• Šobrīd

    weather img

    Rīga +15°C Skaidrs, Z/ZR vējš, 5.66 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Ko darīt, ja sievietei gadu nav bijis seksa?

    Sekss
    Ausma Rītausma
    4. februāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Ja intīmas izpriecas ceļiem saļodzīties nav ļāvušas vismaz gadu, dāmām tik un tā pēc garās pauzes pamostas gluži instinktīva, dzīvnieciska vēlme vīriešu barā pamanīt pašu spēcīgāko, staltāko un vīrišķīgāko… hmm… tēviņu.

    Erotiskais stāsts publicēts žurnālā Ieva 2020. gada 27. numurā.

     

    Cilvēki jau bija sākuši pulcēties. Viņa tos neredzēja, taču dzirdēja arvien pieaugošo čalu, ko gan pārmāca bungu dobjā dunēšana un dūdu skaņas.

              Uztraukumā trīcošiem pirkstiem Maija pabeidza tīt kājautus un iemauca pēdas zemos mīkstas ādas zābaciņos. Vēl bija ātri jāapjož austā josta un jātiek galā ar saktām, lai tumšzilā villaine labi turētos vietā.

    – Ņem vainagu! – aizelsusies atskrēja Līva. – Gredzenus arī atnesu. Pasteidzies!

    – Ui, cik smags! – Maija novaidējās, kad vainags cieši piegūla lina galvassegai. – Nesaprotu, kā ar visiem tiem bronzas grabuļiem un drēbju kārtām izturēšu – saulē ir kādi 30 grādi!

    – Un kā tad sendienās sievietes izturēja? – Līva atsvieda, steigšus šo to piekārtodama draudzenes apģērbā, tad soli atkāpās un vērtējoši pārlaida viņai acis.

    – Nu, kā?

    – Super! Paskaties pati!

              Maija nostājās spoguļa priekšā. Pretī vērās it kā labi zināma, tomēr svešāda sieviete arheoloģiskajā tautastērpā, ko rotāja neskaitāmas bronzas rotaslietas.

    – Īsta valdniece, – Līva atzinīgi uzsmaidīja un piemiedza ar aci. – Tavam Visvaldim patiks.

    – Kam? – Maija nesaprata.

    – Nu Gatim taču! Nupat jūs iepazīstināju, neatceries?

    – Atceros, atceros… Jersikas valdnieks, – Maija pasmaidīja.

    *

    Nu jau vairākus gadus vasaras vidū šeit notika vēsturei veltīts festivāls, un ar katru gadu interesentu pulks kļuva arvien lielāks. Cilvēki pulcējās, lai divu dienu garumā klausītos sendienām raksturīgu mūziku, nogaršotu dažādus ēdienus, vērotu amatniekus izrādām savas prasmes, iegādātos no tirgotājiem kādu nieku vai noderīgu lietu, vērotu brīvdabas uzvedumu. Šogad festivāls bija veltīts 13. gadsimtam, un arī uzvedums attiecīgi bija plānots kā tā laika notikuma rekonstrukcija. Vācu krustneši uzbruka Jersikai, tās valdnieks Visvaldis ar saviem ļaudīm varonīgi aizstāvējās, taču kauju zaudēja, turklāt iebrucēji saņēma gūstā valdnieka sievu. Lai viņu atgūtu, Visvaldim bija jāzvēr uzticība bīskapam Albertam un jākļūst par viņa vasali.

              Vēl vakar Maija bija domājusi, ka izklaidēsies skatītāju rindās, taču tad piezvanīja draudzene Līva – viņa bija iesaistījusies festivāla uzveduma organizēšanā – un izmisusi lūdzās, lai Maija izpalīdz un ielec Visvalža sievas lomā. Iepriekš sarunātā lomas tēlotāja nelaimīgā kārtā bija salauzusi kāju, un, pēc Līvas teiktā, nevienu citu skaistu, graciozu sievieti, kura nebītos no publiskas uzstāšanās, viņa ātrumā nevarot atrast.

              Pēc neilgas tielēšanās Maija bija piekritusi, tad steigšus iepazīstināta ar uzveduma scenāriju, šorīt satikusi Jersikas valdnieka un bīskapa Alberta lomu tēlotājus un vienreiz kopā ar pārējiem izmēģinājusi, kas un kā viņai izrādē būs jādara. It kā jau nekas sarežģīts un nekāda nozīmīgā aktiermeistarība patiesi nebija nepieciešama, tomēr nu – brīdi pirms uzveduma sākuma – Maija juta tādu lampu drudzi, ka kļuva gandrīz vai nelabi.

    *

    – Sākam! – kāds uzsauca.

    – Nāc! – Līva steidzināja un rāva Maiju sev līdzi.

              Zālē sasēdušo skatītāju pūļa priekšā slējās no neēvelētiem dēļiem sanaglotā Jersikas valdnieka pils, patiesībā – viena tās siena. Kad Maija, sadevusies rokās ar Gati jeb valdnieku Visvaldi, pakāpās, lai parādītos vienā no pils logiem un karaliski pamātu publikai, dekorācija bīstami saļodzījās, tomēr, paldies Dievam, nesabruka.

              Atskanēja taures, vēstot par naidnieku tuvošanos, un pils priekšā uzradās aptuveni divdesmit krustneši. Bīskaps Alberts un vēl kādi pieci zobenbrāļi jāja ar zirgiem, pārējie, ieročus draudīgi vicinādami, skrēja kājām. Jersikas valdnieks saviem karavīriem pavēlēja aizstāvēties un padzīt ienaidniekus, un sākās sīva kauja.

              Iepriekšējos vēstures festivālos Maija tādas jau bija redzējusi, tomēr vērot cīnītājus tik tuvu bija kas cits. Metāls cirtās pret metālu, dobji dunēja zirgu pakavi un koka vairogi, vīri izgrūda niknus rēcienus, kaujas saucienus, un cīņas laukā ātri vien kļuva patiešām karsti ne jau no saules vien. Viņa dzirdēja, kā puiši piepūlē sēc, saoda viņu sviedrus un sajuta arvien pieaugošo adrenalīnu.

    – Re, kā šiem uzsita asinis, – Līva, stāvēdama blakus Maijai, nosmaidīja. – Cīnās pa nopietno.

              Arī skatītāji atzinīgi novērtēja īstenībai pietuvināto kaujas ainu, veltot cīnītājiem skaļus, uzmundrinošus izsaucienus, ovācijas un aplausus.

              Pēc scenārija Maijai – Jersikas valdniecei – bija jāstāv pils logā un izbaiļu pilnām acīm jāseko, kā cīņā veicas viņas vīram, tomēr viņa jau kuru reizi pieķēra sevi, ka skatiens ilgāk kavējas pie viena no jātniekiem. Tumšbrūna, nemierīga zirga mugurā sēdošais krustnesis stingri un stalti turējās seglos, ar vienu roku cieši turot iemauktus, bet ar otru plaši vēzējot garo zobenu, kas, ik pa brīdim uzzibsnot saulē, smagi cirtās pret pils aizstāvjiem. Cirtieni tika izdarīti ar tādu spēku un veiklību, ka šķita – krustnesis tūlīt kādu patiešām savainos vai pat nogalinās. Kaut kas velnišķīgi bīstams un reizē savādi valdzinošs jautās šā vīrieša kustībās, un Maijai bija tāda sajūta, kā vērojot graciozu plēsoņu, piemēram, jaguāru. Kad tāds iziet medībās, varbūt pat ir bauda kļūt par viņa medījumu, Maija prātoja, tūlīt gan nedaudz nokaunoties par šo domu.

    Lūk, ko nozīmē, ja sievietei aptuveni gadu nav bijis seksa!

    Tad laikam pamostas gluži instinktīva, dzīvnieciska vēlme vīriešu barā pamanīt pašu spēcīgāko, staltāko un vīrišķīgāko… hmm… tēviņu.

               Maija iekoda apakšlūpā, lai piespiestu sevi domāt par ko citu, taču tas nebija tik vienkārši. Jo īpaši tāpēc, ka izveicīgais krustnesis nu raudzījās viņas virzienā. Vīrieša seju pilnībā aizsedza ķivere, un tās šaurajā spraugā pat nebija iespējams saskatīt viņa acis, tomēr Maijai likās, ka jūt sev pārslīdam krustneša skatienu – ciešu un vērtējošu.

     

              *

    Kad vairums pils aizstāvju jau nekustīgi gulēja zemē mākslīgo asiņu peļķēs, viens no uzbrucējiem pielēca pie pils ar degošu lāpu un pielaida tai uguni. Tā kā dekorācija pirms tam bija apslaucīta ar degvielu, gaisā tūlīt uzšāvās varenas liesmas.

              Visvaldis ar atlikušajiem pils aizstāvjiem metās uz laivām, lai glābtos bēgot.

    – Ko stāvi?! Skrienam! – Līva uzsauca Maijai, kura kā aizsapņojusies joprojām skatījās uz stalto krustnesi.

              Abas kopā ar pārējiem bēgošajiem pils ļaudīm, skaļi kliegdamas un vaimanādamas, skrēja uz laivām. Maija jutās gandrīz vai patiesi nobijusies, jo uguns svelme un acīs kodošie dūmi jau iepriekš nežēlīgās kaujas uzburto realitātes sajūtu vēl tikai paspilgtināja. Jersikas pils dega, un valdniecei bija jātiek laivā. Maija skrēja, cik ātri vien varēja, kaut labi zināja, ka atbilstoši scenārijam krustneši viņu tūlīt noķers un saņems gūstā. Zināja, tomēr izbailēs skaļi iespiedzās, pēkšņi sajuzdama nesaudzīgas, smagas rokas satvērienu, kas viņu uzrāva gaisā, guļus uzmetot auļojoša zirga mugurā. Viņa karājās ar galvu uz leju pāri kāda jātnieka klēpim, un dzirdēja pūli ieaurojamies mirklī, kad sagūstītājs ar plaukstu viņai rotaļīgi, tomēr spēcīgi uzšāva pa pēcpusi.

              Ar savu trofeju noauļojis gar sajūsminātajiem skatītājiem, nolaupītājs strauji pagrieza zirgu, iecirta tam sānos papēžus un aiztraucās gar upes krastu, drīz nozūdot skatieniem aiz neliela uzkalniņa.

    – Nu tu vari laist mani vaļā! – Maija uzsauca. Karāties pie auļojoša zirga sāniem tik pazemojošā pozā nudien vairs nebija izturami. Taču jātnieks laikam nedzirdēja, jo nelika zirgam apstāties un arī neizlaida Maiju no sava spēcīgā satvēriena.

    – Ei, kurls esi?! – viņa uzsauca jau skaļākā un pūcīgākā balsī. – Laid mani!

              Viņš joprojām izlikās nedzirdam, zirgs turpināja auļot, un Maijai bija bail pretoties, lai, nedod Dievs, nenokristu un nelauztu kaulus.

              Pēkšņi Maija atkal sajuta vīrieša plaukstu pieskaramies un cieši uzgulstam viņas dibenam. Šoreiz tas nebija rotaļīgs uzsitiens, plauksta lēni un nekaunīgi sažņaudza vienu bulciņu. 

    Stingrie pirksti caur audumu kārtām ieslīdēja arī starp dupša vaigiem.

    – Izbeidz! Ko tu atļaujies?! – viņa iekliedzās un izbijusies centās atbrīvoties. Labāk novelties no zirga, nekā ļaut sevi apgramstīt svešam izvirtulim!

              Nu zirgs strauji apstājās, jātnieks satvēra Maiju zem padusēm un lēnām noslidināja lejā gar dzīvnieka silto sānu, līdz viņas pēdas atdūrās pret zemi. Viņa nikni uzlūkoja savu sagūstītāju. Skatoties pret sauli, virs viņas zirga mugurā slējās tumšs un draudīgs siluets. Maija instinktīvi gribēja atkāpties, taču sapinās garajos brunčos un pakrita. Nodunēja zeme, jātniekam nolecot no zirga. Viņš pastiepa roku, lai palīdzētu piecelties, taču Maija izlikās to nemanām un neveikli trausās kājās saviem spēkiem.

              Stāvot līdzās, vīrietis likās liels un masīvs. Nu viņa tajā atpazina kaujas laukā ievēroto krustnesi.

     

    *

    – Redzēju, kā tu uz mani pirmīt skatījies, – viņa balss zem ķiveres skanēja dobji un izaicinoši.

    – Tas tev nedod tiesības mani aiztikt, – Maija nikni uzšņāca.

    – Es tikai vadījos pēc scenārija, – šķita, ka viņš smīn.

    – Tad mūsu scenāriji pamatīgi atšķiras!

              Viņa strauji apcirtās un devās prom, un iztrūkusies sarāvās, kad krustnesis saķēra aiz rokas.

    – Uz kurieni?

    – Atpakaļ! – Maija pūlējās izrauties.

    – Cik zinu, tev uzvedumā vairs nav jāparādās. Šobrīd Visvaldis pazemots krīt ceļos bīskapa Alberta priekšā un piekrīt būt viņa padotais. Publika aplaudē un dodas šturmēt šašlika un alus teltis. Mēs tur esam lieki.

    – Ko tu gribi? – viņa pūlējās balsī ielikt niknumu, taču vairāk gan izklausījās nervoza un nobijusies. Tieši tāda viņa šobrīd arī jutās.

    – Palīdzi man tikt ārā no bruņām. Pašam grūti…

              Maija neuzticīgi pavērās viņā.

    – Nu, lūdzu, – vīrietis piebilda.

              Vēl mirkli vilcinājusies, Maija pastiepās, abām rokām satvēra krustneša bruņucepuri un rāva nost, ieintriģēti skatīdamās, kas zem tās atklāsies.

              Viņā raudzījās tumšzilas acis, pār kurām krita zem bruņucepures savēlušos tumšu matu šķipsnas. Stingro zodu un vīrišķīgo žokļa līniju klāja trīs dienu rugāji. Sasodīts, cik viņš bija seksīgs!

    – Mani sauc Kaspars, – krustnesis stādījās priekšā.

    – Maija.

              Viņš atsprādzēja un nometa zālē roku sargus, tad to pašu izdarīja ar ādas siksnu, ar ko bija apjozta baltā bezpiedurkņu tunika, uz kuras izcēlās liels, melns krusts. Noģērbis arī to, ar žestu aicināja Maiju palīdzēt tikt ārā no bruņukrekla.

              Bruņukrekls bija veidots no sīkiem tērauda gredzentiņiem un noteikti svēra vairāk nekā desmit kilogramu. Maija brīnīdamās to pasvārstīja rokās.

    – Kā tu varēji tādā cīnīties?

    – Esmu pieradis, – Kaspars īsi atteica un noģērba piesviedrētu lina kreklu, atklājot saulei un Maijas acīm brūni iedegušu muskuļotu torsu. Pār plakano vēderu zem nabas aizstiepās tumšu matiņu celiņš, intriģējoši nozuzdams aiz rupja auduma biksēm.

    – Kārumniece, – vīrieša balss skanēja nedaudz piesmakusi. Viņš bija sekojis Maijas skatienam.

    – Tu ko?! – viņa tēlotā sašutumā gribēja liegties, taču nespēja novērsties, kad krustnesis atbrīvojās arī no sava pēdējā apģērba gabala un nu stāvēja viņas priekšā pilnīgi kails, reibinoši smaržodams pēc cīņas un saules karstuma radītiem sviedriem, zirga un muskusa. Plēsoņa sevi izrādīja trusītim, nešaubīgi gatavodamies uzbrukumam.

              Maija ieprātojās, ka tagad vēl varētu aiziet. Tomēr viņa vairs nevēlējās doties prom. Bija tik neizsakāmi labi justies spēcīgā, izskatīgā vīrieša iekārotai un gribētai. Par to, ka Kaspara acīs viņa tāda bija, šobrīd nebija ne mazāko šaubu.

    Tumšo, cirtaino matiņu biežņā guļošais loceklis braši slējās viņai pretī, acīmredzami kļūstot ar katru mirkli cietāks.

    – Es tevi gribu, – krustnesis valdonīgi paziņoja, un viņa rokas lēni un mazliet neveikli attaisīja saktu aizdares, atbrīvojot Maiju no villaines, brunčiem un garā linu krekla.

    – Tu neievēro 13. gadsimta stilu, – viņš nosmīnēja, iekārē satumsušu skatienu veltot zem krekla uzietajam baltu mežģīņu krūšturim un gaisīgajām biksītēm.

              Krustneša plaukstas sākumā piesardzīgi, bet tad arvien drošāk apmīļoja mežģīņu segtās pilnīgās krūtis, tad, izņēmis tās ārā no krūštura bļodiņām, viņš noliecās, lai spēcīgi pasūktu sārtos krūšu galiņus, kuri jau bija kļuvuši pavisam cieti.

              Maija glāstīja vīrieša matus, skaustu, platos, muskuļotos plecus un skaļi ieelsojās, kad viņa roka glāstoši noslīdēja zemāk, lai ienirtu zem viņas biksītēm. Šis vīrietis zināja, ko dara, o, jā, un jau pēc dažiem mirkļiem šaurā auduma strēmelīte starp sievietes kājām bija pavisam mitra. Viņa pirksti ritmiski turpināja darboties, un Maijai saļodzījās ceļi, kļuva arvien grūtāk nostāvēt. Sajutis to, Kaspars noguldīja viņu uz pirmīt zemē nomesto drēbju kaudzes, nepacietīgām kustībām atbrīvoja no biksītēm un papleta viņas kājas.

              Krustneši pakļāva ar uguni un zobenu, un šis vīrietis ar viņu šobrīd darīja to pašu. Viņa zobens bija ugunīgi karsts un liels, patīkami piepildot un apmierinot, liekot padevīgi sekot viņa noteiktajam ritmam, lai visbeidzot izšķīstu apžilbinoši baltā saules gaismā kaut kur augstu, augstu virs pūkainajiem vasaras mākoņiem.

     

    *

              Zirgs, jau krietni pamielojies ar sulīgo, lekno zāli, ieinteresēts nolieca galvu starp manāmi izmīņātajām smilgām, lai paskatītos, ko tie cilvēki tur tik ilgi dara.

              – Nelūri! – vīrieša balss uzrūca, un zirga purns nesaudzīgi tika pabīdīts nost. Dzīvnieks nosprauslojās un pagājās sānis. Skaidrs, ka vēl kādu brīdi neviens viņam mugurā nekāps.

              – Zini, – Kaspars klusi runāja Maijai pie auss, ar pirkstu apļodams ap vienu no viņas krūtsgaliem. – Nākamnedēļ līdzīgs festivāls notiks Grobiņā. Tur es būšu vikings. Atbrauksi?

              – Nē, – viņa, piepildīta un apmierināta, pasmaidīja. – Es guļu tikai ar krustnešiem…

              Ir lietas – reibinoši skaistas un vienreizīgas –, ko turpinājums tikai sabojātu.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+