Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Kā jau sacīju, dzimumzīmes pie Raimonda pārbaudīju regulāri. Tomēr 2015. gada novembrī jutu, ka uz muguras kaut kas tā kā kniešas, tā kā niez. Raimonds tobrīd atradās ārpus Latvijas, tāpēc viņš ieteica, ka mani var apskatīt viņa rezidente. Izrādījās, ka diskomfortu rada ādas izaugums – saules keratoze. To piesaldēja, rezidente apskatīja arī pārējās dzimumzīmes un atzina, ka viss ir labi. Līdz ar to uz nākamo pārbaudi pie Raimonda es plānoju doties vien pēc diviem gadiem. Taču 2016. gada maijā man uz ādas parādījās jaunas papilomas, kas traucēja. Darbā biju paņēmusi brīvu nedēļu, tāpēc sarunāju ar Raimondu, ka aiziešu pie viņa tās noņemt. Kā parasti pie viena viņš pārbaudīja arī visas dzimumzīmes.
Un tad dzirdēju, kā pēkšņi izmainījās viņa balss: «Pagaidi, Sanci!» Es uzreiz sapratu, ka kaut kas nav labi.
Viņš mani mierināja, lai neuztraucos, bet viena dzimumzīme viņam ļoti nepatīk, lai nāku pēc nedēļas to izgriezt. Kad to izoperēja, sākās rezultātu gaidīšana – divas nedēļas ilga mokoša neziņa. Kad šķita, nu jau rezultātiem jābūt, zvanīja Raimonds – atklāta melanoma, bet tās paraugs jāsūta vēl uz citu laboratoriju, lai noteiktu audzēja stadiju. Būs jāgaida vēl divas nedēļas.
Izdzirdot diagnozi, man bija šoks. Es esmu bērnu ārste, un nav tā, ka es papildus speciāli interesētos par ļaundabīgajām saslimšanām, bet tik daudz es zināju, ka melanoma ir visātrāk progresējošais audzējs… Turklāt tobrīd teju katrs portāls un žurnāls, ko atvēru, rakstīja par melanomu un cilvēku ātro mirstību no tās… Vislielāko izmisumu radīja tas, ka man ir trīs bērni. Vecākā meita jau bija savā dzīvē – Annijai tobrīd bija jau 22, bet dēlam Nikam 13 un jaunākajai meitiņai Luīzei tikai pieci gadi…
Nedēļa pagāja kā murgā, un tikai tad es jau mierīgāk varēju izrunāties ar Raimondu. Pierakstījos arī pie onkoloģes imunoloģes profesores Simonas Doniņas. Zināju, ka mana melanoma ir vienu milimetru dziļa, taču bija svarīgi sagaidīt precizējošu atbildi, cik iedaļas vēl aiz komata ir aiz šī milimetra. Ja melanoma ir tikai milimetru dziļa, nebija iespējams saņemt valsts kompensēto medikamentu Rigvir. Ja tās dziļums ir 1,01 milimetrs, šis medikaments jau pienācās. Gaidīšana atkal ievilkās…
Kad no laboratorijas tika saņemtas atbildes, izrādījās, ka medikamentu dabūšu. Sākotnēji to injicēja katru otro nedēļu. Profesore Doniņa mani bija brīdinājusi, ka trīs dienas pirms un pēc injekcijas nebūtu vēlams saslimt. Līdz ar to Bērnu slimnīcas Neatliekamās medicīniskās palīdzības un observācijas nodaļas vadītāja manas dežūras pakārtoja manam ārstēšanās plānam, arī savu mazo pacientu vecākus jau laikus brīdināju, ka nevarēšu vairs tik intensīvi strādāt kā iepriekš.
Man medikaments izraisīja nelielas blakus parādības – nedaudz paaugstinātu ķermeņa temperatūru, pēc injekcijām sāpīga kļuva arī vieta zem muguras lāpstiņas, kur iepriekš ļaundabīgā dzimumzīme tika izgriezta. Bet citādi fiziski jutos labi.»
Visu interviju ar Sanitu Mitenbergu lasi žurnālā Ievas veselība, kurš preses tirdzniecības vietās pieejams no 9. aprīļa.
