Kā tautā cienītais dakteris Anatolijs Danilāns izveseļojās no kovida

Veselība
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
25. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Saruna nebija gara, jo profesors Anatolijs Danilāns (78) vēl jāsaudzē – viņš divus mēnešus noslimojis ar Covid-19, un joprojām sevi liek manīt elpas trūkums un nespēks. Bet profesors atkal prot pasmieties un ir pat priecīgs izstāstīt savas jaunās atziņas par to, kā labāk uzveikt šo slimību.

Gada nogalē viss bija ļoti nopietni, un gastroenterologs, profesors Danilāns ar ātro palīdzību tika aizrauts uz Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu, kur kovidnodaļā nācās sagaidīt gan Ziemassvētkus, gan jauno gadu.  Temperatūra brīžiem sakāpa līdz 40 grādiem, un profesors piedzīvoja pat veselas divas pneimonijas – vispirms abpusējo Covid-19 izraisīto pneimoniju, bet pēc tam tai pievienojās stafilokoku pneimonija, jo šis vīruss novājina plaušu alveolas un paver vārtus citām infekcijām.

Kā jau šai slimībai raksturīgi, sāka bīstami kristies arī skābekļa piesātinājums asinīs. Uztraukumi bija arī par to, ka drīz pēc vīra saslima profesora sieva Irēna, kurai mājās bija jāveseļojas vienai. Bet nu tas aiz muguras. Profesors Danilāns, kārtīgi nocīnījies un zaudējis vismaz 8 kilogramus svara, pēc 48 slimnīcā pavadītām dienām ir atgriezies mājās. Lasa, risina mīklas un atgūst spēkus.

– Mācījāt citus, kā nesaslimt ar kovidu, bet saslimāt pats! Nebija mazliet neērti to atzīt?

– Kad es vēl kā medicīnas students mācījos infektoloģiju, man trāpījās viena gudra skolotāja, kura bija briesmīgi saniknojusies: nu kā viņas kolēģe, inteliģenta daktere, varējusi saslimt ar dizentēriju? Tā taču ir netīro roku slimība un nekulturālība! Es, jauns dakteris, toreiz varēju noticēt, ka tādu slimību var dabūt tikai neinteliģents cilvēks, kurš nemazgā rokas. Bet pagāja pāris mēneši – un tā pirmā dakterīte pati saslima ar to pašu dizentēriju! Ha! Dzīve ir sarežģītāka, nekā šķiet man, šķiet jums un šķita viņai.

Esmu sapratis, ka nav iespējams absolūti droši izvairīties no koronavīrusa. Sargāties var, un tas ir jādara. Tomēr neviens nevar pateikt – es esmu tas dzelzs vecis, kas tādu vainu nedabūs, un ejiet visi pupās! Var gadīties, ka dabūsi gan. Un dabūja arī Danilāns. Redziet, kur es dabūju, es nezinu. Gāju uz poliklīniku, ārstēju cilvēkus, gan jau kāds slimnieks uzšķaudīja. Neko nevar darīt. Bet es jums pateikšu, ka māku no visām klapatām izspiest kādu labumu!

– Un kas ir tas labais, ko esat ieguvis?

– Es no šīs pieredzes izsecināju to, ka vīrusu var dabūt visi, taču, lai vieglāk pārslimotu, vajag darīt to, ko Danilāns darīja drusku par maz. Vajag būt rūpīgākam pret sevi. Tur es pieļāvu kļūdu.

Būdams aizrautīgs cilvēks un gribēdams turpināt darbu, neievēroju, ka man vairs nav labi ar veselību.

Temperatūras nebija, bet jutu, ka nav tā, kā ikdienā bijis. Domāju – kam gan negadās? Vajadzēja laickus apstāties un sev iedot atpūtu, bet es turpināju rukāt uz priekšu kā traks. Ja godīgi, es to lietu ielaidu. Pagāja kādas piecas dienas, kad es jau jutu nespēku, bet nesapratu, kas par lietu un, darbā skriedams, sevi mocīju. Tas noteikti fiziski un garīgi sekmēja to, ka man bija jāizslimo tik nopietni.

Tāpēc tagad varu teikt: ja cilvēks sāk justies slikti vai jau ir aizdomas par koronavīrusu, lūdzu, lūdzu, meklējiet dakteri, izrunājieties un dariet to, ko jums iesaka! Ārsti zina. Līdz galam kovidu ārstēt vēl nemāk, bet zina un māk jau ļoti daudz.

– Redzēju jūs LTV dokumentālajā filmā par Stradiņa slimnīcas kovidnodaļu – kā pacientu ar skābekļa caurulītes ūsiņām degunā. Tomēr jūs esat ārsts. Ar ko jūs kā pacients slimnīcā atšķīrāties no citiem pacientiem?

– Ziniet, es sev komplimentu pasacīšu – biju labs pacients. Pats sevi neārstēju, bet klausīju ārstus. Nepārpūlējos, labi ēdu, labi dzēru, smaidīju, domāju par labām lietām, domāju par savu ģimeni, par darbu – tas man daudz deva. Ja es to nebūtu darījis, tad, domāju, bija stipri lielāka šance, ka es būtu šo zemīti atstājis. Galu galā – man jau septiņdesmit astotais gads.

– Jūs saslimāt vēl pagājušā gadā, bet joprojām viss nav beidzies?

– Esmu noslimojis tieši divus mēnešus. Bet ir daudz labāk! Esmu priecīgs, ka šodien pirmo reizi dzēru kafiju. Pirms tam man pat to negribējās. Un pirmoreiz bez apstāšanās varu sniegt tādu garu interviju.

Kad tiku mājās no slimnīcas, kādas desmit dienas biju diezgan švaks, tikai gulēju. Vīruss jau daudz ko ietekmē, tas ir lielāks blēdis, nekā biju domājis. Bet nu jau iet uz labo pusi!

Cilvēkiem jāsaprot – ir pandēmija. Tā lielākā nelaime ir smagie slimnieki un mirušie. Bet nevajag katru dienu baidīties. Vajag darīt to, kas jādara savas veselības labā, nevis bļaustīties un birdināt asaras, jo tas tikai pasliktinās situāciju.

– Jums pašam gāja diezgan grūti – vai tiešām jums nevienu brīdi nebija bail?

– Bija, un tā vajag. Bailes ir vajadzīgas, lai izlabotu to, ko es pirms tam nebiju darījis tā, kā vajag. Pēc tam ātri jānoreaģē: ko tagad darīt?

Un nevajag ticēt nekādiem brīnumiem! Jātic mediķiem un jātic zinātnei! Tas novērš bailes un ļauj pareizi rīkoties. Tā es tagad kuļos un drīz varēšu celties augšā.

Mēs jau nekad nezinām, varbūt pēc diviem gadiem parādīsies jauna informācija, izrādīsies, ka no maskām nebija nekāda labuma, un tad man pārmetīs, ka Danilāns lika valkāt maskas un mazgāt rokas. Taču mēs būsim darījuši to vislabāko, ko šodien varēja darīt. Dariet visu, ko mediķi liek!

Neklausiet visādas muldēšanas, ka vīrusa nav. Vīruss ir reāls!

Koronavīruss nav pirmais – nē, tas ir tūkstošais vai pat simttūkstošais, ir tik daudz vīrusu, protozoju un baktēriju, un mēs vispār dzīvojam briesmīgā pasaulē, kur visapkārt daudz mošķu, čūsku un indīgu augu. Tādā pasaulē mēs arī dzīvosim uz priekšu. Bet tas ir labi, ka mums ir daudz ienaidnieku! Mēs, cilvēki, nebijām tie, kas uz šīs Zemes sāka attīstīties pirmie, bet mums ir bijis milzīgs progress. Kāpēc? Jūs varbūt pateiksiet, kāds ir galvenais nosacījums, kāpēc cilvēce tā attīstās?

– Tāpēc, ka jāpārvar grūtības? 

– Es pateikšu precīzāk – tāpēc, ka cilvēks ir ļoti slinka būtne! Jūs esat sliņķe, es esmu sliņķis, mani radi sliņķi, un mēs gribam dzīvot vieglāk! Man negribas celties, lai ietu ieslēgt televizoru, un es izdomāju pulti, izgudroju visādas ierīces un mašīnas. Cilvēks ir pasaules slinkākā radība! Tāpēc ir labi, ka mums jācīnās ar vidi, jo, būdami sliņķi, mēs mēģinām sev padarīt dzīvi labāku un pamazām to izdarām.

Cilvēks sev veselību var nodrošināt pats, un par to jāpārdomā katru dienu. Divas svarīgas lietas – viena ir pašu cilvēku inteliģence, un Latvijā šai ziņā tāda vēl nav sasniegta. Otra lieta ir ievērot medicīnas un zinātnes sasniegumus un uzticēties tiem.

– Jums gan, man šķiet, paveicies arī ar to, ka blakus ir gudra un rūpīga sieva.

– Tur jums pilnīga taisnība, man ar Irēnu ļoti paveicies! Bet viņai arī ar mani ļoti paveicies! Esam kopā jau 55 gadus. Bail pat teikt, bet mans darba stāžs ir jau 59 gadi! Darbā es arī to vīrusu dabūju.  

– Kāpēc jums bija tik svarīgi joprojām turpināt darbu un riskēt ar savu veselību?

– Tāds raksturs, es mīlu cilvēkus. Ja varu kādam palīdzēt, tad gribu palīdzēt.

– Esat teicis, ka dzīvē jums ir sajūta, ka jūs kāds sargā. Vai līdzīgi bija arī šajā reizē?

– Jā, tā ir, un jūs arī sargā! Klausieties tagad. Cilvēkam jādzīvo veselīga dzīve. Ar smagu koronavīrusu saslimt var jebkurš. Bet es savā vecumā tomēr to izturēju. Izturēju, jo man vienmēr labs noskaņojums, ēdu veselīgi, staigāju pa mežu, parājos ar sievu, daru savu darbu, smaids sejā, un uz priekšu! Visu to ikdienā jādara, un tu būsi vesels.

Ko es sapratu slimojot?

  1. Šo vīrusu var dabūt ikviens.
  2. Klausīt ārstus, jo visu viņi nezina, bet jau daudz par vīrusu iemācījušies.
  3. Jābūt rūpīgākam pret sevi.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+