Komunikāciju speciāliste Džeina Šteinberga: Joprojām ir nedaudz jocīgi saukt sevi par mammu

Ģimene
Vintra Vilcāne
Ieva
15. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Aiga Rēdmane
Komunikāciju speciālistes (un savulaik Laimdotas Straujumas preses sekretāres) DŽEINAS ŠTEINBERGAS un mūziķa un IT speciālista Artūra Šteinberga ģimenē pagājušā gada 1. novembrī piedzima dēls Ragnārs Reinhards.

«Lai arī Ragnāram tūlīt jau pusgads, man joprojām ir nedaudz jocīgi saukt sevi par mammu. Šķiet, ka māte – tas ir tāds liels un varens koncepts, kur nu man līdz kam tādam?! Taču nu jau pamazām sāku iejusties un apzināties, ka esmu iesaistījusies savas dzīves nozīmīgākajās attiecībās.

Vēl pirms kādiem pieciem gadiem bēbis vispār manā dzīves modelī neierakstījās. Šķiet, neviens no apkārtējiem arī no manis to negaidīja. Man bija jāveido karjera, jātiek galā ar personīgām zemestrīcēm un jānododas rokenrolam. Bet kaut kā piepildījuma vairs nebija. Ceļojumi, piedzīvojumi – viss jau ir bijis. Caurumiņš iekšā grauzās arvien lielāks, un to aizpildīt kļuva grūtāk jebkādos veidos. Vieni to sauc par bioloģisko pulksteni, citi – par tuvojošos pusmūža krīzi. Manā gadījumā atlika vienkārši godīgi paskatīties sev acīs un noskaidrot, vai visi esošie uzstādījumi ir patiesa vēlme vai tikai ieņemta poza.

Pagājušā gada sākumā, runājot ar draugiem, izmetu, ka šovasar man būs vai nu bēbis, vai mocis – bija apnicis sēdēt vīram aizmugurē.

Iestājos motoskolā, noklausījos teorijas kursu, tiku pat līdz braukšanai, bet Ragnārs mūs jau bija noskatījis. Tāpēc šogad es tiešām braukājos. Ar ratiem.

Reizēm man šķiet, ka kopā ar Ragnāru esmu guvusi iespēju jaunam startam. Sākt visu no jauna un šoreiz pareizi. Es gan komfortablāk jūtos īstermiņa distancēs, bet šis ir īsts maratons bez iespējas nokāpt no trases vai izslēgt telefonu, lai aizietu mežā.

Manu dzīvi var sadalīt vairākos nogriežņos, un šis ir lielākais, atbildīgākais un arī priecīgākais no visiem līdzšinējiem izaicinājumiem. Turklāt dēls mani māca mobilizēties. Pateicoties viņam, beidzot esmu pabeigusi savu pirmo sci-fi romānu, kas, ja pandēmija neizjauks visus plānus, gada otrajā pusē arī tiks izdots, un turpinu rakstīt vēl. Vēl man gribētos domāt, ka ar Ragnāru esmu kļuvusi saprotošāka. Ak, kā es gribētu uzrakstīt skarbu vēstuli divdesmitgadīgajai, pat trīsdesmitgadīgajai sev. Pat ne tik daudz par personīgajām prioritātēm un vēlmēm, kā par attieksmi pret citiem. Personīgajā vērtību sistēmā iztrūkstot failam «bērni», kļūst arvien sarežģītāk būt saprotošam draugam un tolerantam līdzcilvēkam. Vēl noteikti es esmu atsākusi ļoti daudz smaidīt, un kā gan ne, ja katru dienu kopā ar puisīti var piedzīvot kā īstu brīnumu. Kā apburta skatos uz to mazo cilvēku sev blakus – kā viņš priecājas, kā iepazīst šo pasauli. Vienlaikus arī baidos, kā gan izdarīt visu pareizi, kā nesalaist visu dēlī.

Lai gan šis ir sarežģīts laiks, tomēr ironiskā kārtā man kā bēbīša mammai pandēmija ir ļāvusi justies krietni komfortablāk. Vēl pirms koronavīrusa es savā brīvprātīgajā pēcdzemdību pašizolācijā bieži vien jutos neredzama un neinteresanta. Tagad, kad visa pasaule ir spiesta palikt mājās, pēkšņi parādījušās visādas iespējas, piemēram, iespēja vingrot tiešsaistē ar labiem treneriem. Vai arī vakaros pieslēgties virtuālajām ballītēm, tiešsaistes koncertiem. Draugiem arī pēkšņi ir laiks ar mani papļāpāt. Īpaši nav mainījusies arī dienas kārtība, jo vīrs jau kopš Ragnāra piedzimšanas pēc iespējas centās strādāt no mājām.

Kopumā es gribētu ticēt, ka Ragnārs Reinhards Šteinbergs (jā, viņam ir divi vārdi) ir nokalibrējis manu morāles kompasu, un es esmu kļuvusi par kripucīti labāks cilvēks.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs