Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Plūškoks
Ražena auguma koks vai krūms: izstiepjas vairāku metru augstumā un platumā. Jo saulainākā vietā plūškoks augs, jo spilgtākas būs tā lapas. Īpaša rota daiļdārzam būs plūškoks nevis ar zaļām, bet sarkanām, dzeltenām vai raibām lapām. Plūškoku īpaši ieteicams stādīt pagraba vai klēts tuvumā, jo tas atbaida grauzējus – peles un žurkas, turklāt nepatīk arī mušām. Vasaras pilnbriedā plūškoks zied dzeltenīgiem ziedu čemuriem, bet rudenī rotājas ar ogām: sarkanajam plūškokam ieriešas sarkanas, bet melnajam – melnas ogas.
Atceries! Sarkanais plūškoks ir indīgs, bet melnā plūškoka ziedus un ogas var ēst.
Kur noderēs?
Ja vasarā visi melnā plūškoka ziedi nav noplūkti, iemērkti plāno pankūku mīklā un izvārīti eļļā vai savārīti sīrupā, no ogām var gatavot sulu, ievārījumu vai pat vīnu. Lai uzlabotu plūškoka sulas garšu, to vēlams jaukt kopā ar kādu skābāku sulu. No plūškoka ogām var pagatavot īpaši veselīgu dzērienu. Ņem sešas ēdamkarotes ogu, pārlej ar diviem litriem ūdens, uz nelielas uguns vāra minūtes piecas un ļauj vēl pusstundu ievilkties. Nokāstam dzērienam pievieno četras ēdamkarotes medus un dzer pa glāzei siltu 4–5 reizes dienā.
Plūškoka ievārījums
Ņem vienādās daļās plūškoka ogas un ābolus. Ogas pārlej ar nelielu daudzumu ūdens un pavāra, kamēr tās saplok. Tad pievieno šķēlītēs sagrieztus ābolus un cukuru un savāra ievārījumā.
Irbene
Viens no ātraudzīgākajiem košumkrūmiem: tiešām aug griezdamies. Košumdārziem bieži izvēlas parastās irbenes dekoratīvo formu, kam ir košas baltu ziedu bumbas – šo irbeni mēdz saukt par sniega piku. Tomēr šai irbenei ogu nav, jo tās ziedi ir sterili. Lai rudenī ienāktos ogas, jāstāda parastā irbene, nevis tās dekoratīvā forma. Parasti irbenei ir koši sarkanas ogas, bet atrodamas šķirnes arī ar dzeltenām odziņām. Jo gaišāku vietu irbenei izvēlēsies, jo bagātīgāka būs ogu raža. Bet, ja iestādīsi dārzā vairākas irbenes, tās draudzības vārdā ražos vēl dāsnāk. Ārsti saka: irbenei būtu jāaug katrā sētā, jo tad neviens neslimos – tik veselīgas ir ogas! Mīnuss – irbenes ļoti garšo laputīm, īpaši pavasarī un vasaras pirmajā pusē, kad krūmam ir svaigi, zaļi jaunie dzinumi.
Kur noderēs?
Irbenei ogas ir gluži kā sarkanas pērlītes – daudz, košas un izcili dekoratīvas. Tās ir ļoti veselīgas – satur daudz C vitamīna un minerālvielu. Svaigas irbeņu ogas ir gana negaršīgas, bet labāku garšu iegūst, ja tās aplej ar verdošu ūdeni vai arī nogaida, kamēr tās piedzīvo pirmo salu. Tikai – ak, skāde: gaidot salu, ogas var paspēt apēst putni. Tādēļ saimniecei jābūt gudrākai par putniem: ogas var laikus nolasīt un ielikt saldētavā. Irbenes ir lielisks līdzeklis imunitātei. Tās var spiest sulā, vārīt sīrupā vai sajaukt ar medu: kilogramu irbeņu ogu noblanšē un izberž caur sietu, sajauc ar diviem kilogramiem medus, glabā ledusskapī un ēd pa karotei. Vēl ziemai labi derēs svaigas ar cukuru saberztas, kārbiņās saliktas un sasaldētas irbenes.
Irbeņu želeja
Divus kilogramus irbeņu noblanšē, tad pārlej ar litru ūdens un vāra, kamēr ogas mīkstas. Masu atdzesē, izberž caur sietu un pievieno kilogramu ievārījuma cukura. Vēlreiz uzvāra un pilda burkās.
Pīlādzis
Koks, kas ideāli iederas latviskā sētā: to savulaik stādīja pie mājas vārtiem, lai ļaunie gari netiek iekšā – ne jau velti vasaras saulgriežos virs ēku durvīm sprauž pīlādža zarus. Pīlādžus latvieši izmanto arī laikapstākļu zīlēšanai: daudz ogu pīlādžos sola gan lietainu rudeni un pavasari, gan bargu ziemu. Bet ir arī vēl kāda cerīga ziņa: ja pīlādžiem daudz ogu, tad daudzas vecas meitas drīzumā precas.
Mūsdienās pīlādžu klāsts ir ļoti bagātīgs: lai klasiskie oranžie paliek vien savvaļai, jo tagad nopērkami pīlādži gan ar baltām, gan sarkanām, gan lillā ogām. Turklāt ir izveidotas tādas pīlādžu šķirnes, kuru ogas ir ļoti garšīgas pat svaigas – ne vēsts no savvaļas pīlādžu rūgtuma. Izvēloties pīlādzi dārzam, pirms tam labi jāpadomā, vai gribi tikai dārza rotu vai arī ogas, ko var izmantot pārtikā, un pārdevējs palīdzēs izvēlēties atbilstošu šķirni tā, lai būtu pa prātam gan pīlādža augums, gan ogu krāsa.
Kā izmantot?
Ar pīlādžu sulu var lieliski papildināt gan ābolu, gan bumbieru sulu – tā izdosies iegūt gan izteiksmīgāku krāsu, gan garšu. Pīlādži piestāv arī ievārījumiem, džemiem un kompotiem, savukārt kaltētas pīlādžu ogas var dēvēt pat par latviskām rozīnēm. Īpaši veselīgu svaigu pīlādžogu našķi var iegūt, apviļājot ogas saputotā olas baltumā un pūdercukurā vai savārot cukura sīrupā, bet pēc tam cepeškrāsnī apžāvējot.
Pīlādžu sukādes
Ogas ievāc pēc sala vai sasaldē, lai mazinātu rūgtumu. Tad nomazgā, vismaz 12 stundas mērcē aukstā ūdenī, to ik pa laikam nomainot, – tā izdosies atbrīvoties no rūgtās garšas. Tad nosusina, pārkaisa ar cukuru un kaltē speciālajā ogu un augļu žāvētājā vai cepeškrāsnī ar pavērtām durtiņām četras stundas 50 grādu temperatūrā.
Pīlādžu vīns
Ņem desmit kilogramus savvaļas pīlādžu, kurus vēlams sasaldēt, lai tie būtu sulīgāki. Saldētas vai svaigas pīlādžogas sasmalcina – samaļ vai sablendē.
Izspiež sulu no 10 kilogramiem saldu un 10 kilogramiem skābu ābolu un pārlej sasmalcinātajiem pīlādžiem. Pievieno 1800 gramu cukura un vīna raugu (cik daudz – tas atkarīgs no konkrētā vīna rauga).
Trauku novieto siltumā (apmēram plus 20 grādos). Jau nākamajā rītā būs redzams, ka vīns sācis rūgt. Lai tik rūgst! Vismaz divas reizes dienā tas jāapmaisa. Pēc nedēļas no biezumiem izspiež sulu un salej atpakaļ topošajā vīnā.
Šķidrumu pārlej 30 litru traukā, pieber vēl 1800 gramus cukura. Trauku cieši noslēdz un tajā iestiprina hidroslēgu vai arī – kā vecos labos laikos trauka vākā iestiprina caurulīti, kuras otru galu ieliek pudelē ar ūdeni, un tad lai rūgst veselu mēnesi. Rūgstošais vīns jānovieto nevis uz grīdas, bet kaut kur augstāk, jo pēc mēneša tas būs jāpārvelk citā traukā, lai atbrīvotos no rauga, kas būs nostājies trauka apakšā.
Kad vīns pārvilkts citā traukā, to pagaršo. Ja par skābu, var pievienot vēl cukuru. Tad vīns jāpārvieto uz vēsu telpu, lai kārtīgi nostājas. Ja dzidruma trūkst, vīns vēlreiz jāpārvelk citā traukā.
Pīlādžu uzlējums
Visskaistākās pīlādžogas ieber stikla traukā, pārlej ar degvīnu un ļauj apmēram divas nedēļas nostāvēt istabas temperatūrā, trauku ik pa laikam sakratot. Lieto pret klepu pa 15–20 pilieniem. Mazlietiņ lielākās – spicglāzītes lieluma devās – palīdz arī pret kreņķiem mīlas lietās.
Aronija
Viens no greznākajiem rudens košumkrūmiem: fantastiski košas lapas un tumšas, gandrīz melnas ogas lielos ķekaros. Pasaulē aronija vairāk iecienīta tieši kā košumaugs, nevis ogulājs – aronijas veido brīnišķīgu dzīvžogu, bet tad gan no ogām nekā. Tie, kam dārzā ir slikti koptas aronijas, droši vien rausta plecus: kas gan tur skaists – sīki, kaili zari un vārgas lapiņas? Ja aronija savu košumu zaudējusi, tā jāatjauno: jāizgriež vecie un tukšie zari un košumkrūms labi jāsamēslo, tad tam būs tumšs lapojums, brangas ogas un spēcīgi zari.
Kur noderēs?
Ogas pazemina asinsspiedienu, stiprina organismu, tajās ir daudz P vitamīna. Aroniju ogas ilgi var saglabāt svaigas, izberot tās dažu centimetru slānī un noglabājot vēsumā.
Aroniju sīrups ar ķiršu lapām
Aronijas liek traukā kārtām ar ķiršu lapām. Uzvāra tik daudz ūdens, lai tas pilnībā apņem ogas un lapas. Katram ūdens litram pieber karoti citronskābes un verdošu uzlej ogām un lapām, uzliek vāku. Pēc diennakts ūdeni nolej, katram tā litram pievieno puskilogramu cukura, uzvāra, pilda tīrās stikla pudelēs un noslēdz.
Sniegoga
Košumkrūms, kuru pamana vien tad, kad tā zari rudenī pilni ar baltām, rožainām vai pat lillīgām ogu bumbiņām. Pat ziemas salā kraukšķīgās odziņas spītīgi turas zaros un nokrīt vien tad, kad sagaidīts atkusnis. Sniegoga augs pat tajās vietās, kur citi košumkrūmi nīkuļos: derēs pat nabadzīga augsne un paēna. Tomēr bagātīgāka ogu raža sniegogai būs tad, ja tā augs saulē. Vēl jāielāgo, ka sniegogai jāļauj augt tā, kā grib: ja krūmu apgriezīsi, tam nebūs ne ziedu, ne ogu.
Ēst noteikti nedrīkst, bet floristiem sniegogu zari ir īsts atradums: derēs gan pušķiem, gan vainagiem.
Bārbele
Bārbeļu klāsts ir ļoti bagātīgs, bet visvairāk odziņu ir liela auguma Tunberga bārbelēm: sarkanās garenās odziņas saķērušās pie zariem gluži kā asaras. Bārbelēm patiks augt saulainā vietā, tad tām arī vairāk ogu, kuru lasīšana ir gana piņķerīga, jo bārbeļu zariem ir daudz ērkšķu.
Kur noderēs?
Svaigu ogu mīkstumu var izmantot citrona vietā. Kaltētas ogas derēs gan tējai, gan kā garšviela gaļas ēdieniem, plovam utt.
Kizils
Vasarzaļš krūms, kas agrā pavasarī saplaukst dzelteniem ziediem, bet rudenī to vietā ieriešas ķirša lieluma ogas. Kad kizilu iestāda dārzā, tas sākumā aug lēnām, bet tad saņemas. Izaugt var ļoti liels – vairāku metru platumā un augstumā, un labāka raža būs tad, ja dārzā augs divi kizili. Pilnīgi nogatavojušās kizila ogas ir garšīgas arī svaigas.
Kur noderēs?
No kizila izdodas pasakains ievārījums. Lai kauliņus būtu vieglāk izņemt, kizila augļus labāk novākt negatavus – kamēr ogas vēl ir skābenas.
Vilkābele
Krūms vai koks, kas ir skaists gan pavasarī, gan rudenī. Vienīgā skāde – tas ir ļoti ērkšķains. Pavasarī vilkābele zied koši rožainiem, sarkaniem un pat pildītiem ziediem, rudenī kokā rotājas sarkanas ogu bumbas. Ja vilkābelei apgriežot veido formu, uz bagātīgu ziedēšanu un ražu nevar cerēt.
Kur noderēs?
Vilkābele ir izsenis zināms ārstniecības augs, ko iesaka sirds kaitēm. Ogas var ēst gan svaigas, gan vārīt kompotus un želejas, gan sažāvēt un dzert tējā, uz glāzi ūdens ņemot apmēram 20 kaltētus vilkābeles augļus. Tos var arī izkaltēt, saberzt pulverī un piebērt mīklai, cepot cepumus, maizi vai kēksus.
Eiropas segliņš
Košumkrūms, kuru pamana rudeņos ne tikai dārzos, bet arī savvaļā, kad tā zaros ieriešas koši rožainas pogaļas ar oranžām sēklām.
Kur noderēs?
Tikai skaistumam, jo augs ir izcili dekoratīvs, bet – kā jau daudzi krāšņie augļi – arī indīgs.
Citronliāna
Lieliski iederēsies sienas, pergolas vai lapenes vertikālai nosegšanai – citronliānas dzinumi izstiepjas pat astoņu metru garumā. Augam noteikti vajadzīgs balsts, citādi dzinumi būs īsi, neziedēs un neriesīs ogas. Ziedi citronliānai ir nemanāmi, toties oranžsarkanās ogas – spoži spilgtas. Ogas citronliānai sāk ieriesties vien tad, kad dzinumi izstiepušies pāris metru garumā: jo vecāks augs, jo labāk tas ražo, jo tad uz tā ir vairāk sievišķo ziedu. Visdrošāk izvēlēties kāda teicami ražojoša mātesauga spraudeni, to apskaņot un stādīt dārzā. Ogām ir īpatnēja garša: tās vai nu ļoti garšo, vai ļoti negaršo – ogas ir saldskābi rūgtenas, tajās nojaušama arī sveķu un muskata nots.
Kur noderēs?
Citronliānai ir tonizējoša iedarbība: gan lapas, gan odziņas lieliski derēs kafijas vietā – možums garantēts. Citronliānas ogas būs labs vitamīnu avots ziemā. Svaigas ogas apber ar cukuru, ik pa laikam apmaisa, kamēr cukurs izkusis. Radušos sīrupu var arī noliet, izkāst un glabāt ledusskapī. Saberztas ogas kopā ar medu ir izcila garšas kompozīcija.
Kadiķis
Tāpat kā pīlādzis, arī piestāvēs īsti latviskai sētai. Negatavās ogas ir zaļas, gatavās – intensīvi melnas. Turklāt vienlaikus kadiķī var būt gan zaļas, gan melnas ogas, jo ogas nogatavojas tikai otrajā gadā. No kadiķa ievākt ogas ir pagrūti, jo skujas ir dikti asas. Vieglāk pie odziņām tikt vēlā rudenī, kad jau sācis piesalt. Tad zem kadiķa jāpaklāj kāda drāna, kadiķis nikni jāsapurina, un odziņas no zariem notrūks pašas.
Kur noderēs?
Odziņas var košļāt, lai iegūtu svaigu elpu, bet tās noder arī dažādu slimību profilaksei un ārstēšanai. Žāvētas kadiķu ogas lieliski uzlabo medījuma, truša gaļas ēdienu un skābu kāpostu zupas garšu. Savukārt sausu kadiķa zariņu dūmi dezinficē telpu: zariņus aizdedzina un izkvēpina istabas, tā atbrīvojoties no sliktām domām un nelāgu notikumu atmiņām.
Šeferdija
Šo augu mēdz saukt arī par bifeļogu. Līdzīgi kā smiltsērkšķiem, šeferdijai ir vīrišķie un sievišķie augi – ogas ir tikai sievišķajiem. Košumkrūmam ir iegarenas, sidrabotas lapas un asi ērkšķi. Gatavās ogas ērkšķu dēļ ir grūti nolasīt, bet vieglāk notraukt, kad tās sasalušas.
Kā izmantot?
Svaigas ogas ir paskābas, bet labi der želejām, ievārījumiem un sulai.
Puķes ar odziņām!
Glītas odziņas ir ne tikai košumkrūmiem, bet arī vairākām puķēm. Botāniķi noteikti grozīs galvu un kratīs ar pirkstu: sak, kas tad tās par ogām! Bet… izskatās taču pēc ogām, vai ne?
- Sešputekšņu pēdlape
Vasaras otrajā pusē šai ziemcietei veidojas neparasti augļi – gluži kā gareni, silti sarkani tomāti.
- Fitolaka
Puķe, kura lieliski iederēsies vietā, kur jānosedz kāds neglītāks skats. Vasarā puķe zied baltām vārpām, bet rudenī to vietā ieriešas tumši lillīgas, pat melnīgsnējas ogas. Dārzos mēdz augt ogainā un Amerikas fitolaka. Ogainā fitolaka cilvēkam nekādu skādi nodarīt nevar, savukārt Amerikas fitolaka ir indīga. To, kura no fitolakām aug dārzā, var noteikt ļoti vienkārši: Amerikas fitolakai vārpā ir apaļas odziņas, savukārt ogainajai fitolakai katra odziņa ir it kā sadalīta vairākās daļās.
- Fuksija
Ja fuksijai nenoplūc pārziedējušās ziedkopas, to vietā veidojas īpatnēja sēklotne, kas arī atgādina odziņu.
