Kāpēc mēs neprotam pieņemt komplimentus?

Prast arī skaisti saņemt

Mēs bieži tiekam mudinātas vairāk teikt labus vārdus. Paslavēt. Pateikt balsī, nevis tikai pie sevis nodomāt, ja kāds padarījis lielisku darbiņu vai vienkārši pats ir lielisks. Vēl pirms gadiem desmit komplimentu teikšana vairumam sagādāja zināmas grūtības (jo iedzimtais ziemeļnieku temperaments un padomju audzināšana tomēr čukstēja priekšā, ka labāk būtu paklusēt), bet interneta un influenceru laikmets publisku slavēšanu ir uznesis jaunos augstumos. Apēdi garšīgu kēksiņu? Paslavē cepēju un neaizmirsti ietagot! Saņēmi skaistu dāvanu? Aizsūti publiskus virtuālos sveicienus brīnišķīgajai dāvanas autorei!

Patiesībā forši! Labi vārdi vairo labas izjūtas, atzinība silda un iedvesmo. Un neliegsimies – arī komplimenta devējs sajūtas drusku spārnots, jo spēt dāvāt taču ir skaisti, pat ja tie ir tikai vārdi.

Labu vārdu teikšana un sirsniņas uzklikšķināšana pie tīkamas bildes nu jau kļūst ierasta, bet ar to saņemšanu gan ir drusku grūtāk. Ir sevišķi, ja komplimentu uzklausi aci pret aci, nevis kaut kur aiz virtuālu plīvuru kārtām. Nereti labi gribēts «Tu esi tik forša!» paliek karājamies gaisā, jo par atbildi atskan muļķīga ķiķināšana vai vētraina liegšanās: «Ak nē, es jau kā no gultas izvēlusies!» Vai vēl trakāk – strups: «Jā, es zinu!»

Tu tāda neesi viena!

Tā nu tas ir – lai komplimenta pasniegšanas reveranss būtu skaists un patīkams, nepietiek tikai ar došanu, to ir jāprot arī skaisti saņemt.

Ja labo vārdu vietā būtu reāla dāvana? Vai mestu atpakaļ dāvinātājam?

Ja apjaut, ka arī tu īsti nezini, kā vajadzētu uzklausīt sev adresētus atzinības vārdus, tad zini – tu tāda nebūt neesi viena. Pirms pāris gadiem Bostonas Universitātes pētījumā noskaidrots, ka komplimenti liek neērti justies apmēram 70 procentiem cilvēku. Nospiedošam vairākumam! Kāpēc tā? Visbiežāk dzirdētais un vienkāršākais skaidrojums ir – kautrīgums. Vai neadekvāts pašvērtējums – cilvēkiem, kuri nespēj uzklausīt labus vārdus, tas esot pārāk zems. Patiesībā šie apgalvojumi tikai daļēji ir patiesi. Jā, bikli cilvēki mulst, uzklausot komplimentus. Taču – ne jau visi «Ai, es jau neko!» atskan kautrīguma dēļ. Nereti tieši pašpārliecinātākie, uz panākumiem tendētie cilvēki, izdzirdot atzinīgus vārdus, sastingst vai, piemēram, kļūst aizdomīgi vai noraidoši.

Kāpēc apjūkam?

• Kompliments bieži nāk kā pārsteigums, un ne jau visiem pārsteigumi patīk. Mūsu kultūrā vispār ar labiem vārdiem un sajūsminātu atzīšanos bārstīties vienkārši nav pieņemts. Tāpēc, piepeši nonākot aci pret aci ar sirsnības un atzinības izvirdumu, mēdzam apjukt un ātrumā nesaprotam – kā tagad būtu jāuzvedas!? Un tad nu katra glābjas, kā māk: ar nervozu smaidiņu, sarkaniem vaigiem, roku žņaudzīšanu, drudžainām, nesakarīgām atrunām. Un tas viss – vienkārša, laipna paldies vietā.
• Gluži kā dāvana. Skaidrs, ka nevienam tā neko nemaksā, un tomēr komplimenta saņemšana mums drusku liek justies kā parādniecēm, it īpaši, ja nejūtamies to pelnījušas. Sajūta tāda, it kā nu tā devējam būtu kas jādod pretī. Ir cilvēki, kam tā nav problēma, – smaids un silts paldies ir vislabākā atbilde uz komplimentu. Taču daudziem šķiet, ka ar to vien ir tā kā par maz – vajadzētu atbildēt vismaz ar to pašu (Nē, nu mana ābolkūka tavējai varētu tēju pienest! Un kāda biezpienmaize tev pirms trijiem gadiem izdevās!) Vai arī fiksi no šīs dāvanas jāatkratās, mēģinot iegalvot, ka adresāts nepareizs – ka uzslavas patiesībā pienākas kādam citam (Ai, mīkla pirkta veikalā, pildījums arī no bundžiņas, pašai jau nesanāktu!). Ja arī tu, saņemot komplimentu, centies šādi vai līdzīgi no tā norobežoties, padomā – kā tu rīkotos, ja labo vārdu vietā būtu reāla dāvana? Vai mestu atpakaļ tās dāvinātājam? Jo tieši šādi var tikt uztverts tavs: «Nē, nē, es jau neko!»
• Pēkšņi uzmanības centrā. Un patiesībā tajā atrasties patīk vien retajai. Ja, piemēram, darba pasākumā pēkšņi visa uzmanība tiek pievērsta tavai kleitai, tu nevilšus sajūties kā prožektoru gaismā – fiksi ievelc vēderu, nosarksti, atceries, ka zeķei uzrauts valdziņš, ko noteikti tūliņ visi pamanīs, drudžaini meklē pēc kādas foršas, atjautīgas frāzes, ko smuki izšaut kā šampanieša korķi pret griestiem, taču velti – korķis ir iesprūdis kopā ar visām asprātībām, un prātā nenāk neviens sakarīgs vārds… Tādā brīdī tu, ļoti iespējams, sajūties nevis lepna vai priecīga, bet drīzāk kā tāda stirna uz bises grauda. Smukā kleita ir aizmirsusies, jo tūliņ šaus!
• Tas var šķist nepelnīts. Bieži vien mēs paši, ne jau apkārtējie, esam sev bargākie kritiķi. Tu pati savās acīs jūties drusku neizdarīgāka, dumjāka, resnāka, tizlāka, nekā no malas tevi redz un novērtē tavi līdzcilvēki. Tāpēc var gadīties, ka, saņemot komplimentu, esi drusku uz pauzes – paga, paga, kas te tagad notiek, es taču labi zinu, ka tā nav taisnība! Mūsu prāts ir iekārtots tā, ka mums vieglāk pieņemt viedokļus, kas sakrīt ar mūsējo, – tātad šajā gadījumā pat būtu vieglāk pieņemt kritiku, nevis komplimentu, jo vairāk ticam pirmajai! Un tādos brīžos prāts sāk mēģināt rast labo vārdu patieso nozīmi – kas īstenībā slēpjas aiz šīs laipnības? Meli? Pielīšana? Intrigas? Un sanāk, ka labi gribēts kompliments tevi nevis iepriecina, bet – tieši pretēji – liek pavisam sabozties un sadugt! Jā, diemžēl arī bailes un paškritika bieži vien mums liedz satuvināties ar līdzcilvēkiem un pasildīties labo vārdu saulītē.

Gundega Gauja

Personības

Komplimentus neņemu vērā: Jaunā Rīgas teātra aktieris Jevgēnijs Isajevs

Ievas Padomu Avīze

Attiecības

5 biežākās kļūdas, kas liedz izbaudīt komplimentus

Gita Vīksne

Sabiedrība

Sergejs Dolgopolovs: Arī 80 gados ir patīkami saņemt kādu komplimentu

• Kompliments uzliek atbildību. Perfekcionistēm ar komplimentu uzklausīšanu klājas visgrūtāk. It sevišķi, ja mūžīgā tieksme pēc pilnības vēl iet rokrokā ar kompleksu, ko mūsdienās modīgi dēvē par viltvārža sindromu (impostor complex) – tā ir gruzdoša sajūta, ka patiesībā savus sasniegumus neesi pelnījusi, ka citi ir īsti profesionāļi, bet tu kaut kā netīšām iemaldījies blēdis, ko tūliņ, tūliņ atmaskos. Pat visspožākos panākumus tādām būtnēm aizēno sajūta – varēju taču labāk. Vai arī – citiem tas izdodas labāk, man starp šiem cilvēkiem nemaz nav vietas. Un galu galā, saņemot uzslavas (it īpaši, ja tas ir cilvēks, kura viedoklis tev patiešām ir svarīgs), var pārņemt sajūta, ka esi izgaismota – ka kāds noteikti pamanīs tavas kļūdas un tevi atmaskos. Vai arī – ka nespēsi turēt uzslavām līdzi, galu galā izgāzīsies un liksi visiem vilties.

Šis brīdis ir ne tikai tavs!

Komplimentā piedalās divi – ne vien saņēmējs, bet arī devējs. Šis brīdis nav tikai tavs – tas kaut ko nozīmē arī cilvēkam, kas tevi slavē. Iespējams, saņemties un pateikt šos labos vārdus nemaz nav bijis tik vienkārši, un šādā brīdī saņemt pretī paviršu «Ak, muļķības, nekas īpašs jau nav!» ir gandrīz kā pļauka. Mēs taču visas zinām, ka auklēt sevī labos vārdus ir vieglāk nekā palaist tos pasaulē. Brīdī, kad kāds atzīstas sajūsmā, šis cilvēks vienlaikus stāsta arī par sevi – par savām izjūtām, pārdzīvojumiem, par kaut ko, kas viņam liekas gana īpašs, lai to izteiktu skaļi. Otra cilvēka pateikto noliedzot, noliedzam ne vien sevi un savus sasniegumus, bet arī šo vārdu teicēju. Un tas gluži vienkārši nav pieklājīgi. Uz labas dienas novēlējumiem mēs taču neatbildam ar paziņojumu: nē, diena ir slikta!

Ja tevi kāds paslavē

3 ieteikumi, kā reaģēt

Izklausās gana sarežģīti, vai ne? Vai šīs reakcijas ir iespējams mainīt? Jā, taču tas, protams, nevar notikt pēc viena raksta izlasīšanas. Kā redzam, labo vārdu bultas mēdz trāpīt visai vārīgās vietās, ko esam auklējušas visas dzīves garumā, – zemā pašvērtējumā, pārliekā centībā, kautrīgumā utt. Tomēr ir šis tas, ko vērts atcerēties un kam pievērst uzmanību brīdī, kad kāds tevi paslavē!

1. Īsi un konkrēti

Iespējams arī, ka saņemtā komplimenta konteksts itin nemaz nav tik pielādēts – ka tev ir darīšana ar profesionālu komplimentu teicēju, cilvēku, kam labi vārdi kā silti pīrādziņi no pannas vienkārši paši ripo no lūpām. Un, nē, šeit pat nav nekā liekulīga, nepatiesa vai mākslīga. Gluži tāpat kā pieklājīgs smaids, labdienas padošana vai durvju pieturēšana, arī nelieli komplimenti ir lieliska sociāla prasme, kas dienišķo komunikāciju padara par kripatiņu priecīgāku un dzīvīgāku. Smaida pavadīts paldies – lūk, arī visa gudrība, kā uz šādu garāmslīdošu komplimentu atbildēt! Bez iedziļināšanās un liekas analizēšanas, gluži tāpat, kā tu atbildētu uz novēlējumu «Lai jauka diena!»

2. Noderēs atklātība

Ja komplimentu uzklausīšana tevi padara neveiklu, sastingumu mazināsi, ja būsi atklāta – ja godīgi pateiksi: «Komplimenti mani mulsina, taču esmu ļoti pateicīga par novērtējumu.» Vai arī: «Nebiju īsti pārliecināta, taču tavi vārdi mani iedrošina!» Pieņemot savas emocijas un atklāti par tām runājot, sāpīgos emocionālos mezglus ar laiku ir iespējams atšķetināt. Te gan noteikti nevajadzētu pārspīlēt, situāciju pārvēršot mazā psihoterapijas sesijā un izplūstot atzīšanās vārdu plūdos par saviem kompleksiem un neveiklību, – biroja gaitenī vai uz ielas to uzklausīt nevienam nav ne laika, ne vēlēšanās!

3. Smaids, skatiens acīs, atbrīvots ķermenis

Kad sakām vienu, bet ķermeņa valoda kliedz pretējo, pārpratumi ir garantēti! Ja tava mute saka «Vai cik jauki, paldies!», bet teikto pavada samocīts smaids un nodurtas acis (vai aizgriezta mugura, jo centies pēc iespējas ātrāk aizlaisties), šis paldies var izklausīties nepatiess vai pat augstprātīgs. Ja jau saki, tad pa īstam – skatoties acīs, taisnu muguru, platu smaidu.

Un kā uz komplimentiem reaģē tu?

• Īgni purpini: «Fui, šitā vecā jaka?! Nē, tā man jau simt gadu skapī karājas, gribēju mest ārā!»
• Spēlē pingpongu: «Vai, paldies, bet nu tavai stila izjūtai es līdzi, protams, neturu! Kaut es varētu ik dienas izskatīties kā tu!»
• Ielien ēnā: «Nu, es jau esmu tikai sīka daļiņa no komandas. Bez pārējiem es vispār nebūtu nekas!»
• Padod tālāk: «Bet vai tu zini, cik lieliskas vēja kūkas vienmēr sanāk Elīzai? Manējās pat klāt nestāv!»
• Pārvērt neveiklā jociņā: «He, he, jā, reizēm jau pat es kaut ko varu paveikt tīri ciešami! Reti, bet šad tad sanāk!»
• Uzbrūc (ak, nē!): «Nu tad jau īsti Napoleonu nebūsi ēdusi, ja domā, ka šis ir labs!»
• Zvejo vairāk komplimentu: «Vai, nu šoreiz man tiešām neizdevās, parasti ir daudz labāk! Bet tā jau vienmēr gadās, kad ciemiņi nāk!»