Komponista Aleksandra Kublinska baltie un melnie taustiņi

Personība
Daiga Mazvērsīte
16. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
Šķiet, ne par vienu citu no Latvijas estrādes dižgariem nav palicis tik daudz pretrunīgu nostāstu un atmiņu kā par nesen mūžībā aizgājušo Aleksandru Kublinski, lielisku komponistu un fantastisku pianistu. Saša jau mazotnē bija liels nebēdnieks: kad vecāki iedeva naudu, ko samaksāt angļu valodas privātskolotājam, negāja vis uz stundu, bet nopirka biļeti uz hokeja maču, jo ļoti aizrāvās ar sportu!

Pats Aleksandrs Kublinskis man savulaik atzinās, ka visas dziesmas viņam ir kā bērni – mīļas un izlolotas, un varbūt pret saviem skaņdarbiem mūziķis izturējās ar lielāku pietāti un mīlestību nekā pret paša bērniem – meitu Haritu un dēlu Aleksandru jeb Sandri. Līdzīgi daudziem kolēģiem, mūziķis deva priekšroku savai mākslinieka brīvībai, nevis ģimenes galvas pienākumiem.

Taču varbūt iemesls daudz aprunātajai Kublinska nosliecei uz bohēmu, ieradumam zvanīt paziņām nakts vidū, lai padalītos ar prieku par jaunu dziesmu, kā arī citām neparastām izdarībām, bija slimība.

Aleksandra personas lietā, kāda tika veidota ikvienam Latvijas Konservatorijas studentam, minēta vegitana neiroze, kuras dēļ viņš 1968. gadā bija spiests jau otrreiz uzrakstīt iesniegumu par atskaitīšanu no augstskolas. Droši vien tā bijusi pašlaik populārā veģetatīvā distonija, pārslimotas arī citas kaites, tā ka pārmest ar neparastu talantu un reaktīvu enerģiju apveltītajam Kublinskim viņa savdabību bija veltīgi jau dzīves laikā. Kur nu tagad, kad savulaik par Rīgas elegances iemiesojumu dēvētais, kādreiz ļoti populārais mūziķis guldīts zemes klēpī…

Āgenskalna aborigēns

Aleksandrs ir vecākais no diviem brāļiem Kublinskiem, un, kad puika vēl brieda mammas klēpī, viņa devusies vizītē pie slavenā Eižena Finka. Gaišreģis tā arī pavēstījis: «Jums būs divi dēli, un abi divi būs mākslinieki!» Jaunākais brālis Mihails ir pazīstams teātra režisors.

Talantīgo dēlu mamma Vera cēlusies no Rietumbaltkrievijas, pareizticīgā, ar vecākiem, māsu un brāli Rīgā ieradusies pēc revolūcijas. Aleksandra tēvs Pēteris – polis, dzimis Lietuvā, Biržos.

Pēteris Veru tik ļoti mīlējis, ka pārgājis no katoļiem uz pareizticīgajiem – Kublinskus laulāja 1934. gadā pašā Rīgas centrā, pareizticīgo katedrālē, un kāzām abi naudu krājuši veselus piecus gadus!

Abi bija vienkārši cilvēki, turklāt Pēteris bija invalīds kopš jaunības, kad strādājis par kalpu pie veterinārārsta un rūpējies par slimajiem lopiņiem. Reiz, septiņpadsmit gadu vecumā, dzinis šķūnī lopus un nelaimīgā kārtā vārtos ievēris roku, kurai pēc tam izņemts viens dilba kauls, vēlāk roka slābani nokarājās. Taču otrai bija divkāršs spēks, ko uz savas ādas retumis dabūja izjust arī Sašiņš.

Pēteris Kublinskis strādāja Rīgas cirkā par manēžas strādnieku, Vera – Zasulauka manufaktūrā par strādnieci. Mūziķa vecaistēvs no tēva puses bijis vijolnieks un akordeonists, muzicējis pa kāzām, bērēm, jubilejām, un viņam it labi garšojis sīvais. Aleksandrs pats sprieda, ka laikam talantu mantojis no šī vecātēva, arī paps labi spēlējis mutes ermoņikas, taču līdz ar talantu mantotas arī kādas ne visai jaukas aizraušanās.

Ar muzikālām interesēm izcēlās arī Sašas mamma, viņa ņēmusi privātstundas un īrējusi klavieres, jo ļoti mīlējusi mūziku. Vēl pirms dēla dzimšanas sapņoja, ka viņš kļūs par mūziķi. Vera bijusi apveltīta arī ar biznesa gēnu, Trijādības ielā, kur Kublinski dzīvoja, viņa atvēra pati savu veikalu, taču pēc 2. pasaules kara veikals, protams, atņemts.

Arī Aleksandrs izcēlās ar veikalnieka dotībām – allaž kaut ko organizēja, sabīdīja, lika lietā savas daudzpusīgās pazīšanās un ziedu laikos atradās nemitīgā apritē.

Aleksandrs, pats sevi lepni saukdams par Āgenskalna aborigēnu, pirmo brēcienu palaida 1936. gada 11. septembrī. Viņam patika filozofēt, ka esot dzimis vienā dienā ar Raini, diemžēl daudz vēlāk 11. septembris pasaulē kļuva par šausmu dienu. Komponists uzskatīja, ka viņa laimīgie cipari ir 1 un 7. Viņa meita ir dzimusi 17. martā, dēls – 17. janvārī un abiem ir 17 gadu starpība.

Vienmēr, kad Aleksandrs brauca autobusā vai trolejbusā, viņam rēgojās 11, viņš ievēroja arī mājas ar šādu numuru. Piemēram, Baložu ielā pretim 11. numuram dzīvoja izcilais komponists un rakstnieks Marģeris Zariņš, ar kuru Kublinskis, protams, nebija uz tu, jo padomju laikos muzikālo aprindu akadēmiķi uz estrādniekiem lūkojās no augšas. Taču vienudien abi mākslinieki saskrējušies kafejnīcā Aragvi, kas savulaik atradās uz Baložu un Kalnciema ielas stūra.

Sēž Kublinskis un bauda dzīvi, ienāk Zariņš, ieņem vietu pie galdiņa, un viņam uzreiz pasniedz spicglāzīti ar konjaku. Aleksandrs ēd savu harčo un saka meistaram: «Labdien!» Zariņš pagriežas un jautā: «Un kas tu tāds?!» – «Tikai Aleksandrs Kublinskis,» tēlotā pieticībā atbildējis populārais komponists. «Ā, nu tad mēs varam iedzert!»

Kā atzinis kādreizējais autortiesību biroja vadītājs Ilmārs Lapiņš, tad no diviem komponistiem allaž strāvojis patīkams konjaka aromāts – no Marģera Zariņa un Aleksandra Kublinska.

Nekāds zelta gabaliņš mūziķis patiesi nav bijis – pīpēja un grēkoja ar sīvo, taču sākums viņa dzīves ceļam bija ļoti gaišs un cerīgs. Piecu gadu vecumā pielikts pie klavierspēles, Saša vispirms izbaudīja māmiņas apmācību, ieskaitot sitienus ar lineālu pa pirkstiem. Sapratusi, ka pati galā netiks, Vera ņēma dēlu pie rokas un devās uz Elizabetes ielas 17. namu, kur kaimiņos dzīvoja divi slaveni profesori – pianists Pauls Šuberts, kas Kublinski izbrāķēja, un Valerijs Zosts, tikpat slavens klavieru pedagogs, kas uzsita uz klavierēm noti, paskatījās uz knēveli caur lielajām brillēm un teica: «Pieņemts!»

Tā nu veselus piecpadsmit gadus līdz 1956. gadam mamma maksāja par privātstundām, un Zosta vadībā Aleksandrs ne tikai apguva izcilu pianista tehniku, bet kopā ar skolotāju pētīja skaņdarbu formu, harmonijas, tēmu attīstību, bruģēdams ceļu savai komponista nākotnei.

Pie profesora Zosta mācījušies daudzi slaveni Latvijas pianisti – Jautrīte Putniņa, Rima Bule, Nikolajs Federovskis, ar nākamajām slavenībām Saša kopā mācījās arī Rīgas desmitgadīgajā mūzikas vidusskolā, kas tolaik atradās Raiņa bulvārī līdzās Konservatorijai.

Rīgas Horeogrāfijas skola darbojās Smilšu ielā, taču vispārizglītojošie priekšmeti notika kopā – par solabiedru un nešķiramu draugu Kublinskim skolā kļuva baletdejotājs Māris Liepa, apveltot viņu ar iesauku Kubuliņš.

1944. gadā, kad Latviju pameta vācu karaspēks, Kublinski pārvācās uz dzīvi Valkas ielā – Vīlandes ielas galā, koka mājiņā, kam vējš caurpūta pakšus. Viņi iesauca to par mājiņu uz vistas kājiņas, toties – pašiem sava, turklāt centrā! Piedevām aizbraucēji mājā bija atstājuši klavieres. Varētu vingrināties cauru dienu, taču tā vietā Saša ar kaimiņpuikām no šāļu malkas izzāģēja tenisa raketes.

Blakus darbojās Dinamo tenisa stadions, pāri drāšu sētai zēni čiepa bumbiņas, lai ir ko sētā spēlēt. Tēvs, redzēdams dēla interesi un vēlēdamies Sašam sagādāt fizisko rūdījumu, aizveda viņu uz tenisa klubu. Jaunietis lielā azartā skraidīja pa laukumu, satrenējās pat līdz Latvijas jaunatnes izlases sastāvam un piedalījās Vissavienības sacīkstēs toreizējā Ļeņingradā. Aleksandrs neaprobežojās ar tenisu vien, spēlēja basketbolu, volejbolu, futbolu, taču tenisa raketes svars jūtami savilka roku, kas pianistam nav pieļaujami.

Kublinskis pārorientējās uz galda tenisu jeb pingpongu, taču pret sportu, kas draudēja ar traumām, kategoriski iebilda profesors Zosts.

«Ej labāk uz Fizkultūras institūtu, ko tev Konservatorijā darīt,» viņš norūca, ieraudzīdams Aleksandra iesniegumā, stājoties mūzikas augstskolā, vārdus esmu sportists.

Studiju laiks izvērtās garlaicīgs – lielāko daļu no tā, ko mācīja mūzikas priekšmetos, Kublinskis jau bija apguvis privātstundās, sevišķi kaitināja partijas vēsture un politekonomija. Varbūt aiz garlaicības jaunais pianists sāka spēlēt klavieres kinoteātrī Splendid Palace, kur, kā tolaik pieņemts, pirms trim pēdējiem seansiem skanēja salona mūzika. Maksāja labi, tāpat kā dejās.

Aleksandrs pievienojās ansamblim vecajā Barankā, un, tā kā pa radio klausījās amerikāņu džezu, tad zināja dziesmas, kas modē. Šī aizraušanās noveda pie tā, ka mācīties Kublinskim pavisam apnika un 2. kursa eksāmenus viņš atteicās kārtot.

Burtiski slēpās no sava profesora Zosta, kurš pat nācis uz māju meklēt nepaklausīgo audzēkni, līdzīgi kā Hermanis Brauns pazudušo Raimondu Paulu!

Arī Aleksandram nepaslīdēja garām mode, ka pianists deju vakaros tika pacienāts ar kāda stiprāka dzēriena malku, jo glāzīti var ērti nolikt uz klavierēm. Nolēmis doties pa estrādes žanra ceļu, 1956. gada rudenī Kublinskis pianista amatā pievienojās Smoļenskas Filharmonijas orķestrim, kurš tobrīd viesojās Rīgā, prom dodamies pat bez siltā mēteļa un cepures – mamma skrējusi pakaļ tramvajam, ar kuru tālēs zilajās izgaisa dēls.

Vienīgais ierocis – dziesma

Baltijas republikas, Ukraina un Karpati – tā bija pirmā lielā koncertturneja Aleksandra Kublinska mūžā, kas bagāts tāliem muzikāliem ceļojumiem. Paguvis arī ierasties uz Māra Liepas pirmizrādi Maskavā, taču tolaik diplomu neieguvušus augstskolu studentus uz karstām pēdām sāka medīt armijas vīri. Dažos koncertos Kublinskis uzstājies pat ar pseidonīmu, lai netiktu atpazīts.

Tūdaļ pēc atgriešanās Latvijā mūziķi iesauca karadienestā – iesēdināja armijas bobikā, kurā atradās pulkvedis jērādas papahā. Sašam iešaujas prātā – nu, tad jau uz Sibīriju! Bet, par laimi, tikai uz Bolderāju, kur artilērijas daļā vajadzēja vadīt ansambli. Pēc pirmā koncerta pulkvedis Kublinski uzcienājis ar šņabja glāzi – tad jau paticis gan!

Bolderājā aizritēja divi gadi, kuru laikā pianists nopelnīja čempiona titulu pingpongā.

Tā kā sliktās redzes dēļ Kublinskis nedrīkstēja lietot automātu, tad pildīja meteonovērotāja, pastnieka, bibliotekāra un kurjera pienākumus. Izņēmuma kārtā autu vietā Sašam atļāva nesāt mammas adītās zeķītes.

Vienīgo virssardzi mūziķis izpelnījies par brīvsoli pie meitenēm, par sodu dabūdams tīrīt no sasalumiem karavīru atejas dēlīšus. Kompensācijai trešais dienesta gads aizritēja jau Baltijas kara apgabala dziesmu un deju ansamblī, un tolaik dzimusi arī pirmā Aleksandra dziesma – Sniegputenis.

Šineli novilcis 1960. gada vasarā, ar goda rakstu un trim rubļiem somā pianists atgriezās mājās. Pa to laiku daudzi viņa skolas un studiju biedri jau bija kļuvuši slaveni – Raimonds Pauls, Ringolds Ore, Egils Švarcs. Švarca vadītajā Rīgas Estrādes orķestrī Aleksandrs sāka strādāt par pianistu. Kad gadu vēlāk, pēc nesaskaņām ar Filharmonijas vadību, Egilu atbrīvoja no darba, galvenā diriģenta vietu ieņēma tieši Kublinskis, amatā atrazdamies apmēram gadu. Taču Filharmonijas direktora Šveiņika deguns saoda aizdomīgu aromātu – Švarcs atgriezās diriģenta godā, bet Aleksandrs atkal kļuva par pianistu, tomēr viņam tika atļauts dibināt savu ansambli.

Filharmonijas paspārnē dzima vokāli instrumentālais ansamblis Rīga, kura pamatu veidoja sieviešu vokālais ansamblis un instrumentālā grupa. Arī divi solisti – Margarita Vilcāne un Zdzislavs Romanovskis. Režisora pienākumus ansamblī uzņēmās Sašas brālis Mihails.

Kā stāstīja pats Kublinskis, tad galvenais iemesls Rīgas radīšanai bijusi nepieciešamība pēc kolektīva, kurā dziedāt viņa sievai Ritai.

Rita Liepa, septiņus gadus vecāka par Aleksandru, bija apveltīta ar lielisku balsi un daiļumu, agrāk dziedājusi ansamblī Sakta, vēlāk – Rīgas Operetes teātrī. Ansamblis Rīga guva milzu panākumus savās koncertturnejās, iemiesojot teju vai rietumu popmūzikas standartus, šo to repertuāram sacerēja Kublinskis pats, taču atkal debesis aptumšoja mākslinieka nesamiernieciskais raksturs.

Dziedātājas sadumpojās pret vadītāja disciplinārajām prasībām. Kublinski Rīgas vadītāja amatā nomainīja Elga Igenberga, un rožaina neizvērtās arī komponista ģimenes dzīve. Kāda gan tā varētu būt, ja 60. gadu vidū, sajuzdamies Rīgā nenovērtēts, Saša metās kārtējā avantūrā?! Iepazinies ar armēņu izcelsmes Ļeņingradas dziedoni Žanu Tatļanu, viņš devās kārtējā Vissavienības koncertturnejā.

Šoreiz pianists aizceļoja līdz Murmanskai un Karagandai, līdz kādā no koncertiem viņu piemeklēja sirdslēkme. Tika atklāts sirds muskuļa plīsums, Kublinskis steigšus atgriezās dzimtenē, kā saka, ar domu – nomirt mājās… Nogulējis uz gultas mammas aprūpē pusotru mēnesi, pianists krasi izmainīja dzīvesveidu. Turpmāk gadus četrus nesmēķēja un nedzēra, atcerējās tenisu un brauca uz Lielupes tenisa laukumiem spēlēt. Lielupē noīrēja vasarnīcu sievai Ritai, kas kļuva par ilggadēju Jūrmalas ekskursiju biroja direktori, un trīsgadīgajai meitiņai Haritai, pats nopirka telti un piepūšamo matraci, ko nolika dārzā pie mājas.

Atkal pieņemts pianista darbā Filharmonijā, kur konsultēja arī vīru vokālo kvartetu, svaiga jūras gaisa cienītājs būdams, Aleksandrs nakšņoja Lielupē. Reiz telts bijusi pilna ar tajā salīdušām mušām, un sapratis, ka nekāda gulēšana nesanāks, mūziķis devies atpakaļ uz pēdējo vilcienu.

Komponista kurpju papēžiem klaudzot, tad arī dzima leģendārās Noktirnes motīvs. Vārdus Naktīs, tumšās Vecrīgas ielās… dziesmai deva dzejnieks Juris Brežģis.

Taču pravieti jau tēvzemē neciena: kad Noktirnes notis tika aiznestas Ringoldam Orem uz radio, spriedums skanēja: «Klausies, Saša, tā ir slāvu melodija, kam mums tādu vajag?!» Patiesi, Aleksandra sacerējumiem raksturīgas gan slāviskas, gan franču mūzikai iezīmīgas intonācijas, pat šis tas no Latīņamerikas ritmiem.

Kublinskim pašam bija skaidrs, ka šī ir dziesma ar lielo burtu. Viņš zvanīja uz Maskavu Mārim Liepam, kuram netrūka paziņu muzikālajās aprindās. 1966. gada rudenī Noktirni krievu valodā iedziedāja kvartets Akords, pats komponists ierakstā spēlēja Hamonda ērģeles, un jaundarbs drīz vien skanēja visās Savienības radiostacijās. Par ienākumiem no autoratlīdzības Kublinskis tika pie savas pirmās automašīnas – volgas, un Noktirne kļuva populāra tālu aiz robežām, aizskanēja pat līdz Dienvidamerikai…

Kā pa viļņiem

Skaidrs, ka Noktirni nolēma ieskaņot arī latviski. To uz Maskavā tapušās fonogrammas iedziedāja Ieva Grīnberga, Vilmārs Vasulis un Zigmunds Lorencs, viens no grupas Eolika puišiem. Tā sākās Aleksandra sadarbība ar muzikāli izglītoto jauniešu grupu, kuras priekšnesumā Kublinska dziesmas Lielais Lācis, Minikleitiņa, Ābeles zied tika izdotas viņa pirmajā mazajā skaņuplatē.

Ar šo brīdi dziesmu maisam gals bija vaļā – tās dzima cita pēc citas, taču katram autoram vajadzīgs kāds daiļrades instruments. 1970. gadā Saša dibināja kārtējo ansambli, vispirms tas darbojās Priedaines kultūras namā, tad pārcēlās uz zvejnieku kolhozu Uzvara un ieguva nosaukumu Baltijas balsis.

Grupas pamatu veidoja Eolikas puiši, dziedāja vairāku konkursu laureāte Velga Eisaka, skaistā modele Ieva Lūkina, kā arī Olafs Ozolītis, dziedātājas Sandras Ozolītes brālis.

Kad Eolikas jaunekļiem bija laiks iet dienēt, sastāvs, protams, mainījās, taču, ansamblim dodoties turnejā uz Vācijas Demokrātisko Republiku, brīnumainā kārtā Aleksandrs izdabūja atļauju, ka viņus palaiž līdzi no karadienesta!

Jā, paziņu mūziķim netrūka. Arī jūrnieku aprindās, jo komponista tēvam piederēja jahtiņa, ģimene Jūrmalā īrēja vasarnīcu. Sašam ļoti patika jūra, un viņš agri iemācījās peldēt. 60. gadu beigās iemācījās braukt ar ūdensslēpēm, viesojās kapteiņu mājās un bieži aizsēdējās restorānā Laivas.

Veidojot ansamblim repertuāru, Kublinskis rakstīja dziesmas arvien intensīvāk – Kamēr vari, tikmēr dari, Zaļumballe, Bērzi, Ai, gundegas, Ilonija… Kā atzinās komponists, savām sievām, izņemot pirmo – Ritu, jo tad vēl nemācēja komponēt, viņš radījis pa dziesmai – Ilonija bija veltījums jaunajai mīlestībai. Tās vārdā beidzot tika šķirta pirmā laulība.

Ilona bija jūrmalniece, desmit gadus jaunāka par Aleksandru, strādāja zvejnieku kolhozā Uzvara par mākslinieciskās daļas vadītāju. Kopā nodzīvoti septiņi gadi.

Savulaik, kad Viktors Lapčenoks studijā ieskaņoja dziesmu Ilonija, Nora Bumbiere uztraukusies, kas tā par dāmu, par kuru Viktors tik sirsnīgi dzied.

Šī dziesma aizkustinājusi arī slaveno čehu dziedātāju Karelu Gotu, kas 70. gadu sākumā viesojies ar koncertiem Latvijā. Ilonija tulkota krieviski un iekļauta ievērojamā dziedoņa Muslima Magomajeva repertuārā. Notis publicētas žurnālā Liesma, un dziesma izskanēja arī Kublinska triumfālajos 1972. gada autorkoncertos Filharmonijā, tagadējā Lielajā ģildē.

Tā bija liela uzdrīkstēšanās – Aleksandrs bija pirmais aiz Raimonda Paula, kas sarīkoja savu dziesmu benefici, piepildot vakaru tikai ar saviem skaņdarbiem ansambļa Baltijas balsis un vairāku solistu priekšnesumā. Jaunās dziesmas ieskaņoja Melodijas studijā, tika solīta lielās skaņuplates iznākšana, taču ceļam pārskrēja melnais kaķis. Lielie plāni pajuka kā nebijuši, jo Kublinska dzīve un daiļrade ritēja viļņveidīgi, kā sabangotā jūrā – te augšā, te lejā!

Ar milzīgu entuziasmu viņš 1967. gadā bija otrreiz iestājies Konservatorijā, šoreiz Kompozīcijas fakultātē, kur veselības stāvokļa, proti, vegitanas neirozes saasinājuma dēļ bija atbrīvots no iestājeksāmeniem. Studijas ilga tikai pusgadu, jo Aleksandrs atkal uzrakstījis iesniegumu atskaitīt viņu – sakarā ar darba apstākļiem.

Iekšējas stabilitātes trūkums visai nopietni sarežģīja Kublinska darbošanos estrādes žanrā, kur viņa ziedu laiki bija 60. un 70. gadu mija, kad cita pēc citas tapa mūzika arī vairākām teātra izrādēm – Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens, Santa Krusa un Stārķa matemātika. «Strādāt ar viņu ir grūti, daži pat uzskata, ka neiespējami,» rakstījis Juris Brežģis Kublinskim veltītā publikācijā.

Ar versmainu temperamentu apveltītais mūziķis patiesi bija spējīgs sastrīdēties uz līdzenas vietas par tīro sīkumu, taču, ja ķērās pie darba, tad nodevās tam līdz sirds dziļumiem

Dziedāja arī pats!

1973. gadā Aleksandrs atjaunoja savu jauniešu ansambli, šoreiz to nosaukdams – Jūrmalas balsis. Turpmāko četru gadu laikā Kublinska vadītais kolektīvs kļuva par nosacītu jauno estrādes kadru kalvi – tajā dziedājuši un spēlējuši Uldis Stabulnieks, Harijs Užans, Juris Usovs, Alīse Ozoliņa, Silga Milbreta, Mudīte Jaungaile, Imants Paura, Imants Vanzovičs, Viktors Zemgals, Vladimirs Sisojevs un daudzi citi.

Savā ziņā Aleksandrs tolaik pārspēja jauno talantu atklājēju Raimondu Paulu, kas izvēlējās spilgtākās uzlecošās zvaigznes saviem jaunajiem projektiem.

Kublinskis prata pamanīt pat tādus māksliniekus, kas savās radošajās gaitās burtiski bija vēl bērnu autiņos, tostarp jau minēto Zemgalu vai topošo dziedoni Aivaru Brīzi.

Tieši Kublinska dziesmas Septiņas māsiņas un Mazais zēns kļuva par Aivara pirmajiem studijas ierakstiem. Līdzīgi bija ar Ingu Feldmani, grupas Salve solistu, kurš radio studijā iemūžināja dziesmas Jola, Credo, Melnais jātnieks un Vasarai aizejot, kas bija paredzētas 1982. gadā iznākušās Aleksandra lielās skaņuplates programmai.

Jola – šai vārdā Kublinskis uzrunāja savu trešo sievu Jolantu. Iemīlējies 1980. gadā, satiekot viņu radio, kur notika kāds ieraksts, bet Jolanta bija Radio kora dziedātāja, par slaveno skaņradi sešpadsmit gadus jaunāka.

Sapratis, ka veltīt nenogurstošu uzmanību vienam kolektīvam tomēr nevarēs, komponists aktīvi sadarbojās ar Borisa Rezņika vadīto Eoliku.

Eolikas priekšnesumā dziesma Zemeņu lauks kļuva par kārtējo Kublinska skaņraža izcilības apliecinājumu.

Starp citu, Dagnijas Dreikas sacerētos vārdus viņš esot pūlējies reģistrēt kā savu tekstu, kaut Dagnijas dzejā bija pierakstījis klāt vien dažus vārdus. Toreiz pirmā dzimusi mūzika, un gan dziesmas ideja, gan nosaukums pieder Dreikai. Dzejniece jūsmoja par bītliem un viņu Zemeņu lauku, kā kino cienītāja bija redzējusi Ingmara Bergmana filmu.

Dreika sacerējusi vārdus arī citām Kublinska dziesmām, kas tapušas 70. gadu nogalē un 80. gados: Fēnikss, Rondo, Putnu blūzs, Jūras iesvaidīts, Charmant… Pēdējā apraksta Kublinska tikšanos ar kādu noslēpumainu daiļā dzimuma būtni, kas runā franču mēlē, un mūziķis šai kundzei veltījis veselu nodaļu savā biogrāfiskajā grāmatā Albatross.

Toreiz dziesmu Charmant iedziedāja pats autors, kas saviem vokālajiem priekšnesumiem veltīja nesaudzīgu apzīmējumu – iebļāvu.

Šādu ierakstu ir pāri par desmit, taču Kublinska sacerējumus atskaņojuši visi mūsu ievērojamākie estrādes solisti – no Noras un Viktora līdz Margaritai Vilcānei un Žoržam Siksnam. Kopā ar populāro tenoru 80. gadu beigās Saša devās ciemos arī pie trimdas latviešiem Vācijā. Laikam jau tur koncerti izdevās veiksmīgi, jo 1987. gadā paredzēto komponista un pianista autorkoncertu Filharmonijas Lielajā zālē pēdējā brīdī nācās atcelt. Iemesls? Nav grūti iedomāties…

Jā, daudzveidīgs kā pati jūra savā ceļā bija Aleksandrs Kublinskis – labos brīžos saulains, pozitīvs un radoši apgarots, sliktajos – kašķīgs, rupjš, nevaldāms. 1979. gadā ievācies tā sauktajā Mākslinieku mājā Āgenskalna priedēs, mūziķis šķietami nolēma sākt jaunu dzīvi – laulībā ar Jolantu piedzima dēls Aleksandrs, kura piedzimšanai veltīta dziesma Mazais zēns. Tolaik Kublinskis iztiku pelnīja tā sauktajos haltūru koncertos pa kolhoziem, uzstājās kopā ar aktieriem un dziedātājiem. Par vakaru – piecdesmit rubļu! Viņš bija arī pianists Leonīda Zahodņika vokālajā studijā VEF Kultūras un tehnikas pilī, joprojām ražīgi komponēja un vairākas dziesmas adresēja paša iecienītākajām atpūtas iestādēm – Saldumiņam Āgenskalnā, krodziņam Lillā, bet Septiņas māsiņas veltītas laipnajām dāmām Majoru slavenajā krogā.

Mūža otrajā pusē viņš pats sāka rakstīt savām dziesmām vārdus, taču ignorēja literāros padomus, ko deva Dagnija Dreika. Sadarbojās arī ar Dagnijas māsīcu Astrīdu Tabūni, dzejnieku Arnoldu Auziņu, kurš palīdzēja tapt grāmatai Albatross. Kublinska mūzikā pārstāvēts plašs un daudzveidīgs latviešu dzejas spektrs no Laimoņa Vāczemnieka un Ziedoņa Purva līdz Harijam Heisleram un Skaidrītei Kaldupei.

90. gados iedvesmu kompozīcijai dāvāja Aldara alus un Estonia traģēdija, Rīgas kazino un Cēsu alus darītavas jubileja.

Sievas kreklus nemazgāja

Neviens īsti nav saskaitījis Aleksandra Kublinska dziesmas, kuru kopskaits ietiecoties divos simtos. Visas, protams, nav ieskaņotas, dažas labākās izdotas izlases albumā Kolekcija 2003. gadā. Drīz pēc tam Kublinskis saņēma Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā un, gods godam, toreiz līdz pašam vakaram izturēja, nelietojis ne piles alkohola.

Uz balvas pasniegšanu, arī uz intervijām Kublinskis ieradās uzpucējies, sev raksturīgajā baltajā uzvalkā, ar kuru bija slavens. Un skaļi atzinās, ka ne tikai nekomponē, bet vairs pat klavieres nespēlē.

Jau 90. gados Aleksandrs sāka skaļi fantazēt par kosmosa enerģiju, ar kuru esot apveltīts, sāka krist uz nerviem paziņām ar vēlīniem un pat ļoti naksnīgiem zvaniem. Ieskaņojis jaunu dziesmu, viņš steidza ar šo jaunumu iepriecināt visus. Kāda dziedātāja atstāstīja, kā izdzirdusi, ka atkal zvana Kublinskis, ielaidusi vannā ūdeni, izplunčājusies, izkāpusi no vannas un viņš vēl turpinājis runāt.

Tas bija savulaik ārkārtīgi populārā, klausītāju apbrīnotā un kolēģu skaustā mākslinieka noriets, ko sekmēja arī lieliskā drauga Māra Liepas aiziešana mūžībā.

Viņa piemiņai veltīta dziesma Baltās kaijas. Kublinskis, pateicoties Liepas ielūgumiem, savulaik Maskavā apmeklējis izcilu mākslinieku izrādes, koncertus, ledus baletu, nemaz nerunājot par restorāniem. Noklausījies Boney M koncertu un sācis rakstīt dziesmas disko stilā. Sašas pie klavierēm pavadīts, Liepa populārajā Maskavas Centrālās televīzijas pārraidē Šire krug (Plašāku loku) visas Savienības auditorijai nodziedāja drauga dziesmu Ai, gundegas.

1992. gadā Jolanta aizgāja no Aleksandra. «Visas savas sievas es mīlēju, baroju, ciemiņu vienmēr bija pilna māja – par to arī es maksāju,» pirms 15 gadiem man sūrojās komponists. «Viņas man nemazgāja kreklus, to darīja mamma, jo man kā pianistam vajadzēja daudz balto kreklu. Un piedevām neviena nemācēja taisīt ēst. Saku – uztaisiet kāpostu tīteņus, kas ir viens no maniem mīļākajiem ēdieniem. Viņas tina ar diegiem, un, man ēdot, pilna mute bija ar diegiem. Bet jātin nav nekas, lapas vajag ielauzt.» Sašam patika pašam stāvēt pie plīts, un viņa firmas ēdieni bija harčo un skābu kāpostu zupa.

Ne meita, ne dēls nav mantojuši Kublinska muzikālo talantu. Komponistam ir arī četri mazbērni, taču tuviniekiem ar ģēnijiem nekad neklājas viegli. Aleksandra kosmisko uzvedību radi nevarēja izturēt.

Materiālo grūtību mākts – pensijā aizgājis, viņš saņēma 37 latus! – mūziķis savu lielo dzīvokli izīrēja, un apmetās mazākā, vispirms Jūrmalā, tad Juglā.

Tur tika iesaukts par onkuli Hai – šis sauciens un attiecīgs straujš rokas žests pavadīja iesilušo mūziķi viņa gaitās. Savulaik žilbinošais pianists pamazām kļuva par skandālistu ar sliktu slavu, par kuru stāstīja anekdotes. Saša tika manīts, saceļam traci tramvajā par nepareizi nosauktu pieturu. Reiz karstā vasaras dienā pašā Rīgas centrā komponists baltā uzvalkā uzņēmies satiksmes regulētāja pienākumus un izraisījis milzu haosu. Aculiecinieki uzreiz zvanījuši Arvīdam Mūrniekam, Kublinska diska izdevējam, pie kura Aleksandrs šad un tad iegriezās vai zvanīja, lūgdams avansu. Arvīds pārņēma aprūpes stafeti no komponista meitas Haritas, kas ilgus gadus sniedza tēvam materiālo palīdzību un uz 60. jubileju pasniedza brīnišķīgu dāvanu – dziesmas Noktirne jaunu ieskaņojumu, kurā piedalījās Linda Leen, Sonora Vaice un Arnis Mednis.

Izdevējs Mūrnieks, juzdams līdzi vientuļajam skaņradim, piedāvāja slēgt aprūpes līgumu, lai kaut daļēji kompensētu izsniegtos honorārus. Arvīds, būdams mediķis, spēja ar izpratni un iecietību pieņemt reizēm neadekvātā Kublinska izturēšanos, savukārt komponists Mūrniekam pilnībā uzticējās un rezultātā varēja līdz pēdējai stundiņai dzīvot savā lepnajā dzīvoklī dzimtajā Āgenskalnā.

Arvīds lēš, ka dzīvokli pa šiem 15 gadiem būtībā nopircis, jo sedzis visus Kublinska komunālos maksājumus, organizēja rehabilitāciju pēc insulta. Kad pirms trim gadiem Aleksandrs palika uz gultas, viņa čaklākā kopēja bija Dace, kas ar savu elku pēc īsas tikšanās agrā jaunībā sastapās nejauši – veikalā. Bet par to Ievas Stāstos jau rakstīts…

Skaidrs, ka ģimenes locekļiem bija grūti pieņemt Kublinski viņa dzīves laikā, un tagad jo grūtāk sadzīvot ar baumu un emociju vilni, ko uzjundīja izcilā mūziķa aiziešana mūžībā. Daļa radinieku nemaz nav zinājuši bēru datumu, nav varējuši atvadīties…

Taču labāk neatcerēties ap Aleksandra dzīvi un vārdu raisījušos skandālus, bet gan faktu, ka 70. gados viņš atzīts par… Lietuvas nacionālo komponistu!

Tas bija laiks, kad Kublinskis šad tad sēdēja Kauņas festivāla Zelta trompete žūrijā un savā ansamblī Baltijas balsis iesaistīja mūziķus no Lietuvas. 1971. gadā Lietuvas draugi palūdza uzrakstīt mūziku dzejnieka Aļģimanta Mikutas radītajam tekstam – dziesmai par Kauņu. Dziesmas pirmatskaņojums notika Kauņas sporta hallē, pēc pēdējā akorda iestājās biedējošs klusums… un tad 5000 klausītāju, kājās stāvot, sumināja autoru, mūziķus un dziedātāju Ričardu Pukšti. 1990. gada 13. janvārī, traģisko notikumu laikā Lietuvā, Kauņas radio nepārtraukti raidīja šo lietuviešiem tuvo dziesmas Kam atskyrei mus (Kādēļ šķīri mūs) ieskaņojumu. Un par nopelniem Latvijas labā Aleksandrs Kublinskis godināts ar Triju Zvaigžņu ordeni…

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs