Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Diņičs – ideālais suns
«Tas ir suns no Maskavas, Kaukāza aitusuns, kuru beigās dabūju iemidzināt. Joprojām neesmu beigusi sērot.
Pirmo reizi mūžā no Piemaskavas patversmes ņēmu suni, kas man šausmīgi patīk, nevis tāpēc, ka man viņš jāglābj.
Ilgi uz viņu skatījos patversmes saitā, domāju, cik foršs suns, kā man viņu gribētos. Piezvanīju, izrunājāmies, vai man viņu dotu, un jā, viņi dotu.
Tad sākās kovids, ievilkās viņa transportēšana no Maskavas, tāpēc suni dabūju pagājušā gada augustā. Viņš pie manis nodzīvoja tikai desmit mēnešus. Atbrauca pavisam slims, šausmīgi slims, bet – mans ideālais suns. Diņiča arhīvu es neskatos, jo tad man ir histēriska reakcija. Man ir drausmīgi žēl, ka mēs tik maz bijām kopā. Viņam no tupēšanas voljērā bija pilnīgi sabeigta mugura, ar viņu neviens nestaigāja, bija barots ar sliktu pārtiku – viņš bija vecs, slims un sabrucis dzīvnieks. Diņiču gan vēl man gribētos kādreiz satikt…»
Visu rakstu lasi žurnāla Ievas Stāsti jaunākajā numurā!
