Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bija jābēg
Viss iesācies pirms divdesmit gadiem ar nelielu ceļojumu uz Islandi, no kura Andžela vairs neatgriezās mājās Latvijā. «Uz Islandi braucu ciemos pie mīļotā latviešu vīrieša, mūkot no sava vardarbīgā vīra Latvijā, ar kuru tobrīd notika šķiršanās,» savu stāstu sāk Andžela. «Mans pirmais vīrs bija krievu jūrnieks, no viņa man ir divi bērniņi – meita un dēls. Mūsu dzīve bija ļoti murgaina, tur bija viss: alkohols, narkotikas un vardarbība – tāda ne pa jokam, viņš mani sita.» Tolaik Andžela strādāja muzikālajā centrā Vernisāža par bārmeni un oficianti. Apmeklētāji arī nākuši pie viņas kratīt sirdi – aplaistīt bēdas ar alkoholu un runāt, runāt, runāt. Andžela klausījusies un mēģinājusi izprast šos cilvēkus. «Mani vienmēr interesējis, kas notiek cilvēkā, tāpēc aizgāju mācīties NLP – neirolingvistisko programmēšanu.»
Bārā Andžela arī iepazinās ar savu nākamo vīru Fredi. «Viņš bija 16 gadu par mani vecāks. Fredis stundām tur sēdēja, runājāmies, un ar laiku viņš panāca savu – mums sākās attiecības. Kad iesniedzu laulības šķiršanu, vīrs gribēja ar mani izrēķināties.
Aizveda mani uz mežu – sita, mēģināja ierakt zemē, sēja pie koka.
Ziemassvētkos viņš uzbruka vēlreiz – piekāva gan mani, gan manu nākamo vīru. Vēlāk sanāca tā, ka mana otrā vīra sieva atrada manu vīru – jūrnieku, abi uzsāka kopdzīvi un kopā sāka perināt atriebības plānus. Tas viss bija kārtīgs murgs, un kļuva skaidrs – Latvija mums visiem četriem ir daudz par mazu.» Fredis, kuram jau bija darba un uzturēšanās atļauja Islandē, bija devies atpakaļ uz Islandi strādāt. Andžela ar abiem bērniem devās pie viņa ciemos un palika Islandē.
Visu interviju lasi žurnālā Ieva un portālā Santa+.
