Ko es drīkstu un nedrīkstu darīt tauvas joslā?

Likumi
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
23. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: flickr.com/mikecogh
Kā īsti ir ar brīvo tauvas joslu, kura Latvijā apjož jūru, upes un ezerus, – kas tajā atļauts un kas aizliegts? Konsultē Ilze Aigare, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Telpiskās plānošanas un zemes pārvaldības departamenta direktora vietniece, Zemes pārvaldības un plānojumu uzraudzības nodaļas vadītāja.

Lasītajas jautājums: Vasarā piedzīvoju mulsinošu situāciju. Bijām Doles salā un izdomājām izpeldēties Daugavā. Atradām pludmali, bijām jau pāris metru no ūdensmalas, meklējām somās dvieļus, kad pie mums piesteidzās sieviete: te ir kempings, privāta teritorija, maksājiet 2 eiro! Bet kā tad ar tauvas joslu? Turklāt Daugavai, kas ir publiska upe, tauvas josla ir plata – 10 metru. Un Daugavas ūdens, kur grasījāmies peldēt, arī nav privāts īpašums. Taču īpašnieks pelna arī no tā, ka tuvumā ir ūdens, – nebūtu te Daugavas, nevienu ceļotāju viņa kempings neinteresētu. No otras puses, protams, var saprast arī īpašnieku – viņš akmeņainās upes peldvietu ir sakopis, lai kempinga apmeklētāji te justos labi, tāpēc nepavisam nevēlas, lai uz šejieni sāktu gāzties peldētāju un piknikotāju tūkstoši…

Uz mūsu jautājumu par tauvas joslu kempinga darbiniece attrauca, ka tā domāta kājāmgājējiem staigāšanai cauri, un viss. Varbūt mēs varētu tai izstaigāt cauri līdz ūdenim un tad publiskajos Daugavas viļņos kā nāras peldēties, cik tik uziet? Taču mīļā miera labad cilpojām vien prom.

Droši vien daudzi no mums bijuši šādās vai līdzīgās situācijās. Kurai pusei taisnība?

Kas īsti ir tauvas josla?

Ja iztēlojamies ūdeņus – jūru, upes, ezerus –, tos visus ieskauj tāda kā gara un diezgan plata taka, kura parasti pieder ūdenim piegulošā zemes gabala īpašniekam, tomēr tā ir kopējā lietošanā. Kā definē likums, tauvas josla ir sauszemes josla gar ūdeņu krastu, ko bez maksas un bez iepriekšējas saskaņošanas ar zemes īpašnieku drīkst izmantot kājāmgājēji. Jā, tauvas josla (ja vien zeme nepieder valstij vai pašvaldībai) ir privāts īpašums, taču šajā vietā īpašumam ir ierobežojumi. 

Kā skaidro Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas speciāliste Ilze Aigare, sākotnēji tauvas josla bijusi paredzēta kuģotāju un laivotāju drošībai, lai grūtā brīdi var tikt laukā no ūdens un saņemt palīdzību. Tāpēc Zvejniecības likumā iekļauta norma, ka ūdensmalas zemju īpašniekiem jānodrošina brīva josla, kuru nedrīkst apbūvēt. Tauvas josla atvēlēta arī makšķerniekiem un arī citiem atpūtniekiem.

Pamatideja – tauvas josla nav domāta, lai tajā uzturētos ilgstoši, taču šajā vietā drīkst peldēties, sauļoties, piknikot bez īpašnieka atļaujas.

Protams, ne bezgalīgi. Nopeldējies, noslaucījies, mazliet pasauļojies, apēdi sviestmaizes, pabaudīji dabu, un pietiek! 

Zemes īpašniekam tauvas josla ir apgrūtinājums – viņam jānodrošina brīva josla kājāmgājējiem, un iešanu pa to nekādi nedrīkst ierobežot ne ar žogu, ne kādām būvēm vai citu veidu norobežojumiem.

Latvijā šāda josla bija noteikta vēl pirms Civillikuma pieņemšanas 1929. gadā, lai būtu iespējams netraucēti kuģot, laivot un pludināt kokus. Joslas uzturēšana bija īpašnieku ziņā, un sodi par tās neievērošanu bija ļoti lieli. Padomju laikos tauvas joslas kā tādas nebija, toties bija stingri piekrastes apbūves kritēriji.

20, 10 vai tikai četri metri?

Jāsāk ar to, ka Latvijā pastāv triju dažādu platumu tauvas joslas. Visplatākā – 20 metru – josla ieskauj jūras krastu. Un te nu peldētgribētājiem nebūtu, par ko žēloties, jo mūsu jūrmala ir plaša un brīva, neviens atpūtniekus netrenkā un par peldēšanos un sauļošanos naudu neprasa. Citādi ir ar iekšējiem ūdeņiem – ezeriem un upēm. Gar publiskajiem ūdeņiem noteikta 10 metru plata tauvas josla, gar pārējiem iekšzemes ūdeņiem tā noteikta četru metru platumā.

Latvijā ir 207 publiskie ezeri, kas ir valsts īpašumā, piemēram, Burtnieks, Ķīšezers, Liepājas ezers. Ungura ezers, Inesis, Alauksts, Engures ezers, Kaņieris. Publiskās upes statuss atbilstoši Civillikumam ir 42 upēm. Dažas no upēm ir publiskas visā to garumā, citas (piemēram, Lielā Jugla) – tikai noteiktos posmos.

Ir tikai viena situācija, kad tauvas josla ap ūdenskrātuvi netiek prasīta – ja privātie ūdeņi visā to platībā un tiem piegulošās sauszemes daļa pieder vienam un tam pašam īpašniekam un zvejas tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij. Ja ezers pieder vismaz diviem īpašniekiem, tad nosakāma tauvas josla.

Protams, kuram gan gribas, lai caur viņa dārza malu ar skaisto ezera skatu staigā sveši cilvēki! Tomēr likums paredz, ka tauvas joslai jābūt, un viss.

Jāpiebilst, ka tauvas joslas platumu gar lēzeniem upju un ezeru krastiem skaita no normālās ūdenslīnijas, bet gar kraujajiem krastiem – no krasta nogāžu augšmalas.

Zini!

Publisko ezeru un upju sarakstu vari atrast Latvijas Republikas Civillikuma Pielikumā 1102. pantam: http://m.likumi.lv/doc.php?id=90219

Pa kuru ceļu?

Bet kā tad ar ceļu? Labi, tauvas josla kaut kur ūdensmalā ir, bet – tiec nu līdz tai! Neiesi taču caur svešu dārzu un nerāpsies pāri sētai. Tāpēc pašvaldību pienākums ir gādāt, lai kājāmgājēji varētu piekļūt ūdenim. Pie jūras šajā ziņā viss ir vairāk vai mazāk kārtībā. Pirmajos gados pēc neatkarības un privātīpašumu atgūšanas gan piejūrā saradās milzumdaudz pašdarinātu un nelikumīgu zīmju Iebraukt aizliegts, tā aizbarikādējot teju visus iespējamos ceļus uz jūru. Pēc tam šīs zīmes tika novāktas. Tagad, pēc likuma, vismaz ik pēc kilometra jābūt vismaz kājāmgājēju ceļam uz jūru, un lielākoties tā arī ir.

Pie ezeriem un upēm par piekļuves ceļiem jārūpējas pašvaldībām, un te ir citādi – netiek pieprasīts, lai ceļi būtu ik pēc kilometra. Tāpēc jāpaļaujas vien uz to, ka, piemēram, pie Daugavas, kuras krastos pašvaldības mainās cita pēc citas, ir vismaz viens ceļš katras pašvaldības teritorijā.

Cits – daudz skarbāks – stāsts ir pašvaldību cīņas ar privātīpašniekiem, kas klaji pārkāpj likumu un savus žogus aizbūvē līdz pašai ūdens malai. Tāds nebeidzamais stāsts – īpašnieks uzbūvē, pašvaldība liek nojaukt. Pašvaldībai ir tiesības tādu žogu nojaukt pašai un rēķinu par darbu likt apmaksāt privātīpašniekam.

Ko drīkst?

11 jautājumi par tauvas joslu

Tātad tauvas josla ir jābūt. Bet ko tur drīkst darīt? Vai tiešām, kā apgalvoja Dolessalas kempingā, tikai aši iziet cauri, un viss?

  1. Vai drīkstu makšķerēt?
    Jā, ja papīri kārtībā un ir vajadzīgās atļaujas pašai makšķerēšanai.
  2. Vai tauvas joslā bez saskaņošanas ar īpašnieku drīkstu noģērbties, nolikt krastā savas drēbes un doties peldēties?
    Protams! To neviens nevar liegt. Ūdens taču ir publisks.
  3. Vai drīkstu tur pasauļoties?
    Jā, ja tas netraucē citiem pārvietoties.
  4. Vai drīkstu sēdēt un skatīties saulrietu?
    Jā, to nevar aizliegt.
  5. Vai drīkstu ņemt līdzi savu suni?
    Jā, bet jānovāc viņa vizītkartes un jāpieskata, lai suns netraucētu citiem.
  6. Vai man var prasīt naudu par atpūtu tauvas joslā?
    Tauvas josla ir lietojama bez maksas.
  7. Vai īpašnieks drīkst mani aizdzīt no savas teritorijas tauvas joslā?
    Nedrīkst, bet, uzturoties tauvas joslā, jāievēro elementāri noteikumi – nekurt ugunskuru, neskraidīt, skaļi neklaigāt utt.  Ja kompānija lieto alkoholu un klaigā, īpašnieks var izsaukt pašvaldības policiju, kas savukārt var sodīt par sabiedriskās kārtības normu neievērošanu.
  8. Vai drīkstu grilēt ar vieglo pārvietojamo grilu?
    Jā, tikai pēc tam viss glīti jānovāc.
  9. Vai drīkstu piestāt ar laivu un izkāpt?
    Drīkst.
  10. Vai drīkstu izvilkt krastā un tur atstāt savu laivu?
    Tas jau tieši ir sākotnējais tauvas joslas izveidošanas mērķis. Jautājums – uz cik ilgu laiku laiva tiek atstāta. Lai laivu tauvas joslā, piemēram, atstātu pa ziemu, par to gan būtu jāvienojas, turklāt ko tādu var darīt tikai norādītajās vietās.
  11. Vai drīkstu iebraukt tauvas joslā ar velosipēdu?
    Aizsargjoslu likumā noteikti ierobežojumi gar virszemes ūdens objektiem pārvietoties ar mehānisku transporta līdzekli, taču uz velosipēdiem tie nebūtu attiecināmi.

Bez īpašnieka atļaujas nedrīkst:

  • kurināt ugunskuru (ja vien tam nav oficiāli paredzēta vieta),
  • celt telti,
  • rīkot publiskus sporta pasākumus,
  • ierobežot pārvietošanās iespējas citiem kājāmgājējiem (piemēram, aizbarikādējot tauvas joslu ar krastā izvilktajiem peldlīdzekļiem)

Kas aizliegts tauvas joslā gar jūru?

Tur, protams, neviens neliedz sauļoties un skraidīt kaut no rīta līdz vakaram. Tomēr ierobežojumi ir – ārpus oficiāli atļautajām vietām nedrīkst celt teltis, kurināt ugunskurus, cirst kokus un krūmus.

 Protams, nekur tauvas joslā nedrīkst piesārņot, izgāzt atkritumus, mazgāt un eļļot mašīnas un velosipēdus, izgāzt atkritumus, piesārņot dabu.

Ko paredz likums?

  • Saskaņā ar Zvejniecības likuma 1. panta 6. punktu tauvas josla ir sauszemes josla gar ūdeņu krastu, kas paredzēta ar zveju vai kuģošanu saistītām darbībām un kājāmgājējiem. Zemes īpašniekam nav tiesību apbūvēt vai citādi nosprostot šo ūdens piekrastes joslu.
  • Šā paša likuma 9. panta 6. daļa noteic, ka tauvas joslas bezmaksas lietošana bez iepriekšējas saskaņošanas ar zemes īpašnieku ir paredzēta: kājāmgājējiem; zivju resursu un ūdeņu uzraudzībai un izpētei; robežapsardzībai; vides aizsardzības, ugunsdrošības un glābšanas pasākumu veikšanai.
  • Tauvas joslas parasti pārklājas ar aizsargjoslām, kas domātas krasta (piemēram, kāpu) pasargāšanai. Aizsargjoslu platums var mainīties atkarībā no tā, vai ūdensmala (upes vai ezera krasts) ir pilsētā vai ciemos un lauku teritorijā. Pilsētās un ciemos to nosaka teritoriju plānojumos, un tā nav šaurāka par 10 metriem. Lauku teritorijās tās var būt pat 100 un 500 metru platas. Šajās teritorijās ir aizliegta koku ciršana, atkritumu izmešana, derīgo izrakteņu ieguve, kā arī citas darbības, kas var nelabvēlīgi ietekmēt ūdensobjektu.

 

 

 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+