārtīgi izgulēties vēl arvien man nav bijis iespēju – pietiek ar trim miega stundām, lai atkal varētu dzīvot. Kad aizbraucu pie māsas un tās trīs stundas noguļu, dzīve atkal šķiet tik ārkārtīgi skaista un viss ir ļoti labi.

    – No kurienes jums bērniem atnāca vārdi?

    – Ādams man vienmēr licies ļoti skaists vārds, gaišs un stiprs. Vienmēr domāju – ja man kādreiz būs dēliņš, gribētu viņu nosaukt par Ādamu. Mans vecvectēvs bija Ādams, un kopš brīža, kad bērnībā Ezeres kapos, kopā ar mammu un māsu kopjot viņa kapavietu, nokasīju no kapakmeņa sūnas un uz tā izlasīju viņa vārdu, man tas palika sirdī. Par Ādamu un viņa sievu Ievu ir ļoti skaists stāsts. Viņi ir manas mammas vecvecāki. Ezeres kapsētā apglabāti vienā kapā, jo nomiruši vienā dienā. Tādu dubulto kapu kopiņu citur neesmu redzējusi. Varu tikai iztēloties, kāda bija viņu dzīve un mīlestība. No mammas zinu, ka Ādams un Ieva nodzīvojuši diezgan sūru mūžu, bet tādus stāstus vienmēr gribas izskaistināt.

    Kad piedzima bērni, ieraugot dēliņu, cits vārds viņam nemaz nederēja, viņš bija īsts Ādams. Arī Andrim šis vārds patika. Magdalēna mums ir par godu Andra Latgales radiem un viņa dzimtai, kas nāk no Baltinavas, no dziļas Latgales pie krievu robežām. Andris tur pavadījis visu savu bērnību, viņam ir ļoti spēcīgas dzimtas saknes ar krietniem vīriem un stipriem vārdiem. Andra tēvs ir Vigīlijs, krusttēvs Inocentijs. Magdalēna ir Andra tēta krustmāte. Andra mamma savukārt ir visīstākā vidzemniece, no Smiltenes. Kā man patīk tā tīrā un pareizā latviešu valoda, kādā runā tās puses cilvēki! Viens mūsu bērns nosaukts par godu maniem Kurzemes radiem, otrs – par godu Andra Latgales radiem.

    Kādam varbūt tas šķiet skaļi teikts, bet cilvēkam vienīgais glābiņš ir viņa ģimene.

    Mans glābiņš noteikti ir ģimene, kurā es jūtos pasargāta. Glābiņš vispirms jau ir mājas izjūta, ko paši ikviens varam radīt, un, lai tas notiktu, obligāti nav jābūt pilnam ģimenes klasiskajam modelim – abiem vecākiem ar diviem bērniem. Lai cik liela vai maza ģimene kādam būtu, lai kāda pieticība to šobrīd spiestu, māju izjūtu iespējams radīt no nekā, tā nāk no paša sirds. Tāpēc es katram novēlu šajā laikā sev radīt mājas un mājīguma izjūtu. Tas nav grūti, tam nevajag nekādus līdzekļus.

    – Ar kādu dziesmiņu jūs vakaros iemidzināt bērniņus?

    – Bieži vien gribētu pa vieglo viņus iemidzināt ar kādu dzejolīti, bet Ādams saka – nē, dziedi Jūsēnu! Kad tapa šī Lūsēna programma, mācījos vārdus brīnišķīgai dziesmai ar Plūdoņa vārdiem Zēns un māmiņa. Jānis to uzrakstījis kā šūpuļdziesmu, es mājās dziedāju, un kopš tā laika Ādams vakaros pieprasa tikai šo dziesmu.

    Varu būt lepna, ka tāds melodiju meistars kā Jānis Lūsēns tieši man rakstījis konkrētas dziesmas un veidojis īpašu programmu. Tas nenotiek bieži, kad komponists raksta speciāli kādam dziedātājam. Mums ar Ingu Pētersonu bija tā laime šādu skaistu dāvanu saņemt.

    – Teicāt, ka pēc bērnu piedzimšanas atļaujaties to, ko agrāk nedarījāt.

    – Man tagad ir daudz vieglāk pateikt savu viedokli. Kādreiz par kādu pāridarījumu vai sarūgtinājumu aizgāju savā grimētavā un noraudājos, bet mana saprašana pēc bērnu piedzimšanas tagad ir cita, esmu kļuvusi šerpāka.

    To, kas man sakāms, vairs nepaturu pie sevis.

    Es tik ilgi esmu plosījusi savu sirdi un dvēseli, tik ilgi to akmeni, kas mani spieda pēc bērnu piedzimšanas, raudājusi no sevis nost, un tagad, kad beidzot tas noticis, kad esmu no tā atbrīvojusies, negribu atkal sevī krāt smagumu. Akmens, kas uzgulstas mūsu dvēselei, izveidojas no sīkumiem, un nevajag pieļaut, lai tas tur aug. Esmu priecīga, ka varēju tikt no tā vaļā. Manī vairs nav skumju un bēdu. Es esmu laimīga sieviete. Par savām kļūdām gan dzīvē, gan uz skatuves atbildu un maksāju pati un zinu, kāpēc to daru. Ja esmu pieņēmusi lēmumu iziet uz skatuves un dziedāt, tad eju pēc pilnas programmas. Ja nevaru nodziedāt, tad uz skatuves nemaz nelienu. Nīkuļiem uz skatuves nav ko darīt. Tāds ir mans dzīves princips. Es to varu atļauties pateikt, jo savu vietu un pozīciju uz skatuves un šajā dzīvē pati esmu izcīnījusi. Esmu tur, kur esmu, apzinos, kur esmu un kas es esmu. Augstu sevi nevērtēju, bet zemu noteikti ne.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+