Rīga -1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Garā mājsēde mūs kā kaķēnus iesvieda mājās un piespieda pamanīt, cik svarīga ir tā mazā pasaule apkārt. Danas dzīvoklī valda miers un kārtība un smaržo maijpuķītes. Bet visvairāk savaldzina tā labā iekšējā un ārējā brīvība, kuru viņa izstaro. Dana pati apgalvo – šo viņa joprojām mācās arī pati.
– Man kārtība mājās liekas kā brīnumputns, kuru es cenšos noķert aiz astes. Vai mums visām dots talants uzturēt māju kārtībā?
– Pilnīgi visām! Tikai jānodefinē, ko mēs saprotam ar jēdzienu kārtība. Arī man tas agrāk bija vizuāls jēdziens – lai skaisti izskatās. Bet kārtība – tas vairāk ir stāsts par sajūtu, ka tu kontrolē savu vidi. Slikti, ja tev mājās ir vietas, no kurām tu baidies. Tā nedrīkst būt. Tavas mājas ir tava pils. Apkārt viss mainās, bet te tu atnāc un esi karaliene.
Citi lasa
Man pašai viss sākās bērna kopšanas atvaļinājumā, kad es pēkšņi sapratu – vairs nekontrolēju neko. Kad naktī gulēšu, cikos celšos, vai būs laiks paēst, vai bērns pamodīsies priecīgs, vai viņam būs temperatūra… Un tad ieraudzīju, ka ir tā mazā saliņa, priekšmeti, kurus tomēr varu kontrolēt. Labi saprotu cilvēkus, kuri saka: nav jēgas kārtot, mums ir neremontēts dzīvoklis un vecas mēbeles, nekas nemainīsies. Bet es zinu, ka mainās gan! Mums bija mazs dzīvoklītis, 36 kvadrātmetri, zināju, ka mēbeles tik drīz nemainīsim. Bet ko varu izdarīt, lai te justos labi? Sakārtot! Un es sapratu, ka runa ir ne tikai par vizuālo, bet par iekšējo – es pat gribētu teikt – dziedināšanu. Par mieru, par pašapziņu, par kontroles sajūtu, par to, ka tu spēj pieņemt to, kur esi.
– Ar ko tu sāki savās mājās?
– Gāju viesulī cauri un atbrīvojos no tā, kas nav vajadzīgs. Skaidri ieraudzīju, ka nav tādu priekšmetu, kuriem obligāti jābūt katrās mājās. Nav katrai sievietei jābūt vismaz vienām augstpapēžu kurpēm! Nav katrā virtuvē jābūt pieclitru katlam! No visa uzreiz, protams, neatbrīvojos.
Ir jābūt drosmīgai, bet ne vardarbīgai – ja tev sirds sažņaudzas, kad jāmet ārā vecmāmiņas adītie cimdi, tad nemet!
Tomēr pajautā sev: kāpēc es baidos no tā šķirties? Mēs savā galvā esam salikušas saiknes starp priekšmetu un atmiņu vai nākotnes ieceri, bet tā ir izvēle. Es cieši ticu, ka tas, kam ar mums bija jānotiek, jau ir noticis, un priekšmets savu darbiņu jau paveicis. Reizēm ir dāvanas, kuru vienīgais mērķis bijis tikt uzdāvinātām.
Es jau arī neesmu necilvēks, arī man patīk mīļās lietas, bet – tās mani nenospiež! Arī mums mājās ir arī kastes ar sentimentālām lietām, kur ir, piemēram, vīra bērnības dejošanas pastalas un bērna aprocīte no dzemdībām.
– Tev būtiskākā liekas iekšējā kārtība?
– Protams! Bet būtu pārāk vienkāršoti teikt: ja tev nekārtīgs skapis, tad arī dzīvē tu neko nezini. Ir daudz piemēru, kad tā nav, reizēm cilvēkam vienkārši nav laika tam skapim. Es parasti jautāju: vai tu savās mājās labi jūties? Tas ir pats svarīgākais. Ja labi jūties – brīnišķīgi. Dzīvo laimīgs!
Man vienmēr paticis kārtot. Kad izlasīju slaveno Marijas Kondo grāmatu, sākumā tā, ja godīgi, man nelikās nekas īpašs, bet aizķēra doma – ir pasaulē cilvēki, kuri citus māca, kā kārtot. Man likās – nu kurš gan Latvijā gribētu laist kādu savās mājās sakārtot?
Sākās ar to, ka draudzenei palīdzēju sakārtot skapi. Gājām cauri drēbju kaudzēm, tad viņa drosmīgi lielus daudzumus atdeva labdarībā un pārdeva Andelē. Pēc kārtošanas dzērām tēju, un es draudzenei prasīju: vai tu par tādu palīdzēšanu arī būtu gatava kādam maksāt? Noteikti! Viņa bija viena no pirmajām, kas mani iedrošināja. Un tā izdomāju, ka tas būs mans darbs, par kuru es ņemšu naudu. Izmēģināšu, vai tā var būt profesija. Un tas bija pareizs solis. Parādījās pirmie klienti. Izveidoju profilus sociālajos tīklos, saku publicēt ierakstus. Gan strādāju individuāli, gan veidoju seminārus, gan vienkārši dodu. Es esmu kā ceļa rādītāja, jo – pārējais ir tavs darbiņš, tu pieņem lēmumus.
– Esmu dzirdējusi arī viedokli – ai, tā Dana ar kasti vienkārši kopē Mariju Kondo! Ko tu atbildētu uz to?
– Protams, Marija Kondo mani ir iedvesmojusi, bet viņa ir ēteriskāka – es nesarunājos ar priekšmetiem, man tie ir tikai priekšmeti. Marijas metode ir kārtojot pēc kārtas iet cauri pieciem lielajiem blokiem, bet es aicinu sākt kārtot ar to zonu, kas ir visizaicinošākā vai visvairāk iespaido dzīvi. Arī Kondo īpaši uzsver, ka kārtība mums palīdz justies laimīgākiem, viņa vienmēr liek vizualizēt dzīvi savās ideālajās mājās. Es eju dziļāk, man no skolas laikiem svarīgs jautājums: bet kas mainīsies? Es negribu vienkārši dzīvot savu dzīvi un strādāt darbu X. Kā es mainīšu pasauli? Kārtošana man tagad ir kaut kas, kas maina pasauli.
– Biju pārsteigta, uzzinot, ka tava pirmā izglītība ir bioloģe, pēc tam pedagoģija un darbs bērnudārzā. Liekas, ka profesionālajā ziņā tu jau vairākas dzīves esi izdzīvojusi.
– Un es ceru, ka vēl daudzas ir priekšā! Kāda ļoti atbrīvojoša dzīves atziņa man nāca pirms pieciem gadiem – sapratu, ka dzīvē nav jāizvēlas tikai kaut kas viens. Pirms tam likās – jāatrod viens īstais cilvēks, īstais darbs un īstais aicinājums.
Kad pabeidzu bioloģijas studijas, bija sajūta, ka mana ietekme uz lielajiem procesiem pasaulē ir pārāk maza. Tas mani aizveda pie bērniem, kur katru dienu redzēju sava darba augļus. Strādāju bērnudārzā, mācījos pedagoģiju, un man bija sajūta, ka 24 gadu vecumā savu aicinājumu esmu atradusi, bet – mani tas pilnīgi paralizēja. Man patīk bērni, es tur redzu piepildījumu, redzu, ka mainu pasauli, un – kas tālāk? Viss? Nekas nemainīsies? Cilvēki visu mūžu meklē kaut ko, kas viņiem iededz dzirksteli acīs, bet es esmu to atradusi. Sēdi un esi laimīga! Un tad nāca šī atbrīvojoša atziņa – es drīkstu sevi realizēt daudzos veidos. Tagad man ļoti patīk kārtošana, koučings un darbs ar cilvēkiem.
– Kad tu uzrakstīji grāmatu par bērnudārzu?
– Pēc bērna piedzimšanas, laikā, kad sevi šaustīju – ko man tagad darīt? Vai atgriezties darbā? Tad izlēmu – labi, iešu prom no šā darba, bet pirms tam gribu uzrakstīt grāmatu. Atceros dienu, kad pateicu vīram par grāmatu un viņš domīgi paskatījās uz mani: es nešaubos, ka tu to izdarīsi! Protams, grāmata ievilka vēl dziļāk pedagoģijas lauciņā. Tā palīdzēja daudzām mammām, arī audzinātājas teica paldies, ka var vecākiem iedot grāmatu, nevis tas katru nedēļu jāstāsta sapulcē.
– Tagad esi citā jomā un tev ir tūkstošiem sekotāju Instagramā. Pamatīga atbildība?
– Kad iztēlojos tos 17 tūkstošus sekotāju, tas vairs nav tikai skaitlis – sev acu priekšā redzu cilvēku pilnu stadionu! Un viņi visi sadzird to, ko es pasaku! Skaidrs, ka sociālie tīkli uzliek kaut kādu masku. Es arī bieži uzsveru, ka Dana Gulbe nav tas pats, kas Dana ar kasti, un mana dzīve ir kaut kas, ko es šajā profilā arī neparādu. Tāpēc man svarīgi noturēt savas robežas – es nelieku bildes ar bērnu un vīru, nestāstu, ko ēdu brokastīs. Būt atpazīstamai nav mana pamatvajadzība.
– Pirms mūsu sarunas teici, ka gribi runāt par viltvārža sajūtu.
– Tā ir viena no briesmīgākajām sajūtām pasaulē – liekas, ka citi tevi redz labāku, nekā tu par sevi domā, un ir tāda iekšēja trauksme, ka tā maska tūlīt kritīs. Man ir bijusi sajūta, ka esmu kā mušiņa, kas apdullusi skrien ap iedegtu spuldzi un priecājas. Bet vienā mirklī kāds to gaismiņu izslēgs, un mana dzīve būs beigusies. Pilnīgi jūtu, ka tūlīt kaut kas notiks un viss sabruks. Ir dienas, kad šī sajūta mani vispār netraucē, ir dienas, kad traucē.
Kad strādāju bērnudārzā, tā nebija – varbūt tāpēc, ka man ir diploms, kas dod tiesības sevi saukt par pirmsskolas skolotāju. Bet organizēšanas konsultante – tas ir kaut kas, ko es pati izdomāju. Vai man ir diploms, ko jums parādīt? Nav! Tā ir brīvība un uzdrīkstēšanās, bet – kopā ar šo sajūtu. Pret viltvārža sindromu visvairāk palīdz cieņa pret saviem sekotājiem un klientiem. Un vēl es ticu – to, ko apzināmies, mēs varam kontrolēt, bet tas, ko neapzināmies, kontrolē mūs.
Es neesmu tanks, bet esmu uztrenējusi spēju darīt tik un tā pat tad, kad ir nenormāli bail.
Man ir bail katru reizi! Eju bailēm pāri.
Ir tāda teorija, ka dzīvē mēs spēlējam pabeigtās spēles un bezgalīgās spēles. Pabeigtās ir sporta spēles, kurām ir zināmi noteikumi. Savukārt bezgalīgajās noteikumi visu laiku mainās, spēlētāji mainās un uzvar nevis tas, kurš izpildījis kādus nosacījumus, bet tas, kurš spēlē paliek visilgāk. Uzņēmējdarbība ir klasiska bezgalīgā spēle – par spēju noturēties spēlē visilgāk, nesalūzt, nepārkāpt savas vērtības un nepārdoties.
– Visu laiku stress?
– Nepārejošs. Bet tā ir mana darba garoziņa, un tas mīkstumiņš ir ļoti garšīgs. Šī ir tā cena, kuru esmu gatava maksāt, lai varu darīt to, kas man dod piepildījumu. Viena no tēmām, par kurām esmu uzņēmusi mazos video, ir: beidz čīkstēt! Kaut kas nepatīk – maini!
– Vai reizēm pati kārtošana arī nav saistīta ar trauksmi?
– Tas noteikti var aiziet otrā grāvī, kad visiem mājiniekiem jāstaigā uz pirkstgaliem. Nesen man jautāja, vai mājās vīrs un bērns ir dresēti. Jā, man ir pastiprināta vēlme pēc kontroles, un es ar to mērķtiecīgi strādāju. Bet kārtība nav mērķis, tā ir viens no ceļiem, kā tikt pie tā, kas tev ir vajadzīgs. Mērķis ir miers, kontroles sajūta, daudz brīva laika, kad nav visu laiku jācīnās ar mantām…
– Pati esi gājusi cauri neirotiskās kārtošanas posmam?
– Esmu! Bioloģijas studiju laikā pusgadu dzīvoju Norvēģijā studentu kopmītnēs, kur bija sava istaba un kopīga virtuve. Mans topošais vīrs, ar kuru kopā esmu no 16 gadu vecuma, bija Erasmus studijās citā valstī. Kaut arī ieguvu draugus un pieredzi, man šis laiks saistās ar milzīgu stresu, kas izpaudās kā emocionālā ēšana. Zinu, ko nozīmē vienā vakarā bez sāta apēst baltmaizes kukulīti. Pārmetumi sev, kauns, nespēja tikt galā, slimīga sportošana – es katru dienu skrēju, sodīju ķermeni par to maizes kukuli. Otra izpausme bija emocionālā kārtošana – savā mazajā istabiņā visu biju pārslaucījusi, bet kopīgajā virtuvē locīju maisiņus un berzu plauktus. Man tas pārgāja tikai tad, kad nomainīju vidi un atgriezos Latvijā. Reizēm sevi vienkārši jāizceļ ārā.
– Man rodas iespaids, ka tev ir ļoti atbalstošs vīrs.
– Vīrs vienmēr ir ticējis tam, ko es daru. Atceros, kad gāju prom no darba bērnudārzā, viņš bija mans drošības spilvens. Tas vienkāršais teikums: «Tu zini, ka tev par naudu nav jādomā, ja?» Tas man iedeva tādu mieru. Sievietēm, kas sāk savu biznesu, ne vienmēr tā notiek, un tad tev pašai jārada tāds drošības spilvens. Arī man, tiklīdz sāku pelnīt, pirmais mērķis bija sakrāt drošības spilvenu. Pašapziņai, lai varu nostāties taisnu muguru un pateikt – tas, ko piedāvāju, maksā tik. Ja tev nepatīk vai neder, viss kārtībā!
Jaunam uzņēmumam bīstamākais ir lūdzošās acis – tev tik ļoti vajag, lai no tevis kaut ko nopērk. Klients to sajūt, un viņam tevi vairs nevajag.
– Vai atšķiras vīriešu un sieviešu attieksme pret kārtību?
– Manu klientu lokā lielākoties ir sievietes, bet bijuši arī vīrieši, un viņi ir daudz pedantiskāki par sievietēm. Tam saknes ir arī bērnībā, kad veidojas attieksme pret kārtošanu mājās. Bet cilvēkiem ir atšķirīgi kārtīguma sliekšņi. Man šis slieksnis ir zems, netīru krūzi automātiski gribu uzreiz ielikt trauku mašīnā. Esmu eksperimentējusi ar vīru – atstāju viņa krūzi un gaidu, kad pamanīs. Parasti pati šo eksperimentu pārtraucu, jo nevaru izturēt. Tāpat jau es vīru un dēlu šad tad pazāģēju bet mācos un sev atgādinu: kārtība ir svarīga, bet attiecības ir svarīgākas!
– Grūti, ja kāds no tuviniekiem ir krājējs. Ko iesākt, ja, piemēram, tāda ir mamma?
– Ja nedzīvojat kopā, tad neko nevajag darīt – tā ir viņas māja. Bet var pajautāt: mīļā mamma, vai tu vari godīgi atbildēt, ka jūties labi savās mājās? Varbūt atbilde būs: jā, jūtos. Ja atbilde nav īsti pārliecinoša, tā ir jau durvju šķirbiņa, kuru paverot plašāk var tālāk kaut ko darīt. Tad var teikt: es tev labprāt palīdzētu. Un ļoti pacietīgi ar to strādāt. Zinu arī brutālākus stāstus, piemēram, māsas, kurām vecāki krāj un krāj, viņiem pateica tā: «Mīļie vecāki, mēs jūs mīlam, bet jums jāsaprot – kad jūs aiziesit viņā saulē, mēs tik un tā to visu izmetīsim!» Tas palīdzēja.
Ja mēs ar savu kārtību netiekam galā dzīves laikā, kāds cits būs spiests to izdarīt. Un kāpēc mēs nevaram savu atlikušo mūžu dzīvot mājās, kur nav jāsmok putekļos un jāskatās uz aizkrautajiem plauktiem? Cits piemērs. Manas draudzenes vecmāmiņa pirms aiziešanas no dzīves pati mērķtiecīgi no visa atbrīvojās un teica: es negribu, ka kādam pēc manas nāves ir jākrāmē manas mantas! Kāds tu atnāci, brīvs kā balta gaismiņa, tāda pati balta gaismiņa aizej prom. Tā man gribētos.
Tas, protams, nenozīmē, ka jau tagad, 30 gadu vecumā, es sev paturēšu tikai telefonu un ūdens glāzi. Bet kāpēc jau tagad nesākt trenēt spēju nepieķerties?
– Vai tavā dzīvē ir arī mirkļi, kad tu palaid vaļā kontroli un ļaujies?
– Es nekontrolēju pilnīgi visu! Man nenormāli patīk dejot. Tagad ballīšu nav, bet, ja mani satiktu kādā ballītē… Pagājušā vasarā manam vīram un mūsu labākajam draugam abiem palika 30 gadu – bija telts, gaismas, mūzika, un es visu nakti dejoju, kā citā dimensijā iegājusi.
– Nebaidies vecumdienās kļūt par biedējošu pedanti?
– Vispār nē! Neesmu pēc būtības pedante. Bet man patīk kārtot, patīk par to runāt un meklēt dziļumu. Es gribu brīvību un gribu nepieķerties lietām. No manas mājas varētu aiznest projām jebko, un tas nemainītu to, kas es esmu. Vienkārši ir kaut kas apkārt, kas man dzīvē uz laiku dots: cilvēki, bizness, panākumi, mājas, priekšmeti… Bet nekas no tā nav daļa no manis. Šī apziņa man dod vieglumu. Pēc kāda laika es varbūt nerunāšu par kārtošanu, bet darīšu ko citu.
Es tos saucu par domāšanas paradoksiem, un man viens no spilgtākajiem ir tas, ka gribu būt pateicīga par to, kā ir šeit un tagad, bet vienlaikus augt un līst ārā no bruņām. Tas nozīmē balansēt pa virvi starp šīm abām pretrunīgajām domām, lai neieslīgtu pašapmierinātībā, bet arī nekļūtu par kapātāju, kurai visu laiku vajag vairāk.
