Kā atšķirt rudens nomāktību no depresijas un kad meklēt profesionāļa palīdzību

Depresija
Agnese Meiere
Agnese Meiere
12. novembris, 2020
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Rudens, saules gaismas trūkums, Covid-19 augstie rādītāji… Tas un vēl tūkstoš ikdienas lietu kopā rada ne pārāk priecīgu garastāvokli, lai neteiktu vairāk. Vieni ar nomāktību tiek galā racionāli un ātri, citi – pār mēru ēdot, vēl kādi – dzīvojot nemitīgā trauksmē. Kā atšķirt – vai tev ir vienkārši mazais rudens sanīkums vai lielā rudens depresija, kad jāmeklē ārsta palīdzība?

Konsultē MĀRIS TAUBE, psihiatrs, Rīgas Psiholoģijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra Veldre ar stacionāru vadītājs; ILZE HĀZNERE, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas, PSKUS Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra virsārste.

Rudens, vienkārši rudens…

Tas, ka pārāk bieži spēlējamies ar vārdu depresija, nereti rada pamatīgu jucekli un miljons jautājumu. Vai tā ir depresija, ja es šodien negribu celties no gultas, tikai lasīt un ēst kaudzēm saldumu? Un vai tā ir depresija, ja gribu būt viena un neko nedarīt? Ja tas ilgst vienu, divas dienas – nē, tas ir normāli. Tā ir vienkārša nomāktība, kas piemeklē ikvienu cilvēku šai pasaulē, lai cik priecīgu un smaidīgu seju viņš rādītu apkārtējiem. Katram ik pa laikam ir jāpaskumst, jāgremdējas pārdomās, katrs piedzīvo gaišākas un tumšākas dienas. Parasti šai nomāktībai ir kāds iemesls – iznākusi nepatīkama vārdu pārmaiņa ar vīru, māsu vai draudzeni, bērns neklausa, darbā kādas problēmas vai brūk viss uzreiz… Tad gribas ielīst savā aliņā, nevienu neredzēt, kārtīgi izraudāties, varbūt pažēloties kādam tuvam cilvēkam.

Ja izjūti tādu nepieciešamību, ļaujies nomāktībai – raudi, skaties romantiskas filmas un klausies mūziku, kas liek asarām birt.

Dari jebko, kas tev palīdz un rada labsajūtu.

Tātad par nomāktību nav pārmērīgi jāsatraucas – tā ir normāla reakcija. «Mani pat vairāk uztrauktu, ja dažādu nepatīkamu situāciju rezultātā cilvēkam nav nekādu negatīvu izjūtu un emociju,» uzsver Māris Taube. Turklāt ne gluži saulainās izjūtas pastiprina laikapstākļi, tumsa un mūsu fizioloģiskā reakcija uz šiem faktoriem. Proti, fizioloģiski mūsu ķermenis darbojas atbilstoši diennakts, saules ritmam, bet mēs tam gandrīz vai vardarbīgi neļaujam šim ritmam sekot. Jau pulksten piecos laukā valda dziļa tumsa, un teorētiski mums vajadzētu sākt posties uz atpūtu. Likt pie malas dienas darbus, klusināt gaismu un lēnām gatavoties gulētiešanai. Bet mēs šai laikā pat vēl darbu neesam beigušas, jožam uz veikalu, sportojam, steidzamies uz teātri vai koncertu. Vēl vakariņas jāpagatavo un ar bērnu jāpamācās vai jāpadara kādi mājas darbi. Tikai tad, kad laukā sen jau bieza tumsa, pošamies gulēt. Un arī tad vēl pirms miega jāpaskatās televizors vai jāpalasa. «Dzīvnieki rudenī dodas uz guļu, visu ziemu guļ un tikai pavasarī mostas. Tie, kas ziemu neguļ, ievēro diennakts režīmu – ceļas ar gaismu un guļas līdz ar tās izzušanu.

Pēc būtības arī mums, cilvēkiem, rudenī un ziemā vajadzētu dzīvot mierīgākā režīmā un tikai uz pavasari sarosīties. Esam dabas daļa, taču ejam pretī dabas ritmam,»

saka fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste Ilze Hāznere.

Pētījumi liecina, ka tieši gaismas trūkums veicina to, ka veidojas depresīvs stāvoklis vai pat sezonas atkarīgā depresija. Un viss tikai tāpēc, ka mums jāatrodas nemitīgā pretrunā ar savu iekšējo pulksteni. Tāpēc, ka nevaram darīt tā, kā to prasa daba. Mūsu iekšējo pulksteni, kas atbildīgs par miegu un nomodu, darbina ļoti smalks mehānisms, vēl smalkāks par Šveices pulksteņa iekšām. Galvas smadzeņu dziļumā atrodas zirņa lieluma dziedzerītis, kas pēc izskata līdzinās čiekuram – epifīze. Maziņš cinītis, kas gāž lielu vezumu. Šis mazais zirnītis funkcionē kā gaismu uztverošs orgāns (tā aktivitāte ir atkarīga no apgaismojuma) un ražo hormonu melatonīnu, kas regulē mūsu diennakts ritmu. Lai gan čiekuriņš mīt dziļā tumsā, caur acīm, ādu un sazin vēl kādām maņām tas uztver gaismu. Ja gaisma ir spoža, čiekuriņš atpūšas un melatonīnu ražo pavisam maz – tad esam enerģiski, priecīgi un aizrautīgi. Ja gaismas ir maz vai nav nemaz, čiekuriņam sākas karstākais darba laiks – tas tik aizrautīgi sāk ražot melatonīnu, ka kļūstam gurdeni un miegaini. Interesanti, ka nakts laikā cilvēkam izstrādājas 70% no melatonīna diennakts normas, turklāt visizteiktāk tas sintezējas tieši ap diviem naktī.

«Daudzi zinātnieki pētījuši mūsu bioloģisko ritmu un gaismas saistību. Par sezonas atkarīgo depresiju runā kopš 1984. gada, bet par to, ka tumsa padara cilvēkus nīgrus, rakstīja jau senie dakteri. Viens no senākajiem pētījumiem ir par letarģijas (patoloģisks miegam līdzīgs stāvoklis, kura laikā samazinātas dzīvības fizioloģiskās izpausmes un pavājināta vielmaiņa) slimniekiem. Senie dakteri rakstīja, ka letarģiski cilvēki jāved laukā, saules gaismā, jo krēsla uztur slimības,» uzsver Ilze Hāznere.

Palīgā, nepaspēšu!

Un tad vēl ir ikdienas uztraukums, trauksme, ko parasti rada kāds konkrēts iemesls. Labā ziņa ir tā, ka šāds uztraukums parastais, cik ātri uznāk, tik ātri pāriet. Jā, trauksme, tāds kā iekšējs drebulis nav nekas patīkams. Diemžēl izvairīties no tā nav iespējams – pat ja esi mierīgākais cilvēks pasaulē, ir situācijas, kurās trauksme ir neizbēgama. «Trauksme patiesībā ir veselīga reakcija, kas mums ikdienā palīdz izvairīties no dažādām situācijām, nereti arī no bīstamām,» uzsver Māris Taube.

Piemēram, tu vakarā steidzies mājup un tev noteikti jāpaspēj uz pēdējo vilcienu. Protams, tu sāc uztraukties – ko iesāksi, ja vilcienu nokavēsi, kur paliksi pa nakti, ja tomēr nepaspēsi, un tā tālāk. Šī trauksme iedarbina lielāku ķermeņa spēku, enerģiju un ātrumu, lai tu uz vilcienu tiešām paspētu.

Tiesa, reakcijas var būt dažādas – ir cilvēki, kas trauksmes stāvoklī it kā sastingst, tomēr normāli trauksme liek mums sakopot spēkus.

Tu pieliec soli, uz vilcienu paspēj un tai brīdī, kad atkrīti vilciena sēdeklī, atviegloti uzelpo – piedzīvo atslābumu, patīkamu miera sajūtu, un uztraukums parastais pāriet. Trauksme nereti ir tāds kā izdzīvošanas, drošības palīgs – tā mums liek saausīties, uzmanīgāk skatīties apkārt, izvairīties no bīstamām situācijām. Tas gan tiesa, ka daudziem trauksmi var izraisīt arī šķietami sīkumi – pārāk skaļas sarunas, remonts dzīvoklī, mēbeļu nomaiņa u. tml. «Arī par šāda veida trauksmi īpaši nav jāuztraucas. Ja vien tad, kad satraucošā situācija beidzas, pazūd arī kreņķis,» saka psihiatrs.

Cita lieta, ja dzīvē viss ir mierīgi, bet trauksme parādās tik un tā, it kā bez iemesla. Vai arī, ja trauksmi izraisa katrs sīkums. Jāiet uz veikalu, trauksme. Jāraksta e-pasta vēstule, trauksme. «Medicīnā to dēvē par ģeneralizēto trauksmi, un tad gan noteikti jāmeklē speciālista palīdzība.» Sākumā varbūt palīdzēs ģimenes ārsts vai psihoterapeits. Ja ne, jādodas pie psihiatra.

Īpaši jāizceļ situācija, kad trauksmes iemesls ir nepārejošs un ilgstošs. Piemēram, ģimenē ir alkoholiķis, un visi mājinieki ar šausmām gaida vakaru, kad viņš pārnāks mājās. Tāpat ilgstošu, pamatotu trauksmi var izraisīt, ja kāds ģimenē ilgstoši slimo. Diemžēl arī pašreizējā situācija ar Covid-19, kas skārusi visu pasauli un nu jau daudziem no mums arī tuvu paziņu loku, ir iemesls ilgstošai, nerimstošai trauksmei. Papildu stresu šajos apstākļos var radīt socializēšanās iespēju trūkums. «Cilvēks ir sociāla būtne. Mums nepieciešami sociālie kontakti – tikties ar citiem cilvēkiem, parunāties. Covid –19 pandēmija to visu padara sarežģītāku, tāpēc speciālisi iesaka vairāk lietot sociālos medijus, sazvanīties, sazināties, izmantojot skype, zoom un citus video saziņas rīkus. Taču var gadīties, ka arī tas nelīdz.

Ja ir kāda krīzes situācija, dažs ar to tiek galā ātrāk un vieglāk, cits no tā ķer adrenalīnu un uztver situāciju kā izaicinājumu, tomēr lielākā daļu cilvēku cieš no hroniska stresa.

Nekas nav sliktāks par ilgstošu trauksmi. Tas ir hronisks stress, kas var rezultēties divos variantos. Pirmais – lai arī stress un trauksme ir ilgstoši, cilvēks galu galā situācijai adaptējas (medicīnā to dēvē par adaptācijas reakciju) – pasēro, paraud, parunājas ar kādu un nomierinās, tiek no šīs trauksmes laukā. Otrais variants – trauksme, stress ir tik ilgstošs un ievelkošs, ka cilvēks saviem spēkiem no tā vairs netiek laukā. Tad viņš var nonākt situācijā, kad tomēr nepieciešama speciālista palīdzība, jo radušies adaptācijas traucējumi, ieilgusi depresīva reakcija,» uzsver Māris Taube.

Tātad – ja jūti, ka kādu personīgu iemeslu dēļ visu laiku esi kreņķīga, un nekādi nespēj nomierināties, plus tā īsti vairs negribas ēst, sliktāk guli, esi grūtsirdīga, noteikti meklē speciālista palīdzību. Jo īsta trauksme ir ļoti grūti paciešams stāvoklis, kuru nemaz ilgi nevar izturēt. Sākumā vari konsultēties ar ģimenes ārstu vai piezvanīt uz krīžu un konsultāciju centru Skalbes (diennakts krīzes tālruņi: 67222922 un 27722292). Ja arī tas nepalīdz, vērsies pēc palīdzības pie psihoterapeita vai psihiatra. «Ir ļoti svarīgi šai trauksmē neiestigt, bet meklēt ceļu ārā no tās, citādi trauksme var kļūt hroniska un pārvērsties par noteiktu trauksmes formu vai pat depresiju,» uzsver psihiatrs.

Vienkārši trauksme vai veģetatīvā distonija?

Savulaik visas kārtis tika liktas uz diagnozi veģetatīvā distonija. Reibst galva? Veģetatīvā distonija. Trūkst elpas? Distonija. Jā, šī ir reāla diagnoze, bet tā apstiprināma tikai tad, ja trauksme, panikas lēkmes kombinējas ar kādas konkrētas ķermeņa sistēmas disfunkciju attiecīgajā brīdī. Kādam uzdod sirds un asinsvadu sistēma, citam kuņģis un zarnu trakts. Viens cieš no sirdsklauvēm, augsta asinsspiediena un elpas trūkuma, citam sāp kuņģis, ir slikta dūša, vemšana vai caureja. «Man bijuši pacienti, kuriem gadiem ilgi nezināmu iemeslu dēļ ir temperatūra. Bijuši cilvēki, kam ir nepārejošas muguras sāpes vai izteikts neirodermatīts, kam nepalīdz pat vislabākās zāles. Ja tā tiešām ir veģetatīvā distonija, cilvēks kādu laiku palieto antidepresantus, un visi slimības simptomi pazūd,» skaidro Māris Taube.

Psihiatrs uzsver – te gan liela nozīme ir ģimenes ārstam, arī citiem speciālistiem. Labam ārstam būtu jāsaprot – ja asinsspiediena zāles nemazina asinsspiedienu, ja vislabākās zāles nelīdz pret konkrētu slimību, jāaizdomājas par psihosomatiku. «Mēs pārāk daudz paļaujamies tikai uz izmeklējumiem. Bet, ja ārsts, izvaicājot pacientu, pajautātu, vai tieši šobrīd nav kādi emocionāli satricinājumi, iespējams, daudz ātrāk noskaidrotos, ka tā ir somatizācija – fiziska izpausme, kam ir psiholoģisks cēlonis. Otra lielā problēma, ar ko saskaramies – ja būs pacients, tad atradīsim slimību. Taču daudzkārt to nemaz nevajag meklēt. Mums gandrīz visiem ir erozīvs gastrīts, viegls reflukss vai muguras sāpes. Tagad modē meklēt arī boreliozi.

Mans ieteikums būtu šādās situācijās nevis izmeklēt pacientu no galvas līdz kājām, bet izrunāties par pacienta dzīvi un ģimeni,»

uzsver ārsts. Un piebilst: «Cilvēkiem, kuri paši zina, ka nav nekādi dzelzs cilvēki, pret dažādām stresu un trauksmi izraisošām situācijām jāattiecas īpaši uzmanīgi. Starp citu, pārmērīgu emocionālu kairinājumu un tā izraisītas psihosomatiskas problēmas var veicināt ne tikai negatīvi pārdzīvojumi, bet arī priecīgi – kāzas, jauns darbs utt.»

Kad no saldumiem jāglābjas pie psihoterapeita

Daudzos dāmu romānos aprakstīts, ka galvenā varone kreņķus vienkārši apēd – pamatīga saldējuma porcija, milzīgs kūkas gabals, un problēma pazūd bez pēdām. Šim fenomenam ir arī medicīnisks skaidrojums. Proti, stresa brīdī organismā izstrādājas adrenalīns un stresa hormons kortizols. Tieši kortizols sniedz tūlītēju enerģijas lādiņu, ko iespējams izmantot, lai stātos pretī potenciāli bīstamajai situācijai. Vai aizbēgtu. Šis hormons palīdz arī asinīs nonākt cukuram, tādējādi saņemot tūlītēju enerģijas devu, kas varētu palīdzēt bēgšanai. Bet, ja tu nekur nebēdz, šis cukurs vienkārši tauku veidā nogulsnējas uz vēdera.

Bet tas vēl nav viss – kortizols liek izjust arī milzīgu kāri pēc cukura, trekniem, miltainiem un ļoti saldiem ēdieniem. Un mēs arī ēdam…

Ne velti pavasarī, sākoties pandēmijai, daudzi apvēlās kā tādi mazi pingvīniņi. Par saldumu ēšanu stresa brīdī nevajadzētu uztraukties, ja vien tas nekļūst par ikdienas paradumu. Normālā situācijā tu stresa brīdī kādu saldumu apēd, kādu lieku kilogramu uzēd, bet, kad stress atkal rimies, šie kilogrami paši par sevi vai ar nelielu piepūli pazūd. Citādi, ja saldumu ēšana kļūst par vienīgo veidu, kā tu reaģē uz stresu, trauksmi, pārdzīvojumiem.

Saldumi var izraisīt atkarību, un tu, līdzīgi kā alkoholiķis, vairs nespēj pretoties saldumiem. Kad tos apēd, izjūti īsu gandarījumu, bet pēc tam pamatstresam vēl pievienojas trauksme par apēsto. Sak, es taču daru sev sliktu un nekā nevaru pārstāt to darīt. Cepumi, šokolādes batoniņi, kūkas, kas tiek ēsti slepeni, nevis atklāti, visiem redzot, ir pirmā pazīme, ka tev, iespējams, ir problēmas, kas jārisina pie speciālista. «Parasti, parunājoties ar šādu cilvēku, izrādās – ēšanas problēmas nav vienīgās. Vēl bieži vien ir arī viegla depresija, attiecību problēmas. Tad gan vajadzīga speciālista palīdzība un fiziskās atkarības ārstēšana, kompulsīvo traucējumu risināšana,» uzsver Māris Taube. Diezgan labi varētu palīdzēt pašpalīdzības grupas vai, piemēram, Figūras draugu apmeklējums, kur iespējams tikties ar cilvēkiem, kam ir līdzīgas problēmas.

Depresijas dziļie akači

Visbīstamākā un kritiskākā situācija, kuras dēļ steidzami jāvēršas pie psihiatra, ir depresija. Stāvoklis, kas tevi paņem aiz mazā pirkstiņa, bet iesūc kā tāds purva akacis. Diemžēl daudzi šo slimību nemaz neatpazīst un noraksta uz nogurumu, slinkumu, lielu stresu, apstākļiem ģimenē utt. Izmaiņas ļoti bieži pamana ne jau pats saslimušais, bet tuvinieki, draugi, kolēģi. Bet slimnieks spītīgi apgalvo: nē, nē, man viss kārtībā, tas pāries.

Galvenais, kas depresiju atšķir no visiem citiem stāvokļiem, ir ilglaicīgums – trauksme, nomāktība, vienaldzība, lēnīgums, nevēlēšanās ēst, bezspēks, bezmiegs (retos gadījumos miegainība), kas turpinās ilgāk nekā divas nedēļas.

Turklāt izmaiņas ir ļoti krasas – cilvēks bijis dzīvespriecīgs, enerģijas pilns, bet pēkšņi vairs nesmaida un knapi padara pašas elementārākās lietas. Vai – tieši pretēji – cilvēks visu laiku bijis normāls, bet pēkšņi kļūst hiperaktīvs, smejas vienā gabalā, ir mazliet histērisks.

Kādreiz paticis adīt, tamborēt, lasīt, bet tagad vairs nekas nesaista, nekas neinteresē un neko negribas. «Cilvēks arī fiziski kļūst gausāks. Nevar paiet, trūkst spēka, parādās aizdusa. Darba materiālus, ko agrāk izlasīja 15 minūtēs, tagad lasa divas trīs stundas. Tāpat parādās pašapvainošanas idejas – es esmu slikta mamma, sieva, es nekam neesmu derīga,» paskaidro psihiatrs. Nopietns simptoms ir domas par pašnāvību. Tiesa, cilvēks par to gan parasti nerunā ar citiem, taču sarunas laikā var ieminēties par dzīves bezjēdzīgumu, pēcnāves dzīvi, par dzīvības apdrošināšanu. Uz šādiem signāliem apkārtējiem vajadzētu reaģēt ļoti nopietni.

Depresiju nereti palaiž kāds smags emocionāls pārdzīvojums – izslimots vēzis, šķiršanās, nevēlama grūtniecība utt. Ja atpazīsti kādu no simptomiem, aizpildi depresijas pašvērtējuma testu, piemēram, www.depresija.lv. «Bieži vien cilvēki aizpilda testu un paši ir pārsteigti – tiešām man ir depresija? Ja tests par to brīdina, tūlīt vajadzētu pieteikties vizītei pie psihiatra,» uzsver Māris Taube.

Diemžēl depresijas ātrāku diagnostiku un ārstēšanu bieži vien kavē līdzcilvēki, kuri nesaprot, cik nopietna ir šī slimība, un sauc to par slinkumu, izlaidību, nespēju saņemties. Māris Taube uzsver: «Tikpat labi cukurslimības pacientiem varētu pateikt – ko tu tur āksties, pasaki aizkuņģa dziedzerim, lai ražo insulīnu! Tieši tāpat depresijas slimniekam var pateikt – lai tavs organisms ražo serotonīnu! Diemžēl tuvinieki nereti neizprot šo slimību, varbūt vaino sevi un tāpēc izliekas, ka šīs slimības nav.» Ja ir viegla depresija, pēc palīdzības var vērsties pie psihoterapeita, ja depresija ir vidēja un smaga – pie psihiatra, tad arī būs jāsāk medikamentu lietošana, kombinējot to ar psihoterapiju.

Katrā ziņā – ja jūties nomākta, trauksmaina, netiec galā ar veselības problēmām un neviens ārsts nevar atrast tām cēloni vai ciet no ēšanas problēmām, meklē palīdzību! Zvani uz krīzes telefonu, konsultējies ar ģimenes ārstu, psihiatru vai psihoterapeitu. Tikai nepaliec viena un neklusē.

Par ko liecina nihilisms, situācijas izsmiešana?

Nihilistiska reakcija vai ņirgāšanās par attiecīgo krīzes situāciju (no sērijas «tāda kovid nemaz nav» vai «nu un kas, ka nomira vecmāmiņa, visi mirst»), arī ir pazīme, ka cilvēks piedzīvo pamatīgu stresu un vajadzīga palīdzība. Ar katru satraucošu notikumu, kas gadās mūsu dzīvē, kaut kā jātiek galā. Un mūsu smadzenes, iespējams, cīnās, izvēloties kādu no aizsardzības mehānismiem.

Bērni reaģē ar noliegumu. Piemēram, bērns saplēsis krūzīti un pieaugušais to redzējis, bet bērns spītīgi turas pie sava – nē, es šo krūzīti nesaplēsu. Turklāt viņš pats tiešām tic, ka to nav darījis. «Līdzīgi ir ar tiem pieaugušajiem, kuri funkcionē primitīvākā, zemākā līmenī – arī viņi reaģē ar primitīviem aizsardzības mehānismiem – noliegšanu, agresivitāti, apvainojumiem,» skaidro Māris Taube.

Viņš novērojis – gan pavasarī, gan tagad, kad atkal pastiprinājusies koronavīrusa izplatība, uz ielām ir vairāk agresīvu braucēju, kuri apzināti provocē nepatīkamas situācijas. Tā teikt, izlāde darbībā, kas arī ir diezgan primitīvs aizsargmehānisms. Psihiatrs saka – visas minētās reakcijas nozīmē, ka cilvēks pats ir diezgan bēdīgā psihoemocionālā stāvoklī, bet pats to neatzīst. Turpretī augsta līmeņa aizsardzības mehānisms ir humors – labi, gaumīgi joki par attiecīgo situāciju.

Arī altruisms – vēlme un spēja palīdzēt citiem – ir augstas klases aizsardzības mehānisms.

 

Izvairies no nomāktības!

Lūk, kas tev var palīdzēt

* Izgaismojies! Svarīga ir gaismas terapija – pat ja nepatīk, pieradini sevi pie tā dēvētajām lielajām gaismām. Turklāt izvēlies tādas spuldzes, kas dod silti balto gaismu. Rudenī jāizvēlas LED spuldzes diapazonā no 2700 līdz 3200 kelviniem (gaismas krāsas mērvienība). Ar svecēm gan nepārspīlē – tās var radīt lieku sentimentu un gremdēšanos melanholijā.

* Izkustini ķermeni. Jau sen pierādīts, ka fizisko aktivitāšu laikā organismā izdalās endorfīni, ko mēdz dēvēt arī par laimes hormoniem. Taču svarīgi atrast tādas aktivitātes, kas tevi iepriecina, sajūsmina, dod prieku, mieru dvēselei.

* Socializējies. Mēs, cilvēki, esam sociālas, sabiedriskas būtnes. Lai mēs būtu pa īstam laimīgi, mums blakus vajag vēl kādu, ar kuru dalīties savās emocijās, pārdomās, pārdzīvojumos. Pati zini, ir tādi cilvēki, kuru klātbūtnē šķiet – re, tā gaiši dvēselē kļuva! Ja blakus šādu cilvēku nav, apzināti pašai jāsper pirmais solis. Piezvani bijušajiem skolasbiedriem, sazinies ar draudzenēm, uzraksti vēstuli radiem utt. Patīkama komunikācija neapšaubāmi rada labas emocijas.

* Ēd veselīgi. Bulciņu aizstāj ar augli, parastos miltus ar pilngraudu, utt. Ēd zivis, dārzeņus, lieto uzturā olīveļļu, tādējādi nodrošinot vitamīnu rezerves ne tikai fiziskajai, bet arī emocionālajai veselībai.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+