Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad rakstniece un žurnāliste Māra Celle bija pavisam maza, viņas mamma uzrakstīja meitiņai veltītu grāmatiņu Mārīte. To 1938. gadā pirmoreiz izdeva Valters un Rapa. Rūtas draudzene Margarita Kovaļevska, kuru sauca par Čiepu, rakstīto ilustrēja. Grāmatiņa Latvijā ir izdota atkārtoti, savukārt Mārīte tagad ir Kārļa un Ievas mamma, Solveigas, Ingmāra un Jūlijas vecmāmiņa. Mēs sēžam viņas ģimenes mājās Mežaparkā uz terases, pār mums birst priežu un pīlādžu ziedputekšņi, blakus sētā bērnudārzā skan mazu bērnu čalas. Māja uzcelta uz zemes, kuru Māras tētis Jūlijs Lācis (1892–1941) nopirka jau 1939. gadā ar vēlmi reiz te uzcelt lielu skaistu māju.
«Vecāki gribēja jauku rajonu, kur būs ģimenes māja ar dārziņu, un izvēle krita par labu Mežaparkam. Uz nopirktās zemes toreiz neko neuzbūvēja, lai gan bijuši arī zīmēti plāni, bet tos neesmu redzējusi. Kamēr piepildās sapnis par savu māju, tuvumā tika nopirkts arī pirmais stāvs mājā Stokholmas ielā 21. Māja bija piederējusi baltvācietim, kurš nu bija prom. Otro stāvu tai pašā mājā nopirka mammas draudzene Anta Klints. Viņa pati gan tur nedzīvoja, tur dzīvoja viņas pusbrālis Alberts Jekste ar savām divām meitām, kuras bija manas un māsas Lalitas vecumā. Viņas bija mums rotaļu draudzenes, kopā spēlējāmies skaisti iekoptajā dārzā.
Tēvs tur dabūja nodzīvot tikai divus gadus, jo naktī uz 1941. gada 8. janvāri viņu arestēja. Man tad bija nepilni trīs gadi. Es viņu neatceros. Māsai tad bija piecarpus, viņa tēvu atceras. Lalita jau trīs gadu vecumā lasīja, iemācīties palīdzēja tētis, abi kopā lika burtu klucīšus. No komandējumiem tētis vienmēr bija atvedis bērnu grāmatiņas. Mēs tur nodzīvojām līdz 1944. gada rudenim, kad ar mammu un māsu no Latvijas devāmies trimdā uz Vāciju – ar ievainoto vācu karavīru kuģi.
Mājās palika grāmatām pilni plaukti, arī ar vecāku draugu ierakstiem grāmatās, manuskripti, rakstāmgaldi, arī tas, pie kura tētis lika mammai katru rītu rakstīt dienas normu. Šai mājā rakstīšana un lasīšana bija tikpat ikdienišķa kā staigāšana pa Mežaparka priežu mežiem. Lai gan Mežaparkā vietām bija kā lauki, kā Mārīte ganos neesmu gājusi. Mežaparkā vienlaik bija Minkušs, par kuru Māris Ubāns uzrakstīja dzejoli, kurā stāstīja, ka kaķis pietaisīja smilšu kasti un Lāča kundze dusmojās. Tajā pēdējā Rīgas vasarā nedēļu pie mums dzīvoja visi mākslinieka Ubāna dēli – Māris, Juris, Andris, Elzas Ķezberes meitas Maija un Ieva, un arī manas krustmātes Hertas meitas, manas māsīcas. Bijām liels bērnu bars, mums gāja lustīgi. Ubāniem bija nobumbota māja, un pārējie baidījās no uzlidojumiem.
Nu māja vecāku iegādātajā zemesgabalā ir uzbūvēta, to projektēja arhitekts Viktors Valgums, te dzīvojam abi ar vīru Ojāru. Viņš bija galvenais, kurš teica, ka jābrauc atpakaļ uz mājām, es nebiju īsti droša. Jā, mamma savā portfelī bija līdzi salikusi dokumentus. Portfelis tai tālajā rudens dienā, izejot no mājām, bija ielikts manās rokās. Vēlāk Kalamazū šo papīru eksistence likās tik nereāla, jo nebūs taču iespējams atbraukt atpakaļ. Pēc mammītes nāves portfelis ar dokumentiem tika glabāts tālāk, jo mammīte savā testamentā bija uzrakstījusi, ka man un Lalitai, ja būs lemts atgriezties mājās, varētu piederēt divi nekustamie īpašumi Mežaparkā.
Pienāca 1991. gads un arī ziņa – ja jums ir dokumenti, varat atgūt savus īpašumus. Tā kā mums bija dokumenti gan mājas pirmajam stāvam, gan šai zemei, iesniedzām pieprasījumu, un viss nokārtojās. Mums ar Lalitu bija jāpierāda, ka esam Emmas Lāces, kā rakstīts lietišķos dokumentos, un vienlaikus arī Rūtas Skujiņas meitas. Tas izdevās, arī kārtojot autortiesību lietas. Mammas īstais vārds ir Emma, viņai tas nepatika, tāpēc arvien lietoja otru vārdu Rūta. Pirmos dzejoļus gan viņa bija parakstījusi kā Emma Skujiņa.
Kad zemi atguvām, visa teritorija bija kā atkritumu bedre – ar vecas ambulances karkasu, sarūsējušu vannu, pudelēm.
Cilvēki te gadiem bija metuši atkritumus, paskats bija diezgan baismīgs.
Sākām rīkoties, visu iztīrīja un uzbūvēja sētu. Tā vajadzīga. Tagad mūsu mājai ir divas daļas – viena manai meitai, jo bija domāts, ka Ieva te dzīvos ar savu ģimeni, kad Solveiga – mana lielākā mazmeita – bija maza. Taču Ieva izšķīrās un tagad dzīvo Vācijā, atbrauc pa vasaru. Savam vīram vācietim vijolniekam Gunāram Harmam Ieva iemācīja latviski, un visi trīs mani mazbērni runā latviski, arī vāciski un angliski. Dēls ir Čikāgā, Kārlim bērnu nav. Citā laikā mēs te divi vien. Tā dzīvē iekārtojas – tu plāno vienu, un iznāk kas cits. Nezinu, vai esam atgriezušies pavisam, esam arī Amerikas pavalstnieki, mums arī tur ir īpašums, nu jau gadu pandēmijas dēļ neesam bijuši.
Tagad grūti ar divām dzīvesvietām, un arī gadi krājas, nevaram tā mūžīgi braukāt. Māsa Latvijā jūtas kā mājās, viņa šeit ir pa īstam, lai gan viņai pie meitas Sarmas Bostonā ir izbūvēts savs stūrītis, var katrā laikā tur aizbraukt. Lalitai ir iznākusi grāmata Pēdas. Melita Rīgā, viņa ir dzejniece, rakstniece, lingviste, valodniece, profesore, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece un nu dzīvo bērnības mājās. Man patīk tur aiziet, bet nekad neesmu tur pārgulējusi. Mēbeles ir citas, bet istabas ir tās pašas, logi ir tajās pašās vietā, gaitenītis, veranda arī, tur varēju ar ritenīti reiz braukt pa riņķi. Virtuvītei arī ir cits iekārtojums, kad tās sajūtas, kas saistītas ar bērnības māju, ir saglabājušās. Man patīk tur pasēdēt, katrreiz kaut ko sajust. Aizvērt acis un izsmaržot mājas aromātu.
Kad mūsu māja bija nesen kā uzcelta, bija te Lāču dzimtas pasākums, sanāca dāmas ar milzīgiem fotoalbumiem, kur ģimenes kāzas un kristības redzamas. Kopā četras piecas paaudzes, visus nevarēja dabūt vienā bildē. Bet tas bija vienīgais salidojums, lai gan prātojām, ka jāorganizē vai katru gadu. Nu jau visi mazie izauguši. Te tagad ir arī dārzs, jāravē, zāle jāpļauj. Un vecākiem uz mākoņmaliņu varu teikt – viņu pirktajā zemē viss notiek. Māja ir uzcelta.»
Kopīgais kaps
«Kā katru gadu, 28. maijā bijām ar māsu pie mammas. Vienmēr esam gājušas uz Meža kapiem viņas dzimšanas dienā. Atkal mammīti uzrunājām: Nu, te mēs atkal esam… Parunājām par šodienu, pieminējām arī Austru un Arvīdu, lai gan pašas viņus nepazinām. Mammas brālim bija 24 gadi, kad viņš armijā nomira. Jauns un vesels cilvēks. Kad biju maza un jauna, es mammai neko par viņu nepaprasīju, vēlāk viņas vecākajai māsai Mildai Ložai gan jautāju. Milda uzrakstīja atmiņas – ģimenei vienkārši bija paziņots, ka Latvijas armijas virsnieks Arvīds Skujiņš ir miris, nesakot, kādā nāvē. Atsūtīja zārku, bet neļāva vērt vaļā. Vai bija sakropļots? Nevar zināt. Versijas bija vairākas, arī tā, ka pats. Man ilgus gadus patika versija, ka bijusi divkauja ar zobeniem kādas sievietes dēļ. Saprotu, ka tā nebija, bet nezinu, kāpēc neļāva piederīgajiem skatīties zārkā.
Austras Skujiņas traģiskais stāsts Latvijā zināms plaši. Viņai bija vien 23 gadi, kad noslīcinājās Daugavā. Uz Skujiņu kādreizējām mājām Vidrižos aizbraucām deviņdesmitajos gados. Ļoti gribēju redzēt to māju. Pie ķēdes rēja nikns vilku suns, pa pagalmu staigāja pīles, viss bija nolaists. Dzīvoja tur jauns vīrietis ar motociklu. Viņš iznāca sabozies, nezināja, kas mēs esam. Taču pie mājas bija uzstādīts akmens Austrai Skujiņai. Austru pazīst, apbrīnojami, ka vēl drukā viņas dzejoļus, komponē. Viņas dzejoļi ir interesanti, tiem laikiem moderni, bet skumji. Kad lasu, redzu ne tikai jaunu sievieti, bet izjūtu, ka viņa ir man tuvos rados. Viņai bija tik traģisks skats uz dzīvi. Un, lasot paredzējumu, ka nomirs ūdenī un atvadās ar sniedz roku man iela pelēkā, man šonakt jāaiziet, man raudiens nāk vienmēr.
Skumji, ka viņa izdomāja to darīt tieši tās dienas vēlā vakarā, kad mamma apprecējās ar Dailes teātra aktieri Arturu Filipsonu. Viņi gan laulībā nodzīvoja vien apmēram gadu. Austra bija atnākusi uz laulībām un tad aizgājusi pie draudzenes, kur pārsteigta ieraudzījusi savu iemīļoto. Austrai tas bija šoks, viņa uzrakstīja atvadu teikumu – Ja nevar vairs ticēt draugiem, tad arī dzīve vairs nav vērts. To, ka viņa nāvei gatavojās jau sen, dzejoļos var redzēt. Laikam draugi nedomāja, ka viņa to darīs pa īstam. Nenotika kā mūsdienās, kad iesaka apkārtējiem pievērst uzmanību, ja kāds jaunietis runā par pašnāvību. Toreiz laikam tā nebija. Austras Solveigas dziesma mani tā ietekmēja, ka manai meitai otrs vārds ir Solveiga, un viņas meita ir Solveiga. Solveiga reizēm līdzīga Lalitai. Tagad mēs ar Lalitu sākam līdzīgākas izskatīties, lai gan jaunībā ne tik ļoti.
Milda Skujiņu dzimtā piedzima pirmā, viņa bija vecākā, tad Marta un Herta. Jānītis trīs gadu vecumā nomira, Arvīds bija mazliet vecāks par Rūtu. Austra bija visjaunākā. Toreiz bija lielas ģimenes, vecāki laikam rēķinājās, ka visi bērni lieli neizaugs. Interesanti, ka Milda Loža arī bija aizbraukusi līdz Vācijai, lai gan, kad izbraucām mēs, viņa palika un nezināja, ko darīt. Kad jau bijām Vācijā, caurlaides nometnē skatāmies: nāk mums pretī sieviete ar burkānu buntīti – Milda! Mammas māsa tomēr bija izbraukusi, jo uzzināja, ka viņas trīs dēli, kas bija leģionā, nonākuši Rietumos.
Nu brauca, cerot, ka satiks dēlus, taču dabūja zināt, ka jaunākais nomiris Kēnigsbergā, vecākais pazudis, bet vidējais Valts nonācis gūstā Maskavā. Tur gūstekņu bijis tik daudz, ka palaists vaļā, jo mirs taču šā vai tā. Valtam bija izdevies atkulties uz Rīgu un nonākt mājās. Milda to uzzināja, tāpēc no Vācijas brauca atpakaļ uz Rīgu pie dēla. Valtam piedzima trīs dēli – Alvils, Einārs un Māris. Mildai Rūta rakstīja no Amerikas, un Milda rakstīja Rūtai. Šīs vēstules Milda atdeva, un es tās apkopoju grāmatā Eju, aizeju, atskatos. Tur ir arī mammas vēstules draudzenei Milijai Grāvei. Vēstules tapa laikā pēc 1955. gada līdz mammītes aiziešanai.
Mammas pelnus uz Latviju 1964. gadā atgādāja Mildai pasta sūtījumā. Tas bija riskants pasākums, bet mana mamma bija uzrakstījusi, ka viņa tā vēlas. Atvadu vēstulē bija norādījumi, kā izvadīt, ko nodziedāt. Neraudiet un nesērojiet. Es aizeju ar gaismu un ticību sirdī, ka vienmēr mēs satiksimies citās pasaulēs. Nezinu, kā pasta sūtījumā pelni bija apzīmēti.
Manai mammai bija interesants humors, un iepriekš viņa bija atrakstījusi Mildai, ka tad, kad saņems pelnus, lai nedomā, ka tie ir milti un neizcep maizē.
Toreiz, sešdesmito gadu vidū, no Amerikas sūtīja radiem gan miltus, gan kafiju, nezinu, vai tai laikā vēl kāds sūtīja pelnus. Milda aizgāja uz pastu, saņēma pienākušo paciņu un sarīkoja pasākumiņu. Rūta bija likusi ierakt viņas pelnu urnu pie brāļa un māsas kājām… Viņa pati sēdēšot uz mākoņmalas, šūpošot kājas un visu noskatīšoties. Un vienmēr būšot pie visiem, kam mīļa. Mamma nomira 16. aprīlī, urniņu atsūtīja septembrī, pieminekli uzcēla vēlāk, bet iesvētīja 1966. gada 28. maijā. Uz pieminekļa ir mammītes vārdi: Dzejnieks ir pelni, dzejnieks ir liesma. 1963. gadā iznāca viņas impresiju grāmata Sirds dzīvo no niekiem, viņa paspēja sagaidīt grāmatu Vējš svaida kaijas, bet jau pēc viņas nāves iznāca dzejoļu krājums Viss elpo zem saules. Par vecumu viņa rakstīja, ka tie ir tikai pašu cilvēku iesprausti ceļa stabiņi un mūžība ne aiz viena no tiem neaizķeras. Jo sirdis nenosirmo…
Mammīte bija liela smējēja. Kavējoties atmiņās, viņa mācēja saskatīt komisko arī nopietnās situācijās. Kad Kalamazū pie viņas ciemos atbrauca māsa Herta Zāmuēle, mana krustmāte no Ņujorkas, atceros, ka laiks arvien pagāja vienos smieklos. Herta, starp citu, bija Bīriņu lielmātes Elizabetes krustmeita, un tādēļ viņas otrais vārds ir Elizabete. Bīriņu muiža ir tuvu Vidrižiem, un mans vectēvs mežsargs Skujiņš bija draugos ar muižas ļaudīm. Esmu Bīriņu lielmātes Elizabetes krustmeitas krustmeita. Rūta un Herta sēdēja ķēķītī, uz galda bija kafija un liķieris. Mamma bija laba stāstītāja, it sevišķi viņai patika atstāstīt kaut ko tādu, kas nobeidzas ar joku. Kad stāstījums tuvojās beigām, viņai jau sāka nākt smiekli, tie bija lipīgi un aizrautīgi, un arī klausītāji sāka smieties. Cilvēkos viņa neraudāja. Es pirmoreiz nokļuvu pie mammas kapa 1970. gadā, kad biju pieteikusies ekskursijā uz Latviju,» stāsta Māra.
Apprecējām latviešus
«Es nēsāju mammas zelta gredzenu ar ametistu. Kad bijām Fišbahas nometnē, 1949. gada janvāra naktī nodega baraka, kurā mēs dzīvojām. Katrai ģimenei tur bija sava istaba, un ugunsgrēks sākās blakusistabā. Es biju pirmā, kas pamodās. Ieraugot uguni, sāku kliegt un visus pamodināju. Tā kā pa durvīm vairs laukā nevarēja tikt, mamma mūs ar Lalitu izstūma pa logu, tur stāvējām basām kājām naktskreklos. Mamma tai brīdī paspēja paķert tikai jau pieminēto Mežaparka īpašumu dokumentu portfeli. Tajā bija arī dažas laimīgo laiku fotogrāfijas, tēva vēstules no cietuma, mammas piezīmes.
Kad mamma izlēca pa logu, viņai jau bija apsviluši mati un uzacis. Viss cits sadega.
Man toreiz bija vienpadsmit gadi, bet es biju vienīgā, kurai bija dūša nākamajā rītā aiziet atpakaļ uz ugunsgrēka vietu. Bradājot pa pelniem, centos vēl kaut ko atrast un arī atradu divus gredzenus, ko tēvs bija vedis mammai no ārzemēm. Atradu čaulu, kas bija palikusi no pulksteņa, ko tētis bija mammai dāvinājis. Atradu ovālu cammeo, akmeni no Itālijas, arī šo ar ametistu. Atradu arī cieši satītu fotogrāfiju kaudzīti ar apgruzdušām maliņām. Cammeo bija skaists, nēsāju to gadiem, bet pārlūza, līmēju, līdz tas izkrita un pazuda. Tad ieliku melnu oniksu, taču tas tik labi neizskatās. Ametists ir mans februāra mēneša akmens, un tagad es to valkāju katru dienu. Neturu kastītē.
Mammīte bija jauna sieviete, kad izbrauca no Latvijas, vien 37 gadi, tur nometnē bija vairākas draudzības, viens no tām noteikti gribēja precēt, bet mēs ar Lalitu sākām raudāt… Sešus gadus mēs klīdām no vienas bēgļu nometnes uz citu. Kādā no tām dabūju arī paganīt vistas…»
Kad 1950. gadā visas trīs nokļuva Amerikā, Rūtai jau bija 43, Lalitai 14 un Mārai 12 gadi. Sākumā dzīvesvietas mainījās, gadu viņas padzīvoja arī Ņujorkā, kur dzīvoja Rūtas māsa Herta un bija sarunāts darbs birojā, taču sašķobījās veselība, un viņas atgriezās Kalamazū. Rūta sāka rakstīt impresijas par ikdienas dzīvi, notikumiem, cilvēkiem, ko nākamos trīspadsmit gadus publicēja laikrakstā Laiks. Amerikas gados viņa publicējās arī Londonas Avīzē un Laika Mēnešrakstā, nedaudz žurnālos Tilts, Jaunā Gaita, Mazputniņš. Uz Rūtas galda arvien bija Jūlija fotogrāfija. Jūlija acis bildītē uz galda ir tik skumjas, skumjas. Nekad neticētu, ka var tā iemīļot, viņa rakstīja no Amerikas draudzenei Milijai. Pat kapa vietas neatrast. Tā bija beigties kādai skaistai, skaistai dzīves pasakai. Māsai Mildai viņa rakstīja: Esam iemācījušās dzīvot arī ar ļoti maz ilūzijām, sevišķi es pati. Meitenes ir jaunas, viņas pieņem dzīvi diezgan varonīgi. Bet abām kaut kur raksturos slēpjas kādas skumjas, pāragra nopietnība.
«Mēs abas apprecējām latviešus. Jā, esam no tās paaudzes, kur vecākiem bija ļoti svarīgi, lai bērni precas ar latviešiem, jo izceļojusī latviešu sabiedrība uzskatīja, ka ieprecēties sveštautiešos ir kā savienoties ar sliktām asinīm. Mums bija likumsakarīgi vairāk skatīties uz latviešiem, lai gan bija arī draugi amerikāņi, bet doma – ko teiks mamma, ko teiks sabiedrība – visu laiku bija prātā. Mums izdevās atrast pareizos cilvēkus. Mamma bija ļoti laimīga, kad arī es apprecējos. Tas jau bija viņas pēdējais gads. 1963. gada vasarā biju atgriezusies pie mātes Kalamazū un pievakarēs pēc darba pavadīju daudz stundu kopā ar viņu. Šis mums abām izvērtās liels tuvības laiks, mēs ne par ko vairs neķildojāmies. Viņa man daudz ko stāstīja, bet es daudz ko arī nepajautāju, vienmēr šķita, ka laika visam diezgan, bet tad izrādījās, ka laika vairs nav nekam. Un tas, kas zudis līdz ar dzīvu cilvēku, paliek nezināms…
Es un Ojārs 1963. gada augustā salaulājāmies mammītes iekārtotajā mājiņā, ko viņa pati dēvēja par būdu, tā atradās Lalitas un viņas vīra Valda mājas dārzā. Kad Lalita apprecējās ar Valdi Muižnieku, pēc gada nodzīvošanas Čikāgā 1959. gada pavasarī viņi atgriezās Kalamazū, nopirka māju Kaiju ceļā un nodzīvoja kopā ar mammīti līdz mūža beigām. Pēc ilgiem gadiem Rūta tika pie sava stūrīša, te bija dārzs, kur bija puķu dobes, sakņu dārzs, ogulāji.
Pirms mūsu kāzām mamma Ojāru nebija satikusi, viņš atbrauca divas dienas pirms laulāšanās, un nu Ojāram bija jāiet pie mammas lūgt manu roku! Viņš man nekad par šo tikšanos nav izstāstījis sīkumos, vien teicis, ka bija ļoti interesanta saruna. Ojāram ļoti patika mana mamma, jo viņa bija ne tikai asprātīga un tieša, bet vēl vairāk – nebija uz muti kritusi. Abu saruna nav pierakstīta, bet acīmredzot mamma piekrita, ka šim puisim var dot manu roku. Mammīte mums uzdāvināja Kopenhāgenā 1952. gadā izdotos 12 latvju dainu sējumus ar ierakstu: Sveša zeme, sveši ļaudis, kur būs man ziedu ņemt. Savas zemes magonīti saujā nesu salocītu.
Nu jau 57 gadi nodzīvoti kopā – vairāk, cik bija mammas mūžs. Mans vīrs gan saka, ka es vēl arvien labi turos un esmu stalta. Man ar Ojāru ir 8 gadu starpība, precoties jau nedomā, ka kāds no pāra novecos pirmais. Esmu tai vecumā, kad domāju – katra diena ir kā dāvana, vienmēr var kas notikt. Ojāram jau 91, ziemā bija saslimis, divus mēnešus vajadzēja palikt slimnīcā, nu ir atkopies, un es saprotu, cik tā ir liela dāvana. Mēs esam ļoti labi draugi. Un tas ir tāds brīnums, ka esmu tik ilgi šai pasaulē. 83 gadi! Ne jau visi tik ilgi nodzīvo. Izbaudu, ka atkal pienāk pavasaris, vasara, ka pāries tā pandēmija, varēs meita, mazbērni, draugi atbraukt, varēs ciemoties, iet uz kafejnīcu ar Rīgas draugiem. Ziemā pat pie Lalitas negāju, tik sazvanījāmies. Vēl negribu teikt, ka dzīve jau nodzīvota. Un sirdis tiešām nenosirmo.
Mans dēls piedzima mēnesi pēc mammas nāves, bet viņa zināja, ka gaidu un lūdza: Vai nevari to bērnu izspiest uz manu dzimšanas dienu?
Es atbildēju, ka redzēs, kā būs. Kārlis Miķelis piedzima 27. maijā pēc Amerikas laika, bet Latvijā jau bija 28. maijs. Starp citu, mamma kā otro bērnu gaidīja puiku Miķeli, bet piedzimu es. Lalita bija tā, kas teica, ka māsiņu sauksim par Mārīti. Kamēr mēs ar māsu bijām mazas, bez Mārītes tapa arī citas jaukas bērnu grāmatiņas.
Es pati rakstīju avīzēm un žurnāliem, vēl pirms biju precējusies, nu jau piecdesmit gadu garumā esmu rakstījusi intervijas, apceres, recenzijas, ceļojumu aprakstus, impresijas. Mamma man arvien teica: Tev jāraksta, tev ir talants un spējas, bet es toreiz neticēju, tagad domāju, jā, es būtu varējusi rakstīt vairāk. Kādreiz rakstīju dienasgrāmatas, bet pēc gadiem visu iznīcināju. Esmu uzrakstījusi trīs autobiogrāfiskas grāmatas – vispirms tapa Ilgais ceļš mājup, tad Meitene no Mežaparka, kur rakstīju par sava mūža pirmajiem 12 gadiem, tad tapa jaunākā – Mežaparka meitene uzaug Amerikā. Nē, tagad vairs nerakstu. Vien vēstules, man ir dažas draudzenes, kuras man raksta ar roku, un tad es arī tā atbildu, bet citos gadījumos rakstu ar datoru.
Grāmatas rakstīju par sevi, es nemāku izfantazēt romānu par citiem. Esmu rakstījusi, ko redzu, kā jūtos, ar to nepietiek, lai kā rakstnieki izdomātu sižetus un iefiltrētu savas izjūtas. Pati mamma arī visu savu dzīves stāstu nepaspēja uzrakstīt, taču paspēja sarakstīt 15 grāmatas. Bet sāgu par Skujiņu un Lāču dzimtu izteikusi interesi uzrakstīt mana meita Ieva. Viņai gan ir tā pati informācija, kas man, bet varētu būt varena grāmata par radu rakstiem un manu vecāku traģēdiju. Ievu un arī Lalitas meitu Sarmu interesē tas laiks. Lalita ir sakrājusi visas tās vēstules, ko rakstīju viņai pēc mammas nāves – no 1964. līdz pat 2010. gadam, vismaz divas katru mēnesi. Tie 45 gadi vēstulēs ir kā mana dienasgrāmata, protams, tajās nestāstu visu. Biju domājusi, ka jāmet projām, bet Lalitas meita man neļauj, saka, lai atstāju, viņa zinās, ko ar tām darīt. Labi, ja kādam interesēs. Arī Sarmas dēli Jūlijs un Pēteris raksta. Jā, Jūlijam Amerikā ir vecvectēva vārds.
Lūkojoties atpakaļ jau notikušajā, arvien jūtos ļoti emocionāli. Domājot par vecākiem, man arvien asaras acīs. Traģiska dzīve abiem bijusi. Ar mammu bijām raksturā līdzīgas, mums bija daudz vārdu kaujas, viņa man teica: Tu vienmēr gribēsi paturēt pēdējo vārdu. Un es atbildēju: Jā! Lalita ir ļoti miermīlīga, viņai nebija cīņu ar mammu, bet mēs abas cīnījāmies un ļoti mīlējām viena otra. Viņa zināja, ka es aiziešu patstāvīgā dzīvē jau 17 gados, tā arī bija, tad aizgāju no mājām, un mēs nekad vairs īsti kopā nedzīvojām. Taču mammīte mani saprata, jo pati tādā vecumā uzsāka savu dzīvi.
Man patīk, ja kāds zina par manu tēvu, domāju, ka tas ir labi, ka ir interese. Mani senči dzīvos caur rakstiem, tātad viņi nav aizmirsti.
Es jūtos labi, ka man bija tādi vecāki, kas bija ar kaut ko ievērojami.
Bija periods, kad mana mazmeita, aizejot uz kapiem, lai gan varbūt neapzinājās, ka tā ir viņas vecvecmamma, vienmēr runāja par Rūtu Skujiņu. Jūlija pat uzbūvēja mazu piemineklīti no akmeņiem Rūtai un runāja par Rūtu kā par savu draudzeni, kas ir Meža kapos. Arī pie skulptūriņas Sibīrijā mirušajiem bērniem, kas ir uz mūsu ielas stūra, mazbērni, kad atbrauc, vienmēr aiznes puķītes. Viņi domā par vēsturi. Tās ir neiznīcināmas latviskās strāvas. Interesanti tā dzīve sagriežas – pirms mana meita apprecējās ar Gunāru, viņa, studējot Ļeņingradā, bija saderinājusies ar Sergeju, gandrīz apprecējās. Tagad Sergejs dzīvo Maskavā, un Ieva uztur ar viņu draudzīgu kontaktu, viņš pat uzņēma Ievu ar Gunāru Ļeņingradā, izvadāja ar jahtu. Viņš bijis arī mūsu Mežaparka mājā. Vienu vakaru te sēdējām – krievs Sergejs, vācietis Gunārs, latvietis Ojārs. Visi sarunājās angliski. Viņiem katram ir stingri uzskati. Tomēr ir jāuzmanās vēstures sarunās, jo negribas nevienu apvainot. Strīdēties nevajag.»
Uz Astrahaņu neaizbraucu
Māras vecāki apprecējās 1934. gada Vecgada dienā, pirms tam 25. decembrī Jūlijs bija nosvinējis dzimšanas dienu. Iznesīgais rakstnieks un žurnālists Jūlijs Lācis bija 15 gadus vecāks par Rūtu. Viņam jau bija meita Dagmāra. Iespējams, ka viņi bija pazīstami jau agrāk, bet zināmākā versija ir tā, ka abi iepazinās tai pašā gadā, kad Rūta aiznesusi dzejoļus uz Jaunāko Ziņu redakciju un iesūtīta tieši pie viņa.
Pēdējo reizi slēpoju Mežaparkā 1941. gada 7. janvārī, tā 1963. gada 25. janvārī vēstulē māsai Mildai uz Rīgu rakstīja Rūta, veroties uz kupenām pa logu. Tagad viņai beidzot gribējās pamēģināt to darīt kopā ar mazdēlu Zinti. No tās dienas Rīgā Rūta nebija spējusi likt slēpes pie kājām, jo nākamajā naktī aizveda viņas mīļoto vīru. Seši lielas laimes kopdzīves gadi noslēdzās. Acīmredzot tai 7. janvārī vēl bija bijusi jauka atpūtas diena ar visu ģimeni.
Jā, Jūlija bieži nebija mājās, jo kā žurnālists viņš brauca uz dažādām vietām. Taču šoreiz ceļš veda uz čekas namu Stabu ielā, vēlāk uz Centrālcietumu. Rūta to ļoti pārdzīvoja. Jūlija vecākā meita Dagmāra, ar kuru viņš pēc ilgiem gadiem bija saticies 1940. gadā, savās atmiņās rakstījusi, ka Rūta raudājusi, smēķējusi un dzērusi kafiju, bet pēc tam sākusi staigāt pa iestādēm. Vai Jūlijs Lācis izglītības ministra amatā pārāk aizstāvēja 30. gadu rakstniekus? Vai Jaunākajās Ziņās un Atpūtā savulaik bija negatīvā gaismā atspoguļoti notikumi Padomju Savienībā? Vai darbs pie Benjamiņiem tika uzskatīts par sadarbību ar buržuāziju? Jebkurā gadījumā esošā padomju vara bija nolēmusi, ka Jūlijs Lācis jau no 1941. gada sākuma uzskatāms par tautas ienaidnieku. 1940. gada vasarā toreizējā padomju valdībā bija divi Lāči. Jūlijs Lācis bija izglītības komisārs. Vilis Lācis un Jūlijs Lācis nebija radinieki.
«Domāju, tas, ka viņi bija labi draugi, kā reizēm var izlasīt, ir izfantazēts. Deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvijas vēsturniekiem izdevās piekļūt čekas arhīviem Maskavā, manās rokās nonāca kopijas no tēva 1941. gada pavasarī apcietinājumā ar roku rakstītām liecībām krievu valodā, kur viņš pratināts. Es krieviski nesapratu, iedevu Ievai, viņa palasīja un teica: Mammiņ, tu negribēsi zināt. Viņa domāja, ka man būs par daudz sāpīgi. Bet es tieši gribēju zināt, un atradu dāmu, kas man tās vēstules pārtulkoja.
Saprotu, ka tēvs, nekritizējot padomju varu, mēģināja kaut kā glābties, lai paliktu dzīvs. Viņa lietā ir divi sējumi izmeklēšanas materiālu. Taču kopumā par tēti viss ir palicis neskaidrs. Man ir nāves konstatējums, kur rakstīts, ka miršanas iemesls nezināms. Viņš nesagaidīja savu piecdesmito dzimšanas dienu. Varu visādi fantazēt. Vai nošāva, arī tīfs tur Astrahaņā, kur viņš bija aizvests, plosījās. Tēvs tur nodzīvoja tikai no jūnija līdz decembrim. Pirms gadiem domāju, ka gribu uz Astrahaņu aizbraukt, redzēt to Čingishana pili, kas bija pārvērsta par cietumu, domāju, ka varētu atvest kastīti ar turienes smiltīm, jo tur taču ir arī viņa kauli. Tomēr uz turieni doties prasīja lielu uzņēmību, es arī krieviski neprotu. Domāju, ka uz Astrahaņu meklēt Jūlija Lāča pēdas vajadzētu braukt viņa mazmeitām – Dagmāras meitai Mārai Ķimelei, Lalitas meitai Sarmai Liepiņai un manai meitai – Ievai Harmsai. Māra māk krieviski. Sarma un Ieva ir uzņēmīgas, vēl stipras un labos gados. Jā, tā būtu mana vēlēšanās. Es pati vairs turp nespēju aizbraukt.
Kad pirmoreiz biju Latvijā, Dagmāras mamma Anna Lāce vēl bija dzīva, un es Dagmārai teicu, ka gribētu viņu satikt, jo man ļoti interesētu parunāties. Dagmāra bija izbrīnīta, bet apsolīja pajautāt. Nākamajā dienā uzzināju, ka mamma teikusi: Es to fašisti negribu redzēt. Tagad pat smiekli nāk, kā varēja tā runāt, bet saprotu, ka viņa uz Jūliju Lāci līdz mūža beigām dusmojās un nevarēja piedot, ka viņš varēja atrast citu sievieti, jo Anna bija izsmēlusi viņa pacietību.
Es par 1940. gada Latvijas delegācijas braukšanu uz Maskavu nezināju, līdz man bija 23 gadi. Toreiz dzīvoju Sanfrancisko, aizgāju uz kādu latviešu sarīkojumu, kur izrādīja filmu, kurā bija uzņemta arī tā delegācija, un tad es ieraudzīju – mans tētis. Un vēl mamma. Es tai brīdī gandrīz nokritu no krēsla. Es domāju – cilvēki zina un es ne… Mamma nekad nepieminēja šo notikumu, neviens cits arī. Par aizgājušo laiku un Jūliju neko nestāstīja. Man tas bija liels šoks. Tikai pamazām uzzināju lietas, par kurām mamma nestāstīja un es nezināju prasīt. Mums mamma bija pateikusi, ka tētis bija ļoti labs cilvēks un aizgāja bojā, ar to man pietika. Mammai Amerikā bija daudz draugu, bet bija arī cilvēki, kas aiz muguras runāja sliktas lietas. Pamazām viss atklājās. Galvenais, ka tēvu reabilitēja un atzina, ka ir bez vainas.
Man nav nevienas vēstules, ko tēvs rakstīja manai mammai, taču man ir Jūlija vēstules, kuras viņš rakstīja draugam, ievērojamam botāniķim Paulam Galeniekam tai laikā, kad daudz ceļoja. Es pirms nedaudziem gadiem biju ciemos pie viņa meitas, teica, ka esot Jūlija un Lūcijas Zamaičas krustmeita. Vēstules viņa man atdeva. Tajās nav nekā personiska, bet tās ir skaistas.
Tēta romāns Mūža meža maldi man šķiet interesants. Tēta fotogrāfijas ar Raini liela kopija man stāv Amerikā. Tā uzņemta 1923. gadā Jūrmalā. Viņš kā žurnālists bija aizbraucis dzejnieku intervēt. Tik tuvas attiecības viņiem nebija, lai brauktu kā pie drauga, taču zināms, ka intervijas bijušas vairākas. Interesanti, ka 1929. gadā viņš bija aizbraucis tieši tai dienā, kad Rainis nomira, vēl nezinot, ka tas noticis. Par šo dienu Jaunākajām Ziņām sanāca plaša reportāža. Jūlijs bija tas, kurš uz tikko mirušā dzejnieka galda ieraudzīja aprakstītas lapiņas, Dagdas skiču 5. burtnīcu, mazu albumiņu, brauniņa revolveri, pulksteni. Pie Benjamiņiem tēvs bija sācis strādāt, kad atgriezās no bēgļu gaitām Krievijā. Viņa pirmās publikācijas Latvijas presē parādījās ap 1921. gadu. Un viņš bija talantīgs žurnālists un redaktors. Un skaidrs, ka arī tēva rakstīšanas gēns turpina dzīvot.»
