Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kāpēc sieviete, kura varētu veidot normālas, pilnvērtīgas attiecības, dibināt ģimeni, samierinās būt par precēta vīrieša slepeno dzīvi un savējo dzīvot tikai pa pusei? Kāpēc vīrietis turpina solīt, ja gadiem nav varējis saņemties uz šo soli un, visdrīzāk, nekad neies prom no sievas? Ja viņš ir tik šausmīgi nelaimīgs mājās, kā stāsta mīļākajai, – kāpēc tad nešķiras? Viņa tiešām ir tik naiva? Bet viņš – ļauns manipulators, kurš grib mājās ēst pamatēdienu, bet desertu pie mīļākās? Vai tiešām viņš neredz, ka cieš visi iesaistītie? Mīļākā, kura atliek savu dzīvi un gaida nozagtus mirkļus. Sieva, kura visu nojauš, mokās vientulībā, nesaņem no vīra ne emocionālo, ne fizisko tuvību, bet sabiedrībai rāda – cik mēs esam jauka ģimene! Bērni, kuri perfekti jūt, ka vecāki tikai spēlē laimi un saticību. Un arī vīrietis pats. Jo slapstīties, vienmēr melot – tas ir drausmīgs stress.
Varētu jau teikt – paši vainīgi! Pirmkārt, mīļākā, nav ko pīties ar precētiem vīriešiem!
Otrkārt, vīrieti, esi vecis, izlem un izšķiries – ar vienu vai otru sievieti, beidz vazāt aiz deguna abas!
Treškārt, sieva, kur tavs pašlepnums? Triec to krāpnieku prom, viņš nobīsies un uz vēdera atlīdīs mājās! Bet dzīve nav Facebook komentārs, kurā visu var atrisināt ar dažiem kareivīgiem, moralizējošiem teikumiem. Citādi šādu mīlas trīsstūru attiecību nebūtu tik daudz un tās nevilktos tik ilgi.
Un Baiba gaida…
Baiba un Jānis ir kora biedri, iepazinās pirms septiņiem gadiem un apmēram tikpat sen arī ir kopā. Tikai tāds sīkums – Jānis nu jau teju piecpadsmit gadus ir kopā arī ar savu sievu. Korī lielākā daļa izliekas, ka neviens neko nezina, un taktiski novēršas, kad izbraucienos Jānis iet gulēt tūlīt pat pēc Baibas. Tiesa, kādreiz par viņiem kāds prātvēders šad tad pajokoja gluži atklāti, bet nu vairs neviens neko nesaka, jo redz, ka Baiba no dzirkstošas, jaunas sievietes pārvērtusies par īgnu rūgumpodu ar apdzisušu skatienu, bet Jānis ir vienmēr nervozs un skrejošs.
Kora jubilejas pasākumā, uz kuru Jānis pēdējā brīdī tomēr neieradās (sievai pēkšņi esot uzlēkusi temperatūra, neatstās taču vienu ar diviem bērniem, kaut nu jau pusaudžiem), Baiba apraudājās un savām soprānu meitenēm izstāstīja to, ko visi jau sen nojauta.
Baiba gaida, kad Jānis izšķirsies no šausmīgās sievas, kura, protams, protams, viņu izmanto, ir emocionāli vēsa, ar kuru seksa viņam nav bijis gadiem.
«Jānis ir labs cilvēks, lielisks tēvs.» Baiba, slaucīdama asaras no vaigiem, turpināja: «Viņš nespēj pamest bērnus, jo zina, ka tā sieviete – tā drausmīgā sieviete – viņa taču manipulēs, noskaņos bērnus pret viņu, uzrīdīs pat paša Jāņa mammu! Bet Jānis ir labs cilvēks, viņam bērni ir visdārgākais, arī mammu, kurai turklāt slima sirds, viņš nevar sāpināt. Un es zinu, ka viņš sievu nemīl, viņš mīl mani! Es esmu viņa dvēseles radiniece. Kad mēs esam kopā, tikai tad viņš pa īstam elpo, pa īstam dzīvo!»
Tāpēc Baiba gaida. Sākumā – kad Jāņa bērni paaugsies, tad – līdz pabeigs devīto klasi, lai vecāku šķiršanās neietekmē mācības un eksāmenu rezultātus. Pēc tam – divpadsmito… Bet Baiba turpina gaidīt. Un skatīties, kā paiet gadi.
Kora meitenes klausās, sakož zobus un nesaka neko. Jo ir ļoti, ļoti žēl Baibas. Bet arī brīnās – nu, kā tā var būt, ka tu neredzi acīmredzamo?! Viņš nešķirsies.
Kāpēc pinies ar precētu?
It kā jau varētu teikt: kāpēc tu vispār iesaistījies, zināji taču, ka viņš ir precēts? Patiesībā reizēm sievietes nezina gan. Daudzas tiešām kautrējas no šā jautājuma, saka: viņš bija tik foršs, uzvedās kā brīvs, droši vien man arī ļoti gribējās, lai viņš būtu brīvs… Tā mēdz būt, ka no sākuma sieviete iemīlas un tikai tad noskaidro, ka vīrietis ir precējies. Un tad mēdz sekot otrā sērija – vīrietis taisnojas, ka tā ir tikai formalitāte, ka viņam ar sievu jau gadiem attiecības ir kā brālim ar māsu (vai citās versijās – kā kaķim ar suni). Nu, īsāk sakot – nekā kopēja jeb kā teica Limuzīnā Jāņu nakts krāsā: «Ne viņai patīk rokasbumba, ne par hokeju viņa interesējas.»
«Ja iztēlosimies nogriezni, kuram vienā galā ir precētie, bet otrā pusē – šķirtie, tad pa vidu ir vismaz piecdesmit nokrāsas jeb dažādi interesanti statusi, ko mēs mazliet ar humoru varētu saukt vienā vārdā – pusprecētie. Šie vīrieši raida signālus, ka ir gatavi attiecībām, bet viņiem ir noslēpums – sieva,» saka Solvita Vektere.
Protams, reizēm sievietes pilnīgi apzināti iesaistās attiecībās ar precēto. Viena saka, ka pati negrib nopietnas attiecības, cita – ka tas ir ļoti forši, jo, redz, pie manis viņš vienmēr nāk smuks un sapucējies – lai netīrās zeķes sieva mazgā! «Sievietes mēdz slēpties aiz tādas pārspīlēti neatkarīgas attieksmes un lozungiem: mēs taču neviens nevienam nepiederam; jādzīvo šim mirklim. Dažas tiešām tā domā, citas pašas sev (un citiem) atrod labu attaisnojumu, kāpēc turpina šīs mokošās attiecības,» skaidro psihoterapeite.
Protams, katram pašam jāizlemj, tieši kur atrodas viņa ar sarkanajiem brīdinājuma karodziņiem iezīmētā robežjosla, tomēr, redzot, kā dzīvē mēdz notikt un ka tiešām reizēm otrā (trešā vai pat sestā!) laulība izrādās tā īstā, kurā cilvēki paliek, iesakņojas un dzīvo laimīgi, būtu muļķīgi teikt, ka nekādā gadījumā nedrīkst ticēt precētam vīrietim. Nu, kāpēc lai vismaz sākumā neticētu, ja viņš zvēr, ka ir teju šķīries un guļ viens viesistabā uz dīvāniņa?
«Sievietes daudz biežāk izšķiras un izlemj dzīvot vienas, ja nevar izturēt esošo laulību.
Vīrieši tiešām biežāk paliek attiecībās un nešķiras, ja viņiem nav plāna vai vīzijas par nākamajām.
Viņiem raksturīgāk ir palikt mirušās attiecībās, kamēr neatnāk citas, kas dod grūdienu izkāpt no šīm,» atzīst Solvita Vektere.
Bet cik ilgi?
Ļoti bieži sieviešu spožums un posts ir mūsu milzīgā empātija un pacietība. Nereti esam gatavas visu saprast, visu pieņemt, visu piedot un turpināt pacietīgi gaidīt. Bet, kaut ko ļoti ilgi gaidot, mēdz ieslēgties nākamais mehānisms – kļūst žēl, ka es jau tik ilgi gaidu, un liekas – varbūt tiešām vēl tikai drusku, mazu laiciņu jāpaciešas, un viss būs labi? Jo tagad visu pārtraukt arī nozīmētu atzīt, ka es kļūdījos. Tas ir grūti.
Tas, kas varētu palīdzēt, ir – noteikt termiņu un to arī ievērot. «Psihoterapijā runā par laiku no trim mēnešiem līdz diviem gadiem, kad ļoti aktīvi darbojas hormoni, kas rada iemīlēšanās sajūtu, kad ir tā lielā vilkme, rozā brilles. Es teiktu, ka pusgads ir labs brīdis, kad paskatīties, kas notiek mūsu attiecībās. Šī ir pārejas vieta, lūzuma punkts, kad, vai nu attiecības uzņem jaunu apgriezienu, sākas nākamais attīstības posms, vai tomēr ne. Tad sieviete pati sev var pajautāt: kā es jūtos šajās attiecības? Kas starp mums notiek? Līdzīgu jautājumu var uzdot arī vīrietim – ko darīsim tālāk? Ja redzams, ka attiecības kļūst rutinētākas, vīrietim atkal un atkal nav laika satikties, viņš atskrien uz stundiņu, joprojām nevar izlemt, pie kuras no sievietēm palikt, ir vērts aizdomāties, ka, visticamāk, šis modelis turpināsies arī tālāk. Un stāsts nav par to, ka vīrietis ir sliktais. Viņš tam visam tic un pats cieš. Jautājums ir cits, un tas sievietei ir jāpajautā pašai sev: vai es tā gribu dzīvot? Patiešām, patiešām?»
Kas darās vīrieša galvā?
«Tie visi, protams, ir tikai minējumi, jo katrs gadījums ir individuāls. Bet lielākoties šie vīrieši nav aukstasinīgi manipulētāji vai meļi. Pārsvarā viņi netiek galā ar saviem iekšējiem konfliktiem. Varbūt vīrietis pats nāk no šķirtas ģimenes un baidās šo situāciju atkārtot? Vai varbūt viņam vienmēr teikts, ka šķirt laulību ir totāla izgāšanās un mūsu dzimtā vīrieši mūžu dzīvo ar vienu sievu. Citreiz vīrieši tiešām svēti tic, ka ir pilnīgi pieņemami, ka vīrietim ir mīļākās, jo tā, piemēram, dzīvoja paša tēvs. Man ļoti patīk padomju laikā radītā filma Rudens maratons (pilnā apjomā to var atrast YouTube). Tajā vīrietis mīl sievu, mīl mīļāko, mēģina visiem iztapt, un beigās visi ir nelaimīgi. Ja šī tēma ir aktuāla, var noskatīties, iespējams, filma iedos jaunas idejas, kādu grūdienu,» iesaka Solvita Vektere.
Nepatīkams jautājums, jo, protams, mēs katra vēlamies būt tā īstā, vienīgā, neaizstājamā, bet – vai var mīlēt divas sievietes reizē? «Var. Tās mīlestības ir dažādas. Īpaši, ja abas paralēlās attiecības ilgst gadiem, abās ir izveidojusies emocionāla pieķeršanās, un to pārraut ir ļoti sāpīgi,» skaidro psihoterapeite.
Mūžīgais jautājums – palikt kopā bērnu dēļ?
«Mums ir bērni» – šis ir biežākais iemesls, ko pāri min, kāpēc turpina dzīvot dziļi nelaimīgās attiecībās, bet laulību nešķir. Ir absolūta taisnība, ka bērniem labākais iespējamais veids ir dzīvot kopā ar mammu un tēti, kuri mīl viens otru un labi, cieņpilni izturas. Bet ja šīs otrās sadaļas – cieņpilno attiecību – nav?
Ir emocionāli smagi un destruktīvi dzīvot mājās, kur notiek nemitīgi strīdi, valda ignorēšanas, saltas klusēšanas aukstais karš.
«Es tomēr piekrītu viedoklim – ja vecāki ir nelaimīgi, arī bērni ir nelaimīgi. Ja reāli mamma un tētis jau ienīst viens otru, visas sāpes tik un tā izlīdīs. Pat tad, kad izskatās – bērni jūtas labi, jo viņiem pietiek ar to, ka abi vecāki fiziski ir mājās. Ja vecāki nespēj savas attiecības saglābt, tikt galā ar aizvainojumiem, tad šķiršanās nav briesmīgāka kā ikdiena naida, dusmu un nicinājuma piesātinātā gaisotne. Kad vecāki min argumentu, ka nešķirsies bērnu dēļ, visdrīzāk, tas ir tādēļ, ka viņi paši nespēj iztēloties, kā adaptēsies jaunajā situācijā, un savas bažas projicē, pārnes uz bērniem.
Bērniem piemīt ļoti lielas adaptēšanās spējas. Bet ar viņiem ir jārunā, jāstāsta, kas notiek, atbilstoši viņu vecumam. Sliktākais ir, ja vecāki nesaka neko, un tad bērni mēdz iztēloties, ka šķiršanās notiek viņu dēļ. Tāpēc vecākiem (gari nefilozofējot un negrimstot detaļās) ir jāizstāsta, kāpēc viņi šķiras. Šo posmu var palīdzēt arī pārdzīvot tieši bērniem paredzēta psihoterapija, mazajiem vislabāk derēs smilšu spēļu terapija,» iesaka Solvita Vektere.
Viņš nerīkosies kā bruņinieks, glābies!
Draudzenes, kuras zina, ka sieviete ilgstoši uztur attiecības ar precētu vīrieti, nereti līdz izmisumam dusmojas: «Tu esi skaista, forša, inteliģenta – kāpēc tu to turpini?! Gadi iet uz priekšu, tu savu dzīvi palaid pa vējam!»
«Lielākoties sieviete, kura turpina mīļāko attiecības, ar prātu to visu apzinās, bet… nespēj pārtraukt. Mehānismi, kas viņu notur šajā mokošajā situācijā, ir smalki, individuāli un dažādi. Tikai sieviete, kura nejūtas atkarīga no vīrieša, vispār spēj sadusmoties un pieļaut domu gājienu – hei, man ir jāpadomā par sevi! Ko es gribu? Kā es dzīvoju?
Nav vērts cerēt, ka vīrietis būs tik empātisks un saprotošs, ka teiks: «Es tevi pārāk sāpinu, šķiramies kā draugi.» Tas jādara sievietei pašai. Ja vīrietim tik ilgi šāds modelis šķitis OK, viņam tomēr vienā brīdī būtu jāatzīst, ka viņš izvēlas ģimeni un mīļāko uzskata par plānu B. Bet, ja mīļākajai tas ir plāns A+, ja tiešām viņa gaida un tic no sirds, tad visu laiku dzīvot šādā stresā – tā ir elle. Līdzi nāk bezmiegs, trauksme, pārmērīga alkohola lietošana, ēdiena atkarība,» saka psihoterapeite.
Ko darīt? Risinājumi reizēm atnāk paši.
Gadās, ka iepil pēdējais piliens un sieviete vairs nav gatava gaidīt ne mirkli.
Piemēram, viņa ierauga mīļāko ar sievu staigājam, rociņās sadevušos. Vai – viņš sola, bet pēdējā brīdī neierodas uz viņas dzimšanas dienu. Ziemassvētkos uzdāvina tādu pašu rokassprādzīti abām. Pasaka teikumu, kas ievaino tik ļoti, ka visa iepriekšējā argumentācija nobrūk.
«Lai rīkotos, mums ir vajadzīga enerģija. Un šādā situācijā, iespējams, ir vajadzīgs sadusmoties. Tas notiek, kad ir sasniegta tieši tava pēdējā robeža, tieši tavs pēdējais piliens, kur beidzas pacietība. Dusmās nav obligāti jāsaka riebeklības, jākaujas vai jākaļ atriebības plāni. Dusmas vienkārši atbrīvos tavu iekšējo enerģiju rīkoties. Psihoterapijā to sauc par savu jūtu apzināšanos. No ārpuses, iespējams, neviens pat neredz, kas tevī notiek, galvenais – lai tu pati saproti, ko jūti. Piemēram, patiešām iedziļinoties, sev atzīt: es esmu tik bēdīga (vai – tik dusmīga). Vienkārši pamanīt savas jūtas un akceptēt. Tas procesus, notikumus, tavas darbības teju automātiski saliks pa vietām. Bet pirmām kārtām – saproti, ko tu jūti,» mudina psihoterapeite.
Kāpēc tev to vajag?
Lielākoties, ja šādas mīļāko attiecības ir vilkušās ilgi, zobratiņi ir pamatīgi saķērušies, un, lai cik nepatīkami to būtu atzīt, visdrīzāk visi tajās gūst kādu savādu labumu. «Visiem ir kāds izdevīgums, ja tas notiek ilgstoši. Sievietei sev ir godīgi jāpajautā: ko tu saņem šajā neveselīgajā sistēmā, kas ir tavs ieguvums? Un kā tu vari to dabūt citā veidā? Jā, tu saņem sajūtu, ka esi mīlēta, ka tevi novērtē, apbrīno, iekāro. Bet vienlaikus ir arī sāpes, vilšanās, nepilnvērtības sajūta. Ļoti daudz skumju un vientulības, jo, protams, visi svētki, brīvdienas, atvaļinājums viņam paiet ģimenē, bet tev – vienatnē. Un tomēr visas šīs sāpes tu esi gatava izturēt kāda iemesla dēļ. Kāda? Varbūt kaut kādā ziņā šīs pusattiecības nodrošina alibi, kāpēc tev nav jāiesaistās kādās citās pa īstam? Iespējams, tās noslāpē bailes, ka, ja nebūs šā sakara, tad nebūs nekā cita, jo tavas pašvērtējuma problēmas ir ļoti dziļas un tu aplami domā, ka nevienam citam neiepatiksies?» jautā Solvita Vektere.
Sievietes sevi ļoti bieži iedzen stūri, turoties pie mītiem. Piemēram, vīriešu ir mazāk nekā sieviešu; visi normālie jau aizņemti; sievietes grib normālas attiecības, bet vīriešus interesē tikai sekss ar iespējami vairāk partnerēm u. c. «Psihoterapeita kabinetu vienādā daudzumā apmeklē gan vīrieši, gan sievietes, kuri ilgojas pēc attiecībām. Vīrieši tieši tikpat ļoti kā sievietes vēlas būt dziļās, uzticības pilnās intīmās attiecībās. Viņi tieši tāpat runā par drošību, paļāvību, mīlestību, par labu seksu ar vienu partneri. Vēl reizēm sieviete ieņem prātā domu, ka viņa nav tik skaista (tik slaida, tik jauna, tik saimnieciska), ka neviens cits uz viņu pat nepaskatīsies un nemīlēs. Bet, goda vārds, vīrieši tā mūs nevērtē. Cilvēkam ir vajadzīgs cilvēks. Gan sievietēm, gan vīriešiem būtiskākā ir sajūta – kā tu man liec justies, kad es tev esmu blakus,» iedrošina psihoterapeite.
Gana!
Ja tu jau reižu reizēm ej apļus un atgriezies šajās neveselīgajās attiecībās un vīrietis dara to pašu, to pašu, to pašu, iespējams, šis ir brīdis ultimātam – vai nu mēs ejam uz priekšu, vai stop. Protams, tev ir jābūt gatavai abām atbildēm. Bet, ja tu to nedarīsi, tad tu būtībā akceptē, ka viss var turpināties, kā līdz šim, un tu atņem sev iespēju iepazīties ar kādu citu un veidot pilnvērtīgas, mīlošas un piepildošas attiecības.
