Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Situācija šodien NAV kritiska. Tā ir nožēlojama. Un nevis tāpēc, ka krīze piedzīvo tik dabiskos kritumus, bet gan tāpēc, ka nav scenārija A, scenārija B un scenārija C.
Krīzes vadības viens no pamata postulātiem ir risku prognozēšana. Tas nozīmē, ka, pieņemot lēmumus par to ietekmi, prognozējam jau pieminētos scenārijus. No visiem iespējamajiem scenārijiem un to ietekmes, izvēlamies piemērotāko risinājumu. Ja pieņemtais lēmums dzīvē “izgāžas”, operatīvi (ar uzsvaru uz vārdu “operatīvi) mainām taktiku.
Atbilstoši krīzes vadības stratēģijai (zinu, šis liksies no augstiem plauktiem, bet – tieši stratēģijas deficīts ir šī brīža Covid-19 krīzes vadības klupšanas akmens), tiek virzīta komunikācija. Un atkal ar vienu būtisku uzsvaru – tā ir pārdomāta un vienota visām iesaistītajām pusēm.
Citi lasa
Kas notiek šobrīd?
Komunikācijā haoss
Komunikācijā valda absolūts haoss. “Situācija paliek arvien sliktāka,” paziņoja Latvijas slimnīcu biedrības vadītājs. “Latvija dara brīnumus cīņā ar Covid-19,” tai pašā dienā priecīgi aplaudē Veselības ministre Ilze Viņķele. Pag, gultasvietu deficīts ir “brīnumi” vai norāda uz to, ka šāda situācija netika prognozēta? Un, ja tika prognozēta, tad kāpēc deficīts?
Analizējot atsevišķu valdības pārstāvju izteikumus un mediju telpu kopumā, diemžēl jāsecina, ka galvenie komunikācijas akcenti tiek likti uz sabiedrības iebiedēšanu (kļūst arvien sliktāk, mediķi pārslogoti, slimnīcās trūkst vietu un tā varētu turpināt) tā vietā, lai sabiedrībā radītu pārliecību par atbildīgo dienestu rīcību un profesionalitāti, sistēmas gatavību un operatīva atbalsta esamību visiem, kas finansiāli cietuši no likumā pieņemtajiem ierobežojumiem.
Diemžēl radīt sabiedrībā uzticēšanos par savu rīcībspēju nav iespējams, ja šīs rīcībspējas nav un galu galā nav arī vienotas valdības komandas. Un šis jau ir stāsts par līderību vai tās absolūtu deficītu.
Konkrētības deficīts rada neuzticēšanos!
Fragments no Ilzes Viņķeles teiktā: “Sabiedrība pašlaik ir pakļauta populistu saukļiem, bet par to nevajadzētu brīnīties, jo populismam pakļautā sabiedrības daļa esot īpaši apdraudēta, jo viņu ienākumi krīzes laikā krīt un «rada zināmu neskaidrību» (….). No vienas puses, valsts pārvalde vairākus gadus tika apsaukāta, sakot, ka tā nav efektīva, bet pašlaik mēs visi apzināmies, ka tieši valsts pārvalde ir tā, kura šādas krīzes var palīdzēt pārvarēt, jo šādu krīžu vadība nevar būt politiska.”
Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Diemžēl tā ir šodienas realitāte. Ir tik vienkārši visu novelt uz populistiem, taču liela daļa “populismam pakļautā sabiedrības daļa” gluži vienkārši ir izmisusi un cīnās par izdzīvošanu. Savā sulā vārās pārdevēji, kuriem tagad jāuzņemas arī apsardzes funkcijas; radošie darbinieki kaut kā mēģina savilkt galus kopā; daudzi manikīri un kosmetologi turpina strādāt “pa kluso” elementāras izdzīvošanas vārdā, mazie biznesi strādā, trīs soļus sperot uz priekšu un desmit – atpakaļ, pilnīgā neziņā par nākotni.
Lēmumi, kas visbūtiskāk ietekmējuši tieši mazo biznesu rada nevis “zināmu”, bet pilnīgi noteiktu neskaidrību par savu nākotni! Un šo neskaidrību nav radījuši populisti…
Daudziem nav no kā dzīvot šodien, tāpēc - kā tieši valsts pārvalde šiem cilvēkiem palīdz pārvarēt krīzi? Vai solot mistisku atbalstu kaut kad pēc mēneša? Konkrētības deficīts rada neuzticēšanos!
Pilnā traukā ūdeni neieliesi. Protams, populisti un “viss ir slikti” piekritēji vienmēr atradīs iemeslu iespļaut arī pārpildītā traukā.
Taču, ja krīzes vadītāji būs rīcības spējīgi pieņemt nepopulārus lēmumus un vienlaikus panākt operatīvu atbalstu tiem, kuru dzīves ierobežojumi skar; ja vārdi saskanēs ar darbiem un komunikācija nebūs atrauta no reālās dzīves; ja tiks nodrošināta konkrēta, pārdomāta un, būtiski, operatīva informācija, spējot sabiedrībai izskaidrot, kas tieši tiek darīts situācijas stabilizēšanā – arī tā saucamo populistu iespējas izpausties būs stipri ierobežotas. Jebkuras krīzes lielākais ienaidnieks ir rīcības un komunikācijas disciplīnas deficīts, kas ir šī brīža realitāte.
