Kas tā par sēni un vai to var ēst? Edgars Vimba par neparastākajām sēnēm Latvijas mežos

Dzīvesstils
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
Ieva
Ieva
27. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Toms Norde
«Tas laiks aizskrējis tik ātri!» saka bioloģijas zinātņu doktors, ievērojamais Latvijas sēņu pētnieks, Latvijas mikologu biedrības goda priekšsēdētājs EDGARS VIMBA. Maijā viņam palika 90. Lai arī uz mežu sēņot Edgars vairs nebrauc, viņš labāk par visiem citiem zina, cik ļoti aizraujoša ir sēņu pasaule.

Edgars un viņa sieva Biruta mani sagaida klusajā Bišumuižas dārzā, no kura viņi vairs nekur daudz neizejot. Edgars labprāt runātu tikai par zinātni, bet Biruta tikai smej un mudina pastāstīt arī kaut ko dzīvīgāku.

Vienmēr patikusi daba

«Esmu sava veida divdabis: no vienas puses botāniķis, no otras – mikologs jeb sēņu pētnieks,» par sevi teic Edgars. Studijām viņš izvēlējās botāniku, bet pēc tam gandrīz nejauši nonāca pie sēņu pētniecības, ir pētījis gan parastās, gan mikroskopiskās sēnes. Vai Edgars pats kādu sēni arī atklājis? «Uz manas birkas tiek skaitīta viena mikroskopiskā sēne,» viņš stāsta. Un ir sēnes, kuras tieši viņš atradis Latvijā pirmoreiz – piemēram, čemuraino čemureni, vienu no aizsargājamām sēnēm.

Par bioloģiju Edgars Vimba ieinteresējies tāpēc, ka vienmēr patikusi daba. Pēc Tērvetes pamatskolas beigšanas jau bijuši nokārtoti iestājeksāmeni, lai tālāk mācītos Hercoga Pētera ģimnāzijā Jelgavā, taču 1944. gada vasarā tā sabombardēta. Tad tēvs zirga pajūgā vedis Edgaru uz Rīgu, kur viņš apmeties pie radiniekiem un mācījies 1. vidusskolā.

«Mācījos vienā klasē ar nākamo rakstnieku Andreju Dripi. Klasē mums bija arī izcili sportisti. Nu viņu jau sen vairs nav šajā pasaulē, bet es, tāds vecītis, vēl pēc 90 gadu vecuma joprojām sēžu savā dārzā. Interesanti,» prāto Edgars Vimba. Kur tad varētu būt tā ilgā un veiksmīgā mūža atslēga?

Varbūt sava nozīme ir arī tam, ka blakus ir sieva, kas pēc profesijas ārste?

Biruta iebilst: nē, nē, ārsts savā ģimenē nekad neesot ārsts! Viņas versija: «Edgars visu mūžu ir ļoti daudz staigājis dabā. Es jau smejos, ka vasarās nereti jutos kā jūrnieka sieva. Ziemās vīrs bija mājās, nodarbojās ar pedagoģisko darbu un rakstu darbiem, bet vasarās vienmēr kaut kur brauca, devās mežā, pļavās, brauca ar studentiem praksēs. Kad man nebija jāstrādā, arī es braucu līdzi.»

«Viņš ir mans pirmais un pēdējais brūtgāns!»

 Edgars un Biruta kopā nodzīvojuši jau 49 gadus. Gan vienam, gan otram šī ir otrā laulība. Tas, kā abi iepazinās, esot garš un sarežģīts stāsts. «Pēc tā varētu uzrakstīt vienu labu lubeni. Viņš ir mans pirmais un pēdējais brūtgāns,» smejas Biruta. Kad viņa pabeigusi septiņgadīgo skoliņu Bišumuižā, sākumā domājusi iet uz Bulduru dārzkopības tehnikumu. Bet laiks bija sarežģīts, un mamma sabiedējusi, ka pēc tehnikuma beigšanas Birutu noteikti aizsūtīšot uz tālu kolhozu, kur viņa pazudīšot trūkumā.

Tad radiniece, kas strādāja Bērnu slimnīcā par medmāsu, pārliecinājusi, ka labākā profesija ir medmāsas darbs. Biruta gan tolaik slimnīcu no iekšpuses pat redzējusi nebija, bet ļāvusies pārliecināties un iestājusies medicīnas skolā. Jau māsu skolas audzēkne būdama, aizgājusi uz Jaungada balli savā bijušajā Bišumuižas skoliņā, lai satiktu savus bijušos skolotājus, aprunātos. Un – kāda sagadīšanās – tur satikusi Edgaru.

Viņš tajā laikā piepelnījās, Bišumuižas skolas deju pulciņam uz klavierēm spēlējot pavadījumu. Biruta viena sēdējusi ballē, un Edgars viņu uzlūdzis dejot – vienreiz, otrreiz… Dažas dienas pēc balles Biruta saņēmusi ziņu, lai atnākot uz skolu. Noslēpumaini. Izrādās, Edgars ar abiem pazīstamas skolotājas starpniecību atsūtījis Birutai aploksnītē biļeti uz operas teātri, uz baletu Pelnrušķīte. Skolotāja, dodama Birutai aploksni, vēl piebildusi: nu, varbūt jums dzīvē abiem kaut kas izveidojas…

Biruta uz baletu aizgājusi, bet attiecības tālāk kaut kā nav izveidojušās.

«Es viņu tā nesmuki atraidīju, likās tā kā par vecu – viņam bija jau pāri 20, bet man vēl nebija 20, » smejas Biruta.

Un tā ceļi aizgāja katram uz savu pusi, Biruta kļuva par ārsti, Edgars uzrakstīja disertāciju, Edgars apprecējās, Biruta apprecējās. Bet šīs laulības nebija sevišķi veiksmīgas, izjuka vienam un otram.

«Tad nejauši satikāmies vēlreiz. Abi pašķīrušies, vientuļi. Man bija meita, viņam dēls. Un tā tagad dzīvojam kopā jau gandrīz pusgadsimtu. Ir kopīgas intereses, abi esam tādi laucinieciski, Edgars smejas – pāķi! Esam tā sarīvējušies, ka nereti gadās – ko viens domā, to otrs pasaka skaļi. Uzskatu atšķirības gan reizēm ir,» stāsta Biruta. Un piebilst, ka Edgaram vienmēr bijusi liela piekrišana no sievietēm.

Reiz viņa puspajokam prasījusi draudzenei: ne viņš tur smuks, ne dejotājs, ne dziedātājs, ne joku plēsējs – nu ko tās sievietes viņā atrod? Tad draudzene atjautājusi: «Bet ko tu viņā atradi?»

«Liela nozīme dzīvē ir gadījumam. Man vajadzēja nonākt tajā skolas Jaungada sarīkojumā!» prāto Edgars. Kā īsti zemnieka dēls nokļuva pie Bišumuižas klavierēm? «Tēvs mani sūtīja pie skolas direktora kundzes mācīties klavieres spēlēt. Klavieres tēvs uz laiku bija aizņēmies. Mans vecaistēvs bija bijis baznīcas ērģelnieks, un es pats skolas laikā arī esmu baznīcā paspēlējis. Iemācījos nedaudz spēlēt klavieres un cienīt klasisko mūziku. Un tā sākās mana aizraušanās ar mūziku. Esmu savācis vairāk nekā divus tūkstošus klasiskās mūzikas skaņuplašu, tagad gan daudzas jau izdāvinātas un izdalītas citiem.»

Kas šobrīd notiek sēņu pasaulē?

Kas īsti notiek sēņu pasaulē? Globālo klimata izmaiņu dēļ Latvijā ienākot jaunas sugas un biežāk parādoties agrāk retākas sēnes, piemēram, zaļā mušmire un kāpu zemestauki.

«Cilvēkiem jau par sēnēm interesē tikai divas lietas – vai to var ēst un kas tā par sēni?» nosmaida Edgars Vimba. Un piebilst, ka Dabas muzeja sēņu izstādēs daudzkārt pieredzējis – uzzinājuši, ka sēne nav ēdama, skatītāji par to uzreiz zaudējot interesi.

Šogad moderni gatavot agrāk tik mazievēroto sēra piepi, bet Edgars sēra piepi pirmoreiz pagaršojis jau pirms 70 gadiem savā pirmajā prakses vasarā Ogresgalā. «Ļoti garšīga un laba sēne! Jāatceras gan, ka sēra piepi var lasīt tikai vietās, kur nav piesārņojuma. Un noteikti jāņem jauna piepe, jo pāraugušās ir koksnainas.» Ēdamas esot arī dažas citas piepes, piemēram, ozolu aknene, taču tad tā labi jāpazīst.

Un vēl arī, protams, tas, ka ne visi ir gatavi nogaršot nezināmas sēnes, pat tad ne, ja tās lasījis mikologs un nav nekādu šaubu – ir ēdamas! Biruta reiz laukos pie krustmātes pagatavojusi ozolu akneni, lauku krējumā ar lauku speķīti, tik gardu, ka mēli var norīt, bet krustmāte nav pat pagaršojusi – baidījusies.

Taču ir arī cilvēki, kuru attieksme pret nezināmām sēnēm ir visai vieglprātīga. Reiz kāds vīrs no Alūksnes apkārtnes Edgaram atvedis parādīt sēni un jautājis: «Kas tā par sēni un vai to var ēst?

Mēs salasījām veselu grozu, jau nobaudījām, bet tagad gribam zināt, kas tā tāda.»

Necik prātīgi neizklausās, bet cilvēki reizēm rīkojoties arī tā, pēc pieredzes stāsta pētnieks. Šī konkrētā bijusi zelta brūnsardzene, kura patiešām ir tāda robežsēne – daži mikologi to uzskata par indīgu, daži par ēdamu pēc novārīšanas. Ar šo pašu sēni Edgaram bijis piedzīvojums vēl tajos laikos, kad cilvēki nezināmu sēņu paraugus mikologiem sūtījuši pa pastu.

Zelta brūnsardzene kastītē no Ventspils uz Bioloģijas fakultāti ceļojusi veselu mēnesi: «Kastītē bija palikušas tikai sēnes mirstīgās atliekas. Taču sūtītāja bija laba zīmētāja un pēc tam atsūtīja zīmējumu, pēc kura sēni varēja atpazīt.»

Un kuras no ēdamajām sēnēm mikologam pašam vismīļākās?  Atbildei viņš tikai parausta plecus, tādu neesot. Bet Biruta smejas: «Viņu interesē tikai neparastās sēnes.

Kad es parādu smuku sēni, Edgars tikai nosaka: ai, tā jau parasta sēne! Tās jau visur aug!».

Bet ēšanas ziņā sēņu pētnieks pats nepiederot pie eksperimentētājiem un šaubīgas sēnes nekad galdā neliekot.

Halucinogēnās sēnes un citi brīnumi

Runājot par neparastām sēnēm, pētnieks nosauc Ravenela mutīni, kas Latvijā ienākusi tikai pagājušā gadsimta otrajā pusē. Tā ir zemestauku radiniece, un fotogrāfijās šo radniecību uzreiz var pamanīt pēc gaisā paslietā garā, fallam līdzīgā augļķermeņa. Tikai krāsa ir cita – sarkani rozā. «Esmu par šo sēni saņēmis daudzas vēstules,» stāsta mikologs.

«Vienā bija rakstīts: mēs šo sēni baidījāmies aiztikt, jo domājām, ka tas ir indīgs tārps. Daži gribēja zināt, kā šo sēni ieaudzēt, bet citi vēlējas noskaidrot, kā no Ravenela mutīnes tikt vaļā – augot zālienā pie mājas, smirdot un neglīti izskatoties. Bet kāds vīrs no Sibīrijas vēstulē lepojās: vietu, kur auga šī sēne, mēs aplējām ar benzīnu un izdedzinājām. Es, būdams PSRS Sarkanās grāmatas padomes loceklis (tas bija Padomju Savienības laikos), viņam atbildēju: ja nu nezina, kas tas par organismu, tad nevajag pret to tik nežēlīgi izturēties.»

Savukārt par Latvijas halucinogēnajām sēnēm, kuras interesē neparastu pieredžu meklētājus, Edgars ir skeptisks. Tās ir ļoti mazas, un līdzīgu sēnīšu, tostarp indīgu, ir tik daudz, ka pat speciālistiem grūti atšķirt. Kad pie viņa nonākuši vairāki paraugi ar it kā halucinogēnajām sēnēm, Edgars tos vedis rādīt kolēģim Igaunijā. Un par halucinogēnu atzīta tikai viena no atvestajām sēnītēm.

Edgars domā, ka tie, kas izmēģina Latvijas halucinogēnās sēnes, visbiežāk vienkārši saindējas ar kādu citu no mazajām sēnītēm. 

Trīs gadi dzegužkurpītes meklējumos

Mēdz teikt, ka labiem sēņotājiem ir sēņu acs. Vai Edgaram kā sēņu pētniekam arī tāda ir? Biruta domā, ka vīram neesot vis, drīzāk sēņu acs esot viņa dēlam Didzim: «Toties Edgaram ir profesionāla acs – viņš var pateikt, kādas sēnes kādā mežā, pie kāda koka un kādos apstākļos augs. Un tāpat arī par augiem. Ir gadījies – braucam ekskursijā ar autobusu, pēkšņi Edgars palūdz pieturēt kādā grāvmalā –tur esot rets augs. Izkāpjam, paskatāmies – tiešām ir.»

Noslēpums ir gadiem vāktas zināšanas un pacietība, augus pētot. Edgars Vimba ir sabildējis tūkstošiem sēņu attēlu – senāk ar parasto fotoaparātu, beidzamajos gados ar digitālo. Tagad tie glabājas filmiņās, diapozitīvos, negatīvos. Bet viņa vāktais sēņu herbārijs ar 7000 paraugiem, tāpat arī paparžaugu un ziedaugu herbārijs, glabājas Latvijas Universitātes muzeja herbārijā.

Savulaik Edgars pētījis arī savvaļas orhidejas un atradis dabā Latvijas viskrāšņāko, ļoti reto dzelteno dzegužkurpīti. Dzeltenās dzegužkurpītes ziedu kopā ar dabas fotogrāfu Māri Kundziņu meklējuši trīs gadus, līdz beidzot atraduši. «Zināju, ka tā aug Lielajos Kangaros. Nostaigājām pa džungļiem vienu dienu, otru dienu – nekāda rezultāta! Vakarā noliekam somas zemē un taisāmies mājās, un – ieraugām stublāju, dzegužkurpīte jau noziedējusi,» stāsta Edgars.  

Uz mežu gan gadu dēļ vairs nevarot aizbraukt. «Gribētos jau uz Tērveti, Moricsalu vai Slīteri, bet – visu nevar,» samiernieciski nosaka sēņu pētnieks. 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+