Kāpēc Jāņiem piestāv kailums

Saistībā ar Jāņu nakti latviešu folklorā netrūkst ne «pliku» ieteikumu, ne divdomību, ne gluži atklātu aicinājumu likt lietā savu seksualitāti. Kad šeit notiekošo tajos tālajos laikos ieraudzīja vācu krustneši, tie, šausmās krustus pārmetuši, ņēmās šo tumsonīgo neķītrību iznīdēt. Šodien tieši pretēji – mēs cildinām senču gudrību un vienotību ar dabu un paši velkam drēbes nost.
Intīmi
Dagnija Asare
21. jūnijs, 2017

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Ticējums: Jāņu naktī kailam jāizvārtās rasā, tad visu mūžu būs skaists un vesels. Jāņu naktī kailam jāapskrien labības lauki, tad gaidāma laba raža.

Apģērbs – turīgajiem

Bieži dzirdētais pieņēmums, ka senajos laikos ļaudīm kailums bija gluži dabisks, ir, maigi sakot, virspusējs. Galu galā jau alu cilvēki staigāja, ietinušies ādās, tomēr šo apģērba izvēli drīzāk diktēja ne morāli apsvērumi, bet gluži vienkārši aukstums. Palūkojoties dienvidu virzienā, aina apģērba daudzuma ziņā jau paveras pieticīgāka. Senajā Ēģiptē kailums bija gluži ierasta lieta – ja kāda apģērba kārta (visbiežāk gandrīz caurspīdīga) arī vijās ap tumsnējiem ēģiptiešu gurniem, tas drīzāk bija kā rotājums vai pasargāja no nežēlīgajiem saules stariem. 

Senajā Romā savukārt cilvēka ķermeni uzlūkoja ar lielāku pietāti, tāpēc romiešu dāmas tinās graciozās togās. Apģērbs bija turības, labas izcelsmes un aristokrātiska dzīvesveida zīme, tāpēc romieši bija kā apsēsti ar skaistiem audumiem un reizēm tinās tajos bez savas jēgas (līdz pat tādam trakumam, ka nācies izrādīšanos ar apģērbu aizliegt ar likumu!). Kailums? Tas palika vergiem, smaga fiziska darba darītājiem, nabadzīgajiem ļaudīm un priekameitām. Ir liecības, ka, piemēram, laukstrādnieki un zvejnieki savu darbu darījuši kā no mātes miesām nākuši – nekā piedauzīga, tīrs praktiskums. Cita lieta gan bija Romā tik populārās publiskās pirtis – ļaudis turp devās, ne vien lai nomazgātos un atpūstos, bet arī lai satiktu radus un kaimiņus, apspriestu jaunumus un gluži vienkārši svinētu dzīvi. Visbiežāk vīrieši un sievietes pirtī gāja pilnīgi kaili, turklāt visi kopā. Ēda, dzēra, dziedāja, pļāpāja un pie viena arī nomazgājās.

Interesanti, ka līdzīgi kailums senatnē tika uzlūkots arī gluži citā pasaules malā, proti, mūsdienās tik atturīgajā Japānā. Izrādās, līdz pat 19. gadsimta vidum ķermeņa kailums tur neesot bijis nekas ārkārtējs, turklāt ne vien publiskajās pirtīs, bet arī gluži ikdienišķās situācijās – laukā, uz ielas utt. Jāpiebilst gan, ka arī šeit kailums bija vienkāršo ļaužu «privilēģija», prastuma un nabadzības apliecinājums. Augstākie slāņi tikmēr tinās greznā zīdā, jo izsmalcinātības un erotikas virsotne nebija brutāli izģērbts augums, bet gan – tīts smalkā audumā.  

Viedie kailie

Ar filozofiju apsēstajiem grieķiem ar kailumu bija īpašas attiecības.

Nevar, protams, apgalvot, ka visa grieķu kultūra viena nūdistu padarīšana vien bija, tomēr kails ķermenis – kā jau tas noprotams pēc viņu atstātā mākslas mantojuma – bija nevis kauna vai izvirtības, bet harmonijas, veselības un skaistuma iemiesojums. Vai šā iemesla dēļ grieķi sportoja kaili (senie grieķi olimpiskajās spēlēs spēkā un veiklībā sacentās kā no mātes miesām nākuši)? Droši vien nē, tas drīzāk bija ērtības apsvērums, jo gurnu apsēji, ko viņi valkāja apakšveļas vietā, visticamāk, nebija necik ērti sportošanai. Starp citu, grieķu gymnasos – vārds, uz kura pamata visā pasaulē joprojām saprotam fizisko kultūru un sportu – nozīmēja «vingrot kailam».

Vēsturnieki uzskata, ka grieķi savā kailuma kultūrā esot iedvesmojušies no… indiešiem! Tieši tā – kad Aleksandrs Lielais padzirdējis ziņas par Austrumu viedajiem, kas staigājot pilnīgi kaili, tas tūliņ posies ceļā šos mistiskos «ģimnozofus» (jeb kailos gudros) sastapt aci pret aci un pārvedis mājās daudz atziņu un neparastu nostāstu. Viens no tiem bijis par Budu – svēto vīru, kas pilnīgā askēzē dzīvojis kails un sevī glabājis visu pasaules gudrību. Tāpēc grieķu filozofijas ziedu laikos kailums tika uztverts kā pieticības un atturības brālis. Uzskata, ka daudzu grieķu filozofijas skolu mācībā atrodamas līdzības ar indiešu filozofiju un reliģiju, jo īpaši Spartā. 

Interesanti – kristīgās tradīcijas izpratnē kailums ir drošs ceļš uz izvirtību, Senajā Grieķijā, precīzāk Spartā, bija tieši pretēji, tur ar kailuma palīdzību mēdza cīnīties pret miesas un gara vājumu. Spartā publiskos pasākumos kā sievietes, tā vīrieši esot piedalījušies pilnīgi kaili – šādi spartiešu vīriešos tika rūdīts rakstura spēks, bet sievietēs ieaudzināts veselīgums un rūpēšanās par sevi. Starp citu, arī ķelti senos laikos visās kaujās esot devušies pilnīgi kaili – leģenda vēsta, ka viņu miesa esot bijusi tik stalta un varena, ka pretiniekos esot iedvesusi svētas šausmas.

Kauns un brīvā mīla

Skaidrs, ka cilvēciskas vājības arī senajam cilvēkam nebija svešas. Kails ķermenis (jo īpaši sievietes ķermenis) ir ne vien skaists un apbrīnas vērts, bet arī neaizsargāts – nav jābūt grieķu filozofam, lai to saprastu. Ne velti romiešu valodā cieši radniecīgi ir vārdi visus – redzēt un vis – iekarot. Starp citu, apģērbs bija pirmais, kas senajā pasaulē ticis atņemts vergiem, iekarotajām tautām, jā, arī iekarotām sievietēm. Bez drēbēm cilvēkam nebija arī nekādas teikšanas.  Dažādos vēstures periodos un zemēs publiska izģērbšana nereti ir bijis apkaunojošs soda veids – sāpīgāks par pletnes cirtieniem, jo tiek nopērta nevis miesa, bet cilvēka dvēsele.  

Senās pasaules plikuma būšanai punktu, līdzīgi, kā tas vēlāk notika arī pie mums, pielika kristietības izplatīšanās. Kristīgajā tradīcijā, kā zināms, jau no Ādama un Ievas piedzīvojuma ar čūsku kailums nebija nekas vairāk kā cilvēka grēcīgās dabas apliecinājums. Tomēr arī kristiešu vidū izsenis ir bijuši citādi domājošie. Līdz pat 18. gadsimtam par tiesībām neapgrūtināt sevi ar apģērbu cīnījās adamīti un to līdzinieki – kristiešu sektas, kas uzstāja: pieņemot savu un arī savu brāļu un māsu kailumu, tie atgriezās pie Ādama un Ievas sākotnējās nevainības un šķīstības. Arī kristīgās ceremonijas šie hipijiski noskaņotie brīvdomātāji noturējuši gluži kaili un svētā vakarēdiena sakramenta laikā kaili arī apskāvušies. Laulības institūcijai šo kopienu ietvaros nebija nekādas lielas nozīmes, bet tā vietā godināta brīva un visaptveroša mīlestība. Viduslaikos adamītiem līdzīgas sektas bijušas arī Vācijas, Nīderlandes un Čehijas teritorijā, taču visur sastapās ar sīvu oficiālās baznīcas pretestību. 

Provokācijas avots

Kad esam uzzinājuši, cik daudz vietas kailumam bija mūsu civilizācijas šūpulī, atliek noskaidrot, kāda tam visam saistība ar mums. Kā tad īsti ir – vai kārtīgam latvietim Jāņu naktī būtu jāmet pie malas kā apģērbs, tā kauns? Pēdējos gados plašumā iet pliko skrējieni – tur gan lielais vairums ir vīri. Sievietes tikmēr drīzāk gaida rīta rasu, lai, kailas tajā mazgājoties, vairotu savu skaistumu un veselību. Nu, vismaz pliku nopeldēšanos saulgriežu reibinošajās naktīs izbaudījis, visticamāk, katrs! Runājot par pliko skrējieniem – jā, par pamatu šai lustei ir ņemta sena latviešu auglības tradīcija, ka Jāņu naktī kailam jāapskrien savam dārzam un druvai, tad raža būs auglīgāka. Tomēr diez vai jestrās kompānijas, kas nu vīra dūšā pulcējas, lai (jaunām dāmām par prieku un vecām par šausmām) pa pliko nojoztu kādu loku, to dara ar mērķi nest auglību blakus snaudošajiem rudzu laukiem. Noteikti daudzās atsevišķās kompānijās senču tradīcijas Jāņu vakarā tiek turētas stingrā godā, taču lielajam vairumam kailums ir izaicinājums, jautrība, ķircināšanās. Un, lūkojoties globālāk, tā tas mūsdienās ir visur. Kailums ir kļuvis par provokāciju. Retā popzvaigzne līdz slavas olimpam nonāk bez uzstājīgas kailu ķermeņa daļu izrādīšanas. Jā, arī nopietnajā mākslā un kultūrā kails ķermenis nav nekas svešs jau kopš seniem laikiem, tomēr radikāli ir mainījusies ziņa, ko tas nes, – šodien kailuma uzdevums ir izaicināt, provocēt, pārkāpt robežas.

Trakie ziemeļnieki

Un tomēr – pagānu tradīcijās vasaras saulgrieži visā Eiropas ziemeļu daļā bijuši īpaši svētki jau no seniem laikiem, un ziemeļnieki allaž bijuši visdullākie saulgriežu svinētāji. Iemesls ir gluži saprotams – saulīte šo pasaules daļu aplaimo daudz skopāk, un tās vēlība ne vien ražai, bet arī elementārai pašsajūtai vienmēr nākusi kā īsta svētība. Pat tie, kam dabas spēks un varenība ir tikai romantiska padarīšana, nevar noliegt – laikā ap vasaras saulgriežiem daba burtiski sprāgst no zaļuma, siltuma un bagātības. Iedomājieties tikai, cik īpaši to izjuta ļaudis, kuru ikdiena bija pakļauta dabas spēkam!

Pirms svētku tradīcijās iejaucās baznīca, svētku ugunskuri, dziesmas, dejas un dažādas ēverģēlīgas izdarības šajā naktī pārplūdināja teju visu ziemeļu puslodi! Kailums? Jā, arī tas allaž bijis svarīga saulgriežu svinēšanas daļa. Ne vien latviešu, bet arī citu tautu tradīcijās šajā naktī nenoliedzami izceļas seksuālais zemteksts. Norvēģijā, piemēram, bija tradīcija saulgriežu naktī izspēlēt «joku kāzas» – turklāt ne vien starp jauniem puišiem un meitām, bet arī vecāka gadagājuma ļaudīm (un joka pēc – arī bērniem). Saprotams, šajā naktī starp «jaunlaulātajiem» bija pieļaujamas arī tādas vaļības, par ko ikdienā nevarētu būt ne runas.

Dabas daļa

Kamēr mēs no sava modernā cilvēka skatpunkta vērtējam un analizējam, kādas gan divdomības varēja būt ieaustas līgovakara dziesmās un ticējumos, piemirstam, ka mūsu senči kailumu nebūt neredzēja kā kaut ko tādu – kailums bija dabisks kā zeme, koki un debesis virs galvas. Vasaras saulgriežu uzmanības centrā bija auglība, ar to saprotot ne vien bagātīgu ražu, bet arī kuplas ģimenes, saskaņu, pārticību, tāpēc visi rituāli, kas šajā naktī tika veikti no teiksmainās Stonhendžas līdz pat Krievijas plašumiem, bija vērsti uz auglības vairošanu. Savā ziņā ļaudis šajā naktī it kā atgriezās pie dabas, saauga kopā ar rasu, zāli, ūdeni, uguni. Jo auglība (vismaz toreiz) taču bija abpusējs process: zeme cilvēku pabaroja un darīja laimīgu, un arī cilvēks, zemi kopjot, veicināja tās auglību. Šajā savienībā apģērbs vismaz uz šo nakti kļuva… lieks.

Saulgrieži bija gada ritējuma pieturpunkts, tātad – jaunais cēliens bija jāsagaida tīram. Savukārt tīrīšana notiek nekā citādi, kā ar uguni un ūdeni. Somijā, piemēram, saulgriežu nakts tika sagaidīta ar kārtīgu ģenerāltīrīšanu, visu lieko sadedzinot uz sārta, bet pašu grēkus nosvilinot pirtī. Arī pie mums izravētie dārzi, tīrās istabas un baltie galdauti ir kas radniecīgs, vai ne? Bet pirts un peldes – kā tu citādi to izdarīsi, ja ne kails? Vai peldkostīmā? Arī rasā taču nemazgāsies, goda kārtu apvilkusi!

Pirtniece Elīna Zvirbule: Svarīgi pieņemt sevi un pasauli sev apkārt

«Cilvēkiem, kas nāk pie manis pirtī un vaicā, kas velkams mugurā, vienmēr saku – pirtī jāiet tā, kā jūties visērtāk. Ja tas ir kažoks – lai tā arī būtu! Pirtī taču pats svarīgākais ir ļauties, atvērties. Tas neizdodas, ja drudžaini jādomā par to, kā tu izskaties un kur lai paslēpjas.

Kailums ir stāsts par mūsu attiecībām arī pašiem ar sevi – ja savu ķermeni nejūtam, neesam kontaktā ar to, tad gribam paslēpt ne vien no citu acīm, bet arī paši no sevis. Neredzēt. Manuprāt, strādāt pie sava ķermeņa pieņemšanas ir ļoti svarīgi ne jau tikai tāpēc, lai pirtī vai pludmalē varētu droši novilkt drēbes. Ja spējam būt «kontaktā» ar sevi, pieņemt sevi, tad vienlaikus atveramies pasaulei un esam gatavi pieņemt to. Savukārt, ja pasaulei esam aizvērti, esam aizvērti arī labajam tajā, iespējām, zīmēm. Tieši tāpat ir ar savu ķermeni – kad nemīlam un dusmojamies uz to, kļūstam tam sveši un nedzirdam signālus, ko ķermenis mums sūta.

Esmu novērojusi, cik saspringtas attiecības ar kailumu ir jaunākajai paaudzei.

It kā kailuma visapkārt ir tik daudz un daudz arī tiek runāts par ķermeņa pieņemšanu, patiesībā katra attiecības ar savu ķermeni kļūst aizvien sarežģītākas. Mana paaudze, meitenes būdamas, mierīgi varēja gan dušās pārģērbties, gan pirtī iet, taču tagad redzu, ka meitenēm tas sagādā lielu pārdzīvojumu. Iespējams, pie vainas ir tiražētie ārējā skaistuma standarti un apziņa – ja tiem neatbilsti, kaut kas ar tevi nav kārtībā.

Protams, pilnībā pieņemt sevi ir grūti. Kā to paveikt? Es noteikti iesaku, kailām esot kaut mājās pie spoguļa, iemācīties domās nenorāt tās ķermeņa daļas, kas pašai sevī nepatīk, mulsina, traucē, bet tieši otrādi – sūtīt tām labas domas, mīlestību. Pieņemot sevi, kādas esam, kaut kādā mērā mācīsimies pieņemt sevi arī no iekšpuses. Sievietes, kas ir apmierinātas ar savu ķermeni, piesaista arī otru dzimumu – tās pievilcīgās nav ķermeņa aprises, bet gan harmonija, ko šāda sieviete izstaro. Šī sieviete sevi mīl!»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs