Izcilais pianists Reinis Zariņš: Es nedzenos pēc karjeras, bet gan – dzīvot pilnvērtīgi

Intervijas
Sandra Eglīte
Sandra Eglīte
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
18. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No publicitātes materiāliem
Par savu profesionālā pianista dzīvi Reinis Zariņš saka: «Tā ir liela privilēģija un atbildība, kuru tik daudzi kāro, bet tikai retais spēj nest, un, ja jau šobrīd man tas ir dots, tad tas ir jādara, nevis jāmeklē vieglāks ceļš, ērtāka dzīve, mazāks stress.»

Izcils pianists, spožs solists, prasmīgs kamermūziķis, dziļi pārdomātu interpretāciju meistars, konceptuālu starpmākslu projektu autors – tā ierasts raksturot Reini Zariņu.​ Viņš uzstājies pasaules labākajās koncertzālēs – Ņujorkas Kārnegī centra Veila zālē, Londonas Vigmorzālē, Maskavas Čaikovska zālē, Amsterdamas Concertgebouw, bet allaž muzicējis arī Latvijā un ne tikai lielajās pilsētās. Ieskaņojis vairākus kritiķu augsti vērtētus diskus, pērn pie klausītājiem nonāca jaunākais albums Kreisleriana. Octagon. Pēc Mediņa un Dārziņa mūzikas skolas mācījies ASV, Jeila Universitātes Mūzikas skolā un Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Reinim ir tikai 35 gadi. Viņš ir trīskārtējs Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāts, 11 starptautisku konkursu laureāts. Kā atzīst pats Reinis – tas nebūtu iespējams bez sievas atbalsta. Turklāt Zariņu ģimenē aug četri bērni.

– Reini, vai doties uz mūzikas skolu bija vecāku vai jūsu izvēle? Vai jūsu dzimtai ir saistība ar mūziku?

– Dzimtā tiešas saistības ar profesionālu muzicēšanu, cik man pagaidām zināms, nav. Ar mākslu saistītu Zariņu gan ir daudz, tā ka dažreiz gribētos parakties dziļāk, jo neticas, ka manējie Zariņi nebūtu saistīti ar citiem. Mans mūzikas stāsts, kā tik daudziem pirms manis, sākās tā, ka mājās mums bija vecs pianīns… Tomēr domāju, ka ar to vien nebūtu pieticis. Jo mājās plinkšķina visi, kam ir, uz kā. Bet es savu ziņkārību par klavierēm laikam ļoti redzami izrādīju arī skolā pēc kora nodarbībām, un tobrīd es tur biju vienīgais, kas neskrēja pēc stundas prom, bet drīzāk nāca pie klavierēm, skatījās, brīnījās. Jo dziedāšanas skolotājs nu TĀ spēlēja, nu tik garšīgi! Joprojām to sajūtu atceros.

Viņš pats sacerēja arī dziesmiņas, ko visai skolai dziedāt. Viena bija par burkāniem, un viņš ar tādu draivu spēlēja, ar tik garšīgām harmonijām un ritmu! Tas skolotājs, izrādās, bija koncertpianists Renē Salaks, kas tikai piepelnījās kā dziedāšanas skolotājs. Kā būtu, ja būtu… Kā būtu, ja izcilais Renē nebūtu šajā mazajā skoliņā pieteicies strādāt? Kā būtu, ja mamma mani kaut kad vēlāk varbūt aizvestu uz pavisam citu skoliņu uz noklausīšanos un es rindas kārtībā nonāktu mācīties pie kāda, teiksim, ne tik prasmīga pedagoga? Vai kāds mani paspiestu turpināt strādāt pie klavierēm tādos brīžos, kad nu nemaz negribas strādāt un principā var arī nestrādāt, piemēram, vasarās? Ar kādu profesiju es šodien tad nodarbotos, ja mani toreiz nepaspiestu?

Atceroties šīs lietas, man mute ciet, jo es atkal aptveru, cik ļoti pats neesmu kontrolējis savas dzīves gaitu.

Un tie dzīves pagrieziena punkti atskatoties šķiet tik trausli, tik mirklīgi, tik… garām palaižami!

Bet, lai kā tas izšķirošais mirklis pēc tam izskatās, laikam jau visa dzīve sastāv no tādiem mirkļiem, kuros šķietami varētu aiziet pa labi, bet tikpat labi pa kreisi… Tomēr, tā kā mēs instinktīvi izvēlamies rīkoties saskaņā ar sev tipisko sirds noslieci, izdarām tieši to, kas jāizdara, un tādējādi nekādi nevaram palaist garām vai arī paslēpties no tā, kam ar mums ir jānotiek.

Tomēr mana ticība, ka mūsu dzīve pamatvilcienos nav mūsu pašu rokās, ir balstīta ne tik daudz savā subjektīvajā pieredzē, cik tajā, ka Visuma autors sevi ir atklājis kā labu Dievu. Un tāpēc mani nepārņem ne klusas šausmas, aptverot savu reālo bezpalīdzīgumu, ne arī spītīga vēlme visu kontrolēt pašam. Jo, ja Dievs ir labs un es esmu Viņa pusē, tad man nav iespējams palaist garām itin neko, kas man paredzēts. Un no tā arī izriet mana pārliecība, ka mans pašreizējais darbs ir man Dieva brīnumaini, neparedzami sarūpēts, kā jau to iepriekš aprakstīju. Es zinu no draugiem un paziņām, ka maizesdarbs tikai retajam ir arī viņa sirdslieta. Tāpēc vēl jo vairāk mana sirds ir pilna pateicības par šo īpatnējo, neaprakstāmo lietu, ar ko man dota privilēģija joprojām nodarboties.

– Un tomēr – vai esat klavieres kādreiz ienīdis? Nu, varbūt ne tik traki, bet gribējis mest mieru, vairs nespēlēt?

– Es varu droši teikt, ka man gribētos apgūt arī kādus citus instrumentus, kaut vai ģitāru, kuru ir tik ērti paņemt līdzi un ar kuru var radīt bagātīgu muzikālo saturu jebkurā situācijā. Vienīgi brīvais laiks kaut kur pazudis, palieku gribot. Bet šai vēlmei nav nekāda sakara ar, teiksim, kaut kādu nogurumu no klavierēm.

Nē, klavieres ir un paliek instrumentu karalis, kuram rakstītais repertuārs nav pat salīdzināms ne ar ko citu, izņemot simfonisko mūziku.

Turklāt caur taustiņu spiešanu, ticiet vai ne, var gan burtiski izraudāt un izkliegt savas sakrājušās sirdssāpes, gan izjust gandrīz vai fizisku baudu no noteiktu harmoniju izmantošanas – zināt tās skudriņas? Nu, improvizējoši pianisti parasti labi zina, no kādām harmoniskām secībām nāk skudriņas, tā ka to var pēc vajadzības arī pats sev sarūpēt. Un kā kaut ko tik brīnišķīgu tad varētu gribēt mest malā? Bet atpūsties gan vajag – to man saka un to es arī pats sev saku. Vajag ik pa pusgadam, gadam izdarīt tā, ka vairākas dienas neaiztieku instrumentu, jo tad, kad atkal tieku klāt, ilgāku laiku ir īpašs prieks.

– Vai ir kādi jums īpaši cilvēki, kuri palīdzējuši noticēt sev?

– Es jau pamazām sāku piemirst bērnību, bet to gan atceros, ka mana mamma pārlocījās trīskārši uz pusēm, lai palīdzētu man turpināt iesākto mūziķa ceļu. Viņa strādāja pa naktīm un agros rītos un vakaros, un pa dienām, lai mēs ar māsu un vecmammu spētu izdzīvot no viņas niecīgās aldziņas, bet vienalga atrada laiku kopīgi iet uz nošu bibliotēkām un rakāties pa kartotēku, lai uzietu kaut ko jaunu, ko man palasīt, un tad mājās sēdēja man blakus un šķīra lapas, kamēr es sākumā ar mokām un tad arvien raitāk lasīju no lapas sev pilnīgi nepazīstamus skaņdarbus, kas vēlāk caur šo lasīšanu žigli iegāja arī manā koncertu repertuārā.

Mamma, lai gan pati nebija pianiste, pat rakstīja pirkstu ciparus un gadījuma zīmes manās notīs, lai man atvieglotu mācīšanos. Tagad mums tās ir saldas, nostalģiskas atmiņas, bet toreiz tas prasīja visus viņas spēkus, to es atceros – un pateicos.

Tagad man ģimenē aug pašam savi bērni, kurus audzina un skolo mana sieva, kamēr es esmu mūsu ģimenes vienīgais apgādnieks. Bet es nezinu, cik ilgi es spētu tā turpināt, turklāt tik radošā, emocionālā un arī publiskā sfērā, ja mani neatbalstītu mana sieva. Viņai tiešām rūp, lai man ietu labi, jo tad mums visiem labi iet, un tāpēc viņa bieži vien ir tas domātājs aiz manas darīšanas.

Kamēr es dzenu sev galvā Bēthovenu, viņa izlasa trīs biznesa attīstības grāmatas, izfiltrē to, kas uz mums attiecas, un tad mēs cenšamies kopīgi izgudrot veidus, kā tādas lietas izmantot mūsu situācijā. Un pagājuši ir tikai kādi pieci gadi, kopš mēs varam teikt, ka pārtiekam no mana darba vien. Ja kopā skaita manus kursa biedrus Londonā un Jeila Universitātē, to ir pāri simtam, bet tikai pusducis šobrīd pelna sev iztiku ar koncertēšanu vien.

Tāpēc es vēlreiz saku – tā ir liela privilēģija un atbildība, kuru tik daudzi kāro, bet tikai retais spēj nest, un, ja jau šobrīd man tas ir dots, tad tas ir jādara, nevis jāmeklē vieglāks ceļš, ērtāka dzīve, mazāks stress.

Protams, arī mani skolotāji nav «bez vainas». Viņi ir mani izveduši cauri dažādiem vājuma periodiem, nav mani nolikuši, kad sagribēju uzkāpt kādā no klaviermūzikas everestiem, bet ticējuši, ka varēšu, kad vēl galīgi nevarēju. Taisnības labad gan jāsaka, ka pēc studiju beigām mūsu attiecības tālāk nav gājušas, izņemot ar vienu – manu Dārziņskolas profesoru, izcilo koncertpianistu Rafi Haradžanjanu, kuram iznāca mani vest cauri visgrūtākajam laikam, kad klavieres man bija pēdējā vietā. Vēl šodien Rafi nepagurstoši seko līdzi manai izaugsmei, un man ir prieks, ka es savam bijušajam skolotājam joprojām varu pajautāt muzikālu padomu kā kolēģis kolēģim, ja tāda vajadzība rodas.

Arī kovidlaiks, man šķiet, tomēr parāda, ka vismaz šeit, Latvijā, mūzika, un turklāt klasiskā mūzika, ir svarīga un vajadzīga. Un tāds publikas atbalsts ļoti palīdz nepazaudēt cerību un turpināt strādāt. Visspilgtāk es šo atbalstu izjutu, kad martā uzsāku pats savu karantīnas koncertu sēriju savā Youtube kanālā. Sniegt koncertus vienam pašam savā darbistabā bija psiholoģiski sarežģīti, un runāt sava datora ekrānā, neredzot nevienu klausītāju, vēl trakāk. Tomēr tas sirds siltums, kuru man neredzamie klausītāji izpauda caur komentāriem, kurus es tikai pēc koncerta varēju izlasīt, deva milzīgu prieku un drosmi celties un darīt tālāk.

– Esat mācījies arī Jeila Universitātē un Londonā. Tas taču prasīja milzu apņemšanos, turp doties! Kā tas ir ar mācībām ārzemēs – vai tā ir arī jauna cilvēka vēlme iekarot pasauli? Kādas tur bija lielākās grūtības?

– Ar apņemšanos man jaunībā bija lielas problēmas. Bildināt meiteni tik grūti, apņemties apprecēt – neiespējami. Braukt uz Ameriku mācīties – neprāts. Bet varbūt tieši šīs manas vājības dēļ man tika dota spēcīga, neaizmirstama liecība par pārdabisku vadību lielajos lēmumos, nevis īsa, pašpārliecināta frāze «es tā nolēmu». Gan braukšana uz ASV, turklāt nevis vienam pašam, bet kā precētam vīram, gan arī bērnu nākšana pasaulē, gan vēlākā pārcelšanās uz Angliju – šīs lietas nebija mūsu stingras apņemšanās rezultāts, bet gan atbilde uz naivām lūgšanām mūsu Debesu Tēvam. Šodien mūsu ticība šim pašam Debesu Tēvam ir kļuvusi diezgan racionāla un pat sausa, bet, atceroties piedzīvoto, sirds slāpst atkal pieredzēt tādas lietas.

Runājot par mācībām ārzemēs, cik nu tās tagad būs iespējamas kovida dēļ, es teiktu, ka tas ir kaut kas nenoliedzami vērtīgs un pat vajadzīgs katram pietiekami ambiciozam studentam. Ir nepieciešams izkāpt no savas ierastās ligzdas, no tiem pašiem cilvēkiem, tām pašām tenkām un varas spēlītēm, no mazpilsētas pašpārliecinātības, un piedzīvot vietu, kur sākumā nenozīmējam neko, kur mums nav drošības spilvena, kur pēkšņi dzīve ir ļoti grūta un nav, kam pasūdzēties. Tas viss ir norma, kad aizbrauc mācīties citā valstī, taču tas norūda cilvēku un reizē atver acis, ka pasaule ir daudz plašāka par mūsu mazpilsētu.

Es teiktu, ka pēc iespējas daudziem ir jābrauc izmācīties ārzemēs, un nevis Erasmus apmaiņā uz gadiņu patusēties, bet pilnu kursu iziet.

Un tad var braukt atpakaļ strādāt Latvijā. Tādus mūziķus ir interesantāk klausīties, viņu pieredzētais iedvesmos nākamos to pašu darīt, viņi būs atvērtāki jaunām idejām. Protams, ir tāda lieta kā studentu palikšana ārzemēs… Tomēr līdz šim esmu manījis tikai vienu iemeslu, kāpēc patiešām ir grūti atgriezties, – tā ir apprecēšanās un bērnu radīšana ar cittautieti. Tad sirds tiešām ir dalīta. Visādi citādi izskatās, ka mūsu zeme joprojām velk pie sevis atpakaļ, par spīti neuzticamiem varasvīriem, smagiem nodokļiem un citām reālām grūtībām.

– Esat 11 starptautisku konkursu laureāts. Kuru no tiem uzskatāt par pagrieziena punktu karjerā?

– Nedomāju, ka kaut viens no tiem būtu bijis pagrieziena punkts, bet katrs noteikti palīdzēja paspert soli tālāk mūziķa ceļā. Jo konkursiem ir nenoliedzama praktiskā vērtība – iespēja vaigu vaigā satikt vienaudžus, tādus pašus cīņubiedrus no citām skolām un valstīm, redzēt viņu izturēšanos, vērot viņu spēli, un tā iedvesmoties dzīties tālāk un augstāk. Savā ziņā konkurss atgādina došanos uz studijām ārzemēs, tikai mazā devā.

Mana personīgā attieksme pret konkursiem gan sliecas vairāk uz negatīvo, redzot standarta praksi izlaist jauniņus uzvarētājus uz pāris goda apļiem pa pasaules lielākajām zālēm un tad pamest savā vaļā, jo jau nākamais jauniņais jālaiž goda aplī. Tā kā šie uzvarētāji parasti nav vēl nobrieduši, patstāvīgi pieaugušie, viņiem jāpiedzīvo gan pēkšņa slava, gan milzu stress, gan izmantošana, un, kad tas virpulis beidzas, tad bieži arī spožā karjera beidzas. Es priecājos par savu ceļu, kas ir bijis bez lielām uzvarām un bīstamās slavas, jo esmu varējis pats savā tempā pamazām atklāt, kas man patīk, un tad to tikpat pamazām realizēt. Spēlēt to, ko gribu, nevis to, ko mārketings pieprasa.

– Notis jau visiem ir vienas, bet katrs izpildītājs ir kā to tulks – izpilda skaņdarbu atšķirīgi. Kad gatavojaties koncertam, kas vēl bez vingrināšanās jums nepieciešams?

– Tulkot! Man patīk šis salīdzinājums.

Tā nošu tulkošana gan ir tuvāka dzejas, nevis prozas tulkošanai, jo katrs tulks ne vien izmanto citu vārdu krājumu, bet nereti izprot dzejā paslēpto atšķirīgi.

Bez nošu tulkošanas es vēl arī mēdzu aizrauties ar skaņdarba konteksta un autora dzīves tulkošanu, lai kaut nedaudz labāk saprastu, kā autors vispār nonāca līdz šādam opusam.

Piemēram varu minēt Šūmaņa absolūti izcilo klavierminiatūru ciklu Kreisleriāna, kuru pagājušajā gadā izdevu albumā, bet Rīgā laikam pirmoreiz spēlēšu vien šomēnes — mājīgajā Artissimo salonā Vecrīgā 23. un 25. septembrī. Šūmaņa darbos muzikālo mīklu nekad netrūkst, bet atminēt šo paņēma vairāk laika nekā jebkura cita. Es spilgti atceros brīdi, kad man saslēdzās izlasītais ar notīs uzrakstīto un es pēkšņi notīs ieraudzīju pavisam citu nozīmi. Tā ir traki aizraujoša sajūta, droši vien līdzīga tai eiforijai, kas pārņem, atrodot apslēptu mantu.

– Mums, kas nav mūziķi, ir priekšstats, ka pianists visu dienu sēž pie klavierēm, saudzē rokas un tāpēc baidās pat maizi nogriezt. Vai tā ir?

– Par roku sargāšanu jāsaka, ka es sāku arvien vairāk par to domāt. Jo man ļoti patīk fiziskas aktivitātes: rāpšanās, lēkšana Mežakaķa trašu stilā, ar saviem bērniem iztrakoties, izskraidīties, izkauties – lai kādi nepārprastu, tas esmu es, kuram visi četri vienlaikus gāžas virsū. Neizbēgami ir ievainojumi, dažreiz arī rokām. Citreiz, kafijas nospiedēju mazgājot, stikls saplīst rokās un sagriež – var jau pirkstam uzlīmēt plāksteri, bet tad tas visu jutību pazaudē, un turklāt krevele ilgi traucē. Tā ka vispār ir gudri sargāties, jo es esmu vienīgais ģimenes apgādnieks. «Vai rokas apdrošinātas?» tā man nereti puspajokam jautā. Pagaidām vēl nē, bet pamazām sāku šo lietu apsvērt.

– Vai mums šeit, Latvijā, tikai šķiet, ka esam tik bagāti ar pasaulslaveniem mūziķiem, vai tā arī citur uzskata?

– Labu un arī izcilu mūziķu mums ir daudz, tas ir pietiekami labi zināms fakts Rietumos, un ar to var lepoties, vismaz nosacīti. Vai šī iezīme būs tikpat zināma arī pēc padsmit gadiem, ja līdzšinējā brīvā starpvalstu ceļošana kļūs par pagātni? Nedomāju, ka mūziķi ilgstoši būtu ar mieru turpināt sevi pakļaut milzu riskam un stresam, lidojot lidmašīnās saspiesti ar 200 pasažieriem, bet pēc tam uzstājoties koncertā ar knapi 100 izretinātiem klausītājiem. Labi, tas ir šībrīža absurds, un jācer, ka lietas izlīdzināsies ar laiku, bet… mēs nezinām.

– Vai var teikt, ka mūziķi vienlaikus ir gan pasaules, gan savas zemes cilvēki?

– Mūziķi runā vispasaules valodā, tāpēc viņi var spēlēt arī Tālajos Austrumos un pat Āfrikā un vienalga saņemt no klausītājiem vienlīdz spēcīgas pozitīvas emocijas. Tomēr mēs katrs esam pakļauti daudziem dažādiem spēkiem, tai skaitā savai ģenētikai, un, manuprāt, ir dumji spārdīties pretī tam, kas cilvēks ir.

Es esmu dzimis latviešu vecākiem, ar nelielu slāvu piekrāsu iepriekšējā paaudzē, un tas es esmu, un tas iekrāso mani un arī manu muzicēšanu. Es būtu muļķis, ja censtos būt kas cits, nekā esmu. Nest savu iedzimto latviskumu Latvijā un pasaulē ir gan dabiski, gan vērtīgi citiem. Bet šodien, kad kovids visu maina, var gadīties, ka kultūras cilvēki arvien vairāk paliek iekšzemē, vairs nerod vieglus veidus, kā sevi definēt salīdzinājumā ar citādo, un… nu, nezinu, kas no tā var iznākt. Varbūt paaugstināts nacionālisms, kas pēc idejas latvietim nenāk par ļaunu, mūzikai, kas ir starptautiska, gan.

– Ilgi dzīvojāt Londonā, bet mūsu telefonsarunā teicāt, ka esat ar ģimeni atgriezies Latvijā. Kas pamudināja to darīt – breksits, pandēmija?

– Mūs no Londonas nedzina prom ne breksits, ne kas cits. Mums tur bija ērti dzīvot. Tomēr Latvijā, kā mums šķita, no mums būtu lielāka jēga.

Sagribējās būt noderīgiem citiem – gan caur mūziku, gan caur attiecību veidošanu un dalīšanos pieredzē ar tiem, kam pašiem nav iznācis dzīvot citā valstī.

Jau tagad, lai arī nav pagājis daudz laika, mēs jūtamies diezgan pamatīgi ievijušies šejienes musturā, bet tas ir tikai sākums. Jāpiezīmē gan, ka diezgan strauji sapratām – būt noderīgam jau nav vietējā dzīvesveida kritizēšana un savējā slavēšana, gan bet būt atvērtam satikties un runāties, sava nama un dzīves atvēršana citiem, ne tikai ērtiem draugiem, un tā gluži dabiski notiek savstarpēja stiprināšanās un mācīšanās. Vienā vārdā – te ir labi.

– Četru bērnu tēvs – cik tas ir skaisti! Kā spējat apvienot karjeru ar tēva pienākumiem?

– Es nedzenos pēc karjeras, bet gan – dzīvot pilnvērtīgi. Pozīcija uz varas trepītēm mani neuzrunā, materiāla bagātība mani iztukšo. Tas gan nenozīmē, ka tāpēc esmu perfektais tēvs. Nemitīgā gatavošanās arvien jauniem koncertiem paņem gandrīz visu laiku un spēku, tāpēc maniem mīļajiem manis tiek tikai pa maziem kumosiņiem. Tā kā pārāk daudz reižu jau esmu dzirdējis, ka cilvēki uz savas nāves gultas visi kā viens saka, ka ilgojoties, kaut būtu vairāk laika mīļajiem devuši, pamazām sāku meklēt veidus, kā turpināt savu darbu tā, lai tomēr arī būtu pieejams savai ģimenei un draugiem un pat arī tiem, kas par tādiem vēl tikai kļūs. Jo laiks ir īss.

Projektu «Latviešu mūziķi pasaulē» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par «Latviešu mūziķi pasaulē» saturu atbild «Žurnāls Santa».

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+