Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
4
-
0
-
1
-
0
-
Mēs ar Juri dzīvojam kopā divdesmit piecus gadus. Viņš ir tālbraucējs šoferis, šodien atgriezīsies no reisa. Kādreiz, pirms gadiem piecpadsmit, bija tā – kad viņš pārbrauca, satiekoties mūsu augumiem, gandrīz vai dzirksteles šķīlās. Bērni tolaik vēl bija mazi, viņus jau laikus aizfīrēju pie mammas, pati jau no rīta sāku pucēties un gaidīt.
Brīdī, kad viņš piebrauca pie mājas, es jau biju gatava, priekšspēle jau bija notikusi, vien ilgojoties un fantazējot.
Kur tas ir palicis? Es nevaru atrast atbildi. It kā taču nekas tāds nav noticis – ne kāds kādu krāpis, ne citādi pievīlis. Tomēr beidzamajos gados mūsu mīlas dzīve ir stipri paplēnējusi. Tagad es pat (apzināti?) ierokos darbos, lai mums nevajadzētu satikties tikai divatā tajās dienās, kad viņš pārrodas no reisa. Bet vakar, kārtojot skapi, tā dziļumos atradu savu veco kleitu – to, kuru visbiežāk vilku mugurā tajās mūsu dienās. Biju to jau sen nobāzusi, lai kādā trakuma brīdī neiedomātos tādu mini uzvilkt savos nu jau gandrīz piecdesmit. Tā bija Jura mīļākā kleitiņa. Zaļi puķaina, ar seksīgu dekoltē. Atsēdos uz dīvāna un ļāvos atmiņām… Tajos laikos, viņu gaidot, es vārīju savu īpašo vistas zupu – vīram garšīgāko, protams. Atceros, biju noņēmusies pie plīts sarkaniem vaigiem, kad viņš jau bija klāt, ienācis nepamanīts, saķēra mani ap vidukli, pacēla gaisā un grieza uz riņķi. Un mēs sākām nevaldāmi skūpstīties… Atmiņu aina bija tik dzīva, ka kaut kur dziļi, dziļi manā vēderā ietrīsējās vārs tauriņa spārns.
Nopietni? Taureņi vēderā manos gados, domājot par pašas vīru?!
Piezvanīju uz darbu un sarunāju brīvdienu. Mūsu bērni ir jau pieauguši, un neviens man netraucē sagaidīt vīru. Teciņiem aizmetos uz tirgu pēc vistas un garšaugiem. Fiksi mājās, katlu uz uguns, pati dušā. Knapi ielienu zaļajā kleitā, paskatos spogulī – nez kāpēc izskatos ļoti labi! Sameklēju vēl priekšautiņu ar špicīti gar malu. Uzlieku vienu no mūsu dziesmām.
Drīz vien izdzirdu pazīstamās auto skaņas. Man notirpst kājas, un es fiziski nespēju aiziet līdz durvīm… Tās izrādās esam vaļā, viņš ienāk un paliek stāvam. Es nevaru saņemties pagriezties un paskatīties. Pēc krietna brīža viņš piesmakušā balsī saka: «Kleitiņa un zupiņa.» Es pagriežos un metos viņa skavās, viņš paceļ mani un pagriež kā toreiz… Tad uzmanīgi nolaiž uz grīdas, un viņa acīs pamanu asaras. «Mana mīļā sieviņa, kur tu biji pazudusi?» viņš maigi vaicā, ar savu lielo plaukstu liegi noglāstot manu vaigu. Un tad mēs skūpstāmies, bet pavisam citādi nekā tolaik, pirms gadiem. Mazliet bijīgi un piesardzīgi, itin kā baidoties pazaudēt kaut ko ļoti dārgu un trauslu. Tad jau drošāk, un taurenis manā vēderā sakustina spārnus. Es baudkāri iestenos, un mēs noslīgstam turpat virtuvē uz grīdas. Mīlējamies lēni un ilgi un baudā, šķiet, pārspējam paši sevi. Man ienāk prātā doma, ka šodien mēs laikam apprecējāmies pa īstam.
