Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Divi palaidnīgi pusaudži
Inetas stāsts
Mēs ilgi bijām kopā. Arī pēc piecpadsmit gadu kopdzīves abi satikām itin labi, taču mīlestība bija beigusies tikpat vienkārši, kā reiz beidzas pilnīgi viss – kartupeļu talka, vasara un rieksti šokolādē.
Četrdesmit piecu gadu vecumā palikt vienai pēc ilgas kopdzīves ir jocīgi. Galva bija tukša kā Vinnija Pūka medus pods – nezināju, gribu jaunas attiecības vai negribu, nebija sajūtas, ka viss vēl būs, un vienlaikus nelikās arī, ka viss pagalam. Kad beidzot novēlu akmeni no iepazīšanās iespēju durvīm, šķita, ka kolēģes un draudzenes mana dzīve interesē vairāk nekā mani pašu. Ak, Ineta, tu tāda smuka, forša, vēl princi dabūsi! Kādu princi – karali! Nu, jau iepazinies? Kāds ir? Kā – vēl nav!? Nu, ir? Jau ir?
Viss tomēr izrādījās citādi nekā agrā jaunībā. Toreiz likās, ka katrs satiktais ir īstais, citādi, apžēliņ, palikšu viena mūžīgi mūžam. Toties tagad katrā vīrietī vispirms pamanīju mīnusus un tikai tad plusus. Ja godīgi, tad līdz plusiem visbiežāk nemaz netiku. Rīkojos mūsdienīgi klasiski – reģistrējos Tinder lietotnē un jau pirmajā vakarā ar šausmām secināju, ka viens no man piemērotajiem kandidātiem ir bijušais vīrs. Protams, mēs viens otru neizvēlējāmies. Ik pa laikam aizgāju uz kādu tikšanos, bet tajā nebija sirds. Tomēr, lai cik dzirdēts, ka iepazīšanās portāli ir virtuālā Čaka iela, es tam nepiekrītu. Mani ne pirmajā, ne otrajā randiņā gultā neviens nevilka, un nez vai tāpēc, ka nekam nederu.
Mana iespējamā iepazīšanās kļuva par kolēģu mīļāko tematu kafijpauzēs. Katra, kurai nebija slinkums, izteica viedokli, kāda fotogrāfija man jāizmanto, kas man jāraksta un kā jāuzvedas, lai es beidzot nebūtu viena.
Nez kāpēc visām likās, ka man vienai ir skumji, ka vīstu kā nocenota roze.
Bet man nekas nesanāca, beigu beigās viņām šāda muļļāšanās apnika un man lika mieru.
Kādā piektdienas pēcpusdienā saņēmu e-pastu no kolēģa. Jā, savā darba e-pastā no sava darba kolēģa. Viņš no kādas manas šodienas sarunas bija dzirdējis, ka rīt, sestdien, ar vilcienu braukšu pie māsīcas uz Cēsīm, un piedāvāja mani aizvest – viņš tāpat braucot uz Valmieru pie drauga, un tas taču ir pa ceļam. Varētu domāt – kas tur īpašs, kolēģis kolēģei piedāvā, kā saka, kopbraukšanu, bet viņa sadomājas nezin ko. Nē, zīlītes manas, viņa – proti, es – nesadomājas sazin ko. Viņai, sievietei ar prātu, šāds aicinājums izgaismojas kā 3D attēlā, kur raibā krāsu jūklī jāsaskata telpisks apveids. Bija tak skaidrs, ka kolēģis, kurš sēdēja vienā kabinetā ar mani un, acis nepacēlis, bīdīja ciparus, vienlaikus bīdīja randiņu ar mani. Man nebija neviena, ar ko šo notikumu apspriest. Nevarēju kolēģēm teikt: meitenes, man tikko Ainārs atrakstīja, viņš mani rīt vedīs uz Cēsīm!
Nesaprotu, kāpēc es viņu nebiju pamanījusi kā vīrieti. Mums, sešām darba žagatām, kas ik pa laikam skaļāk vai klusāk apsprieda savu ārpusdarba dzīvi, viņš bija kā cilvēks, kura nav. Atnāca, apsēdās, strādāja, dzimšanas un vārda dienās vienmēr katrai atnesa puķi, apēda gabaliņu kūkas, salēja glāzēs šampanieti vai vīnu, un tas arī viss. Es par viņu nezināju pilnīgi neko. Precējies? Brīvs? Ir bērni, suns vai bruņurupucis – tumša bilde. Sociālajos tīklos viņa nebija, to pārbaudīju. Tinderī arī nemanīju.
Protams, nekāda drauga Aināram Valmierā nemaz nebija. Viņš bija izšķīries aptuveni tajā pašā laikā, kad šķīros es. Tikai es par to darbā skaļi un daudz runāju, bet viņš – nē.
Ārprāts, cik tas ir aizraujoši! Jau pāris mēnešus slēpjam savu romāniņu, un tas pārkaisa dzīvei tādus čili piparus… Ir sajūta: ja kāda kolēģe darbā pār plecu nejauši ieraudzītu, ka rakstu Aināram, es apēstu telefonu gluži kā papīra zīmīti vidusskolā!
Iemīlēšanās tiešām atņem prātu jebkurā, pilnīgi jebkurā vecumā. Es mulstu, man trīc rokas, kņud vēders un šķiet, ka vienlaikus pārkāpju visus baušļus, visus ētikas principus, visus kolēģu pa pusei draudzeņu nerakstītos likumus un pat tādus noteikumus, kas vēl nav izdomāti. Mēs kā divi palaidnīgi pusaudži darbā slepeni vienojamies, pie kura šodien dodamies – pie manis vai viņa – un kurš šodien no biroja dosies prom pirmais. «Pavasarim piestāv blēņas,» tā man saka Ainārs, kad no rīta jau esmu uzvilkusi biroja kostīmu, bet viņš, tikko izkāpis no dušas, man to atkal novelk.
Nevis kaut kādu, bet vislabāko
Alises stāsts
Lai arī mūsdienās iepazīties internetā nav nekas pārsteidzošs, tomēr saku – cik labi, ka ir Tinderis! Nevaru iedomāties, kur citur es būtu varējusi iepazīties. Man ir darbs, mācības, mājas, es nevarētu viena iet, piemēram, uz naktsklubu.
Šķiršanās pēc 25 laulības gadiem bija ilga un smaga, bet saņēmos, no vardarbīgajām attiecībām aizgāju, ar bijušo vīru pārtraucot jebkādu saziņu – it kā viņa vispār nebūtu pasaulē. Kas mums būtu runājams? Bērni lieli, manta sadalīta, šķiršanās dokumenti parakstīti.
Sākumā bija grūti, jo bija sajūta, ka Tinderī izlieku sevi kā preci – skatieties, vai esmu gana laba, izvēlieties! Šī sajūta pārgāja, kad psihoterapijā sapratu: šķiršanās izsāpēta, esmu gatava jaunām attiecībām, un man par to nav jākaunas. Tāda ir realitāte: daudzi pāri izšķiras, kad bērni jau izauguši un pašiem krietni pāri četrdesmit.
Bet nevienai sievietei un nevienam vīrietim nav jāpaliek vienam, un nekad nav par vēlu sākt vēlreiz.
Man nevajadzēja randiņus pašapziņas celšanai, lai saņemtu apliecinājumu, ka joprojām varu kādam patikt. Es biju par to pārliecināta. Zinu paziņas, kam neveicas, – satiek vīrieti, mēģina veidot attiecības, bet nesanāk. Pieļauju, ka neveiksmes iemesls ir tieši nedrošība par sevi. Veiksmīgi iepazīties sieviete var tikai tad, kad viņa zina, ko grib, – meklē vislabāko, nevis katru, kas pagadās ceļā. Bet, lai meklētu vislabāko, arī pašai jājūtas vislabākajai. Un es tāda jutos.
Terapeite bija stingri piekodinājusi nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem. Nodzīvojot laulībā tik ilgus gadus, ir risks izveidot nākamās attiecības ar tieši tādu vīrieti, kāds bija vīrs, – satiekot jaunu cilvēku, rodas maldinoša sajūta, ka viņu pazīsti jau simt gadu, vari prognozēt, kā rīkosies viņš, un uzvedies tieši tā, kā viņam patīk, tāpēc izskatās, ka saderat kopā. Man šādas atpazīstamas nianses bija kā sarkana signāllampiņa – ja līdzinās manam vīram, tad nē, šo man nevajag, es meklēju pilnīgi citādu vīrieti.
Zvaigznes tā sastājās, ka savu cilvēku satiktu ātri: maijā biju oficiāli izšķīrusies, bet Ziemassvētkos vairs nebiju viena. Kādam tas varbūt šķitīs par ātru, bet gatavību attiecībām nemēra ierastajās laika vienībās – īstā un vienīgā mērvienībā ir sievietes emocionālais stāvoklis un pašapziņa. Man ļoti patīk būt attiecībās, man patīk rūpēties un patīk izjust rūpes par sevi. Tieši to es ieraudzīju un atradu Ilgonī – viņš jau pirmajā randiņā par mani neuzspēlēti un dabiski rūpējās.
Atceros, kā satikās mūsu lielie suņi: mana zelta retrīvera meitene un Ilgoņa labradors. Cik tas bija jautri, ka jau pirmajā tikšanās reizē abi suņi viens otru uzreiz pieņēma un sadraudzējās. Tik smuks pārītis – izskraidījās un saritinājās blakām. Ilgonis nofotografēja abus un ielika savos sociālajos tīklos ar pierakstu: «Bono beidzot jauna draudzene…» Kas apķērīgāki, uzreiz saprata un komentēja: «Vai tik pašam Ilgonim nav jauna draudzene…»
Ilgajā laulībā ar vīru mums bija izveidojies plašs draugu loks. Daļa no viņiem manas jaunās attiecības nepieņēma, bet es arī neuzbāzos un necentos lauzties atpakaļ. Daļu draugu zaudēju, bet to vietā nāca citi cilvēki – Ilgoņa draugi un ģimene.
Jaunas attiecības pusmūžā – tas ir forši! Darbs ir, nauda ir, mājas ir, bērni ar visu tiek galā paši. Varam viens otram veltīt visu brīvo laiku – vakari, brīvdienas un atvaļinājumi pieder mums, un es tik ļoti izbaudu katru mirkli. Jūtos kā jaunībā, tikai prāta un miera tagad ir nesalīdzināmi vairāk.
Man nekur nav jāsteidzas!
Guntas stāsts
Todien mani apturēja policija. Par ātruma pārsniegšanu. Policists bija jauns džeks, es viņam teicu: «Saprotiet, es braucu uz randiņu. Paskatieties uz mani! Tādā vecumā un izskatā, būsim taču godīgi, es vienkārši nedrīkstu nokavēt!» Policists paminstinājās, izteica mutisku brīdinājumu un ļāva braukt tālāk. Patiesībā ne uz kādu randiņu todien nebraucu, bet biju dzirdējusi, ka reiz kāda sieviete ar šādu atrunu izvairījās no soda, un tas izdevās arī man. Bet beigās tieši todien, fleitēdama policistam par randiņu, iepazinos ar Igoru.
Draudzene bija laimējusi divas biļetes uz hokeja spēli piektdienā un paņēma mani līdzi. Mēs kā tādi skuķi jutām līdzi abām komandām – gavilējām par katriem iemestajiem vārtiem un iesmējām, lai tikai nebūtu neizšķirts, jo tas nozīmē, ka būs vēl arī papildlaiks un, ja vēl arī tajā neviens neuzvarēs, sekos pēcspēles metieni. Tā jau var aizvilkt līdz piektdienas pusnaktij! Ko mēs spēles laikā runājām, lāgā neatceros. Draudzene telefonā rādīja ģimenes ceļojumu bildes, bet es – savu meitiņu peciņu, kas nupat aizbrauca brīvprātīgajā darbā uz Bulgāriju. To, ka mums aiz muguras sēž vīrietis, redzēju, bet tas, ka viņš mūs vēro, neienāca prātā.
Pēc spēles izšķīrāmies ar draudzeni – mums katrai mašīna nolikta citā stāvvietā. Bijām tikko pagriezušās katra uz savu pusi, kad pie manis pienāca vīrietis un jautāja: «Vai jums ļoti jāsteidzas?» Biju tik pārsteigta, ka nebija laika neko sacerēt, tāpēc atbildēju pilnīgi godīgi: «Man – jāsteidzas!? Man nekur nav jāsteidzas!» Tā mēs iegājām uz kādu tasīti kafijas turpat hokeja hallē. Tas bija vīrietis, kas spēles laikā sēdēja aiz mums.
Tagad domāju – ja gribi iepazīties, vajag piebremzēt, nevis skriet pa galvu, pa kaklu.
Sievietei, kas steidzas, diez vai būs laiks jaunām attiecībām, jo viņai, visticamāk, vēl ir vecās – ar vīru, bērniem, sunīti vai kaķīti, kam gribas ēst. Piektdienas vakarā nesteidzīga var būt tikai sieviete, kurai nevienam ne par ko nav jāatskaitās, kas nevienam neko nav apsolījusi un kuru neviens – diemžēl vai par laimi – negaida.
Ja man teiktu, ka mūsdienās var iepazīties arī tā, es lāgā neticētu. Kad kādam pasaku taisnību, tas rada pārāk daudz jautājumu, tāpēc daudz vienkāršāk ir sastāstīt, ka iepazināmies internetā. Vēlāk Igors teica, ka viņš sapratis – ja mani neuzrunās uzreiz, es aiziešu un viss beigsies nesācies. Dzīve nav ne feisbuks, ne instagrams, tajā nevar kādu pamanīto tā vienkārši apskatīties vēl un vēlreiz.
Mēs esam kopā pusgadu, un, ziniet, ir ļoti labi. Igors man nenes rožu klēpjus un nepārsteidz ar brīvdienām Barselonā, bet viņš smejas par visiem maniem jokiem, aizbrauc ar manu mašīnu pie riepu daktera un tajās naktīs, kad esam kopā, uz manas miesas nav neviena nenoglāstīta centimetra…
