Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Mani pārsteidza, ka pie tevis var pierakstīties arī veikt estētiskās injekcijas. Nojaušu, ka skaistuma jautājums tev ir svarīgs.
– Vienmēr saku, ka skaistuma jēdziens ir subjektīvs, un arī pati tikai mācos pieņemt sevi, iestāstīt, ka esmu laba tāda, kāda esmu, ka man nav jāatbilst kādiem standartiem vai jācenšas kādam izpatikt.
Kritēriji, pēc kuriem tevi vērtē, ir tik individuāli, ka tu nekad nebūsi laba visiem, tāpēc galvenais ir iekšējā harmonija.
Protams, daudzi kompleksi mums nāk no bērnības, bet es arī piekrītu teicienam: kā vīrietis tev liek justies, par tādu tu arī pamazām kļūsti.
– Saka – skaistums ir skatītāja acīs.
– Tāpēc es tagad savu meitu ļoti slavēju un lielu, stāstu, cik viņa ir laba, skaista un gudra. Domāju, pat ja es viņai pašapziņu pacelšu pārāk augstu, dzīve tāpat kādā brīdī aplauzīs, un tad labāk, lai viņai bāze ir spēcīga.
– Savukārt tavā bērnībā mamma bija direktore skolā, kur mācījies. Tas nebija sarežģīti?
– Tā bija diezgan smaga nasta, kas uzlika papildu pienākumus un ierobežoja, kādai man vajadzētu būt un kā izturēties.
– Nu, un kāda tu biji?
– Nu, perfektā teicamniece! (Smejas.) Labi mācījos, pieklājīgi uzvedos. Tomēr, lai gan pret mani prasības bija daudz stingrākas nekā pret citiem skolasbiedriem, man ar mammu ir ļoti labas attiecības un pēdējā laikā kļuvušas vēl labākas. Bija posms, kad jutos viena, man šķita, ka viņa mani nesaprot. Tagad esmu apjautusi, ka tā bija arī mana vaina, jo es pat necentos skaidrot, kā jūtos un ko domāju. Mana šķiršanās mūs atkal satuvināja. Mamma nebija uztvērusi, kā es jūtos, savukārt man likās, ka viņa mani neredz un nepalīdz.
Visu interviju lasi Santa+ vai žurnāla IEVA jaunākajā numurā!
