Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
1
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
Tagad, skatoties uz Edgaru un viņa ģimeni ar piecām meitiņām vai Lauru (Astrīdas jaunākā meita – aut.) ar diviem bērniem, secinu, ka visu laikam esmu darījusi pareizi. Domāju, ka es neesmu bijusi nekāda stingrā mamma. Ļāvu bērniem brīvestību un izturējos kā līdzīgs pret līdzīgu. Galvenais – ģimenē ir jābūt patiesam. Tad bērns to pārņem tālāk un ievieš arī savā ģimenes modelī. Es nekad neesmu slēpusi savas izjūtas – ja man sāp sirds, tad sāp. Ja esmu dusmīga – bļauju. Mēs ģimenē sevī neturējām emocijas, vienmēr varējām godīgi pateikt, ko domājam. Vīrs kādreiz smējās, ka ļoti uzjautrinoši ir vērot, kā mēs ar bērniem savā starpā brīžiem kašķējamies. Vienīgais, ko no bērniem pieprasīju, ir neatlaidība. Lai visu iesākto izpilda līdz galam un nepamet pusceļā – ja ir sākts, tad jāpabeidz. Edgars atceras, ka vienmēr esmu likusi iet uz skolu, par kavēšanu nevarēja būt ne runas.
Lielus podus dēls negāza – iespējams, tāpēc, ka viņam nebija brīva laika, jo Edgars daudz nodarbojās ar sportu un darbdienu vakarus aizņēma treniņi.
Man patika, ka pie mums mājās bieži ciemojās Edgara draugi, vecāmamma labprāt viņus ēdināja un pat gāja uz veikalu pēc piena un bulkām, kad puikas bija visu notiesājuši. Tāpat atceros, ka ar vīru bieži ceļojām un Edgaru ņēmām līdzi – tagad arī viņš pats ar ģimeni daudz ceļo.
Pieaugot dēls profesionāli izvēlējās iet manās pēdās – nezinu, vai tas bija mans piemērs, bet katrā ziņā šo lēmumu viņš pieņēma pats. Protams, biju priecīga, ka dēls izlēmis būt par ārstu. Sākotnēji gan Edgars vēlējās stāties Fiziskās kultūras institūtā, bet mans viedoklis par to bija: tikai pār manu līķi. Edgars iespītējās, bet tad vienu dienu palūdza naudu, lai varētu apmeklēt Medicīnas institūta sagatavošanas kursus. Sapratu, ka man ir jābūt klusai un rāmai, lai šo labo domu neizbiedētu. Viņš iestājās augstskolā, papildus medicīnai Edgaram iepatikās arī ķīmija. Bija izvēlīgs students – gribēja mācīties pie vislabākajiem, gudrākajiem pasniedzējiem.
Tagad Edgaram ir jau 51 gads, un nu jau es esmu tā, kas laiku pa laikam dēlam vaicā pēc profesionāla padoma.
Ikdienā mūsu darbavietas ir blakus, vienā ēkā, tomēr satiekamies vien brīvdienās. Tad laiku pavadu ar mazbērniem, Saulkrastu mājā organizēju darba talkas un bieži lūdzu dēlam šo to nozāģēt dārzā vai kā citādi piepalīdzēt. Manuprāt, esam laba ģimene – kādreiz vien minimāli pabaramies, mūsu savstarpējās attiecības ir diezgan vieglas. Mans secinājums – meitas audzināt ir grūtāk, ar dēliem viss ir vienkāršāk. Dēls man ir miera mika, meita vairāk lec uz ecēšām. Kā smejas Edgars pats, viņam esot selektīvā dzirde, tāpēc daudz ko laižot gar ausīm. Un vēl – mēs vienmēr atvadoties sabučojamies. Arī tad, kad dēls bija pusaudzis, pat vienaudžu klātbūtnē viņš nekad nekautrējās pienākt pie mammas un iedot buču. Šī tradīcija mums ir vēl aizvien.
Atminos Edgara vārdus, kurus viņš teica, kad bija jau apprecējies un bija piedzimusi pirmā meita: «Mamma, tagad es beidzot saprotu.» Pārjautāju: ko tieši? «Ka vecāki saviem bērniem grib tikai to labāko,» tāda atklāsme pār viņu bija nākusi, piedzimstot meitai. Tā tas patiešām ir.
3 Astrīdas Tirānes atziņas, audzinot dēlu
- Jāieaudzina neatlaidība – iesāktais jāizdara līdz galam.
- Jāmāca būt patiesam savās emocijās un par tām jārunā.
- Vecākiem pašiem jārāda bērniem vēlamais piemērs.
