• Šobrīd

    weather img

    Rīga -3°C Mākoņains, D/DR vējš, 3.6 m/s

    Kārlis Zāle – latvietis, kas prata savas tautas likteņus un ilgas akmenī kalt

    Dzīvesstāsts
    Gunta Šenberga
    Gunta Šenberga
    7. marts, 2022
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Tēlnieks Kārlis Zāle
    Foto: Wikimedia Commons
    Tēlnieks Kārlis Zāle
    Ja būtu iespējams ar vienu – tikai vienu! – no visiem jelkad dzīvojušajiem latviešiem pavadīt kaut vai vienu dienu, es sev izlūgtos tēlnieku, Brāļu kapu ansambļa un Brīvības pieminekļa autoru Kārli Zāli.

    Kārļa Zāles vecāki bija liepājnieki. Taču par viņa paša dzimšanas vietu un laiku rodamas atšķirīgas ziņas. Pats tēlnieks vairākkārt, arī oficiālos dokumentos, minējis, ka dzimis 1888. gada 6. novembrī Kursīšu pagastā. Šis datums atrodams arī 1938. gadā publicētajā mākslas zinātnieka Jāņa Siliņa grāmatā Kārlis Zāle. Sākotnēji tas bija iegravēts arī uz Zāles kapa plāksnes Rīgas Brāļu kapos. Un tikai astoņdesmitajos gados, vācot materiālus monogrāfijai par Kārli Zāli, arhitekts Vaidelotis Apsītis, pārbaudījis arhīvu materiālus, rakstījis pat Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas galvam, un galu galā noskaidrojis, ka īstā dzimšanas diena ir cita, bet 1888. gada 6. novembrī Kuldīgas apriņķa Griezes baznīcā mācītājs V. Titelbahs kristījis «16. (pēc jaunā stila 28.) oktobrī pulksten 4 pēc pusdienas dzimušo Johanu Kārli Leonhardu, pie evaņģēliskās luterāņu konfesijas piederīgā Mažeiķu mūrnieka Friča Zālītes un viņa sievas Ilzes dēlu».

    Kursīšu pagasta Ozolu-Sproģu mājās, aptuveni pusceļā starp Saldu un Ezeri, patiesībā bija dzimis Kārļa tēvs Fricis Zālīte. Savukārt māte Ilze Āžēna dzimusi rucaviete. Varbūt, minot Kursīšus par savu dzimto vietu, mākslinieks gribēja uzsvērt, ka ir īsts kurzemnieks, kurš Mažeiķos nācis pasaulē tikai nejaušības dēļ. Mažeiķos Kārļa tēvam, mūrniekmeistaram Fricim, tobrīd bijis darbs, un tikai gada sākumā apņemtā sieva, rucaviete Āžēnu Ilze, acīmredzot devusies viņam līdzi, jo vai gan citādi pirmdzimtais dēls nebūtu kristīts turpat Liepājā. Savukārt katoliskajos Mažeiķos luterāņu baznīcas nebija, turienes luterticīgie bērnus kristīja Latvijā. Mūrniekmeistars Zālīte brauca garām mazajām baznīciņām uz Griezi, kuras trīsdesmit metru augsto torni skaidrā laikā varēja redzēt pat no piecpadsmit verstu attālajiem Mažeiķiem. Šķiet, šāda zināma lielmanība bija viena no īpašībām, ko no tēva mantoja arī Kārlis.

    Vēlāk viņš teicis, ka arī dzimtas uzvārds Zālīte ir «tāds maziņš» un neatbilst viņa vērienam, tāpēc palaikam dēvējies gan par Zālīti-Zāli, gan Zāli-Zālīti, bet tad vienkārši par Zāli, un tā mēs viņu arī pazīstam.

    Liepājas Zeimaņa elementārskolu viņš tā arī nav pabeidzis, jo nākamo tēlnieku vairāk vilinājušas praktiskas lietas, sākumā palīdzot mātei mājas solī – ģimenē bez Kārļa bija vēl četri bērni –, pēcāk strādājot par palīgu pie tēva. Jau padsmitnieka gados Kārlis no māliem un ģipša sācis veidot dažādus ornamentus, eņģelīšus un rozītes, ko kaimiņu puisis nesis uz tirgu un pārdevis. Apmeklējis arī kursus, kur mācīja mūrnieka un apmetēja arodam noderīgo rasēšanu, zīmēšanu un veidošanu. Nu jau kopā ar tēvu varēja veikt arī sarežģītākus uzdevumus, veidojot rotājumus Liepājas greznākajiem namiem. Zāles roka bijusi klāt arī neogotikas stilā celtās Liepājas muzeja savrupmājas un tās žoga tapšanā Kūrmājas prospektā 16.

    Krievijā

    Veicot arvien smalkākus celtniecības darbus, pamazām nobrieda doma kļūt par mākslinieku jeb, kā toreiz teica, daiļnieku. Krievijas mākslas skolās jau bija mācījušies vairāki citi Kārlim pazīstami liepājnieki, starp viņiem arī dažus gadus vecākais Ernests Štālbergs, nākamais arhitekts, ar kuru kopā Zāle vēlāk strādāja pie Brīvības pieminekļa. Tāpat kā Štālbergs, arī Zāle devās mācīties uz Kazaņas mākslas skolu. Draugi bija viņu ne tikai iedvesmojuši, bet arī tik pamatīgi dresējuši iestājpārbaudījumiem, ka par veiksmīgu iestāšanos neviens nešaubījās. Vismazāk jau pats Kārlis, kurš teica nevis «es izturēšu», bet «es uzvarēšu». Un tā arī bija.

    Četrus mācību gadus (1909–1913) Zāle aizvadīja Kazaņas mākslas skolas tēlniecības klasē un līdztekus skolas nodarbībām arī šajā pilsētā izpildīja dažus ar celtņu noformējumiem saistītus pasūtījumus. Vasarās viņš atgriezās Liepājā un turpināja palīdzēt tēvam uz būvēm. Vienā no vasarām Liepājā arī apprecējās – ar Annu Briedi, meiteni, ko bija ievērojis kalponītes lomā vietējās Latviešu biedrības teātra izrādē. Rudenī Anna devās Kārlim līdzi uz Kazaņu un dalīja ar viņu studenta dzīves priekus un raizes īrētās istabās. Anna arī piepelnījās, mācīdama vācu valodu.

    Leģendāri ir nostāsti par to, kā Zāle izkalis ledū 1913. gadā svinētajai Romanovu dinastijas trīssimt gadu jubilejai veltīto Ivana Susaņina stāvu. Pilsētas valde bija uzaicinājusi mākslas skolas studentus izgatavot ledus skulptūras pilsētas ielu un laukumu rotāšanai. Vajadzēja izcirst septiņpadsmit caru figūras un pieminekli Susaņinam. Daļa sabiedrības gan uzskatīja, ka šī kūstošā māksla ir lieka ārišķība un par tai iztērētajiem līdzekļiem labāk būtu uzcelt īstu namu nabadzīgajiem. Tomēr februāra sākumā ledus bluķus no Volgas ledus izzāģēja – lai gan tas bija sarežģīts uzdevums, tomēr nekas jauns, jo gadu no gada augstajā upes krastā bluķus veda ledus pagrabu vajadzībām.  

    Kā viens no spējīgākajiem mākslas skolas audzēkņiem Zāle bija uzaicināts Susaņina skulptūras izgatavošanai. Tā bija lielākā no visām – trīsstāvu mājas augstumā, un mākslinieks strādāja dienām un naktīm. Darbu beidzot, jaunais tēlnieks bija tik pārguris, ka mājās, pārģērbjoties svinīgajai ceremonijai, aizmiga un atmodās tikai nākamajā dienā, tā palaizdams svinīgo ceremoniju garām. Turklāt skulptūras iekšpusē bija izcirsts dobums elektriskajām spuldzēm, un, kad satumsa, Susaņinā mirdzēja iekšējā gaisma.  

    Publika bija sajūsmā. Autoru apbalvoja ar uzslavas diplomu. Taču, veikdams šo neparasto uzdevumu plānā mētelītī ziemas salā, Zāle arī saaukstējās un saslima ar plaušu karsoni. Plaušu kaite vēlāk izvērtās par tuberkulozi un galu galā noveda mākslinieku kapā pašā spēku plaukumā – piecdesmit ceturtajā mūža gadā.

    No Kazaņas Zāle devās uz Maskavu un Pēterburgu, kur ne tikai mācījās, bet arī ar diviem pieminekļiem – Nikolajam Dobroļubovam un Džuzepem Garibaldi – piedalījās tā dēvētā Ļeņina monumentālās propagandas plāna pieminekļu celtniecības sadaļā.

    Latvijā Zāle atgriezās 1921. gadā, bet īsti sev vietu neatrada un nolēma palūkoties, kādi mākslas viļņojumi norisinās Rietumeiropā. 1922. gadā viņš devas uz Berlīni, kur šajā laikā īpaši aktīvi izpaudās gan konstruktīvistu, gan citu avangarda virzienu saskarsme.

    Brāļu kapi un Brīvības piemineklis

    Kamēr Zāle vēl uzturējās Krievijā, jau divas reizes – 1920. un 1921. gadā tika izsludināts Brāļu kapu «arhitektoniskas un skulpturālas izdaiļošanas konkurss». Apbedījumi kapos bija veikti pēc ainavu arhitekta Andreja Zeidaka plāna, taču pienācīga tēlnieciska ietvara kapiem trūka. Bija pat izsludinātas godalgas, taču būvēšanas vērta rezultāta nebija. Trešajai kārtai naudas trūkuma dēļ vairs godalgu nebija. Uz to 1923. gadā uzaicināja arī Kārli Zāli, kurš nesen bija atgriezies Latvijā – šoreiz jau no Berlīnes –, un žūrija beidzot: «vienbalsīgi atrada par mākslinieciski vērtīgāku un praktiski vislabāk piemērotu Brāļu kapu architektoniski-plastiskai izbūvei skulptora Kārļa Zāles iesniegto projektu».

    Skulptūras Brāļu kapiem tapa divpadsmit gadus.

    Pašu pirmo 1927. gada 20. novembrī, Mirušo piemiņas dienā, atklāja skulpturālo grupu Ievainotais jātnieks kapulauka labajā pusē.

    Rīgā Zāle bija nopircis vienstāva koka namiņu Polockas (tagadējā Satekles) ielā 11, pašā dzelzceļa malā. Dārza stūrī bija maza sētas mājiņa, kurā sākumā dzīvoja un strādāja Zāle ar savu dzīvesbiedri. «Naktīs vēlu darbnīcas logs uz dārzu bieži vien bija gaišs. Klusumā labi veicās strādāt. Šurp atnāca draugi, runāja un strīdējās par mūsu mākslas lietām, apskatīja darbus, pārrunāja nākamības nodomus. Drīzi Zāle pārnāca dzīvot ielas mājā, un sētas mājiņa tagad izvērtās darbnīcā,» rakstīja Zāles draugs, mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš. «Otra – lielāka darbnīca – bija ierīkota Brāļu kapu tuvumā, Ķīšezera ielas sākumā, lielā šķūnī. Tā piederēja Brāļu kapu komitejai. Tanī īdot un šņācot dimantzāģis grieza Allažu šūnakmens plaknes un blokus, rūca motors un sparkšķēdams urba pneumatiskais kalts. Zālēm un viņa palīgiem te bija iekārtots īpašs nodalījums. Šai darbnīcā dzima lielie meti Brāļu kapiem. Še cits pēc cita tika izkalti un salikti Ievainoto jātnieku, Mātes Latvijas un galveno ieejas vārtu jātnieku stāvi. Nāca komitejas darbinieki, nāca draugi, preses pārstāvji; strauji pulsēja darbs. Starp šo un starp savu privāto darbnīcu tika sadalītas tēlnieka dienas gaitas.»

    Vēl turpinājās darbs pie Brāļu kapiem, kad sāka celt Brīvības pieminekli. Atkal notika vairāki konkursi, un atkal galu galā uzvarēja Zāle, pārspēdams savu mūžīgo konkurentu Teodoru Zaļkalnu. Un labi, ka tā.

    Ja konkursā būtu uzvarējis Teodors Zaļkalns, iespējams, mums Brīvības pieminekļa nebūtu vispār. Viņš strādāja daudz lēnāk nekā Zāle, un līdz padomju okupācijai nepagūtu pieminekli uzcelt, un tad jau izdevīgo vietu pašā Rīgas centrā, visticamāk, ieņemtu pavisam citāds monuments…

    Polockas ielas pagalma dziļumā, darbnīcā aiz nelielā pusotra stāva namiņa ģipsī tapis gan paša Brīvības tēla modelis, gan arī pārējie monumenta tēli. Gatavās ģipša figūras sazāģēja atsevišķos blokos, un pēc tiem tieši būvlaukumā tēlus izkala no granīta.

    Uz pieminekļa laukuma pacēlās augsta baraka – darbnīca ar gaišiem logiem, un tajā pamazām auga ceļamais darbs. «Statnes un kāpnes ap pieminekļa kodolu veda no stāva uz stāvu; gan zemē, gan uz platformām klaudzēja daudzo akmeņkaļu un meistara palīgu kalti. Rūca pneumatiskie kalti, plēšot cietā granīta masu. Tā bija kā dīvaina pasaku valsts, kur garā skatītiem veidiem radītāja griba lika iegrimt un saglabāties vielā. Plašo telpu pakrēslī plūda saules gaisma, un tanī vizmoja baltie milzeņu stāvi, klusā svinīgumā ikviens gaidot sava piepildījuma brīdi. Visapkārt gulēja izsvaidīti akmens bluķi ar pasāktām daļām: rokām, vidukļiem, galvām…»

    Brīvības pieminekļa grupā Darbs kreisajā pusē, tuvāk uzrakstam Tēvzemei un Brīvībai redzams arī Kārļa Zāles pašportrets.
    Brīvības pieminekļa grupā Darbs kreisajā pusē, tuvāk uzrakstam Tēvzemei un Brīvībai redzams arī Kārļa Zāles pašportrets.

    Piemineklis tapa ārkārtīgi īsā laikā – tikai četros gados, un tas liecina, ka Zālem piemita ne tikai mākslinieka talants, bet arī izcilas organizatora spējas. Lai pagūtu laikā, kad darbs jau gāja uz beigām, Zāle akmeņkaļu algu pacēlis no 80 santīmiem līdz latam un divdesmit santīmiem stundā. Bet pieminekļa pabeigšanu atzīmējis ar vērienu. Mākslas zinātniece Tatjana Suta no savas mātes gleznotājas Aleksandras Beļcovas dzirdējusi un vēlāk Vaidelotim Apsītim stāstījusi, ka pēc pieminekļa oficiālās pieņemšanas Zāle iesēdinājis komisijas locekļus lidmašīnā un aizvedis uz Parīzi pacienāt ar pusdienām un konjaku…

    Varens uzdzīvotājs

    Tikpat vērienīgi, kā strādāja, Zāle arī atpūtās. Un leģendas par to dzīvo vēl arvien. Nu, piemēram, reiz pie Otto Švarca ieaicinājis ne tikai ormani, bet arī viņa zirgu un pasūtījis tam auzas…

    Kā plaša vēriena cilvēks, Kārlis Zāle nebija sīkumains. Tomēr par dažām lietām viņam bija savi uzskati un paradumi. Piemēram, viņš labprāt mēdza braukt ar ormani, un Rīgas ormaņi tēlnieku labi pazina. Līgstot Zāle nereti mēdza milzīgi kaulēties. Taču, ja ormanis bija piekāpīgs, tad pēc brauciena saņēma dāsnu dzeramnaudu. Turpretī, ja vedējs iecirtās, tad dabūja tikai nolīgto maksu un ne santīma vairāk. Arī krogos tēlnieks neskopojās ar dzeramnaudām. Ja arī dažreiz gadījās palikt parādā, tad vēlāk parādi tika ar uzviju nokārtoti. Apkalpotāju nepacietību un uzmācību gan mākslinieks necieta. Tā reiz, strādājot Brāļu kapu darbnīcā, Zāle pamanījis, ka tuvumā dežurē restorāna viesmīļi, gribēdami iekasēt parādu. Lai gan nauda bija kabatā, tēlnieks pa tālruni izsaucis taksometru un lepni aizbraucis garām, atstādams ar garu degunu savus nepacietīgos kreditorus, kam ne reizi vien dāsni samaksājis.

    Taču, kā liecina Jānis Siliņš: «Cienīdams kundzisku uzstāšanos, Zāle neieredzēja uzpūtību nevietā. Šai ziņā zīmīgs mazs gadījums. Apmeklējot ar kādu paziņu kopīgi restorānu, Zāle bieži vien nokārto viens pats rēķinus. Reiz šis paziņa, ar Zāli kopīgi vakariņodams un pēc paraduma domādams, ka pašam jau nebūs jāmaksā, lepni pasūta franču konjaku. Zāle itin mierīgi liek sulainim atnest sev vietējo konjaku un noliek šo pudeli blakus. Viņam šis vienkāršais dzēriens arī būšot itin labs. Nu lielībniekam jāmaksā pašam, viņš lūdz Zāli viņam izlīdzēt ar naudu, un ar šo reizi no savas smalkās kaites ir pamatīgi izdziedēts.

    Gadījās, ka, iesilis pie alus kausa, Zāle dažreiz ļāva vaļu savai sirdij un temperamentam, izteikdams skarbus pārmetumus pat ļoti tuviem draugiem.

    Viņš nebaidījās atklāti pateikt savas domas, ja bija pārliecināts par to pareizību vai lietderību. Zāle acu galā nevarēja ciest radu un draugu būšanas, kas šur tur sāka ieviesties mūsu mākslas dzīvē, dažādas ģēniju kliķes, ložņātājus, kas, nevarēdami gūt panākumus ar pašu darbu, trinās gar iespaidīgu vīru pakaļdurvīm. Šitie klēri, viņš noskaities teica. Kas pazina Zāles straujo dabu, par visu to sevišķi neļaunojās. Izkratījis sirdi, viņš atkal prata atrast sirsnīgus un labus samierināšanas vārdus, izlīdzinot saspīlējumu. It sevišķi, ja juta pats, ka nu ir mazliet par daudz aizrāvies. Dažreiz saņēma arī pats pretim ne mazāk skarbus uzbrukumus. Tad nu bija dots pret dotu, un pēc laiciņa līdzsvars un mierīga noskaņa panākta.

    Dusmas Zāle ilgi neturēja. Gadījās dažreiz arī tā, ka pie alus kausa, notiekot spēcīgākai domu apmaiņai, draugi noskaitās un pameta telpas. To nu Zāle atkal pavisam negribēja. Nesaprazdams, kā nu var tik ātri noskaisties, viņš sēdās ormaņa ratos un dzinās draugiem pakaļ, lai tūdaļ vērstu visu atkal par labu.»

    Reiz Zāle Romas pagrabā sēdējis ar kādu mākslas kritiķi, kuram laikraksta redakcija uzdevusi kaut ko steidzīgi uzrakstīt par Brīvības pieminekļa tapšanu. Zāle izdomājis, ka pie reizes varētu iebaudīt arī kādu stiprāku lāsīti. Sarunu biedrs gan labāk vēlējies ko bezalkoholisku, tomēr, būdams vājš dzērienu pazinējs, izvēlējies angļu porteri, un Zāle arī apstiprinājis, ka tas esot pavisam vājš dzēriens. «Kad pieveikta jau otrā portera pudele, rakstītājam rodas inspirācija, un visu pastrādāto viņš sašņāpj un sāk no jauna», liecina Siliņš. Tagad raksts veicies labi, bet, kad arī trešā portera pudele jau tuvojusies beigām, rakstītājs beidzot aizdomājies, vai dzēriens tomēr nesatur alkoholu. Un Zāle, vientiesīgi pasmaidīdams, apliecinājis, ka daudz jau ne, tikai kādus divdesmit procentus…

    «Bija dienas, kad Kārli Zāli sagrāba bohēmieša gars. Tad sākās ilgie gājieni: kā kāds leģendārs ceļotājs viņš bija manīts gan šur, gan tur Rīgā, Jelgavā, Jūrmalā… Bet tad pietika. Pārradies mājā un pēc ilgām negulētām naktīm iekritis ilgā, dziļā miegā, meistars atkal atžirga. Tagad viņš vairs nebija runājams un sastopams. Cēlieniem ilgi viņš aizrautīgi iegrima darbā un piederēja tad vienīgi savai mākslai. Raisījās doma pēc domas, tapa tēls pēc tēla. Šais dienās Zāle nebija no darbnīcas un mājas izkustināms. Bohēmietis varēja kļūt puritāniski stingrs un nelokāms. Kas to nesaprata un māksliniekā bija saskatījis tikai bohēmieti, piedzīvoja vilšanos. Darbā Zāle kā no sevis, tā no citiem prasīja disciplīnu un nepazina niekošanos.»

    Atgriezies Brāļu kapos

    Pa Brīvības pieminekļa celšanas laiku Zāle bija ieguvis īpašumā namu Avotu ielā. Tā ienākumiem vajadzēja nodrošināt meistara un viņa ģimenes eksistenci, ļaujot turpmāk dzīvot un strādāt neatkarīgi. Kopš 1936. gada Zāle bija kļuvis par profesoru Mākslas akadēmijā. Taču veselība bija vēl vairāk saļodzījusies. Parādījās cukurslimība, arī sirds vairs nebija tik stipra. Bet 1937. gada februārī daiļamatniecības izstādes atklāšanā, kas norisinājās Lielās un Mazās ģildes namā, sēžot bufetē, viņš pēkšņi jutās nelabi, un, izejot uz ielas, pa muti sāka plūst asinis. Tas bija nopietns un draudīgs plaušu tuberkulozes simptoms, un vajadzēja domāt par nopietnu un sistemātisku ārstēšanos. Zāle vairākas reizes devās uz Šveices sanatorijām. Ārstēdamies un atpūzdamies tomēr negribēja palikt dīkā un darināja nelielas skices.

    1938. gadā par savu veselības stāvokli rakstījis: «Veselība lēnām kāpj un nostiprinās. Mans ķermenis ir izrādījis labus panākumus cīņā ar bacili: 1) temperatūra normāla, 2) cukura nav, 3) asins sastāvs bija stiprs tapis, vēl spēcīgāks, 4) svarā 3 kilo klāt. Šo valodu runā aparāti.» Veselībai nostiprinoties, Zāle rudenī atgriezās Latvijā un dzīvoja Ropažos. 1939. gada pavasarī vēlreiz devās uz Šveici, un tas bija Zāles beidzamais brauciens uz ārzemēm. Sākās karš. Vasarā Zāle atgriezās dzimtenē un dzīvoja savā īpašumā – Atvasītēs Inčukalnā, Krustiņu kalnā. Tagad šo vietu par Krustiņiem dēvē tikai vecie vietējie iedzīvotāji, pārējie – par Sēnīti, padomju laikos slavenā, bet nu pussagruvušā restorāna vārdā. 

    Mākslas zinātnieks un Kārļa Zāles draugs Jānis Siliņš savās atmiņu piezīmēs liecina: «Ar slimības sākšanos Zāle radikāli atmeta dažus agrākos paradumus: viņš nepīpēja un neņēma ne pilītes alkohola mutē, veda puritāniski stingru dzīvesveidu un parādīja ievērojamu gribasspēku. Savas dzīves beigu cēlienu viņš gribēja veltīt vienīgi darbam. Strādāja arī tais dienās, kad slimība neļāva atstāt gultu. Bija iekārtojis īpašu galdiņu pāri gultai, lai ar piesardzīgām roku kustībām varētu veidot. Pie viņa dzīvoja palīgi, kas metus nolēja ģipsī. Tā radās vesela darbu virkne. Šad tad atbrauca ciemos draugi un paziņas. Savus miesīgā spēka atlikušos krājumus sevišķi netaupīja. Šo kapitālu viņš tērēja nevis pa grasim, bet dālderu riekšavām, aizvien palikdams bajāriski dižais Kārlis Zāle. Depresijas un saguruma brīžus viņš noklusēja un noslēpa. Būdams dzīvnieku draugs, Zāle dārzā bija ierīkojis putniņiem būrīšus, kur ziemu aizvien bija atrodamas sēkliņas, dzeramais un zīlītēm karājās prāvs speķa gabals. Viņš vēroja putnu paradumus un kā bērns priecājās par notikumiem spārnoto draugu dzīvē.

    Lielinieku gadu aizvadīt nebija viegli. Zāle zaudēja vietu Mākslas akadēmijā. Kā izcilāko pieminekļu autors un Tēvzemes balvas laureāts viņš uz darbu nevarēja cerēt. Zaudēja namus un darbnīcu Rīgā; Inčukalna Atvasītes gan laimīgi izdevās saglābt. Izpildu komitejas vīri, atnākuši un redzēdami tik daudz darbu visā mājā, sajuzdami Zāles cieņas pilno un drošo uzstāšanos, nosprieduši, ka tur nu esot gan viena īsta mākslinieka darbnīca, un tad arī māju neaiztikuši. Materiālo līdzekļu ziņā bija gan radušās grūtības, jo ienākumu nebija. Liktenīgajā jūnija mēnesī Zāle ar ģimeni pavadīja dažu baigu brīdi.»

    Kara gados Anna atkal atgriezās pie jaunības peļņas darba un pasniedza inčukalniešiem vācu valodas stundas. Bet skolnieki norēķinājās graudā – cits ar kartupeļu grozu, cits – ar miltu kulīti. Turklāt Zāles kundze vienmēr bija bijusi taupīga saimniece un laba namamāte. Līdz Inčukalnam atkūlušies rīdzinieki ēda viņas lasīto sēņu mērci un melleņu pīrāgu slavēja.

    Zāli atjaunoja darbā akadēmijā, no kurienes viņš padomju gadā bija padzīts. Jānis Siliņš raksta: «Atceros beidzamo apciemojumu Atvasītēs vēlā rudenī. Staigājot lēniem soļiem pa apkārtējo dārzu, Zāle brīžiem apstājās, lai gūtu elpu. Sirds bija vāja. Zāle pastāstīja, ka viņam esot padomā pieminekļa mets aizvestajiem patriotiem. Par to lai gan nevienam nestāstot. Spriedām, kāda pamatnoskaņa veidojamai grupai būtu piemērotāka: nomākta un bezcerīgi drūma, cilvēkiem ejot pretim nezināmam liktenim, pat nāvei, jeb lepna, spītes pilna, rādot, ka gars nav ar rupjas varas līdzekļiem salaužams. Likās, ka pēdējā būtu labāka… Toreiz vēl nenojautām, ka tēlnieka mūža pavediens drīzi vien notrūks.

    Janvāra beigās Zāle bija nodomājis atbraukt uz Rīgu, lai piedalītos akadēmijas padomes sēdē, apspriežot audzēkņu diplomdarbu metu pieņemšanu. Karalaika apstākļos, pastāvot ievērojamām satiksmes grūtībām, bija riskanti uzņemties šādu braucienu. Ārsts, izmeklējis tēlnieka veselības stāvokli, to atradis samērā apmierinošu. Inčukalnā Zāle juties labi. Tomēr brauciens preču auto šofera būdā bija nogurdinājis. Nokļuvis Rīgā, tēlnieks tūdaļ samanījis netīkamu gaisa maiņu, drēgnumu. To pašu vakaru Zāle vēl devās uz akadēmiju, tur pavadīdams vairākas stundas kopā ar audzēkņiem. Saguris viņš atgriezās mājā. [..] Mugura slapja, trūkst spēka un nav nemaz vairs elpas. Cik savādi un baigi! «Visapkārt, visai pasaulei ir ko elpot, visiem pietiek gaisa, bet tev vienam pietrūkst.» Atlabis Zāle atgriezās Atvasītēs. Viņš bija dabūjis gripu. Palika gultā, bet temperatūra nekritās. Pēdējā mūža dienā ārsti bija izdarījuši parastos iešļircinājumus. Vakarā tēlnieks juties labi. Viņam nu esot tik labi kā vēl nekad. Viņš lūdzis savu dzīves biedri uzgriezt radio, lai paklausītos ziņas. Izdzēris zemeņu tēju, kas brīnišķi garšojusi, pārrunājis, ko rītdien labprāt ēstu, un nu gan došoties pie miera. Pēc kāda laika Zāles dzīves biedre dzirdējusi vīru otrā istabā savādi krācam, bet baidījusies viņu sākumā no miega pamodināt. Beidzot, baigu nojautu mākta, piesteigusies viņam klāt – Zāle jau bija miris. Miegā, pats nemanīdams, Zāle aizstaigāja aizsaulē 19. februāra vakarā.»

    Diženo tēlnieku izvadīja sestdienā no Doma baznīcas. Pie lauru kokiem greznotā altāra telpā novietotā šķirsta stāvēja Latvijas Mākslas akadēmijas mācībspēku un audzēkņu godasardze. Dziedāja Teodora Kalniņa koris. Bēru gājiens virzījās uz Brīvības pieminekli, kur uz brīdi apstājās.

    Kā rakstīja laikraksts Tēvija: «Apstājās arī gājēji, kam šai svētajā brīdī gadījās būt tuvumā, un atsegtām galvām atvadījās no latvieša, kas prata savas tautas likteņus un ilgas akmenī kalt.

    Tālākais ceļš gājienu veda uz Meža kapu kapliču, kur prof. K. Zāle palika līdz svētdienai. Apmākušās debesis un lēns pavasara vējš sveica izvadītājus, kas svētdien straumēm plūda uz aizgājēja veidoto tautas svētnīcu – Brāļu kapiem, kur profesoram Kārlim Zālem bija izraudzīta pēdējā atdusas vieta.»

    Zāles kundze Anna atgriezās Atvasītēs. Kopā viņi bija nodzīvojuši trīsdesmit gadu. Savu bērnu viņiem nebija. Bet jau solīdā vecumā – ap četrdesmit – viņi pieņēma audžumeitu: trīs gadus vecu Latgales meitenīti tumšiem, cirtotiem matiem, dzimušu Lūciju Žagers. Zāle no savas puses viņai deva mākslinieka Rembranta mīļotās un daudzkārt gleznotās sievas Saskijas vārdu.

    1943. gada pavasarī Krustiņu kalniņu okupēja vācieši, izcirta mežu un Zāles mājai piederošo teritoriju pārvērta līdz nepazīšanai, bet kundzi ar Saskiju izmeta no mājām un ļāva palikt tikai saimniecības ēkas mazajā istabiņā. Lielais nams ar visu iedzīvi pārgāja vācu armijas rīcībā. 1944. gada vasarā, kad vācieši atkāpās, arī Zāles kundzei lika braukt kopā ar tiem. Kopš tā laika nav nekādu ziņu par Kārļa Zāles sievu un audžumeitu.

    Akmens līdzās Zāles mājai Satekles ielā 11 gan atgādina, ka «šeit, Satekles ielā 11, no 1922. līdz 1942. gadam dzīvoja un strādāja izcilais latviešu tēlnieks Kārlis Zāle». Bet, nākot no pilsētas centra un stacijas puses, piemiņas zīmi vienam no diženākajiem Latvijas vīriem aizsedz zaļa gružkaste… Un varbūt arī tas ir savā ziņā simboliski.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+