Izcilais latviešu mākslinieks Romans Suta – māksla, kaislības, arests un nāvessods…

Leģenda
Ineta Meimane
Ievas Stāsti
22. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Spilgtais latviešu modernists Romans Suta. Viņa kubisma gleznas un melnbaltie tušas zīmējumi iekļauti Latvijas grafikas zelta fondā. Aizsācis mūsu laikmetīgā dizaina ēru. Scenogrāfs, interjeru, filmu dekorators, apgleznojis porcelānu, veidojis gobelēnu, ilustrējis grāmatas…

Daži gadi studijā Rīgā un skolā Penzā – tā ir visa viņa mākslas izglītība, bet grūti atrast otru tik erudītu mākslas teorētiķi ar tik spožu stāstnieka talantu. Viņš, vīrs bez augstākās mākslinieciskās izglītības, ir sarakstījis pirmo ārzemēs izdoto grāmatu par latviešu jaunlaiku mākslu. Visīstākais avangardists – ar savu izcilo ožu allaž sajutis jaunos pasaules strāvojumus.

Tieši Suta kopā ar draugiem dibina slaveno porcelāna apgleznošanas darbnīcu Baltars, kam pagājušā gadsimta 20. gados ir pārliecinoši panākumi pasaulē un kas nu iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Trauku skices viņam pasūta pats porcelāna un fajansa magnāts Matvejs Kuzņecovs. Suta zīmējis arī metus Iļģuciema stikla fabrikas kristāla traukiem. Personālizstādes – Parīzē, Leipcigā, Ņujorkā, Vašingtonā…

Darbu sižeti – paša baudu inspirēti – zaļumballes, kāzas, zemnieku ikdiena, hipodroms, pilsētas nakts bohēma, erotika… Vieglu roku zīmētās melnbaltās ainas ir lielisks piemineklis arī Sutas dzīves izjūtai – netaupot ne sevi, ne savus tuvākos.

*

Pamaza, atlētiska auguma vīrs ar «ekspresīvi veidotu «seglainu» galvas kausu, kas sastāv no pieres, jo mati zuda»… Runas veids un rīcība – ne mazāk brāzmains.

Varbūt arī tāpēc, ka piedzimis ceļā – zirga ratos.

Tas noticis netālu no Cēsīm, Dzērbenes pagastā, 1896. gada 28. aprīlī, mātei braucot pie māsas uz Kleķeru krogu. Vēlāk Suta teiks, ka Raunā, bet citreiz – Cēsīs.

Romana tēva Jēkaba senči cēlušies no Raunas. Kā savās atmiņās rakstījusi Romana meita, mākslas žurnāliste Tatjana Suta, – visi Sutas «bijuši ātras dabas un brūnām acīm». Māte Natālija Amālija nākusi no Lodes, saimniekmeita. Pašam Jēkabam Valkā piederējis abažūru veikals. Tur arī pagājusi Romana un viņa mazliet vecākā brāļa Reinholda bērnība.

Romana attiecības ar autoritāro tēvu visu mūžu bijušas sliktas. Viņš no vētrainā puikas prasījis paklausību un disciplīnu, bet Romans draudzējies ar Valkas ormaņiem un bijis vietējo zēnu barvedis ar neizsmeļamu fantāziju, ieskaitot tēva malkas šķūņa nosvilināšanu. Vecāki cer, ka dēla temperamentu beidzot savaldīs Pleskavas reālskola. Taču kļūdās. Četrpadsmit gadu vecais Romans, brāļa vilināts, no turienes aizbēg. Mājiniekus nebrīdinājuši, puikas piesakās par jungām uz tālbraucēja kuģa un aizceļo uz Havaju salām. Pazudušo zēnu vecāki pusgadu dzīvo, neziņas sagrauti. Zaudējuši cerības, ka bērni varētu atrasties dzīvi, viņi pat izveido divas kapu kopiņas. Bet puikas uzrodas! Tikpat pēkšņi, cik pazuduši. Romans, turklāt, krāsaini notetovējies ar palmām, krokodiliem un skaistām peldētājām. Un stāstījis, kā svešās zemēs gājis boksa ringā, kur cīnījies ar profesionāliem cīkstoņiem. Pēc gadiem arī Sutas grafikas darbos parādīsies cīkstoņu tēma ar triko tērptām figūrām. Brālim Reinholdam ceļojums ir liktenīgs – viņš izveido veiksmīgu tālbraucēja kapteiņa karjeru.

Romans mātei sagādā sirdēstus, pat šķiet, ka no viņa nekas prātīgāks par bokseri dzīvē neiznāks. Tomēr 1913. gada pavasarī viņš, mātei par prieku, iestājas Jūlija Madernieka mākslas studijā. Dažus mēnešus tur mācījies, Suta savus zīmējumus iesniedz Rīgas pilsētas mākslas skolā un, kā ļoti labs zīmētājs, uzreiz tiek uzņemts 2. kursā. Studijas nākas pārtraukt 1915. gadā, jo Pirmā pasaules kara dēļ ģimene evakuējas uz Petrogradu. Romans turpina mācības Penzas mākslas skolā.

Suta ir izcils stāstnieks. Pats runāšanā reizēm tā aizrāvies, ka papirosu mutē, pat nesaviebdamies, ielicis otrādi. Viņam vajag tikai uzsākt stāstu par to, kā Penzā lasījis Donu Kihotu, stāvēdams ar vienu kāju uz stikla pudeles, ka pārējā vakara programma aizmirstas. Draugi smējušies, ka Sutā ejot bojā ievērojams novelista vai romānista talants. Teiksim, stāsts, kā 1917. gadā Krievijā dabūjis miljons rubļu honorāru un apvērsuma dienās ar draugiem uz vairākām dienām aizbarikādējies restorānā. Ēduši, dzēruši, līdz aizgājusi visa nauda.

Vai šis stāsts ir patiesība vai izdomājums, klausītājiem vienalga, to vairs neatšķir arī pats Suta.

Arī par Sutas neticamo aizrautību stāsta leģendas. Reiz viņš, eleganti sapucējies kādam rautam, uz minūti piegājis zīmējumam un drīz tā aizrāvies labošanā, ka notriepis ne vien baltā krekla aproces, bet arī pārvilcis plaukstu pāri sniegbaltā krekla krūtīm.

*

Suta ne tuvu nav skaistulis, tomēr viņa valdzinājumam meitenes pretoties nespēj. Romana aplidošanas enerģija ir tāda, ka bijis vieglāk pateikt jā, nekā atteikt. Smalkāko Rīgas dāmu viņš pratis pierunāt piecelties trijos rītā, lai kopīgi dotos makšķerēt. Nav brīnums, ka arī Penzā satiktā, vēlāk izcilā portretiste, Aleksandra Beļcova no Brjanskas tieši Romanu Sutu izvēlas par savu mūža vīrieti. Visi, kas Beļcovu pazīst, min viņas īpašo gara aristokrātismu un augstās raudzes inteliģenci. Par Sutu četrus gadus vecāka, maza un smalciņa, ģērbjas pa franču modei, smaržojas, valkā interesantas kurpes un – allaž ir puišu bariņa ieskauta.

Skolas brīvlaikos Penzas mākslas skolas studenti dodas braucienos uz Maskavu vai Pēterburgu, lai apskatītu mākslas galerijas. Šādā braucienā 1916. gada pavasarī Romans tad arī pirmoreiz ar savu daiļrunību apbur skolas biedri Aleksandru. Ja Suta ko grib, tad to arī dabū… Beļcovu aizrauj Sutas dedzība un erudīcija mākslā. Šis brauciens abus satuvina, un Romans meiteni sauc līdzi uz Latviju, sola gan dzīvesvietu, gan darbu. Tā kā pēcrevolūcijas Krievija ir badaina un drūma, Beļcova piekrīt ārzemēs paviesoties vienu vasaru. Un paliek pavisam. Atrod darbu un pat iestājas latviešu valodas kursos. Romans, zinādams, ka māte viņam novēl praktisku sievu, nevis mākslinieci, turklāt svešzemnieci, savas attiecības ar Aleksandru sākotnēji slēpj.

Sutas ģimene tobrīd jau pārcēlusies uz Rīgu, kur galvenais iztikas avots nu ir mātes Natālijas vadītais ēdienu veikals – 20. gadu sākumā Merķeļa ielā atvērtais veģetāro ēdienu ķēķis, kur viņa vada arī pašas organizētus mājturības kursus. Māte Romanam un viņa modernisma pārņemtajiem draugiem atļauj apgleznot kafejnīcas sienas ar abstraktiem gleznojumiem, kā arī piekrīt šo vietu nosaukt par Sukubu (saīsinājums no supremātisma un kubisma). Pamazām vien Sukubs izaug par mākslinieku vidū iecienītu bohēmas vietu.

Mātes sirsnīgi atbalstīts, Romans rada mākslu un ir sava nevaldāmā rakstura upuris.

Nauda Sutiņam neturas. Draugiem aizdomas, ka tā aizplūst Rīgas hipodromā, kur Romanam piederot «puse zirga». Zirgi ir viņa kaislība, tāpat kā makšķerēšana, loto, kārtis un šahs. Kā atmiņās reiz rakstījis draugs Anšlavs Eglītis, Romans bijis «bargi šaha apsēsts». Aizrāvies, varējis spēlēt diennakti bez pārtraukuma, aizmirstot visas rūpes un darbus. Spēlējis diezgan ātri un āķīgi, bet – sekli, allaž darot vienas un tās pašas kļūdas. Nepārtraukti un ļoti interesanti komentējis.

*

Romana māte Beļcovu nepieņem ilgi. Kad 1922. gada oktobrī, septiņus gadus pēc iepazīšanās, Romans ar Aleksandru sareģistrējas, Natālija šo faktu uzzina tikai no preses. Viņai nekas cits neatliek, kā klāt galdu, vedeklai dāvināt baltas kurpes un svinēt kāzas Sukubā.

Pavasarī Suta ved sievu pusgadu ilgā kāzu ceļojumā uz Parīzi – apskatīt jaunākās izstādes, satikt franču modernisma māksliniekus. Aleksandra ir stāvoklī.

Mākslas zinātniece Elvija Pohomova atklāj, ka R. Sutas un A. Beļcovas muzejs glabā stāstu par notikumiem Monmartrā 1923. gada 28. martā. Pārim bijis plāns bērna dzimšanu sagaidīt atpakaļceļā Vācijā, un tad jau Rīgā atgriezties trijatā. «Tā nenotika. Būdama septītajā mēnesī, Aleksandra kopā ar Romanu todien sēž Monmartras kafejnīcā, dzer, ēd… Pēkšņi Suta attopas, ka viņam nav, ko samaksāt. Aleksandra uztraucas, bet Suta mierina, ka visu nokārtos, ies ieķīlāt pulksteni. Viņš taču ir avantūrists vispārākajā pakāpē. Beļcova paliek sēžam, Suta aiziet. Paiet divas stundas, četras, piecas, bet vīra nav. Uztrauktajai Beļcovai sākas dzemdības. Paldies Dievam, ka otrpus ielai ir klostera slimnīca, kur uzņem arī bez naudas. Tur tad arī pirms laika piedzimst Tatjana Suta. Bērnus, kuri var neizdzīvot, kristī uzreiz, bērnam vārdu dod klīnikas ārsts.

Suta slimnīcā ieveļas tikai nākamajā dienā. Un savā manierē nevis šausminās un krīt ceļos, atvainodamies par notikušo, bet klāsta, kā, ejot uz lombardu, saticis kādus māksliniekus, kā aizgājuši uz darbnīcu, kā atnākuši arī citi, un kā tad visi aizsēdējušies, runādami par mākslu.

20. gadu sākumā Beļcovas mākslā parādīsies mūķenes tēls, un tas būs saistīts ar psiholoģisko traumu, ko kārtējo reizi sagādājis Suta.

Mūķenes ir pirmās, kas tik svarīgajā dzīves notikumā māksliniecei bijušas līdzās.»

Mazajai Taņai izrādās neatlaidīgs raksturs – viņa ne vien izdzīvo, bet arī ātri atkopjas. Maijā trijotne jau atgriežas Rīgā. Drīz par sevi liek manīt Sutas vētrainais dzīvesveids, un 1925. gadā viņam atklāj nopietnu kuņģa slimību, seko operācija Vīnē – dzīvība karājas mata galā. Beļcova visu pamet un uz pusgadu dodas uz Austriju kopt slimo vīru. Vīnes neapkurinātā istaba iedragā arī viņas veselību, saasinās bērnībā iegūtā tuberkuloze.

Aleksandra ar pārtraukumiem ārstējas Vansas tuberkulozes sanatorijā Dienvidfrancijā un infekcijas riska dēļ vairākus gadus dzīvo šķirti no meitas. Mazo Taņu audzina Romana māte, bet kopā ar Beļcovu Vansā uzturas tuva ģimenes draudzene, literāte un publiciste Austra Ozoliņa-Krauze. Moderna sieviete, kas nekad nav slēpusi, ka ir lesbiete un kreisi noskaņota. Elvija Pohomova stāsta, ka muzeja kolekcijā ir dažas vēstules, kur pēc tekstiem var saprast, ka Krauzei Beļcova patīk «nedaudz vairāk nekā vienkārši draudzene». «Mazliet romantiski. Bet mums nav rakstisku liecību, ka arī Beļcova būtu atbildējusi ar to pašu.»

*

Kad 1929. gadā Suta piekrīt uz pāris nedēļām aizvietot Sigismundu Vidbergu Rīgas Tautas augstskolas Zīmēšanas un gleznošanas studijā, viņam ne prātā nenāk, ka skolotāja ampluā pavadīs turpmākos gadus desmit, izveidojot arī savu privāto studiju. Suta izrādās briljants skolotājs, studenti ir sajūsmā par viņa teicieniem un spēju raksturot mākslu un dzīvi. Viņš apstaigā molbertus un vēro neveiklos darbus, ar īkšķi izpludinādams kādu uzzīmētu aci, kas, viņaprāt, «negriežoties», plaksts «neliecoties». Ausīm pie galvas esot jāturas «organiskāk par poda osām», degunam «jāsēž», zodam «jāveļas» un plaukstas nedrīkstot būt «piešūtas piedurkņu galos». Audzēkņi savās atmiņās vēlāk atzīmēs, ka Sutas asprātīgais rājiens palicis atmiņā uz mūžu, ka iemācījis arī prasmi domāt par mākslu.

*

1935. gadā ģimene beidzot atkal ir kopā un dzīvo jaunajā dzīvoklī Elizabetes ielā 57, ko iegādājusies un iekārtojusi Romana māte, uz viņas pleciem turas arī mājas dzīve.

Bet saulaina laulības idille Sutam un Beļcovai ilgst vien īsu laiku.

1937. gadā Parīzē notiek Vispasaules mākslas izstāde, un Suta tiek nosūtīts iekārtot Latvijas paviljonu. Viņš aicina turp arī sievu un meitu, bet, kad abas beidzot ierodas, sagaidīt neviens nav atnācis. Drīz Beļcova uzzina, ka Suta nesen saņēmis honorāru un kopā ar divām citām gaišmatēm aizceļojis uz Itāliju. Vēsturei nav šaubu – tās citas ir Dailes teātra aktrise Benita Ozoliņa un viņas māsa. Beļcovai aiz muguras Sutam ar precēto aktrisi ir vētrains romāns jau kopš 20. gadu beigām. Šī Benita arī ir ļoti glīta un Sutam atbilstoša auguma dāma, abi iepazinušies teātrī, kur Suta darbojies kā scenogrāfs. Viņš ir nopietni iemīlējies. Muzejs glabā Benitai adresētas Sutas rakstītas kaislīgas vēstules ar zīmējumiem, kuros mākslinieks sevi attēlojis padevīgu, niecīgu, savažotām rokām, pilnībā Benitas varā. Elvija Pohomova: «Mums ir arī vairākas Sutas gleznas, kurās attēlota Benita. Beļcovu viņš nekad negleznoja.»

Bet toreiz Parīzē… Aleksandra nolemj vīru sagaidīt. Kaut naudas ir pavisam maz, viņa nopērk smaržas un zīda zeķes. Labi, ka, pazīdama Sutu, viņa tālredzīgi paņēmusi līdzi burku ar kausētu sviestu un dūmu desas struņķi.

Drīz pēc Parīzes epizodes Romans pārceļas uz dzīvi pie Benitas Ozoliņas un šķir laulību ar Beļcovu. Tas ir sāpīgs un mokošs četrus gadus garš šķiršanās process, pilns Romana mīļākās intrigu. Par mierinājumu Aleksandra ļauj sev romantiski tuvināties Prado muzeja direktora vietniekam Roberto Balbuenam, kurš Rīgā ieradies darīšanās. Viņš Beļcovu pavada uz Zviedriju, kur pēc Spānijas sūtņa ielūguma mēnesi abi viesojas Stokholmas villā.

«Bet mani vecāki salaulājās otrreiz!» atmiņās raksta Tatjana Suta. Tas notiek dažus mēnešus pēc oficiāli reģistrētās pirmās laulības šķiršanas. Romans bez Aleksandras tomēr dzīvot nespējot, viņš iešot mājas bēniņos nošauties vai pakārties, ja Beļcova nepiekritīšot atjaunot laulību. Jādomā, viņš bija paspējis pamatīgi nogurt no blondās aktrises sadzīvisko prasību lavīnas un ultimātiem un noilgojies pēc tās privātās brīvības, kādu baudīja kopdzīvē ar Beļcovu. 1941. gada 22. jūnijā viņi salaulājās otrreiz. Iespējams, Aleksandra juta, ka patiesībā ir vienīgā Sutas īsteni mīlētā sieviete – ne vien mīļotā, bet arī profesionāls atbalsts un partnere. Pārējās ir vienīgi kaislība.

Elvija Pohomova: «Beļcova Sutam bija visīstākā Dieva dāvana – smalkjūtīga, neskandalējoša. Jebkura cita viņu zāģētu ar pārmetumiem vai arī sen jau būtu gabalā. Beļcova uz Sutu kā nejēdzīgu ģimenes cilvēku, kam mēdz romantiski slīdēt kāja pa kreisi, raudzījās distancēti. Viņa augstāk vērtēja Romana erudīciju un talantu. Atzina, ka Suta esot interesantākais cilvēks Rīgā. Tā vārdā pacieta daudz.»  

*

Pēc Latvijas okupācijas Suta ir mākslinieks Rīgas Kinostudijā, veidojot dekorācijas filmai Kaugurieši, un pat nospēlē nelielo ķestera lomu. 1941. gada jūnija beigās viņš strādā pie filmas Melanholiskais valsis – par Emīlu Dārziņu, kad Tbilisi kinostudijā viņam piedāvā galvenā mākslinieka darbu filmā Melnajos kalnos.

Jūlija sākumā, pāris nedēļu pēc atkārtotajām laulībām, ne sievu, ne meitu līdzi nesaukdams, Suta aizbrauc uz Gruziju.

Tas ir stihisks lēmums, īsti viņa garā. Sācies karš, un Suta apzinās – ja nebrauks tagad, tad neaizbrauks nekad. Vienkārši izmanto situāciju.

Romanu pieņem darbā kinostudijā Tbilisi, kā dekorators viņš sāk strādāt pie vairākām filmām, un viņam atkal uzrodas mīļākā – kinostudijas stenogrāfiste, represēta advokāta meita Margarita Astvacaturova. 1943. gada septembrī Sutu arestē. Oficiālais iemesls – pretpadomju izteikumi un nodomi caur Batumi aizbēgt no PSRS… Drīz arestē arī Margaritu.

Šo mākslinieka dzīves epizodi pērn savas Gruzijas ekspedīcijas laikā pētījusi R. Sutas un A. Beļcovas muzeja direktore Natālija Jevsejeva. Lasot Romana Sutas personas lietas materiālus Gruzijas Iekšlietu ministrijas arhīvā, viņa uzgājusi arī šīs sievietes foto no kinostudijas caurlaides – glīta, jauna sieviete.

Arestēti arī citi kinostudijas darbinieki, kuri liecinājuši, ka Suta plānojis tuvoties frontes līnijai, pāriet vāciešu pusē, lai caur Turciju nokļūtu Eiropā, pēc tam Latvijā.

To papildina vēl kāda apsūdzība: Suta sadarbojies ar gruzīnu nacionālajiem partizāniem, kas gribēja atjaunot Gruzijas valsti, un viņu uzturēšanai viltojis pārtikas kartītes, kuras «neviens nav varējis atšķirt no īstajām».  

Elvija Pohomova: «Lietas materiālos ir Sutas atzīšanās…

Pratināšanas talonos fiksēts, ka viņš izsaukts trijos, četros naktī, kad cilvēks psiholoģiski ir vistrauslākais. Laikam jau spīdzināts…

Novērojuma lietas dokumentos minēts, ka tieši Suta nodevis pārējos grupas biedrus, arī savu Margaritu. Iespējams, ka Sutam kamerā bija spiegs un Suta stāstīja ko tādu, kas deva pamatu arestēt pārējos. Lietai pievienota arī Sutas pēdējā fotogrāfija, tā ir šokējoša un izstāsta vairāk par jebkuriem lietas materiāliem. Salauzts, apātisks cilvēks. Drausmīgs atradums, bet muzejam – ļoti būtisks.»

Suta deviņus mēnešus pavada Tbilisi cietumā, bet 1944. gada 14. jūlijā viņu nošauj kā tautas ienaidnieku – uzreiz pēc tiesas sēdes, turpat Iekšlietu komitejas cietumā. Romanam tobrīd ir 47 gadi. Margarita izglābsies, dzīvos klusu dzīvi, pelnot iztiku ar franču valodas stundām, un aizies tikai 2013. gadā 100 gadu vecumā.

Bet ģimene turpina savam Romanam rakstīt vēstules uz Gruzijas adresi. Un saņem atbildes, ka ar Sutu viss esot kārtībā, viņš tikai nevarot atbildēt, jo kinogrupai mainījusies dislokācijas vieta. Čekists, kurš veic izmeklēšanu Latvijā, tiekas ar Beļcovu, ar Sutas māti un meitu, izjautā arī kaimiņus un noskaidro, ka Suta jau vairākus gadus pirms aizbraukšanas uz Tbilisi nav dzīvojis kopā ar ģimeni. Tāpēc ģimeni uz Sibīriju neizsūta, vien liek parakstīties par neizbraukšanu no Latvijas. Un lieta izbeigta.

Patiesību Romana māte un sieva uzzina tikai pēc Staļina nāves, 1953. gadā. Joprojām nav zināma Romana Sutas kapa vieta – kaut kur pie Tbilisi.

Natālija Jevsejeva Gruzijas arhīvos atradusi arī tekstu, ka vairāki cilvēki šai pretpadomju lietā atzīti par nepatiesi apsūdzētiem – arī tāpēc, ka atzinušies fiziska spēka ietekmē. Piefiksēts pat kāda operatīvā darbinieka – sadista – uzvārds.

*

Līdz pat savai nāvei 1981. gadā Aleksandra Beļcova glabā svētu Romana Sutas piemiņu.

Tatjana Suta dejo baletā, paralēli studē mākslas vēsturi. 1953. gadā piedzimt viņas meita, Sutas mazmeita, Inga – gaidīts un mīlēts bērns. Viņas tēvs ir baleta mākslinieks, vēlāk ievērojamais baleta un dejas pedagogs Leons Brunavs. Pēc aiziešanas no baleta Tatjana Suta kļūst par TV žurnālisti, veido raidījumus par kultūru un mākslu, televīzijā nostrādā vairāk nekā 20 gadus.

Inga ir čelliste, studē Maskavā, apprecas ar filozofu Jāzepu, kurš cenšas panākt leģendārā Elizabetes ielas dzīvokļa un mākslas darbu pārdošanu – «lai mūžam nevajadzētu strādāt». Tatjanas nostāja ir cieta – vecāku mantojums jāsaglabā kā muzejs. Inga nostājās vīra pusē, attiecības top saspīlētas. Lāgā neatvadījusies, 90. gadu sākumā Ingas ģimene pēkšņi pārceļas uz Vāciju. Kad 2004. gadā Tatjana Suta no dzīves aiziet, Inga nav sameklējama, neierodas arī uz bērēm.

Elvija Pohomova: «Tas Beļcovu un Sutu klanā ir raksturīgi paaudžu paaudzēs – ļoti veiksmīgi katrs savā karjerā, taču cilvēciskās attiecības nevedas. Šķiet, ka Sutas vienīgās mazmeitas saikne ar Latviju ir zudusi. Ja arī viņa kādreiz bijusi Latvijā, tad uz Elizabetes ielas dzīvokli nekad nav nākusi. Pirms diviem gadiem Ziemassvētkos atsūtīja mums sakopētus materiālus no vācu preses rakstiem par sevi. Redzam, ka sociālajos tīklos seko muzeja aktivitātēm, priecājas par mums, bet nesaka, ka gribētu apciemot. Kad pērn iznāca Sutas monogrāfija, Inga uzrakstīja, ka vēlētos iegūt kādu eksemplāru, tikai adresi tā arī nepateica.»

No Gruzijas pratināšanas materiāliem muzejs uzzinājis arī kādu sensacionālu faktu – Suta atzinies, ka viņam ir arī 1929. gadā dzimis dēls Pols Valdemārs Suta. «Sešus gadus jaunāks Tatjanas brālis. Kas ir šā bērna māte, mēs nezinām. Dzimis laikā, kad Suta daudz ceļoja pa Eiropu. Beļcova to, protams, nezināja. Tas ir iemesls jauniem pētījumiem.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs