Kā rīkoties, ja konstatē – tavs bērns kļuvis atkarīgs no narkotikām

Narkotikas
Agnese Meiere
Agnese Meiere
Ieva
Ieva
8. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Narkotikas pamēģina daudzi. Bet lietot parasti turpina tie, kam jau ir kādas iekšējas problēmas. Daļa jauniešu pamēģinās vienreiz, otrreiz un tiks sveikā cauri. Citiem zāles pīpēšana vai marku, tablešu rīšana tomēr var kļūt par nopietnu atkarību un sabojāt (bieži arī neatgriezeniski) dzīvi.

Noteicošais faktors, vai jaunietis kļūs atkarīgs, ir tas, kā viņam pusaudža vecumā klājas dzīves svarīgākajās jomās – pirmām kārtām jau skolā (gan sekmju ziņā, gan tajā, kā viņu pieņem klasesbiedri), vai viņam ir hobiji, vai viņam ir draugi, kā viņš tiek galā ar mājas dzīvi. Vecāku uzdevums ir sekot līdzi, sajust, ja kaut kas nav kārtībā, un palīdzēt, lai pusaudzis veiksmīgi tiek cauri problēmām. Retāk atkarīgi kļūst tie jaunieši, kuri jau kopš bērnības darbojas pulciņos, kuriem ir aizraušanās, hobiji un uzticamu draugu loks. Tad, pat ja skolā neiet, kā nākas, vismaz ārpusskolas nodarbībās pusaudzis var pašapliecināties, veidot savu pašapziņu.

Jauniešiem, kuri pieraduši pie disciplīnas, atbildības, kuriem patīk saglabāt kontroli, visu pārraudzīt, ir mazāks risks kļūt atkarīgiem no narkotikām. Riska grupā ir jaunieši, kuri ir depresīvi, pārlieku trauksmaini, ar agresīvu uzvedību. Lielāks narkotiku lietošanas risks ir arī tiem pusaudžiem, kuri bērnībā bijuši hiperaktīvi.

«Labākais, ko vecāki var darīt, lai riska grupas jaunieši neieslīgtu narkotiku varā, – rūpēties par to, lai aizlāpītu caurumus jomās, kurās pusaudzim tie radušies, vai tā būtu skolas dzīve, trauksme vai pašapziņas trūkums,» uzsver pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs.

Svarīgs ir arī vecāku rādītais piemērs un tas, lai vecāki jau kopš bērna mazām dienām ir konsekventi un pauž savu negatīvo attieksmi gan pret alkoholu, gan narkotikām.

Ja jaunietis būs nolēmis pamēģināt narkotikas, vecāku attieksme viņu neatturēs, tomēr radīs sajūtu, ka viņš dara ko sliktu, ko tādu, kas ir slēpjams. Ja vecāki izliekas, ka viss ir kārtībā, un ļauj saprast, ka lietot apreibinošas vielas nav nekas slikts, vai arī paši tās lieto (piemēram, pīpē marihuānu), sekas var būt pat ļoti negatīvas.

Tas pats attiecas arī uz alkoholu. «Vecāki dažkārt man jautā: kā ir labāk – ļaut dzert mājās vai neļaut? Jo drošāk taču būtu, ja pusaudzis to darītu vecāku acu priekšā. Uzskatu, ka noteikti nevajag jaunietim ļaut lietot alkoholu un darīt to kopā ar viņu. Jo tādējādi tiek izdzēstas robežas, kas noteikti būtu jāsaglabā,» uzskata Nils Konstantinovs.

«Ja vecāku attieksme ir nosodoša, jaunietis, ja arī kaut ko lietos, tas notiks ārpus mājām, slepus, ļoti piesardzīgi, domājot par to, lai vecāki neuzzina. Un, ļoti iespējams, pēc kāda laika jaunietis vienkārši to atmetīs kā kaut ko nevajadzīgu, varbūt pat muļķīgu,» uzsver psihoterapeits. Savukārt, ja mājās attieksme ir saprotoša, jaunietim nebūs nekāda iemesla izvairīties no apreibinošo vielu lietošanas vai vismaz samazināt devu.

Svarīgi ir runāt uzreiz

Atkarība jau nesākas uzreiz, tā veidojas pakāpeniski (tomēr, ja runa ir par narkotikām, diezgan strauji) un ir pilnībā uzplaukusi brīdī, kad zūd kontrole un cilvēks sāk darīt lietas, par kurām pats sev apsolījis – nekad… Piemēram, «es nekad nemelošu, ka mamma ir slima un vajag naudu zālēm», «es nekad nenesīšu prom no mājām mantas, lai tās pārdotu un iegūtu naudu narkotikām», bet…

Viena no pazīmēm, ko vecāki noteikti var pamanīt, – jaunietis atgriežas no ballītes it kā iereibis, dīvaini uzvedas un dīvaini izskatās, taču nav jūtama alkoholam raksturīgā smaka. Vecāku pirmā reakcija ir noliegums – viņš noteikti ir pārguris, nav gulējis, tāpēc tāds jocīgs. Taču, ja šāda situācija atkārtojas, tas jau ir trauksmes signāls.

Ja vien vecāki pievērš savam bērnam uzmanību, narkotiku reibumu nevar nepamanīt.

Attīstoties atkarībai, parasti palielinās narkotiku lietošanas biežums un deva, jo ar laiku samazinās narkotiku radītais efekts, pieaug organisma tolerance, tāpēc vajag vēl un vēl. Ar laiku jau vairs īpaši netiek izvēlēta vieta, kur lietot narkotikas, un arī pati lietošana vairs netiek īsti slēpta.

Jāatceras – tiklīdz rodas pirmās aizdomas, svarīgi ar bērnu runāt. Jā, viņš droši sniegs noliedzošu atbildi. Taču būtiskākais ir tas, ka vecāku uzdotie jautājumi liks bērnam kļūt piesardzīgākam un arī radīs sajūtu, ka vecākiem viņš nav vienaldzīgs, ka vecāki visu pamana un interesējas par to, kas notiek ar pusaudzi.  

Iesaistīties diskusijā – kļūda

Ar laiku psihotropās vielas nosaka prioritātes cilvēka dzīvē. Jaunietis, kurš jau cieš no atkarības, kļūst vienaldzīgs, egoistisks. Pirms tam prioritāte viņam bijusi ģimene, mācības, draugi, tagad pirmajā vietā pamazām nonāk apreibinošās vielas, izspiež no dzīves visu pārējo un kļūst par prioritāti.

Kā rīkoties vecākiem?

Atkarību terapeite Žanna Grundāne iesaka – jaunietis jānoliek faktu priekšā: nevis jāizsaka mājieni («man liekas, ka tu kaut ko esi lietojis, man ir tādas un tādas aizdomas»), bet jānoskaita konkrēti fakti («vakar tu pārnāci vēlu mājās un biji ne tāds kā parasti – tu biji agresīvs, tev bija paplašinātas acu zīlītes, tu vairs nekop sevi tā, kā to darīji agrāk»). Jāliek galdā visas savas kārtis un jāuzvedina uz nopietnu un, cik vien iespējams, atklātu sarunu. Visticamāk, jaunietis klusēs. Ja tu nerunāsi mierīgi un savaldīgi, viņš kliegs pretī, tāpēc sarunai vajadzētu būt mierīgai, tomēr ļoti stingrai.

«Ja jaunietis kļuvis atkarīgs no narkotikām, viņš, iespējams, ir pametis mācības vai, ja sācis strādāt, darbu. Tas nozīmē, ka finansiāli viņš ir pilnībā atkarīgs no savas ģimenes un vecāki viņam var izteikt ultimātu,» uzsver atkarību terapeite.

Ultimāts ir: mēs varam aizslēgt tev savas durvis, ja neārstēsies, jo narkotiku lietošana mums nav pieņemama, mēs atsakāmies tevi atbalstīt un būt līdzatkarīgi. Jārēķinās, ka šādā brīdī jaunietis darīs visu iespējamo, lai iežēlinātu vecākus un mēģinātu viņus pārliecināt, ka nav jau tik traki.

Parastie argumenti ir: zāli lieto visi; tas nav nekas bīstams; tas nav sliktāk par alkoholu un cigaretēm un tā tālāk.

Nekādā gadījumā nevajadzētu turpināt šādu diskusiju, jo jaunietim būs tūkstoš un viens arguments, kāpēc drīkst lietot apreibinošās vielas, un jebkas, ko sacīs vecāki, tiks noliegts un apstrīdēts, netieši padarot viņus par zaudētājiem šajā strīdā.

Vienīgā iespējamā un jēdzīgā rīcība ir pateikt: «Mūs neinteresē tavi argumenti, mēs neatbalstām un nekad neatbalstīsim narkotiku lietošanu, šajās mājās tā nenotiks, un, ja tev tas nav pieņemami, tad būs jādodas no šejienes prom. Narkotiku reibumā tu šeit netiksi ielaists un drīksti šeit dzīvot tikai tad, ja piekrīti ārstēties un meklēsi palīdzību.»

«Šis vecākiem ir visgrūtākais pārbaudījums. Ikvienam vecākam šķiet – kā es tā izturēšos pret savu bērniņu, es taču viņu tik ļoti mīlu… Tādās reizēs vecākiem saku: padomājiet par mērķi, kura dēļ jūs to darāt. Jūs cenšaties izglābt savu bērnu un darāt to nevis tāpēc, ka viņu nemīlat, bet tāpēc, ka ļoti, ļoti mīlat,» saka Žanna Grundāne. Un pastāsta par kādu savulaik publiskotu narkomāna vēstuli vecākiem, kurā viņš lūdzis: mīļie vecāki, lai palīdzētu man atbrīvoties no atkarības, nedodiet man vairs naudu, nemaksājiet manus parādus, neatbalstiet mani, novelciet stingras robežas!

Izgrūst no ligzdas

Bet ko darīt, ja jaunietis ārstēties tomēr nepiekrīt? «Citas izejas nav – durvis ir jāaizslēdz. Tikai tā iespējams gūt kādu rezultātu,» paskaidro psiholoģe. Skaidrs, ka jaunietis mēģinās šantažēt vecākus, teikdams: es vairs nekad te nerādīšos, es nomiršu, es izdarīšu pašnāvību. Skaidrs arī, ka vecāki piedzīvos vainas izjūtu, izmisumu. Bet cita ceļa vienkārši nav.

Gadās arī, ka jaunietis pēc izlikšanas no mājām var ierasties narkotiku reibumā, var dauzīt durvis un darīt visneiedomājamākās lietas. Ko iesākt šādā gadījumā?

«Saukt policiju. Arī šis ieteikums vecākiem parasti šķiet briesmīgs, bet citas izejas nav. Gadās – policija jāsauc pat septiņas, deviņas reizes pēc kārtas. Tomēr tas ir tā vērts, jo kādā reizē jaunietis tomēr piekrīt sadarboties ar vecākiem, speciālistiem, piekrīt ārstēties,» uzsver Žanna Grundāne. Galvenais visu iepriekšminēto darbību mērķis ir jaunietim parādīt – viņš ir bezspēcīgs, atkarīgs no narkotikām un viens viņš šo cīņu neuzvarēs. Visātrāk tas notiek, izgrūžot jaunieti no vecāku ligzdas.

Vispirms – pie narkologa

Reizēm gadās, ka jaunietis it kā piekrīt ārstēties, bet saka: «Es iešu nevis pie narkologa, bet pie psihologa.» Nē! Būs tā, kā saka vecāki. Vispirms pie narkologa un tad pie klīniskā psihologa, atkarību terapeita. Kāpēc tik svarīgi doties pie narkologa (vai pie psihiatra)? «Tāpēc, ka aiz narkomānijas bieži slēpjas personības traucējumi, kas nākuši līdzi jau kopš bērnības, bet kam vecāki nav pievērsuši uzmanību, – uzvedības traucējumi, agresija un citi. Tāpēc gribu ieteikt – jau tad, kad bērns vēl ir mazs, pamanot pazīmes, kas vecākus uztrauc, vismaz drošības labad vajadzētu apmeklēt psihologu, veikt psihodiagnostiku,» iesaka psiholoģe.

Kas notiks pie narkologa?

Vispirms būs saruna gan ar jaunieti pašu, gan viņa vecākiem. Tā kā narkotiku lietotājiem bieži ir garastāvokļa izmaiņas, traucēts miegs, visticamāk, tiks izrakstīti nomierinoši medikamenti, kas uzlabos arī miegu. Ja jaunietis ir pietiekami motivēts, narkologs var nosūtīt viņu uz valsts apmaksātu ārstēšanu Minesotas programmā, kas ir psihoterapeitiska ārstēšana. «Daudzi baidās, ka, aizejot pie narkologa, tiks iekļauti īpašā reģistrā un līdz ar to vēlāk nevarēs iegūt autovadītāja apliecību vai tiks liegtas citas iespējas. Protams, pastāv arī iespēja apmeklēt privāti praktizējošu narkologu. Tomēr bažām parasti nav pamata – cilvēki izārstējas un vēlāk dzīvo normālu dzīvi. Turklāt jāpadomā arī no šāda aspekta: ja jaunietis nenokļūs pie narkologa – speciālista, kas var palīdzēt –, viņš agri vai vēlu nokļūs policijā. Tad gan būs pamatīgas nepatikšanas, un jaunieša nākotne tiešām var tikt pamatīgi sabojāta,» uzsver Žanna Grundāne.

Labs sākums – Minesotas programma

Ja runa ir par Minesotas programmu, ir trīs iespējas – bezmaksas programma Rīgā un Jelgavā un maksas programma centrā Akrona. Programmas ilgums ir divdesmit astoņas dienas. Ir pilnīgi skaidrs, ka ar to nav pietiekami, lai jaunietis izārstētos. Taču šis ir labs sākums. «Vispirms strādājam ar noliegumu, tad motivējam, palīdzam saprast, kādas problēmas ignorētas. Parasti galvenā problēma ir attiecības ar vecākiem, vēlāk sekojušas arī problēmas ar citiem cilvēkiem,» skaidro Žanna Grundāne. Viņa piebilst – narkomānija nereti ir autoagresija, vēršanās pret sevi. Arī ar šo tiek strādāts Minesotas programmā.

Kad Minesotas programma beigusies, būtu svarīgi uz vairākiem mēnešiem nokļūt kādā kopienā, kur notiek darbs ar narkomāniem, piemēram, priestera Andreja Mediņa vadītajā kopienā Bruknā. Līdzīgas kopienas ir arī Igaunijā, Lietuvā un citās valstīs. «Svarīgi saprast, ka narkomānijas gadījumā degradācija ir ļoti strauja, vielas ir ļoti spēcīgas. Turklāt bieži šie cilvēki nav paspējuši iegūt izglītību, nav iemācījušies socializēties – tas viss ir jāmācās no jauna,» uzsver psiholoģe.

Jāsaprot – līdz ar jaunieti pēc palīdzības jāvēršas arī viņa ģimenei. Svarīgi meklēt profesionālu palīdzību, pašiem apmeklēt atkarību terapeitu, lai saprastu attiecību musturu ģimenē.

Vai cīņa ar narkotikām ir cīņa mūža garumā?

Neatkarīgi no tā, kā cilvēks centies atbrīvoties no atkarības – apmeklējis narkologu, gājis terapijā pie psihoterapeita, pabeidzis Minesotas programmu –, svarīgi turpmāk regulāri apmeklēt anonīmo narkomānu grupu. Pieredze liecina: ja cilvēki dara to, ko iesaka Minesotas programmā, anonīmajos narkomānos, viņi simtprocentīgi kļūst brīvi. Ja nedara to, ko iesaka, nekas nemainās. Tieši tik vienkārši.

Ņem vērā!

Visas narkotiskās vielas ir līdzīgas kateholamīniem jeb transmiteriem – vielām, kuras ražo mūsu smadzenes un kuras regulē psihes darbību. Ja šajā trauslajā mehānismā ielaužas ar svešām vielām (narkotikām), nervu šūnas sāk samazināt dabisko, bet tik nepieciešamo kateholamīnu sintēzi, rodas deficīts un vajadzība lietot kādas vielas.

Pazīmes, kas liecina – lietotas narkotikas

  • Miglains skatiens, šauras vai platas uz gaismu nereaģējošas acu zīlītes, apsārtušas acis.
  • Bravūrīgums, agresija vai, tieši pretēji, izteikts lēnīgums, koncentrēšanās zudums, lēnāka runa.
  • Biežas garastāvokļa maiņas.
  • Biežāka atrašanās ārpus mājām; mainās draugu loks, zūd interese par līdzšinējiem vaļaspriekiem.

Atkarības fāzes

  1. Nolieguma fāze. «Es nemaz tik daudz nelietoju, es tikai mazliet. Citiem ir daudz lielākas problēmas, un vispār – ja es gribu, varu arī nelietot.» Šajā fāzē raksturīgi, ka vaina tiek meklēta visos citos, tikai ne sevī pašā – atkarīgajā. Līdz ar to cilvēks nespēj pamanīt lietošanas sekas un atzīt, ka šīs sekas, kas jāizdzīvo uz savas ādas, saistītas ar narkotiku lietošanu. Kādas ir šīs sekas? Pamanot izmaiņas jaunietī (kļuvis paviršs pret mācībām, slikti izturas pret vecākiem, sācis melot, bez atļaujas paņēmis naudu), sekas ir neuzticēšanās, nelabvēlīga attieksme.
  2. Kontroles fāze. Atkarīgais jaunietis mēģina sevi kontrolēt un nosaka, ka izpīpēs, piemēram, vienu marihuānas cigareti, un viss. Vai nosaka konkrētas dienas un vietas, kad un kur viņš var lietot. Diemžēl parasti visi šie paša noteiktie ierobežojumi galu galā tiek pārkāpti.
  3. Zaudējumu fāze. Šajā fāzē jau palicis tikai izmisums un vainas izjūta. Kad pilnīgi viss salaists grīstē, kad ģimene atšifrējusi atkarību, jaunietis beidzot meklē palīdzību. Tiesa, pārsvarā gan tikai tāpēc, ka saņēmis ultimātu: vai nu ārstējies, vai paliec uz ielas!

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+