Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tagad droši vien prioritāte ir bērniņš?
Laura: Jā, dzīve ir mainījusies. Un ir tik jauki, ka Alberts pamostoties smaida.
Kārlis: Šajā dzīves posmā man vairs nav dežūras, ir mazāk akadēmiskā darba, varu pēc darba braukt uz mājām. Nekad agrāk tas nebija iespējams. Skaidrs, ka vairs negribas ņemt papildu pienākumus, profesionāli arī kļūstam labāki un var izvēlēties to, kas ir profesionāli, reizēm – arī finansiāli pievilcīgāks.
Esam tajā posmā, kur karjera sāk atmaksāties.
Beidzot jūtam augļus, bet vēl jau neesam savā augstākajā karjeras punktā. Medicīnā tas nāk pēc četrdesmit, un vispatīkamais – tev mūžam jāmācās, bet vienmēr ir, uz ko tiekties.
– Neprasīšu, kā medicīna satika jūs. Vaicāšu – kā jūs abi satikāties?
Laura: Skanēs superbanāli, bet Kārli ievēroju matu dēļ. Mēs studējām kopā, pēc tam dejojām kopā, un tā mēs arī sadraudzējāmies. Decembrī būsim kopā jau 13 gadu, bet man pašai sajūta, ka šis laiks ir ļoti ātri pagājis.
Kārlis: Skaidrs, ka pirmie gadi attiecībās ir pieslīpēšanās gadi, un tie ļāva saprast, kādas tad būs mūsu attiecības. Nu jau mēs zinām, ko vienam no otra sagaidīt un kādā veidā atbalstīt. Kad paiet malā, kad samīļot vai kad vajag palīdzību. Mums ir ļoti laba izpratne par otra prioritātēm, ļoti līdzīgi dzīves uzskati.
Laura: Bet mēs neglaudām viens otru tikai pa spalvai. Mēdzam arī pateikt – hei, šitais, ko tu domā, ir galīgi garām.
Kārlis: Visas idejas, kas rodas, mēs vienmēr vispirms izrunājam savā starpā.
– Kad mājās divi ārsti, sarunas par darbu ir neizbēgamas?
Laura: Agrāk runājām, bet tagad vairs ne. Tas vairāk bija raksturīgi tieši sākumposmā, ka nāc mājās un pārrunā savus pacientus un ar to runāšanu pārliecinies, vai esi domājis pareizi. Tagad drīzāk ir – hei, zini, kas šodien notika? Bet, runājot par mūsu attiecībām, man būtiski, ka Kārlim ir svarīga arī mana profesionālā izaugsme un tas, ka neesmu sieviete pie plīts. Viņš lieliski apzinās, ka no manis katru vakaru vakariņas nesagaidīs.
Mums vispār nav šis konservatīvais – sieva gatavo, vīrs sit dēļus šķūnītī.
Kārlis: Es nekad nevarētu iedomāties sev blakus otru pusi, kas būtu manā ēnā. Man vajag ļoti spēcīgu personību. Tie, kas Lauru pazīst, zina, ka viņa ir ar savu viedokli, ar savu latgaliešu temperamentu un raksturu. Profesionāli, ētiski un cilvēciski man Lauras viedoklis vienmēr būs pirmais un svarīgākais, kam uzticēšos. Un, ja no viņas manā virzienā izskan kritika, tad skaidrs, ka tas tā arī ir.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla IEVA jaunākajā numurā!
