Jānis Lūsēns. Romantiķis. Ciniķis. Klusētājs.

Toties šis dzēlīgais klusētājs ir sarakstījis neskaitāmas mūzikas pērles – no grupas Zodiaks grāvējiem līdz Putnu operai. Un pilnas saujas romantiskas, maigas un jūtīgas mūzikas, kas ausīs pukst kā sirds. «Cilvēki savā būtībā ir trausli,» viņš saka, «un visi vīrieši ir romantiķi.» 

– Jums nav neviena sirma mata.

– Kā tad ne, ir – da figa! Kāda tam nozīme?

Citi lasa

Gunta Šenberga

Dārzs

Sapņu dārzs aizņemtiem cilvēkiem. Kreiļu ģimenes zaļā oāze Ikšķilē

Marta Kalniņa

Slavenības

Agatai Muceniecei Krievijā parādījies jauns kavalieris. Kas viņš ir?

Inita Dilāne

Horoskopi

Horoskops 18. – 24. aprīlis. Kā tevi ietekmēs astroloģiskā pāreja, kas ir reizi 14 gados?

– Nav jocīgi apzināties, ka pašam paliek sešdesmit gadu?

– Nemaz. Absolūti nekādu emociju. Ko tas skaitlis izsaka? Neko! Mēs taču katru gadu svinam Ziemassvētkus un Jāņus, un arī dzimšanas dienas – tur nav nekā īpaša.

– Man gan šķiet, ka apaļās jubilejas jebkuru mazliet iztrūcina.

– Šos koncertus rīkoju, draugu pamudināts, bet tā nav mana nepieciešamība. Drīzāk var teikt, ka ļāvos sevi pierunāt svinēt jubileju. Nedomāju, ka jubileju atzīmēšana kaut ko dod cilvēka personīgajai izaugsmei. Ja draugi un kolēģi mudina svinēt, tā ir laba zīme, ka esi kādam prieku sagādājis ar savu profesionālo darbošanos. Būtu skumji, ja tevi neviens neatceras un pats sāc stellēt savus jubilejas koncertus.

– Šoziem kopā ar Zigfrīdu Muktupāvelu un aktieri Mārtiņu Vilsonu braucāt pa Latviju ar Ziemassvētku programmu, kas veidota kā klusināta saruna ar skatītājiem.

– Jau sen visās intervijās saku, ka gribu attālināties no masu pasākumiem mākslā. Uzskatu, ka tas ir kaut kas drausmīgs. Troksnis vispār ir drausmīgs. Gribu atgriezties pie nulles punkta, sākt visu no jauna, no klusuma. Cilvēka pamatbūtība arī ir klusa un trausla. Mūzikas baudīšana nav iespējama milzu pūlī, troksnī kaut kur no attāluma. Tā nenozīmē arī atrašanos Filharmonijas zālē labā kleitā, ar labu frizūru. Mūzikas baudīšana nav smalko aprindu tusiņš un šampanieša glāzes. Tā visa ir pilnīga figņa! Īstā štelle slēpjas citās sajūtās. Tāpēc centos izveidot kaut ko ļoti vienkāršu – sarunu ar skatītājiem. Mārtiņš Vilsons lasīja dzeju, es spēlēju, Zigfrīds dziedāja. Būtībā tāda mājas muzicēšana. Un publika tam ļaujas, viss notiek, cilvēki tev it kā saka – stāsti vēl, es tev ticu! Pēdējais koncerts bija Jaunpils pilī. Jutu, ka visu stundu neviens publikā burtiski neelpo, neknosās, negrozās krēslos. Ir atbraukuši lauku cilvēki ar autobusiem, un viņi klausās tevī. Ne viņiem dārgu kleitu, ko izrādīt, ne slavenu ģīmju vai šampanieša glāžu. Viņi ir brīvi no šīm muļķībām un gatavi klausīties, ja vien tu ar viņiem runāsi. Mēs visu laiku esam troksnī: uz ielas troksnī, lielveikalā troksnī, darbā troksnī. Mums trūkst klusuma un patiesas klātbūtnes. Bet klātbūtnes sajūta mūzikas koncertā ir pats svarīgākais elements. Koncertu dzīvē skaistākie ir brīži, kad jūti, ka esi vienots ar cilvēkiem zālē. Tam pat nav sakara ar augstu profesionālismu, to nav iespējams iepriekš ieplānot, izkalkulēt. Tie ir maģiski brīži. Tas ir lielākais brīnums. Esmu sapratis, ka varu un protu šo brīnumu radīt un arī pārvaldīt.

– Kā var pārvaldīt brīnumu?

– Brīnumu nevar radīt matemātiski, tā ir spēja, ko var uztrenēt kā perifēro redzi. Un tā ir arī mana lielākā motivācija – kad sēžos komponēt kaut ko jaunu, es ceru, ka man izdosies panākt kontaktu ar cilvēkiem. Domāju par klātbūtnes efektu. Lielajos masu pasākumos klātbūtnes efekta nav vispār. Mēs vārāmies lielā katlā, vibrējam līdzi tumbām, bet tas neko nedod, tā nav klātbūtne ne no mūziķu, ne publikas puses. Pilnīgi veltīga enerģijas un naudas šķiešana! Visi šie pilsētas svētki, lielkoncerti un bla-bla-bla pasākumi ar lielajiem prožektoriem ir mākslas degradēšana. Vienīgais no lielajiem pasākumiem, kas rada brīnumu un patiesu kopābūšanas sajūtu, ir Dziesmu un deju svētki. Mākslā svarīgākais ir personīgais kontakts ar publiku. Vienkāršais lauku vai pilsētas cilvēks, kurš atnāk uz koncertu, ir patiess savā būtībā. Viņš ir izrāvies no mājām varbūt vienīgo reizi gadā. Viņš, iespējams, neskatās kultūras raidījumus televīzijā, nelasa gudrus rakstus, nav eksperts tādas vai šādas mūzikas notikumos… Tu nedrīksti viņam uzlikt vainas un muļķa sajūtu, ka viņš kaut ko nezina par elitāro kultūru! Tev jāspēj viņu uzrunāt pavisam godīgi. Diemžēl Rietumu kultūra pašlaik 98% gadījumu ir balstīta uz mārketingu. Pat Dziesmu svētkos mēs ar katru reizi attālināmies no būtiskā, ko vēsta nosaukums Dziesmu svētki. Tie nav komponistu un diriģentu svētki. Tie nav pirmatskaņojumu svētki. Tā nav nez kāda supermākslinieciskā koncepcija, kas ir aiz ambīcijām un aprēķina sastellēta. Tie ir dziedošas tautas un tautai svarīgo dziesmu svētki. Uzskatu, ka uz šodienas politiskā un sociālā fona šie simtgades Dziesmu svētki bija neizmantota ceturtās atmodas iespēja.

– Jums šķiet, ka jānāk jaunai atmodai?

– Nedomāju, ka Latvijā jebkad būs tāda situācija, kad mums nav jābūt gataviem kārtējai atmodai. Nu nebūs te nekad šādas kārtības… Bet cilvēki ir pilnīgi iemidzināti. Mūsos vairs nav ideālisma. Kāpēc cilvēki brauc projām? Jo nav ideālisma! Un valstī nav ideālu, kuru dēļ aizbraukušie gribētu atgriezties. Jau sen teicu, ka visu simtgades naudu vajadzēja veltīt tam, lai dabūtu atpakaļ cilvēkus no tām sēņu lasīšanas zemēm, lai ģimenes ar bērniem atgrieztos. Atbalstīt mazo biznesu, dot nodokļu atvieglojumus, palīdzēt mājokļu iegādē. Bet simts Pils ielas vecīšiem un vecenītēm šie cilvēki nav vajadzīgi.

– Jūs kādreiz dzīvē esat bijis bagāts, darīdams savu darbu?

– Kas ir bagāts? Es visu mūžu esmu varējis normāli dzīvot. Katram cilvēkam katrā dzīves posmā tiek iedots tik daudz naudas, cik viņam vajag. Piemēram, dzīvojot laukos, varu iztikt ar desmit eiro nedēļā, jo man neko lieku nevajag. Ne man uz restorānu jāiet, ne jāpucējas.

Tā vispār man ir misijas apziņa – mest nost visu lieko, visus ārišķīgos slāņus, ar ko esam apauguši. Visas tās austeru ēšanas…

Un meitenes, kas nupat no laukiem iebraukušas Rīgā un labi apprecējušās. Viņas uzlako nagus un testē vīnus, tieši sausos vīnus. Osta un šļurkstina, un kaut ko muld par akāciju un vaniļas aromātiem. Šausmas! Brīnos par tiem mūžīgajiem nabagiem, kas jau tā ir piesituši pilnas kabatas ar naudu, taču vēl viņiem nav diezgan. Bet nauda ir kā vējš – te ir, te nav.

– Vai ir kāds skaņdarbs, par kuru pats esat bijis pārsteigts, cik tam ir laimīgs liktenis, ilgs mūžs?

– Nevienam neesmu likteni ne ieplānojis, ne paredzējis. Ja kaut kas labi aiziet, prieks ir kā balva par darbu. Piemēram, mans sūri grūti radītais koncertcikls Mazu brīdi pirms. Kad nācu pie producentes ar ideju salikt kopā Kristīni Zadovsku un Ingu Pētersonu, bija liels izbrīns – kas nu būs? Ierakstījām disku, bija pirmatskaņojums Jāņa baznīcā. Un kāds kritiķis izteicās, ka viņš vispār nesaprot, kas tas tāds ir un kur šāda mūzika lietojama. Šo gadu laikā bijis vairāk nekā simts koncertu un desmitiem tūkstošu liels apmeklējums.

– Ar Putnu operu bija līdzīga situācija. Ietekmīgai kritiķei pilnīgi nekas nepatika.

– Man ilgi un dikti nācās pierunāt tā laika direktoru Andreju Žagaru, ka šāda opera vispār vajadzīga, ka uz operu nāks jauna publika savu bērnu dēļ. Un tas reāli arī nostrādāja. Izrāde iet deviņpadsmito gadu, un tā ir mana lielākā balva. Tāpat bija ar Kaupēnu – izrāde izvilka Liepājas teātri no krīzes, tai bija divi atjaunojumi. Kad tika dziedāta pēdējā dziesma, cilvēki cēlās kājās, zālē bija absolūts klusums un aizgrābtība. Kaupēna un Sfinksas izrādēs pats arī spēlēju. Atceros, Nacionālajā teātrī bija ieliktas deviņas izrādes pēc kārtas. Biju tā izdedzis, ka pēc vienas aizbraucu uz Sabili un naktī sēdēju kaut kādā uzkalniņā. Domāju, ka nojūgšos ar to Kaupēna kāršanu… Iekšējais pārdzīvojums bija vienmēr. Tu jau saproti, ka tas ir teātris, taču uz skatuves strādā spēcīgas enerģijas, mūzika rada īpašu emociju dimensiju. Bet vispār man šī tēma nav interesanta, jo savus bijušos darbus neapceru. Kas uzrakstīts un palaists tautās, tas beidzies. Nemēdzu gremdēties saldās atmiņās.

– Lasot jūsu agrākās intervijas, ievēroju, ka katru reizi kā savas mājas minat citu Latvijas vietu, bet tās gandrīz vienmēr ir lauku mājas. Kur tagad dzīvojat?

– Beidzamos četrus gadus dzīvoju Raganā. Bet tas vairs nav uz ilgu laiku. Mēdzu mainīt dzīvesvietas, jo mājām nepieķeros. Man ir māja mežā, kur stāv arī visi mani instrumenti, pilnīgi viss. Jūtu, ka esmu pats sevi ieslēdzis laukos kā sava veida cietumā. Ja tev ir lauku māja, tu vairs īsti nekur nebrauc, nedodies ceļojumos un izbraukumos. Jo kāpēc braukt, piemēram, uz viesu māju Latgalē, ja tev pašam savs dīķis, mežs un pļava? Un tad vēl zāle jāpļauj… Tu noslēdzies savā mājas pasaulē, un tas nemaz nav tik labi. Mēģināšu atgriezties pie dzīves Rīgā un atradīšu sev mazu lauku būdiņu, kur būt vasarās.

– Bet Rīgas kņada arī jums nepatīk. Sanāk, ka nekur nav labi.

– Tā sanāk.

– Kā var nepieķerties mājām?

– Omulību un mājas sajūtu var uzburt jebkur. Katrai vietai ir sava personība un šarms. Man patīk vecām mājām atdot bijušo godību, uzspodrināt kādreizējo spozmi. Un kādu laiku tur padzīvot.

– Kādas bija jūsu bērnības mājas Liepājā?

– Tas bija dzīvoklis četru dzīvokļu mājā pilsētas centrā. Pie mājas bija liels dārzs ar ābelēm un bumbierēm, šķūnīši, bruģis, iestaigātas taciņas. Neko romantiskāku nevar iedomāties.

– Jūs esot sirdī arhitekts. Kādā nozīmē?

– Visās nozīmēs. Tas attiecas gan uz mūziku, kas tāda pati arhitektūra vien ir, gan uz vidi, ēkām un telpām. Ļoti interesē arhitektūra. Reizēm domāju, ka man vajadzēja mācīties par arhitektu. Savulaik aizrāvos ar ēku atjaunošanu. Savus honorārus neieguldīju jaunās automašīnās vai citos labas dzīves atribūtos, bet braukāju pa Latviju un skatījos lauku mājas. Ja ieraudzīju kādu nolaistu sētu, kas man patika, iegādājos to un sāku atjaunot, iekopt. Kādu laiku pats padzīvoju, līdz atradās pircēji. Par celtniecību zinu visu, varu pats uzbūvēt jebko, izņemot lielveikalu. Tas ir tik interesanti! Esmu arhitekts arī attiecībā uz ainavu – ko atstāt, ko noņemt, ko iestādīt, izrakt vai nolīdzināt. Man tā patīk! Skatos uz pagalmu ar savu perifēro redzi un zvanu, piemēram, Oļegam, kurš tūliņ ir klāt ar traktoru un visu smuki nošķūrē. Sasējam zāli. Un es jau zinu, kā nākamvasar tas viss izskatīsies. Atjaunojot lauku mājas, esmu iepazinis kolosālus novadu cilvēkus, kurus citādi nekad nesatiktu.

Aicinu visus, kam ir līdzekļi, – nopērciet katrs sev lauku mājiņu, viņa būs jums pateicīga! Uzturēsim pa visiem to lauku infrastruktūru un dzīvi kaut vai kā vasarnieki!

Pateicoties vasarniekiem, vietējiem cilvēkiem ir iespēja kaut ko nopelnīt ar dažādiem darbiņiem. Zeltiņos man bija superīgs vietējais vīrs, kas nāca palīgā. Kā viņš runāja savā Alūksnes dialektā! To pat Jaunajā Rīgas teātrī neviens nevar atdarināt! Es viņam savā šķūnītī biju iekārtojis barčiku. Noliku galdiņu un divus krēslus, kur cilvēkam smuki pasēdēt. Viņš pamakšķerēja manā dīķī un tad gāja pasēdēt, ieķibināt. Tie ir tādi īpaši cilvēki, kas ienāk tavā dzīvē un paliek tur mūžīgi, saprotiet? Būtībā mēs Rīgā dzīvojam amorālu dzīvi. Izliekamies, iztaisāmies, nez ko tēlojam. Bet tas lauku vīrs ir godīgs. Viņam nav jātēlo, un viņš nemaz nemāk izlikties. No viņa var mācīties dzīves jēgu. Visi tie vīri, kas man laukos palīdzējuši, ir bijuši kā dzīves skolotāji. Mēs Rīgā esam aizmirsuši priecāties par vienkāršām lietām un runāt godīgu valodu.

– Pirms tikšanās zvanījāt, ka aizkavēsieties, un es jokojot atbildēju, ka tikmēr varu pasēdēt mašīnā un padomāt par dzīves jēgu. Jūs iesaucāties – tur nav ko domāt!

– Bet kas tur ko domāt? Dzīves jēga ir ēst, dzert un mīlēties! Radīt pēcnācējus un jaukt gēnu kokteiļus. Pa lielam visam, ko saucam par savu dzīvi, nav nekādas dižās nozīmes. Nāk man tie sešdesmit gadi, un arvien skaidrāk jūtu, kurp gribu iet, – tas ir klusuma iedarbināšanas virziens. Cilvēku iepazīstināšana ar skaņu, kā tā rodas, kāda burvība tai piemīt. Esmu nometis nost visu lieko. Man nav nekā tīkamāka kā mājās strinkšķināt kokli. Pēc visa dzīves trokšņa un ārprāta kokle klusumā mani dara pilnīgi laimīgu. Tiek likvidētas lauku skolas, un es sapņoju, ka varētu paņemt kādu vecu skolu un izglābt no sabrukšanas. Iekārtot tur tādu kā nometni, kur cilvēki var atbraukt padzīvot un izbaudīt dzīvi ārpus Rīgas, jo Rīga ir briesmīga vieta. Mēs kopā iemācītos kaut ko nospēlēt, iepazītu instrumentus un skaņas, pameditētu caur mūziku. Tas būtu muzikālais retrīts. Skaidri zinu: ja man pēkšņi uz galvas uzkristu milzīgs mantojums miljona vērtībā, es no viņa kratītos vaļā, ieguldot to kādā mūzikas skolā vai nejēdzīgi skaistā koncertzālē Latgales meža vidū, kur cilvēki varētu nākt uz koncertiem par velti. Mūzika ir mana meditācija. Man ir problēmas ar asinsspiedienu, bet pusstunda pie klavierēm to noregulē – varu pierādīt. Un gribu šajā mūzikas dziedinošajā spēkā dalīties ar cilvēkiem. Neveru nevienam vaļā čakras vai citas muļķības. Arī vārds meditācija ir apaudzēts ar visādām muļķībām, un cilvēki uz tām tik ļoti uzpērkas. Tas nozīmē, ka cilvēki dzīvo bailēs, nepārtrauktās bailēs!

– Bailēs no kā?

– Tās ir ekonomiskas un sociālas bailes. Bailes par savu darbu un amatu, par naudu, ienākumiem, kredītiem, rēķiniem, savu statusu. Bailes par savām attiecībām, par saviem bērniem, veselību un nākotni. Man žēl cilvēku un tā, kas notiek ar pasauli. Mēs dzīvojam baiļu transā.

– Jums arī tas ir pazīstams?

– Savā ziņā noteikti. Bet esmu sevī ar gadiem uztrenējis bezkaislīgu dzīves vērotāju. Kādreiz biju ļoti temperamentīgs un kaislīgs dzīves dalībnieks, tagad varu skatīties it kā no malas. Mūzikai vajadzētu sniegt cilvēkiem patiesumu un mierinājumu. Tāpēc cilvēki joprojām nāk uz Mazu brīdi pirms koncertiem, jo grib satikties ar šo sajūtu. Uzskatu, ka radošā pasaule ir vispatiesākā. Dzīvē mēs visi spēlējam teātri, tēlojam visu veidu attiecībās. Bet mūzikā man nekas nav jātēlo. Tā ir mana ideālā pasaule, kur varu būt laimīgs. Tur es piedzīvoju tādu pasauli, kādu to vēlos redzēt. Diemžēl mūsdienu māksla kļūst arvien krutāka, dārgāka, snobiskāka. Koncerti vai izstādes ir kā elitāri tusiņi. Snobi rada mūziku un projektus citiem snobiem. Tā staigāšana ar vīna glāzēm un smukiem ģīmjiem un savstarpējā izrādīšanās… Cilvēki no tā neko negūst. Tas ir pa tukšo.

– Tātad smalkās sabiedrības vīna glāžu pasākumos nepiedalāties.

– Mani tas vispār neinteresē. Man riebjas šļūkāt ar vīna glāzi rokās un šmaukstināt gaisa bučas, kaut ko tēlot, gudri muldēt. Tas ir tik provinciāli.

– Esat teicis, ka iedvesma domāta diletantiem.

– Tā ir! Tikai sliņķis vai diletants staigā un gaida, kad viņu piemeklēs nez kāda iedvesma un apskaidrība. Būtībā iedvesma ir prasme un darba instruments, kas jātrenē kārtīgā ikdienas darbā. Radošo darbu nevajag glorificēt, tas arī ir darbs. Nav ko pļurkstēt un blenzt debesīs – sēdi un raksti! Ja nesanāk, met ārā un raksti atkal.

– Viens no jūsu iedvesmas avotiem ir latviešu dzejnieki. Esat rakstījis ciklus ar Austras Skujiņas, Andreja Eglīša un Ojāra Vācieša dzeju.

– Dzeju iepazinu studiju laikā. Mēs, topošie komponisti, draudzējāmies un tusējām ar dzejniekiem. Dzejas pasaules klātbūtne bija nemitīga. Bohēmas vidū vienmēr bija dzejas lasījumi. Elsbergs, Rokpelnis, Neibarts, Uldis Bērziņš! Tādi vīri, disidenti un dekadenti! Tagad jocīgi laiki, jo latviešu jauno dzeju lielākoties pārstāv meitenītes krāsainās zeķbiksēs, kas drebošās balstiņās ņemas ap sevi… Kur palikuši vīrieši dzejā? Toreiz tie bija īsti veči, kas varēja arī kādam pa muti sadot, un dzeja arī bija ar citu saturisko jaudu. Bet komponista satikšanās ar kādu dzejnieku arī ir kaut kāda mistika. Reiz sēdēju savos iepriekšējos laukos, māja jau bija pārdota, bet es vēl pilnībā nebiju izvācies. Istabas stūrī stāvēja veca ģitāra, plauktos vēl neizkrāmētas grāmatas. Man paņēmās Ojāra Vācieša grāmata, atvērās, lasījās. Paņēmu ģitāru, un nāca dziesmas. Vācietis man bija kā Himalaji, kuros es kāpu. Savukārt Andreja Eglīša dzejas grāmatu man uzdāvināja māmiņa. Spēlēju ukuleli, un tapa dziesmas ciklam Romantika ar Eglīša vārdiem.

– Kad ar dziedātāju Ingu Pētersonu radījāt programmu Romantika, abi sevi drosmīgi nodēvējāt par pēdējiem romantiķiem. Vai tad romantisku vīriešu vairs tiešām nav?

– No augstiem plauktiem raugoties, būt romantiķim nav ne konceptuāli, ne stilīgi. Tagad ir jādzīvo kruti un laikmetīgi. Arī mūzikai jābūt laikmetīgai. Ja neesi laikmetīgs, ar tevi ir trubā! Būt romantiķim, kā likums, nav laikmetīgi. Šis albums tika veltīts vīrieša iekšējai pasaulei. Sirdī visi vīrieši ir romantiķi. Pastāv dīvaini sociāli pieņēmumi, kas viņiem to liedz, bet visi būtu laimīgāki, ja vīrieši neslēptu savu romantisko būtību. Bet vispār es esmu ciniķis.

– Pag, tas neiet kopā – gan pēdējais romantiķis, gan ciniķis.

– Romantiķis esmu savā ideālajā – mūzikas – pasaulē. Dzīvē – ciniķis.

– Pieminējāt savu mammu. Jūs viņu aizvien klausāt?

– Nu kurš var savu mammu neklausīt, parādiet man vienu cilvēku! Pat lielākie bandīti, johaidī, kuri sit citus cilvēkus, mammas tomēr klausa, no mammām bīstas! Mamma man ir pati galvenā. Mammīte mīļa.

– Man šķiet, jūs esat īsts vientuļais vilks.

– Jā, cilvēku pasaule man nav īpaši vajadzīga. Varu nedēļu ne ar vienu nesarunāties. Laukos atnāk kaimiņš, atnes vēstuli no pasta. Viņš aizpīpē un tērzē ar mani, bet man jau tās piecas minūtes sarunas ir par garu. Apzinos, ka reizēm vajag socializēties, bet tikai ar jēgu.

– Ar jums vispār iespējama normāla kopdzīve?

– Nav iespējama. Vēl jo vairāk nav iespējama normālā dzīve, kādu to saprot sievietes. Vai arī tai jābūt sievietei, kas spēj atrauties no saviem priekšstatiem, bērnības un jaunības sapņiem, ilūzijām. Tam jābūt brīvam cilvēkam. Ne jau tādēļ, ka es piekopju amorālu dzīvesveidu. Otram cilvēkam jāspēj pieņemt, ka es ļoti daudz laika pavadu vienatnē. Cilvēki ir dažādi. Ir arī sievietes, kam vajag šo vienpatību. Ne vienmēr idilliskā kopdzīve ir īstā atbilde.

Īstas attiecības sākas tad, kad cilvēks palīdz otram ieraudzīt un atklāt viņa trūkumus.

Kad notiek mijiedarbība un izaugsme. Viss atkarīgs no motivācijas, kādēļ cilvēki vispār saiet kopā. Vieniem motivācija ir apprecēties, novīt ligzdiņu un audzināt bērnus. Ir, kam tas laimīgi izdodas. Piemēram, manam dēlam ļoti laimējies ar ģimeni. Jo mēs ar Maiju bijām pastāvīgā nelielā kara stāvoklī, savas taisnības pierādīšanas orbītā. Interesanti, ka dēls to redzēja un skaidri saprata, ka neko tādu negrib. Viņš izvēlējies mieru un laimi, un to ligzdiņu, kuru mēs kā vecāki viņam nespējām piedāvāt. Bet citam to ģimenes idilli nevajag.

– Reiz teicāt, ka latviešu vīrieši ir izlaidušies, paši nevar sev ne drēbes izmazgāt, ne māju uzkopt. Un sievietes kļuvušas par šo vīriešu aprūpētājām.

– Sievietes arī pašas sevi pārvērtušas par apkalpojošo personālu. Cenšas vīriešiem izpatikt, izdabāt. Bet vīrietis ir trans – dod tik viņam izlaisties, viņš labi ātri visu šo kalpošanu uztvers kā pašsaprotamu. Kaut kādā mērā sievietes ar apkalpošanu arī uzurpē varu attiecībās. Padara vīrieti no sevis atkarīgu.

– Esat neatkarīgs, cik noprotu. Un sadzīviski patstāvīgs.

– Pilnīgi patstāvīgs. Bet vispār mani izbrīna, ka mūsdienās tādas lietas kā drēbes vai ēdiens vēl ir problēma attiecībās. Kas notiek? Veļu mazgā mašīna, ēst var dabūt uz katra stūra. Kāda tur mājas darbu dalīšana? Kāds nevar pats sev putru uzvārīt vai kreklu izgludināt? Nē, vīrieši tomēr ir tizleņi…

– Vienreiz bijāt precējies, bet…

– Divreiz precējies! Jaunībā, astoņpadsmit gados, apprecējos uz pusgadiņu… Man ir brīnišķīgas attiecības ar to meiteni. Bet ligzdas man nesanāk novīt.

– Tātad brīvs un viens?

– Kāpēc šāds jautājums? Jums ir kādi nolūki pret mani?

– Kādēļ ne, esat tīri šarmants…

– Hm, es zinu, ka šis jautājums nāca pēc ilgas ciešanās un gaidīšanas, vai ne? Jūs to ļoti taupījāt kā pašu galveno, un visa pārējā saruna bija tikai ievads…

– Ir daudz stāstu un arī dziesmu, kur ievads izrādās pats labākais.

– Labi, teikšu īsi – esmu aizņemts un man viss ir kārtībā. Tiešām. Pat no sieviešu žurnāla viedokļa kārtībā. Nesen draudzenei teicu, ka esmu sapratis – dzīves jēga ir atklājumi. Tas, ka tu nemitīgi atklāj kaut ko jaunu. Tiklīdz atklājumi beigušies vai tu tos neieraugi, dzīvei vairs nav jēgas.

Saruna publicēta žurnālā Santa 2019. gadā, Nr.2.

Zane Piļka-Karaļeviča

Slavenības

Komponists Jānis Lūsēns pārdod māju un nopērk skolu