Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bet kāda tad ir mūsdienu dzejas loma? Un kur visi dzejnieki pa vidu Aspazijai un Rupi Kaurai? Vai dzeju vispār pamana? Varbūt, lai to pamanītu, tai jāizkāpj no grāmatu vākiem? Tādā gadījumā – vai ir iespējams nopietni uztvert dzeju, kas top tikai tīkliem? Kādu dzeju cilvēki meklē? Un vai dzejai vispār ir vieta un laiks steidzīgā cilvēka apziņā?
Sākšu ar to, ka pati esmu dzejniece. Profesionāli ar dzeju nodarbojos desmit gadus, ja skaita no tā brīža, kad saņēmu pirmo samaksu par savu dzejoļu publikāciju. Ja tomēr par atskaites punktu ņem pirmo grāmatu, tad pagājuši septiņi. Ar to es nesaku, ka būt par dzejnieci ir mana vienīgā profesija, jo ar dzejoļiem par apkuri samaksāt nesanāk, taču negribas arī sūdzēties. Dzeja ir mana izvēle.
Ja iemīl rakstīšanas procesu, attiecības ar dzeju – līdz nāve mūs šķirs – garantētas.
Vismaz es to tā izjūtu. Lai kādi būtu laikmeta trokšņi, dzeja tomēr kāpj visam pāri un joprojām top. Kāpēc? Nevispārināšu, runāšu par sevi.
Kā jociņš
Man dzeja pirmām kārtām ir sevis apzināšanās. Tā ir saruna ar sevi – pārsvarā brīžos, kad savelkas iekšēji mākoņi un gribas tos izārdīt. Lai nolīst. Lai izmirkstu. Kā reiz sacījusi dzejniece Monta Kroma: «Rakstīt dzejoļus. Kāds viegliņš darbs, vai ne? It kā jociņš, vai ne? Rakstīt dzejoļus. Kāds drausmīgs darbs! Kā šahtā. (..) It nekad nekur neskatīties no malas. Virsū. Tieši. Tieši sejā. Tieši publiskā atejā.»
Otrkārt, dzeja ir rotaļa. Varbūt tālab mēs, dzejnieki, mēdzam šķist bērnišķīgi? Gribas man valodas smilškastē pavadīt dienas, būvējot pilis un cepot kūciņas. Jā, kāds var nomīdīt, bet vai tamdēļ nākamajā dienā negribēsies celt no jauna? Gribēsies. Taču tas nenozīmē, ka aizraujos tikai ar nogludinātu izteiksmi. Nē, man patīk arī sarunvaloda, manā dzejā mēdz ienākt arī kāds lamuvārds, bet ne pašmērķīgi. Tādēļ, ka valoda ir dzīva un tai jāļauj elpot. Kā mums pašiem.
Treškārt, dzeja ir intimitāte. Ne reizi vien man ir jautāts: «Kā tu nebaidies publicēt tik personisku dzeju?» Vārdi man ir, lai atklātos, nevis lai slēptos. Mana dzīve ir dzejas viela un iedvesma. Arī citu cilvēku dzīves, bet visbiežāk caur to, kā tās skārušas mani. Dzeja ir dzīve, pārvērsta dzejā. Reiz kādās Dzejas dienās dabūju nozīmīti ar brīdinājumu «DZEJA!» Mēdzu piespraust to sev pie krūtīm un smieties, ka tiem, kas man pienāks pārāk tuvu, draud iekļūšana kādā dzejolī. Vai stāstā.
Dot iespēju
Esmu vairākkārt pārliecinājusies, ka nevaru nerakstīt. Viss sākās kā daudziem – rakstiski man bija vieglāk atklāties nekā sarunās. Rakstīju dienasgrāmatu. Joprojām to daru, izmantoju to kā līdzekli komunikācijai ar sevi. Izdabūt domas laukā no prāta un paskatīties uz tām no malas. Es iepazīstos ar sevi. Un vienā brīdī šī iepazīšanās pārgāja arī uz dzeju.
Kāpēc publicēt personiskās atklāsmes? Varbūt tādēļ, ka ir sajūta, ka dzejolis neeksistē, līdz ir sastapis savu lasītāju? Jā, tajā noteikti ir sava daļa egoisma, bet arī sava tiesa dāsnuma.
Es atdodu savu dzejoli lasītājam. Tās ir attiecības.
Vienā brīdī vairs nevar saprast, vai dzejolis maz ir mans, kad tas ir saticis lasītāju, kurš to izlaidis caur sevi. Tā vairs nav mana pieredze. Es domāju, ka jebkuras mākslas pamatā ir empātija un iejušanās. Manuprāt, tieši tādēļ mums jālasa, jāskatās, jāklausās citu radītie darbi. Lai kaut ko sajustu, par kaut ko aizdomātos. Nesen kāda meitene man atrakstīja pateicību par manu dzeju. Es viņai pajautāju, kā viņa nokļuva līdz manai grāmatai. Tas notika caur sociālajiem tīkliem, kur paziņa bija ielikusi atsauksmi par manu grāmatu. Tai brīdī viņa, Viviāna, meklējusi dāvanu citai draudzenei, Leldei. Leldei grāmata trāpījusi tieši sirdī, un Viviāna nolēma pašas dāvināto grāmatu no draudzenes aizņemties. Un tad viņa man raksta: «Dažreiz jau vajag tikai sajūtu, ka tu savās jūtās neesi viens, ka ir vēl kāds ar līdzīgu stāstu.»
Nevar piespiest mīlēt ne Raini, ne Instagram laikmeta dzejniekus, ne visus, kas pa vidu. Līdz dzejai nonāk. Nogatavinās. Un, kad tas notiek, ceļš, pa kuru līdz dzejai iets, nav svarīgs. Vai tā bijusi bibliotēka, grāmatnīca vai tīkli. Svarīga ir satikšanās. Iespējams, arī es tik dziļi līdz ausīm nebūtu dzejā, ja nebūtu atklājusi tuvus dzejniekus un dzejnieces. Tolaik vēl nebija tīklu, bet pirmo reizi iemīlējos dzejolī, kas bija publicēts nevis grāmatā, bet žurnālā. Tas bija Klāvs Elsbergs ar dzejoli, kurā ir vārdi: «Šis laiks ir automātiskas durvis, neviens lai tām nepiespiežas». Man bija padsmit, un mani satrieca šīs rindas, labā nozīmē. Es sāku alkt pēc dzejas. Ne vairs tikai pēc rakstīšanas, man beidzot vajadzēja arī lasīt un mācīties no tiem, kas dzejas ceļus gājuši pirms manis. Visi dzejas plaukti Krāslavas bibliotēkās bija mani. Arī Elsberga pieminētais laiks man pašai kļuva par tēmu, ko esmu apcerējusi: «Pa kuru laiku man pienāca klāt šie gadi, šie cilvēki, šie cilvēki, šie gadi – pa kuru laiku no manis aizgāja prom?» Kas interesanti, viņš rakstīja par savu laiku, bet man likās, ka viņš runā par manu. Dzejas spēks ir dažkārt runāt arī pāri laikam. Esmu šeit un rakstu par savu laiku. Ar savu es nedomāju tikai laikmetu, bet arī to vienīgo laiku, kas man dots. Ne reizi vien esmu sacījusi, ka dzīvoju ar sajūtu, ka laiks man ir, nevis tā nav. Ja man nebūtu laika, es nevarētu rakstīt.
Vai lasītājiem ir laiks dzeju lasīt? Ir. Teiksiet, es dzīvoju lasītāju burbulī? Sava taisnība tur ir, bet domāju, ka mūsu katra varā ir padarīt to burbuli mazliet lielāku. Tāpat kā Viviāna uzdāvināja dzeju Leldei. Nav garantijas, ka trāpīs, bet var mēģināt. Ienākt grāmatnīcā un, pašķirstot dzejas grāmatas, atrast to, kas uzrunā. Dzejnieka Arta Ostupa vārdiem runājot, mūsdienu Latvijas dzejas ainava ir tik krāšņa un daudzveidīga kā nekad iepriekš. Ir vērts dot iespēju. Varbūt sākumā tā liksies sarežģīta un nesaprotama, bet vai tad tāds nav viss, ko vēl nepazīstam? Vismaz vienu es varu apsolīt: tā pārsteigs!
