Kovidlaiks kopā ar bijušo

Šķiršanās
Inese Janševska
17. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Pavasarī piedzīvoto ārkārtējo stāvokli un visus tā uzliktos ierobežojumus es pārlaidu kopā ar bijušo vīru un mūsu bērniem. Nē, mēs viens otru nenositām. Un arī kopā nesagājām – kaut apkārtējie pareģoja vai nu vienu, vai otru variantu.

Radikāls solis

Negantā Covid-19 plosīšanās pavasarī mūsu visu dzīvi apgrieza kājām gaisā – lai kā bijām iecerējuši šo gadu izvēršamies, bet tikai ne tā. Pandēmija pamanījās mūs pārsteigt pilnīgi nesagatavotus. Jā, arī mani. Pirms juku sākšanās mana dzīve plūda gluži rāmi. Ar prieku ik dienas gāju uz iemīļotu darbu un ar gandarījumu ik vakaru nācu mājās pie saviem diviem puikām, kurus tīri saskanīgi audzinu kopā ar nu jau dažus gadus šķirto vīru.

Es – darbdienās Rīgā, bet viņš – nedēļu nogalēs savā mājā ārpus Rīgas. Nekādi sirdsdraugi mēs vairs nebijām un tomēr arī ienaidnieki ne – dzimšanas dienas un citi svētki tika svinēti kopā, skolas un bērnudārza pasākumos telpas pretējos stūros pārgrieztu ģīmi nesēdējām, viens otram izlīdzējām, kad radās nepieciešamība.  

Līdzīgi kā daudziem citiem, gada sākumā arī man kabatā bija biļetes tālam eksotiskam ceļojumam, bet prātā plauka skaistas ieceres tuvākai un tālākai nākotnei.

Un, tāpat kā citu plāniem, arī manējiem martā tika pielikts trekns punkts.

Mājmācība un attālināta strādāšana. Šie divi zvēri mums pavēlēja kļūt radošiem, kooperēties un meklēt iespējami sakarīgākus veidus, kā ar tiem iemācīties sadzīvot, neļaujot saplosīt mūsu tobrīd jau tā ar trausliem diegiem kopā saturēto dzīvi. Mēs ar bijušo vīru nolēmām spert visai radikālu soli – uz krīzes laiku mest kauliņus kopā, lai pa abiem spētu skolot atvases un atlicināt laiku un spēkus arī darbam. Kopā ar bērniem arī es pārcēlos uz pagaidu dzīvošanu bijušā vīra mājā ārpus Rīgas – svaigā gaisā un visai idilliskā gaisotnē.

Kā zobārsta krēslā

Kā mums veicās? Kopumā gandrīz vai lieliski. Lai gan bija jau, protams, dažādi. Sākums biedējošs: neziņa par nākotni – veselības, darba un finanšu situāciju. Kodīgas atmiņas par mūsu kopdzīves pēdējiem gadiem, atkal jau pielāgošanās, atkal jau kašķēšanās un stīvēšanās par to, kurš te galvenais. Varat taču iedomāties – pieaugušai sievietei attapties, dzīvojot pie bijušā un mājskolojot atvases (turklāt sazin vēl, cik ilgi tas vilksies!), tā vietā, lai zvilnētu Kolumbijas pludmalēs un kafejnīcās. Tas ir tāpat, kā romantiska randiņa vietā attapties zobārsta krēslā! 

Taču, kad jaunie spēles noteikumi bija iedibināti un ielāgoti, izrādījās, ka šis tiešām bijis labākais iespējamais risinājums esošajā situācijā. Ja zobs sāp, tas jālabo, tā teikt. Izrādījās, ka tagad, kad laulības šķiršanas papīri parakstīti, kara cirvis aprakts un visas nepiepildītās gaidas, kas kurināja mūsu dusmu ugunskurus, beidzot apdzisušas, tāda dienišķa, cieņpilna līdzāspastāvēšana nemaz nav tik neiespējama, kā par to bija brīdinājušas manas norūpējušās draudzenes.

Tagad viss bija vienkārši – neko neprasot un negaidot, mēs norunājām būt līdzās un abpusēji atbalstīt viens otru.

Izklausās gandrīz kā laulību zvērests, vai ne? 

Svešās teritorijas

Patiesībā – pat labāk! Jo mūžvecajā laulības institūcijā tu ieej, līdz zobiem apbruņojies ar – jābūt tā un šitā, bet mana mamma teica…, normālās ģimenēs tā nav! – un līdzīgu balastu. Bet šādā – pilnīgi svešā un neizprotamā – teritorijā tu nemaz nevari ienākt ar bagāžu, kas ir smagāka par – nezinu, kas no tā sanāks, bet pamēģināsim un redzēsim! Turklāt šajā situācijā soli vēl vieglāku padarīja arī apziņa – agri vai vēlu, taču šim līgumam pienāks beigu termiņš. Un, ziniet, tagad man šķiet – ja arī pie baznīcas altāra (vai zagsa kundzītes ar lielo ādas grāmatu) jaunais pāris dotos šādā noskaņojumā, šķiršanos skaits samazinātos vismaz divas reizes.

Nē, mēs neesam sagājuši kopā. Tā ir īsā atbilde un apkārtējo zīmīgajiem skatieniem, jautājumiem, jociņiem, izbrīnu un izteiksmīgo galvas grozīšanu. Kāpēc neesam? Jo izlietu ūdeni nesasmelsi un divreiz vienā upē neiekāpsi, un salīmēta krūze nekad tāpat nebūs vesela. Izvēlieties, kura tautas gudrība te labāk piedien.

Neko vairāk pateikt es vienkārši nevaru, lai arī kopš marta šis fakts – ka attiecības ar manu bijušo nav atjaunojamas – man ir bijis jāizskaidro un jāpamato ļoti daudzas reizes. Interesanti, ka tieši radiem, draugiem un paziņām doma par mūsu krīzes kopdzīvi bija īpaši grūti pieņemama. Grūtāk nekā mums pašiem. «Tas nav normāli!» – cik bieži es šos vārdus dzirdēju! Un turpat nākamajā elpas vilcienā arī pareģojumu: «Jūs noteikti saiesiet kopā! Tas ir liktenis!» Vienaldzīgo nebija, apkārtējo sejā varēja lasīt krāšņu emociju gammu – no bērnišķīga prieka līdz saltam aizdomīgumam. Sak, tā nemēdz būt!

Mūžīgais jautājums

Vai bijušie vispār var būt draugi. Patiesi draugi, nevis sadomazohistiski lūzeri, kas cenšas turēt vismaz kājas purngalu iemērktu sava bijušā dzīvē. Ja pamet skatu visapkārt, labu piemēru netrūkst – arī slavenību aprindās. Vairākus gadus pēc šķiršanās Gvineta Paltrova un Kriss Mārtins teju visas brīvdienas pavadīja kopā ar bērniem un abu otrajām pusītēm (un, protams, nekautrējās par to stāstīt visiem, kas vien gribēja klausīties).

Lenijs Krevics un viņa bijusī sieva Lisa Boneta. Svarīgos brīžos viņi ir kopā vēl šobaltdien – veselus divdesmit septiņus gadus pēc šķiršanās. Un kopā ar viņiem – abu kopīgā meita Zoja, kā arī Lisas jaunā ģimene, ko viņa nodibinājusi ar Troņu spēles zvaigzni Džeisonu Momoa. Dženifere Gārnere un Bens Afleks, kuri šķiroties ievācās mājās, kas atrodas viena otrai kaimiņos, lai abu meitām nebūtu jāskumst pēc kāda no vecākiem. Dženifere Lopesa, kas Ziemassvētku rītā ar pilnīgi vienādām pidžamām apdāvināja sevi, bijušo vīru, tagadējo vīrieti un visas viņu kopīgi un atsevišķi sastrādātās atvases.

Cik šie paplašināto ģimeņu smaidi ir patiesi – tas jau ir cits jautājums. Galu galā pati Gvineta (šobrīd atradusi īstu laimi pie jauna vīra sāniem) intervijās godīgi atzīst, ka tolaik, īsi pēc šķiršanās, vīram saejot kopā ar krietni jaunāku meiteni, neesot uzvedusies īsti adekvāti. Bet Bens Afleks, dzīvodams kaimiņos savai perfektajai mājsaimniecei Dženiferei, lēnām nodzērās līdz baltajām pelītēm. Un droši vien visi ir dzirdējuši šausminošo stāstu par O. Dž. Simpsonu un viņa bijušo sievu Nikolu Braunu. Arī viņi šķīrās un zvērēja būt labi draugi, līdz, šaušalīgas greizsirdības lēkmes apdullināts, Simpsons savu sievu nogalināja prātam neaptveramos apstākļos.

Nevar būt!

Psihologi apgalvo – teorijā draudzība pēc šķiršanās (gandrīz vai kā dzīve pēc nāves) pastāv, taču tā ir reta parādība. Divu vienādu attiecību stāstu jau nav! Mēdz gadīties, ka romantiska mīlestība lēnītēm izdīgusi gadiem ilgas, noturīgas un patiesas draudzības augsnē, izplaukusi, galu galā arī noziedējusi un pārtapusi atkal draudzībā.Bet reizēm gadās, ka sākotnēji uzšvirkstējusi kaislība pamazām izplēn un pārvēršas uzticīgas draudzības oglēs, kas tā arī turpina gruzdēt līdz mūža beigām.

Taču šādi stāsti ir reti – lielākoties mums visapkārt šķiršanās ļaudīs nemodina tās cēlākās jūtas. Tie ir sāpīgi un reizēm arī šmucīgi stāsti. Lielākoties notiek tā, ka iepriekš gluži civilizētām personībām piepeši pāri gāžas naida, aizvainojuma un atriebes jūtu viļņi. Gluži kā pusaudži viņi nakts tumsā ar vīna glāzi rokās pēta sava bijušā sociālo tīklu pavedienus, bet, tiekoties aci pret aci, spēj apmainīties tikai ar rūgtām dzēlībām. Vai varbūt vispār par katru cenu cenšas izvairīties no satikšanās un nespēj pārmīt ne pušplēsta vārda, lai sirds neizkāptu pa muti laukā un lai otrs nedabūtu negantu knipi pa pieri. Jo sāp. Tāpēc kāds gan tur brīnums, ka, redzot citādus piemērus, gribas aizdomās saraukt pieri? Ļoti labi atceros ironizēšanu, kāda tika apgaroti smaidošajai Gvinetai un viņas harmoniskajam šķiršanās procesam. Un arī dažiem labiem mūsu pašu saldajiem šķirteņiem. Jo – tā nevar būt!

Un, jā, vēl labāk es atceros, cik ļoti grūti man šķiroties bija saglabāt augstsirdību un cēlumu. Ka pārmetu un zāģēju, un dzinu prom, lai atkal un atkal sauktu atpakaļ.

Bāzu savu degunu viņa kļūdās un nepārtraukti žēlojos visiem, kuri vien man ļāva runāt.

Bet tas bija sen un vairs jau nav taisnība. Maza atkāpe – Šerija Kembela, amerikāņu psiholoģe un vairāku attiecībām veltītu grāmatu autore, uzskata, ka šis ir vissvarīgākais nosacījums, lai starp bijušajiem varētu izveidoties patiesa draudzība.  Mums ir sava kādreizējā dzīve jāpamet pavisam, lai varētu tajā atgriezties jau jaunā kvalitātē. Kā draugi.  

Happy end

Un tā viņi bija labi draugi mūžu… Īsti neizklausās pēc laimīgām beigām, vai ne? Nē, ne jau draudzība, mīlestība ir tā, kas mūsu prātā iezvana laimīgās beigas – tā tas mūsu sabiedrībā ir bijis kopš laika gala. Dāmas, kuras nav aplaimotas ar mīlestības pilnām attiecībām, patiesībā vēl nemaz pilnvērtīgi nedzīvo. Viņas trenējas un pacietīgi uz rezervistu soliņa gaida, kad tās beidzot atnāks. Pat ja viņas pašas šādi nemaz nejūtas, apkārtējo acīs viņas tik un tā ir rezervistes.

Ticiet man, es zinu – jo arī es pēc šķiršanās piepeši attapos, atkal nosēdināta uz rezervistu soliņa. Bet sēdēšanai uz soliņa ir daudz blakņu – gan patīkamu, gan kaitinošu. Apkārtējiem piepeši ir ļoti svarīgi parūpēties, lai tavam stāstam pēc iespējas drīzāk pienāktu laimīgās beigas. Lai tu atkal esi pie vietas. Līdz ar šķiršanos es pēkšņi sāku saņemt milzum daudz ieteikumu par to, kur un kā labāk iepazīties. Piedzīvoju arī dažus ne sevišķi veiksmīgus savešanas mēģinājumus. Un nebeidzamus jautājumus: kāpēc tu nemeklē; kad meklēsi; kā veicas ar meklēšanu? Un tālāk. Bija arī pa kādam sāpīgākam pārsteigumam. Piemēram, atklāsme, ka savā šķirtas sievietes ampluā es pēkšņi vairs neesmu gaidīta kompānijās, kurās tīri labi iederējos kā precēta sieviete.

Tāpēc kāds tur brīnums, ka, padzirdējušas par manu pārcelšanos dzīvot pie bijušā, daudzas romantiskas būtnes nerima sajūsmā plaukšķināt: nu re, šīs tad arī būs tās laimīgās beigas – jūs tomēr būsiet atkal kopā!

Paldies, un – uz redzēšanos!

Atskārsmi, ka šis pavērsiens nav nekāds romantiskas filmas atrisinājums ar happy ever after, daži man tuvi cilvēki uztvēra gandrīz vai kā personisku apvainojumu. Iespējams, tāpēc, ka viņi secināja: par mani nu ir jāturpina satraukties un pārdzīvot. Gādīgam cilvēkam taču nebūs miera, līdz kāds, par ko tu turi rūpi, nebūs nolikts pie vietas!

Manā gadījumā šī vieta, acīmredzot ir vīrietim pie sāniem – pat ja šie sāni iepriekš ir bijuši tik neērti un līdz sāpēm durstīgi.

Nu cik tad tu skriesi pa pasauli nepiesieta!

Taču tas, ko es vairākkārt ar mainīgām sekmēm esmu mēģinājusi paskaidrot, ir: šis patiešām izrādījās mans happy end. Laimīgās beigas ilgam, skaistam un ļoti sāpīgam stāstam. Tās varbūt nesniedz atbildes visiem maniem jautājumiem un meklējumiem un noteikti negarantē, ka nu būšu uz mūžu laimīga (un kas gan vispār ko tādu mūsdienās var garantēt?), taču šīs beigas man sniedza kaut ko daudz svarīgāku – iespēju ja ne iekāpt tajā pašā upē, tad vismaz rāmi pastāvēt tās krastā un ielūkoties tās burbuļojošajos ūdeņos ar citām, daudz vairāk nobrieduša cilvēka acīm. Tās man sniedza mieru un izlīgumu ar pagātni. Varbūt arī – iespēju tā pa īstam un no sirds pateikt paldies. Un – uz redzēšanos. Jo visu skaisto beigu īstais spēks slēpjas iespējā kļūt brīvai. Un tikai tad sākt visu no sākuma.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+