Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Santa 2009. gada 1. numurā.
Sergejs Kondrašins, fotogrāfs
Manās acīs viena no neglītākajām lietām pasaulē ir sieviete, kura iet pa ielu ar cigareti mutē. Pirms pieciem vai sešiem gadiem pats daudz smēķēju, bet, kopš atmetu, kā tāda grūtniece nepanesu cigarešu dūmu smaku. Bez tam šis netikums ļoti negatīvi ietekmē izskatu. Zobi vairākumam sieviešu gan tagad ir balināti, arī nagi, kas bieži ir mākslīgie, nekļūst dzelteni, taču ar ādu gan neko nevar izdarīt – smēķētājām tā ļoti ātri noveco. Savukārt, ja man ar sievieti ir profesionāli sakari, nevaru ciest neprofesionalitāti un nepunktualitāti. Citādi esmu ļoti tolerants. Man nekrīt uz nerviem ne stundām ilga pļāpāšana pa telefonu, ne window shopping (bezjēdzīga staigāšana pa veikaliem – Red.), ne arī viss pārējais, kas, saskaņā ar rakstiem sieviešu žurnālos, vīriešus besī ārā. Manai sievai nekas no iepriekš minētā nepiemīt, bet, kas attiecas uz citām sievietēm, – kas es esmu, lai tiesātu?
Ideāli cilvēki, paldies dievam, neeksistē – katram ir savi tarakāni.
Bet, ja ar vīriešiem esmu diezgan nepielaidīgs, tad sievietei kādu tarakančiku varu piedot. Viņa taču to kompensē ar savu sievišķīgo mīļumu!
Gundars Ozols, uzņēmējs
Ar draugu vēl nesen runājām, ka ar vīriešiem ir tā – īpašības, kas viņus sākotnēji sievietē fascinē, vēlāk sāk kaitināt. Īpaši tas attiecas uz sīkumiem. Bet tam tā nevajadzētu būt – mums, vīriešiem, tas vienkārši jāpieņem kā atšķirīgais. Patiesībā sievietes man ļoti patīk, un nav daudz lietu, kas man viņās kaitinātu. Taču man ļoti nepatīk aprobežotība kombinācijā ar augstprātību. Tipisks piemērs – jaunas, pārtikušas sievietes, kuras parkojas invalīdiem paredzētajās stāvvietās. Pret šo tēmu man ir saasināta attieksme, un es vienmēr pievēršu uzmanību cilvēkiem, kas kāpj ārā no sava auto šajās stāvvietās. Vīriešiem aizrādu, taču sievietēm, manuprāt, aizrādīt būtu nekorekti. Otra lieta – nepatīk, ja sieviete publiskā vietā iekausta savu bērnu. Bieži vien sievietei ir radušās kādas problēmas, un tad neapmierinātība un dusmas tiek izgāztas uz nabaga mazuli, jo viņš, redziet, traucē un kaitina. Mana meita arī ir «grūtajā» vecumā, un es zinu, ka šis ir periods, kad mazajam cilvēkam jāparāda sava personība. Taču bieži vien sievietes uz to reaģē neadekvāti – bērns mazliet paniķojas, bet viņam ņem un iekrāmē!
Rihards Lepers, aktieris
Man patīk gudras, skaistas un koptas sievietes. Nepatīk, ja sievietei ir pārlieku daudz kosmētikas, apstākļiem un vietai nepiemērots apģērbs un ja viņa smaržo par daudz vai lēti.
Sievietei ir jābūt pašai.
Taču viņa bieži vien pārspīlē vai špiko no žurnāliem lietas, kas viņai nepiestāv, un beigās nejūtas ērti savā ādā. Kaitina, ja sievietes melo. Vēl sievietes mēdz teikt, ka neprot gatavot, kaut gan patiesībā – vienkārši negrib. Nav runa par katru vakaru, jo tam tiešām mūsdienās nav laika. Bet ja gadās brīvs brīdis, var taču pacensties un pārsteigt savu mīļoto vīrieti. Jā, atzīstu, esmu prasīgs, un ar mani ir grūti sadzīvot, taču viss uzskaitītais ir normālas lietas. Visbeidzot, mani kaitina, ja sievietē nav noteiktas devas aristokrātiskuma, ja viņa neprot uzvesties restorānā – iesēžas dziļi krēslā un sauc viesmīlim: «Eu, varētu?» Kaut pats esmu no Talsiem, nevaru ciest, ja jauna sieviete sabiedriskā vietā runā ar kurzemnieku akcentu. Paziņam bija gadījums. Talsos bārā piegājis pie skaistas meitenes un jautājis: «Vai drīkstu jums izmaksāt dzērienu?» Bet viņa pagriežas un saka: «Man pašam i’ naud’!» Smieklīgi, vai ne?
Egons Reiters, radiobalss
Man attiecības veidojušās tikai ar tādiem cilvēkiem, kuri man nekaitina. Tādēļ sadzīviskās lietās ir grūti nosaukt, kas mani sievietēs kaitina. Bet varbūt es šādas lietas vienkārši cenšos neredzēt. Gadās, ka tas, kas tevi sākumā kaitina, pēc tam tieši piesaista. Piemēram, man ne visai patīk vazāties pa veikaliem, bet meitenes to dievina. Nav tā, ka tas mani kaitina – drīzāk nogurdina. Bet, kad redzu, ka viņa ir sapucējusies un grib man atrādīties pirmajam, tas mani vairs it nemaz nenogurdina un ir ļoti tālu no kaitināšanas. Tomēr skaidri zinu vienu, kas mani sievietēs spēj nokaitināt, – iekšējās intrigas sieviešu kolektīvos. Ir nācies būt klāt situācijās, pēc kurām varu teikt – sieviete sievietei ir «labākais» draugs. Kāda kādu kopā ar vēl kādu vienmēr grib ja ne iznīcināt, tad vismaz izēst. Kad no malas dzirdu šādus ļaunos plāniņus, nevaru saprast, vai man jātēlo, ka to vispār nedzirdu, vai jāpieņem, ka tā vienkārši ir norma. Tajā reizē klusiņām pastāvēju un uztvēru visu no malas, it kā lasot par to grāmatā. Jā, varbūt biju gļēvs – varbūt būtu vajadzējis rīkoties. Bet varbūt arī nevajag – labāk vīriešiem tur nejaukties.
