Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Pašizolācijas gaišā puse
Kaspars Daugaviņš pēc rezultatīvas sezonas Maskavas klubā Spartak parakstījis līgumu ar Piemaskavas komandu Vitjaz. «Drošāka sajūta, ja līgums kabatā, taču tas neko negarantē,» runājot par nākotnes perspektīvām, hokejists ir piesardzīgs. «Krievijā situācija smaga, tā šobrīd ir viena no koronavīrusa smagāk skartajām valstīm. Traucē neziņa, jo nav skaidrības, kā attīstīsies notikumi. Parasti jūlija vidū sākas nometne, un, ja treniņus pārcels mēnesi vēlāk, tas neietekmēs gatavošanos sezonai.
Mēs vienu spēli nospēlējām bez skatītājiem. Tas nav forši. Spēlēt pie tukšām tribīnēm – tas ir kā aizvadīt treniņspēli. Spēlējot savā arēnā pie pilnām tribīnēm, tā komandai ir liela priekšrocība. Uz spēli ierodas ģimene, bērni, draugi, atbalstītāji. Pārņem emociju vilnis, gūsti papildu enerģiju, skrien pussolīti ātrāk, jo spēlē ne tikai sev, bet arī faniem, vēlies, lai ģimene ar tevi lepojas.
Ja arēna tukša, arī hokejs piesardzīgāks. Arī aktierim tā būtu katastrofa – spēlēt izrādi tukšiem krēsliem.
Sieva ar meitām Latvijā atgriezās pirms izslēgšanas spēlēm, es atbraucu, kad oficiāli vēl nebija noteikta pašizolācija visiem, kas bijuši ārzemēs. No Maskavas braucām divatā ar draugu, kuram bizness Krievijā. Pirms tikties ar ģimenēm, piezvanīju pazīstamam cilvēkam no E. Gulbja laboratorijas un jautāju, vai varam braukt pie sievām un bērniem. Santa ar bērniem dzīvoja laukos, Preiļu pusē, pie saviem vecākiem. Mums ieteica neriskēt un divas nedēļas pavadīt izolācijā. Nebija pārliecības, vai Krievijā publicētie dati par vīrusa izplatību ir patiesi, turklāt pēdējās dienās braucām ar metro, kur ļoti daudz cilvēku.
Un tā es 14 dienas pavadīju viens mūsu ģimenes mājā Vācu kalnos. Ilgojos pēc ģimenes, jo gandrīz mēnesi nebijām tikušies, taču pašizolācijai ir arī gaišā puse. Izgulējos, atpūtos, paveicu mājas darbus, kas tika atlikti gadu no gada, – atsūnoju bruģakmens celiņus, iztīrīju baseinu, nokrāsoju terasi, sakārtoju skapjus, atbrīvojos no nevajadzīgām mantām. Būtu izmetis vairāk lietu, bet bez sievas ziņas neuzdrīkstējos to darīt. Gribēju mazgāt logus, bet sieva teica, ka drīz ziedēs priedes un logi būs jāpārmazgā. Santa man pa telefonu stāstīja, kas jādara, es katru rītu cēlos un strādāju. Uzkāpu pat uz jumta. No malas izskatījās – kas tad tur, notīrīt sūnas! Arī nolēkt nebūtu nekas traks, jo bērnībā esmu lēcis no augstākām vietām. Bet, kad uzkāpu augšā un sāku strādāt, slīpumā nejutos īsti komfortabli. Sapratu, ka šis darbs jāuztic profesionāļiem, kuriem ir nepieciešamais aprīkojums. Sarunāju meistarus, un viņi pa pusdienu atsūnoja jumtu. Savukārt brālis pārzina tehniku un pieslēdza sūkni, lai varu iztīrīt baseinu. Es neesmu tehnisks cilvēks, tāpēc ir darbi, ko labāk uzticēt meistariem. Bērnībā esmu pirkstus iebāzis elektrības rozetē, zinu, kas tas ir, tāpēc elektrībai klāt neķeros.»
Kāzas var atcelt
«Mums nav mājkalpotājas. Sievai nebija viegli vienai ar diviem bērniem. Vienā brīdī sapratu, ka viņa četru gadu laikā sevi ir izsmēlusi. Četrgadīgā Amanda ir energovampīrs, kā es viņu saucu, kurš izsūc mammai enerģiju. Adelei ir gads, viņa ir iemācījusies staigāt, un vairāk jāuzrauga. Mazā naktī slikti gulēja, un Santa ļoti nogura. Domājām meklēt aukli un bijām priecīgi, ka sievas radiniece atsaucās palīdzēt. Sievas māsīca trīs mēnešus dzīvoja pie mums Maskavā un pieskatīja bērnus. Viņai patīk apceļot pasauli, pirms tam viņa kādu laiku dzīvojusi Slovēnijā. Mēs viņai teicām – tu neesi tikai aukle, jebkurā brīdī vari skriet krosu, doties apskatīt pilsētu. Maskavā viņa gāja mācīties spēlēt klavieres. Viņa piekrita vēl šajā vasarā pieskatīt bērnus. Parasti pēc sezonas ar sievu aizejam uz teātri, kino, restorānu, un cerējām šajā vasarā biežāk divatā doties uz randiņiem, jo ir, kas pieskata bērnus. Taču viss mainījās.
Sēžam mājās un, iespējams, dažreiz viens otram krītam uz nerviem.
Arī bērni atņem enerģiju. Pavadot visu dienu kopā, vakarā jūties noguris. Kad viņas aiziet gulēt, grūtums piemirstas. Izgulies, un sākas viss no jauna. Kā treniņā. Mums ir forši bērni. Meitas mani klausa. Varbūt tāpēc, ka esmu retāk mājās, esmu stingrāks. Amanda labi zīmē. Maskavā apmeklēja baleta nodarbības, bet viņai labāk patīk ielu dejas, ko apguva bērnudārzā.
Ar Santu iepazināmies 2010. gadā portālā draugiem.lv. Spēlēju hokeju Ziemeļamerikā, un mēs sākām sarakstīties. Vēlējos būt kopā ar latviešu meiteni, man pat nebija domas iepazīties ar ārzemnieci. Manas mājas ir Latvijā, bet viņa droši vien gribētu palikt Amerikā. Togad pirms pasaules čempionāta Vācijā uzaicināju Santu uz restorānu un pēc pirmā randiņa aizbraucu uz Ķelni. Pēc tam sākām tikties biežāk. Apprecējāmies pēc trijiem gadiem. Spēlēju Otavā, un Santa dzīvoja pie manis. Marta sākumā viņa atgriezās Latvijā, lai gatavotos kāzām, kas bija paredzētas 21. jūnijā. Otavas Senators cīnījās par iekļūšanu izslēgšanas spēlēs, bija maz cerību aizspēlēties līdz finālam, tāpēc nebija šaubu, ka pirms kāzām būšu Latvijā. Taču mani aizmainīja uz vienu no labākajiem NHL klubiem – Bostonas Bruins, kas cīnījās par Stenlija kausu. Santa nervozēja, taču es gribēju spēlēt finālā un uzskatīju, ka kāzas var atlikt. Tā arī notika – kāzu datumu nācās pārcelt trīs nedēļas vēlāk. (Stenlija kausa finālā Bostonas Bruins piekāpās Čikāgas Blackhawks. – aut.).
Nē, man tā nešķita slikta zīme. Es neesmu māņticīgs.
Man nav veiksmes talismanu, pirmsspēles rituālu. Krievu hokejisti gan ir ļoti māņticīgi. Piemēram, ja kāds hokejists svilpo, aizrāda – tev nebūs naudas. Ģērbtuvē gan vispirms sasienu kreiso slidu, pēc tam labo, bet tā ir fizioloģija, nevis māņticība. Man par ceturtdaļu izmēra atšķiras pēdas, un kreiso slidu sienu pirmo, lai saprastu, kā šņorēt labo.
Sportistu sievas ir zelta vērtē jebkurā sporta veidā, ne tikai hokejā. Lai kur es spēlētu, Santa ar bērniem brauc man līdzi. Uz vasaras nometni, kas ilgst pusotru mēnesi, gan dodos viens. Ja ir dažas brīvas dienas, atlidoju pie ģimenes. Sportistiem ir noteikts režīms. Uz treniņiem un spēlēm ejam kā uz darbu, taču ne vienmēr vakarā atgriežamies mājās – izbraukuma spēļu laikā nakšņojam viesnīcās. Sievas audzina bērnus, gatavo ēst, tīra māju. Bieži vien viņām neatliek laika sev. Bet ir svarīgi atrast laiku sev, aiziet uz sporta zāli, satikties ar draudzenēm.»
Golferis
«Es nelabprāt ceļoju. Pēc sezonas mana iemīļotākā vieta ir mājas. Dārzā pie baseina es jūtos kā kūrortā. Tā ir mana atpūta, mans ceļojums. Esmu liels golfa fans. Vienreiz pamēģinājis, devos uz golfa veikalu iegādāties savas nūjas. Šajā spēlē ir tik daudz aizraujoša! Gandrīz neiespējami uzsist divus vienādus sitienus. Laukums nemainās, bet katrā reizē atrodies citā laukuma pusē – te sit no uzkalniņa, te no krūma, te atrodies pie ūdens. Jābūt milzīgai koncentrācijai, jo sit, sit, viss it kā padodas, bet pēkšņi aizsit pilnīgi garām. Savaldi dusmas un ej tālāk! Ja turpini domāt par neveiksmi, nespēj atgūties. Golfā liela nozīme ir ne tikai tehnikai, bet arī psiholoģijai. Man ir izdevies iesist bumbiņu bedrītē no 195 metru liela attāluma. Tas bija 2015. gadā Latvian Open sacensībās, kurās piedalījās golferi no divdesmit valstīm. Golfu spēlēju hobija līmenī, jo tas ir viens no sporta veidiem, kur izcīnīt augstas vietas ir gandrīz neiespējami. Teniss un golfs ir pelnošākie sporta veidi, jo tajos visgrūtāk kļūt par profesionāli.
Golfu spēlēju kopā ar Edgaru Masaļski, Lauri Dārziņu un Mārtiņu Karsumu. Mūsu sievas arī sākušas spēlēt. Reizi gadā braucam uz Pērnavu, kur atpūšamies spa un spēlējam golfu.
Man patīk aktīvā atpūta. Sievas māsa dzīvo Jūrmalā, un mēs ar bērniem aizbraucam uz jūru spēlēties smiltiņās, taču gulēt pludmalē un sauļoties – tas nav man. Vasarā labprāt spēlēju futbolu. Vasarā reizi nedēļā pulcējamies Mežaparkā, un hokejisti pret basketbolistiem spēlējam futbolu. Tradīciju aizsāka Kārlis Skrastiņš. Izlases veterāni savā kompānijā ievilka arī mūs, jaunos, lai skrienam pret bijušajiem basketbolistiem Ainaru Bagatski, Edgaru Šnepu, Robertu Štelmaheru un citiem. Pagājušajā vasarā man futbols izpalika, jo bija piedzimusi Adele, un es palīdzēju sievai pieskatīt bērnus. Kad atvērs futbola laukumus, atsāksim spēlēt. Esmu nopircis riteni, un man ir liels kaifs braukt pa lauku ceļiem, kalniņiem. Arī Amandu iemācīju braukt ar riteni.»
Maugļa romantika
«Esmu dzimis Rīgā, uzaudzis Berģos. Man ir četrus gadus vecāks brālis. Viņš saka – bērnībā es esot bijis terorists. Laikam biju tāds bandītēns. Tajā laikā datoru nebija un bērni mājās nesēdēja. Bijām liela kompānija. Ziemā dzenājām ripu uz ezera, bet vasarā braucām ar riteņiem, spēlējām futbolu. Dzīvojām īstu Maugļa dzīvi: no rīta piecēlāmies, paēdām un – pa durvīm laukā! Pusdienlaikā tētis vai brālis, kuram balss skaļāka, centās mani sasaukt pusdienās. Paēdu un skrēju tālāk. Sūdus taisījām lielus – zagām kukurūzu no lauka, pa kluso gājām uz ezeru peldēties. Vecāki neļāva, bet man bija desmit gadi, šķita, ka esmu liels, māku peldēt. Slapjie mati nodeva, un dabūju brāzienu. Tad nodzinu matus uz nullīti. Berģos bija tik daudz, ko darīt, – mežs, ezers, pludmale. Bez tiesībām braucām ar mašīnu, mopēdiem. Man ļoti patīk dzīvnieki. Mājās vienmēr bija suns, kaķis, papagailis, bruņurupucis.
Kamēr spēlēju ārzemēs, nevaram atļauties ne suni, ne kaķi, bet vēlāk mums noteikti būs dzīvnieki.
Bērnībā vasaras pavadīju pie krustmātes Saldū. Gājām ar krusttēvu makšķerēt. Netālu atradās mototrase, pa kuru braucām ar mopēdiem. Gribēju kļūt par motosportistu, sāku trenēties motokrosā, bet tas ir megadārgs sporta veids. Vecāki neatbalstīja, un es pārgāju uz hokeju. Kad saņēmu pirmo algu klubā Rīga 2000, nopirku ādas jaku un datoru, bet par otro – motorolleru. Divus gadus bez tiesībām braucu ar to uz skolu. Ķivere man bija, noteikumus ievēroju, un neviens mani neapturēja.
Mans tēvs Armands ir Arēna Rīga tehniskais direktors, palīdz arī Latvijas izlasei risināt tehniskas dabas jautājumus. Mamma Inga ir grāmatvede. Mani vecāki jau pirms kāda laika ir šķīrušies. Sākumā nebija viegli to pieņemt, bet tā ir viņu dzīve, viņu lēmums. Man ir labas attiecības ar abiem, atbalstu abus, taču pirmām kārtām mammu. Kad rīkojam svētkus, aicinām ciemos abus, bet kādam laikam ir jāpaiet, sāpes jāizsāp… Nu jau ir labāk, abi reizē ir ciemojušies pie mums.
Jā, Andris Daugaviņš ir mans radinieks – tēva brālēns. Viņš dzīvo netālu no manis, ar viņa palīdzību iegādājos māju ciematā Vācu kalni. Viņš ir tāds pats kā filmā Kriminālās ekselences fonds, tikai nelamājas tik daudz. Par Harija lomu filmā saņēma Lielo Kristapu nominācijā Otrā plāna aktieris, un mēs lepojamies ar viņu. Andris populārajā filmā nespēlē lomu, viņš vienkārši tāds ir. Tāpēc viņam arī labi sanāk.»
Ar asins garšu mutē
Arī Kasparam patīk spēlēt savu lomu laukumā, izjokot kolēģus ģērbtuvē. Hokeja faniem viņš paliks atmiņā ne tikai ar cīņas sparu, bet arī ar paša krāsotajām slidām baltā krāsā U-18 čempionāta spēlēs. Ar tām arī aizsākās Kaspara Daugaviņa veiksmes stāsts hokejā. 2006. gadā viņš debitēja trijās Latvijas izlasēs – U-18, U-20 dzimušajiem jauniešiem un pieaugušo izlasē pasaules čempionātā Rīgā! «Manā vecuma grupā bija daudz labu hokejistu,» stāsta Kaspars, «mēs vinnējām spēcīgus turnīrus ārzemēs un tajā gadā uzvarējām gan U-18, gan U-20 B grupas turnīru. No talantīgā 1988. gada spēlētājiem profesionālajā hokejā palikuši tikai Andris Džeriņš, Oskars Cibuļskis, Artūrs Kulda, lai gan gribētos ticēt, ka puse no sastāva varēja kļūt par profesionāļiem, pārstāvēt Latvijas izlasi.
Daudziem nebija, kur aizbraukt, bet Latvijā nav tik spēcīga čempionāta, lai turpinātu spēlēt, attīstīties.
Man paveicās, zvaigznes sakrita un bija stimuls trenēties. Man bija 13 gadi, kad Latvija saņēma tiesības rīkot 2006. gada pasaules čempionātu hokejā. Cauri galvai izskrēja doma – man tad būs 17 gadi un vajadzētu tikt izlasē. Katram puikam ir sapņi. Mans sapnis bija spēlēt Latvijas izlasē, un, kad Rīgā izgāju laukumā pret Kanādu, man likās, ka esmu uzkāpis Everestā. Pēc mēneša mani draftēja NHL, un, kā haizivs sajutis asins garšu mutē, turpināju cīnīties, lai nokļūtu Ziemeļamerikā. Kad nospēlēju pirmo spēli NHL, biju lepns un laimīgs, ka vecāki bija man noticējuši un es spēju viņiem pierādīt – esmu sevi pieteicis Nacionālajā hokeja līgā.
Iepriekšējos divus pasaules čempionātus traumas dēļ izlaidu, un ir cerība nākamajā pasaules čempionātā Rīgā spēlēt Latvijas izlases kreklā. Līdzjutēji būs noilgojušies pēc valstsvienības spēlēm, un Latvijā valdīs īsts hokeja bums.»
Par žurkām un tetovējumu
«Esmu 33 gadus dzīvojis šai saulē tieši šai dienai un šai spēlei!» pēc vēsturiskās uzvaras pār Krieviju 2010. gadā Sanktpēterburgā teica vārtsargs Artūrs Irbe. Spārnotais teiciens – mīlestība esot pasaulē svarīgākā lieta, bet, manuprāt, hokejam arī nav ne vainas – pieder hokeja leģendai Kārlim Skrastiņam. Savukārt Kaspars Daugaviņš hokejistu izteicienu listei pievienojās ar trāpīgo frāzi par žurkām izlases hokejistu ģērbtuvē. Kaspars bija trāpījis desmitniekā – valstsvienība tika pie vienām no modernākajām ģērbtuvēm Eiropā. «Es savus vārdus atpakaļ neņemšu – treniņu apstākļi bija katastrofāli,» atceras izlases kapteinis. «Profesionāli sportisti brīvo laiku ziedo izlasei, bet nav kaifa nākt uz ģērbtuvi, kur somas samestas cita uz citas, nav, kur izžāvēt formu, tā mitra jāvelk mugurā un jāiet uz ledus. Bija sajūta – kādu rītu atnākot uz treniņu, žurkas pa somām skraidīs. Kad tas izskanēja televīzijā, Volvo ledus hallei tika uzcelta piebūve un iekārtota moderna ģērbtuve. Kompleksā ir fizioterapijas kabineti, atpūtas telpa ar televizoru, velotrenažieru zāle, telpas treneriem. Tagad, nākot uz izlases treniņiem, tu jūties kā augstākā līmeņa sportists. Ir komfortabli treniņu apstākļi, mājīga ģērbtuve ar izlases saukļiem, vidū paklājs ar valsts ģerboni.»
Latvijas ģerbonis uztetovēts arī uz Kaspara Daugaviņa muguras. Tetovējums gan ir mazliet stilizēts – lauva un grifs tur hokeja nūjas, bet ģerboņa centrā ir hokejista numurs 16. «Tetovējums ir atgādinājums, no kurienes es nāku,» sportists komentē savu izvēli. «Tas man bija sapnis – spēlēt Latvijas izlasē, un, kad pirmo reizi tajā iekļuvu, uztetovēju ģerboni. Man bail no adatām, nepatīk, ja asinis ņem no vēnas, bet es saņēmos un Amerikā dienu pirms spēles devos uz salonu. Meistars teica, ka tik lielu zīmējumu var uztetovēt trijās stundās. Pēc pusotras es piecēlos un teicu – viss, es vairs nevaru izturēt. Meistars parādīja, ka palicis pavisam maz, un nācās paciest. Nākamajā dienā spēlē mani iegrūda ar muguru apmalē. Nokritu uz ledus. Visi domāja, ka esmu dabūjis traumu, bet es uz ledus vārtījos, jo man stipri dedzināja muguru. Esmu pieradis pie sāpēm laukumā, bet ārpus tā pret visu, kas saistīts ar traumām, asinīm, adatām, izjūtu nepatiku.»
Psihologa padoms
«Esmu iemācījies nodalīt ģimeni un hokeju. Kad ieeju hallē, telefonu ieslēdzu klusuma režīmā, iebāžu kabatā un tajā neskatos. Es nevaru mājās neko ietekmēt, īpaši, ja esmu izbraukumā. Ja bērni slimi, sieva var uzrakstīt īsziņu un es pēc spēles varu izsaukt ārstu. Santa tiek ar visu galā, bet dažreiz viņai gribas izrunāties. Pēc spēles atgriežos ģimenē. Pārdzīvoju neizdevušās epizodes, taču cenšos saglabāt mieru, mājās to neizrādu.
Pēc sliktām spēlēm galvā griežas miljons domu, analizēju iemeslus un dažreiz nedzirdu, ko sieva saka. Tādos brīžos viņa cenšas mani netraucēt. Esmu iemācījies nedomāt par neveiksmēm, aizmirst neizdevušās spēles. Agrāk vēl nākamajā treniņā domāju par iepriekšējo spēli. Tas traucē. Kad spēlēju Otavas Senators, vairākas reizes apmeklēju sporta psihologu. Viņš bija diezgan kruts, pie viņa konsultējās arī superzvaigznes.
Psihologs man deva padomus, teica, lai es neņemu visu tik nopietni pie sirds. Tā ir tikai spēle.
Jāiet gadiem pie psihologa, lai spētu pilnībā atslēgties, nedomāt par hokeju. Agrāk daudzi profesionāli sportisti pēc karjeras beigām nodzērās, sāka lietot narkotikas, jo grūti sākt normālu dzīvi. Psihologs var palīdzēt sagatavoties karjeras norietam, jo skaidro, ka hokejs nav visa dzīve, mudina ārpus laukuma nedomāt par treniņiem un spēlēm. Iepriekšējā sezona man nebija viegla. Divus mēnešus biju bedrē, kamēr tiku laukā. Ir jābūt klikšķim, kas maina spēli, un viss aiziet. Labi, ja tādos brīžos sieva atbalsta, smaida, kad pārnāku mājās. Arī es cenšos pret visiem izturēties draudzīgi, būt labā omā, smaidīt.
Mainīt komandu – tas ir tāpat kā mainīt darbavietu. Sākumā nevienu nepazīsti, nezini, kur atrodas ģērbtuve, kur jānovieto automašīna. Jāiepazīstas ar masieriem, jāatrod sev piemērotākais. Jāiepazīst vadība, apkalpojošais personāls, ofisa cilvēki, mārketinga speciālisti. Jāiegaumē viņu vārdi. No čaļiem uzzinu, kur dzīvo lielākā daļa komandas, un tas nozīmē, ka tur ir normāli apstākļi. Pēc tam jāatrod bērnudārzs. KHL komandās ir ārzemnieku grupa, pieci seši spēlētāji, kas turamies kopā. Mēs ar Mārču (Mārtiņu Karsumu – aut.) labi runājam krievu valodā, bet zviedri nesaprot krieviski, un mēs viņiem palīdzam iejusties jaunajos apstākļos, iepazīstinām ar pilsētu. Man morāli grūtāk spēlēt Latvijas treneru vadībā, bet tieši pie viņiem es KHL esmu spēlējis visbiežāk: Torpedo vadīja Pēteris Skudra, Maskavas Dinamo spēlēju pie Harija Vītoliņa, šajā sezonā Spartak galvenais treneris bija Oļegs Znaroks. Viņi zina mani, un prasības ir augstākas nekā citiem spēlētājiem.
Pēc karjeras beigām es gribētu strādāt par kluba ģenerālmenedžeri. Komplektēt komandu – tas ir stratēģiski atbildīgs darbs, taču vairāk laika pavadi ofisā un nav jādodas komandai līdz izbraukumos. Labprāt trenētu arī bērnus. Tas nav viegli, jo nepietiek tikai ar zināšanām hokejā, ir jāpārzina bērnu psiholoģija. Man nav atbilstošas izglītības, un būtu jāiegūst trenera diploms.»
To sauc par mīlestību
«Šajā pavasarī ir divējādas sajūtas – man jau trešais gads bez hokeja Latvijas izlases kreklā, un tas ir tik neierasti… No otras puses, domāju, daudzi sportisti novērtēs šo laiku. Parasti pēc saspringtā spēļu grafika klubos jāspēlē valsts izlasē, tad dažas nedēļas var atvilkt elpu, un atkal jādodas uz treniņnometni klubā. Uzbrucējs Kristaps Sotnieks spēlējis vienpadsmit pasaules čempionātos pēc kārtas, un tas nozīmē, ka viņš vasarās tikpat kā nav bijis mājās. Tagad sportisti atpūtīsies, atgūs veselību, jo garā sezona ķermenim ir liela slodze un stress, bet galvenais – vairāk laika pavadīs kopā ar ģimeni.
Man ar sievu ir ļoti viegli.
Mums kopā ir jautri, nav bijis neviens nopietns konflikts. Tā laikam ir liela laime, un to sauc par mīlestību. Mēs daudz runājam. Ja kaut kas nepatīk, cenšamies izrunāt, nolīdzināt nesaskaņas, lai dusmas pāriet un nepaliek aizvainojums. Kādreiz gan ir labāk nerunāt, nepratināt, kāpēc slikta oma. Varbūt viņa naktī slikti gulējusi. Ko es no tā iegūšu, ja uzzināšu, kas vainas? Ar vienu neapdomīgu soli var sabojāt visu, tāpēc piedomājam, lai ar savu rīcību otru nesāpinātu. Man jau liekas, ka es esmu labs vīrs un tēvs. Bet vienmēr var labāk. Hokeja sezona atņem daudz laika ģimenei, gribas pabūt arī vienam, aiziet kopā ar draugiem pasēdēt bārā, iedzert alu. Ir jāatrod līdzsvars.»
