Īstā latvju saimniece Marika Grīslīte ar 100 hektāriem brīvības

Dzīve laukos
Gunta Šenberga
Gunta Šenberga
31. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No publicitātes materiāliem (Lauris Vīksne)
Marikas Bemberu mājas jumts un logu rāmji jau pa gabalu spīd tikpat koši sarkani kā lūpas un dzīpari tautastērpā, kas viņai mugurā.

Iekšpusē arī kāpnes uz otro stāvu ir sarkanas. Pat amatnieki esot galvas vien grozījuši – kas tai sievietei prātā?! Aizkariem pie logiem – piegriezums, kāds redzēts senos kungu namos un pilīs, pie sienas – staltbriežu ragi. Plašais ķieģeļu nams jau tagad izskatās kā maza muižiņa. Marika apmierināti smaida: «Viss ir tieši tā, kā gribēju un kā man patīk. Un varbūt kādreiz uzcelšu arī īstu muižu.»

Ne piles latviešu asiņu

«Varbūt mana gaume un temperaments tādi ir tāpēc, ka manī nav ne piles latviešu asiņu. Abas manas vecāsmammas ir tīras lietuvietes, pāri robežai uz Latviju atnākušas darba meklējumos. Vienai uzvārds ir Paukštīte, otrai Vilčinska. Vecaistēvs no mammas puses ir vācietis Kohs, no tēva puses – Voitkevičs. Kad biju Horvātijā, sastapu cilvēkus ar tieši tādu pašu uzvārdu.

Es piedzimu Sniķerē – ir tāda vieta netālu no Lietuvas robežas. Tēvs bija izmācījies par mežsargu, iepazinies ar mammu, apprecējies un dzīvoja Dumbrājos – mājā liela meža vidū. Vispirms piedzima brālis, pēc pusotra gada es, un mēs piedzīvojām bērnību gluži kā pasakā. Tēvu interesēja daba, un viņš arī mums iemācīja gan pazīt zaķa pēdas, gan sēņu vietas.

Mežā jāklausās koku šalkoņa. Kur apses runājas, tur jāmeklē arī apšu kundziņi.

Bet baravikas jāmeklē zem ozoliem vai eglītēm, kur gan ir diezgan liela paēna, bet nav saauguši brikšņi. Vēl tagad, jau pa ceļu braucot, uzreiz redzu, kur ir vērts apstāties un meklēt sēnes, bet kurai vietai var mierīgi braukt garām. Mēs tur dzīvojām kā dabas bērni – pavasarī ēdām saldenos liepu pumpurus, pļavās plūcām puķes un meklējām zirneklīšus, bet naktī klausījāmies vilku gaudošanu un mācījāmies nebaidīties no viņu sasaukšanās.

Par piemiņu no bērnības man palikusi arī kāda neizdzēšama zīme. Kad man bija četri gadi, mēs ar brāli atradām patronu – tajos laikos to mežā bija gana. Gribējām dabūt laukā pulvera kapsulu – es turēju, viņš sita ar āmuru, un patrona man rokā uzsprāga. No dabas būtu bijusi kreile – kreisā roka man bija stiprākā, ar to arī sāku mācīties rakstīt. Pēc tam nācās iemācīties vairāk darīt ar labo. Toreiz pie mikroķirurgiem neviens neveda, tepat Dobelē roku sašuva, un viss. Tāpēc kreisajā plaukstā palikusi rēta un savilkts viens pirksts, ko nevaru iztaisnot, bet nevienu darbu darīt tas man nav traucējis.

Kad brālim palika septiņi gadi un vajadzēja iet pirmajā klasē, mūsu bērnības pasaka beidzās – ģimenei piešķīra citu dzīvesvietu, un vecāki drīz vien izšķīrās. Kādu laiku dzīvojām pie tēva, tad pie mammas, piedzima jaunākie bērni – mammai mēs pavisam bijām pieci. Bija trakie deviņdesmitie gadi. Atceros, kad mammas māsa Virgīnija gribēja braukt uz barikādēm, vecāmāte centās viņu atturēt: «Tevi nošaus!» Virgute, jaunākais bērns, parasti tik paklausīga, iespītējās un aizbrauca. Bet mēs mājās skatījāmies televīziju, un vecāmāte jau bija sausiņus sažāvējusi – ja nu atkal būs karš.

Kolhozi sabruka, darba iespējas zuda, nekādas atbalsta sistēmas no valsts arī nebija, un mamma īsti nespēja tikt ar savu dzīvi galā.

Mazās māsas audzināšanā pieņēma mammas māsas, bet mēs ar brāli uz pāris gadiem nokļuvām bērnunamā.

Tā ka diezgan agri iegrozījās tā, ka par sevi pastāvēt un atbildēt vajadzēja pašai. Savā ziņā tas, ka nav nekādas drošās aizmugures un ar visu jātiek galā vienai, mani ir iekšēji stiprinājis un norūdījis raksturu.

Vasarās strādāju pie saimniekiem, lai nopelnītu kādu naudu skolai. 8. un 9. klasi mācījos Īlē, dzīvojot pie cilvēkiem, pie kuriem vasarā strādāju. Pēc tam neklātienē pabeidzu vidusskolu un tūliņ pat arī apprecējos. Vēl nebija deviņpadsmit, kad piedzima vecākā meita Diāna, un drīz vien arī dvīnes Megija un Megana. Varbūt arī tas bija stāsts par to pašu – ka pieaudz agrāk, nekā vajadzētu. Apmēram zini, kas dzīvē vajadzīgs – vīrs, bērni, saimniecība –, un gribi, lai tas viss būtu arī tev. Augstskolu pabeidzu vēlāk, kad man jau bija pāri trīsdesmit. Latvijas Biznesa koledžā izmācījos tūrismu un viesnīcu vadību.»

Pirmais bizness – vērtspapīri

«Pati izdomāju arī savu pirmo biznesu. Man bija 21 gads un trīs mazi bērni, kad kādā žurnālā izlasīju, ka nav vajadzīgs ieguldīt lielas summas, lai sāktu tirgoties ar vērtspapīriem, un es arī nolēmu pamēģināt. Toreiz notika aktīva tirgošanās ar privatizācijas sertifikātiem, patiesībā lielākā daļa cilvēku īsti nesaprata, ko ar tiem iesākt, tāpēc pārdeva, lai tiktu kaut pie nelielas, bet īstas naudas. Sertifikātus varēja dabūt par 50 santīmiem gabalā. Izrēķināju, cik sertifikātu man vajag, lai nopirktu 200 Latvijas gāzes akcijas sev un tikpat vīram, jo vairāk pirkt nedrīkstēja. Nopirku sertifikātus, atvēru vērtspapīru kontu, nopirku akcijas. Trīs gadus par tām saņēmu mazītiņas dividendes, un tad pamanīju, ka pa šo laiku pašu akciju vērtība gan ir ļoti augusi un es varētu tās izdevīgi pārdot.

Tā arī izdarīju – pārdevu akcijas un nopirku 13 hektārus zemes. Tas bija mans pirmais bizness, un tā bija mana pirmā zeme.

Par akcijām dabūju 600 latus, zemi nopirku par 400. Pārējo iztērēju graudu iegādei, degvielai, un tajā pašā gadā apsējām, bet ar to jau nepietika. Braucu firmām prasīt dot uz kredīta. Man paveicās. Jelgavas Agrobalt uz kredīta iedeva sēklu, Dobeles Oktāns – degvielu. Noticēja man – tādam skuķim! Reģistrējos kā šķirnes sēklu audzētāja, pārdevu sēklas, turklāt vēl saņēmu valsts subsīdijas – sešus latus par hektāru.

Rudenī atdevu visus parādus, un nauda vēl palika pāri. Vēlāk, kad vien bija kāda brīva nauda, ieguldījām to zemē. Un galu galā, kad pēc divdesmit gadu kopdzīves šķīrāmies, mums ar vīru jau bija katram pa simts hektāriem zemes, ko sadalīt. Nodarbojāmies gan ar konvencionālo, gan bioloģisko lauksaimniecību. Kamēr dzīvojām kopā, vīrs darīja ikdienas darbus, es meklēju arvien jaunas iespējas. Tā arī aizgājām – katrs savā virzienā.  

Piemēram, sāku audzēt pupiņas. Mazā māsa nāca palīgā, un ar rokām iesējām un izravējām pushektāru. Izdomājām, ka nokult gan vajadzētu ar kombainu. Bet vīrs kūla nevis dienas karstumā, kad pupas ir cietas, bet vakarā, kad tās jau rasā savilgušas, tāpēc labi neizkūlās, bet saspiedās plakanas.

Daļu lobījām ar rokām, un Īles pensionāri nāca palīgā.

Audzēju zemenes, un visi atkal atbalstīja. Pamazām savu biznesu arvien paplašināju.

Tā kā sēņu vietas man jau bērnībā bija ierādījis tēvs un sēņot man patīk, salasīto sāku vest uz tirgu – vispirms Dobelē, pēc tam Jelgavā, kur vairāk cilvēku. Pēc tam uzpirku sēnes arī no citiem lasītājiem un katru rītu braucu uz tirgu ar pilnu mašīnu. Iztirgoju, divos trijos jau biju atpakaļ, apskrēju savas sēņu vietas un vakarā izlaidu riņķi pie citiem lasītājiem. Pārējie uzpircēji pie viņiem nebrauca katru dienu. Bet cilvēki, kas pelnās ar sēņu lasīšanu, jau nav turīgi, un viņiem ir svarīgi, lai kāda naudiņa iztikšanai ienāktos katru dienu. Lai brauktu uz tirgu, man pat lielāku mašīnu nācās nopirkt.

Aušana, cepumi, maize

Nav jau tā, ka es būtu tā varen mērķtiecīgi saplānojusi, ko visu es darīšu. Taču, kad pretī nāk kāda jauna iespēja, es spēju to pamanīt, nenobīties, pieņemt un dažkārt arī riskēt. Nu, piemēram, kāda kundze no Jūrmalas, kam mūsu pusē radi, Īlē vadīja klūdziņu pīšanas kursus. Es arī nolēmu pamācīties, un izrādījās, ka man tas gan padodas, gan patīk. Nopinu grozus sev – gan veļai, gan puķēm – un pēc tam jau varēju mācīt citus.

Līdzīgi notika ar aušanu. Mums bija tāda zeme, kura ne īsti art, ne tajā sēt – tikai krūmi, kalni un rakumi. Lai gūtu no tās vismaz kādu labumu, sākām turēt aitas. Bet, kur aitas, tur arī vilna, un atkal jādomā – ko ar to darīt. Iemainīju pret dziju un sāku tirgot to. Reiz ar dziju biju aizbraukusi pie audējām uz Bēni blakus pagastā. Ieteicos, ka man arī derētu iemācīties aust – vismaz pati sev varētu noaust kādu segu vai lakatu. Un pēkšņi studijas vadītāja Gunta Gurovska saka: «Man tieši ir stellēs sega ielikta. Sēdies tik iekšā!» Segu noaudu pāris dienās. Gunta slavēja: «Tev ir talants, tev jāauž.»

Vienā gadā iemācījos visu – bomēšanu, šķērēšanu, aprēķināšanu. Nopirku sev stelles un pa ziemu aužu.

Arī tautastērpam, kas man mugurā, brunčus esmu audusi pati. Un nu jau pati esmu kļuvusi par studijas vadītāju – ne tāpēc, ka man ļoti gribētos. Vienkārši nav neviena cita, kas to uzņemtos.

Savukārt cepumu un maizes cepšana sākās no matu krāsošanas. Ar savu frizierīti tenkas neapspriežam, bet receptes gan. Reiz viņa piedāvāja nogaršot ļoti gardus riekstu cepumus, izstāstīja recepti. Izcepu. Pacienāju savējos, draugus un paziņas. Visiem garšo, visi grib vēl un prasa, kur tādus nopirkt? Nekur nevar nopirkt. Un nevarēs, ja es neizcepšu. Reģistrējos kā mājražotāja un sāku cept savus Šoferīšu cepumus. Vēlāk no draudzenes iemācījos maizes cepšanu ar dabīgo ieraugu. Mazliet pārveidoju recepti un sāku cept arī maizīti. Vedu uz tirdziņiem maizi un cepumus, un cilvēki sāka pieteikties arī ciemos – gribot redzēt cepšanas procesu un arī paši tajā piedalīties. Kāpēc ne? Tā sākās mans tūrisma bizness.»

Māja ar sarkano jumtu

Lai būtu ērtāk uzņemt ciemiņus un darbs būtu atsevišķi no mājām, Marikai radās ideja, ka maizes ceptuvi varētu ierīkot Bemberos – senā lauku mājā, kas līdz ar zemi bija nopirkta jau pirms vairākiem gadiem.

Māja ir celta 1896. gadā, tās saimniekiem savulaik piederēja 50 hektāri zemes.

Padomju vara saimnieci izsūtīja ar Sibīriju, bet saimnieku, kurš bija gados vecāks, nošāva tepat uz vietas.

Māju sadalīja četros dzīvokļos kolhozniekiem, bet arī bijušajai saimniecei pēc izsūtījuma atļāva apmesties mazā jumta istabiņā un kopt teļus fermā, kas bija ierīkota viņas pašas kūtī. Bērnu viņai nebija, kad kļuva veca un nespēcīga, nokļuva pansionātā. Tur arī mirusi, un kapavieta Marikai nav zināma, bet viņa ir apņēmusies to atrast un sakopt.

Mājas vēlāk mantoja saimnieces māsas bērni. Līdzīgi kā daudzi pilsētnieki, kas deviņdesmitajos gados atguva vai ieguva lauku īpašumus, centās saimniekot, līdz galu galā pagura un pārdeva savu zemi un mājas daļu. Vispirms viens, tad arī otrs. Kad zemi pārdeva pēdējais no Bemberu mantiniekiem, apkārtējās zemes ļoti aktīvi uzpirka dāņu lauksaimnieki un piedāvāja viņam cenu, kādu Marika nevarēja atļauties. Bet saimnieks, kungs jau visai cienījamos gados, sprieda tā: «Ko es teikšu, kad drīz man būs jāsēžas ar senčiem pie lielā, apaļā galda? Vai: tas nekas, ka jūsu dzīvības par šo zemi paņēma vieni svešzemnieki, es viņu mierīgi pārdevu citiem svešzemniekiem? Labāk pārdošu par mazāku naudu, bet vismaz mierīgi varēšu skatīties acīs senčiem.»

Pēc daudzajiem gadiem un iemītniekie māja a tiešām bija diezgan dramatiskā stāvoklī, lai neteiktu – īsts grausts. Tomēr Marika uzrakstīja projektu un iesniedza Lauku atbalsta dienestā. Dienests projektu noraidīja, jo uzskatīja māju par nojaucamu un līdzekļu ieguldīšanu tajā – par nelietderīgu. Marika lēmumu pārsūdzēja Zemkopības ministrijā: «Es iespītējos – gribēju pierādīt, ka māja nemaz nav tik briesmīga, kā izskatās, un nav nojaucama. Ka tai ir izcili pamati un stipras ķieģeļu sienas.

Galu galā arī uzvarēju, taču jāatzīst, ka nekas vairāk kā pamati un sienas tiešām nebija izmantojams, visu pārējo nācās uzbūvēt no jauna.

Sapratu arī, ka ar cepumiem un maizes cepšanu mājā ieguldīto neatpelnīšu. Izdomāju, ka papildus – jau par savu, nevis projekta naudu – varētu augšstāvā izbūvēt numuriņus nakšņošanai. Domāts – darīts.

Lai nākamie ceļotāji varētu mani atrast, reģistrējos bukingā. Reģistrējoties sapratu, ka gaidāmo ciemiņu komfortam trūkst tējkannu un matu fēnu. Bet piereģistrējos tik un tā, jo nospriedu, ka droši vien paies kāds laiks, kamēr kāds vispār pamanīs, ka es tur esmu, un pa to laiku jau es pagūšu visu vajadzīgo sagādāt.

Nākamajā rītā jau astoņos aizbraucu uz Rīgu – vajadzēja būt amatnieku veikaliņā zem Rātsnama, kur tautas lietišķās mākslas studijas, arī mūsējā, pārdod savus izstrādājumus, un mēs visi pēc kārtas tur dežurējām. Paguvu gan ieskatīties internetā, un tur – ak, šausmas! – visi trīs mani numuriņi rezervēti jau uz šo pašu vakaru! Veikaliņā nostrādāju līdz astoņiem, pa ceļam uz mājām sapirkos fēnus, bet pirmie ciemiņi atbrauca tikai vienos naktī, kad viss jau bija savās vietās. Viss sākās un aizgāja labi. Visvairāk ciemiņu ir no Lietuvas – viņi ir mūsu tuvākie kaimiņi, un ar viņiem es arī vislabāk varu saprasties, jo runāju lietuviešu valodā

Kopš izšķīrāmies, arī pati ar mazo meitu, piecgadīgo Faniju, dzīvoju šajā mājā. Te ir manas stelles, manas rožu dobes un mani sapņi.»

Uz jautājumu, kā ir labāk – saimniecības lietas dalīt ar vīru vai vienai pašai būt par saimnieci? –, Marikai atbilde nav ilgi jāmeklē: «Man patīk vienai visu vadīt. Šobrīd man ir labi, ir miers, ko izdomāju, to daru, ne ar vienu nav jācīnās. Nezinu, varbūt citiem ir citādi, ģimene meklē un atrod kompromisu. Starp mums radās plaisa, kas kļuva arvien platāka un platāka, un labi vien ir, ka aizgājām katrs uz savu pusi.

Saimniecībā visu, ko vien varam, cenšamies izdarīt paši. Man taču ir trīs lielas meitas – Diāna, Megija un Megana –, un katrai no viņām puisis, kas nāk palīgā. Ja nevaram izdarīt paši, maksāju par pakalpojumu. Īle ir šī reģiona ziemeļu gals, kur sniegs nokūst divas nedēļas vēlāk. Kad Tērvetē jau visi apsējušies, tad brauc sēt pie manis. Tāpat ar kulšanu. Sadarbības partnerus es nemainu. Viņi rēķinās ar mani un es ar viņiem.

Cilvēki pie manis turas, jo es nekad neapkrāpju. Runāju tieši, arī par naudas lietām.

Man patīk viss, ko es daru. Tikai ziemā paņemu pauzīti un aizbraucu uz kādu siltu vietu, kur var gulēt saulē, peldēties un garšīgi paēst. Pagājušajā gadā bijām Ēģiptē, aizpagājušajā Taizemē. Ceļojam kopā ar meitu trenerīti. Megana pie viņas trenējās riteņbraukšanā un guva diezgan labus rezultātus, tagad Fanija trenējas tenisā.

Savām meitām esmu bijusi diezgan stingra mamma. Visām viņām bija jāiet mūzikas skolā, jānodarbojas ar sportu. Lai laiks būtu piepildīts un ielikti stipri pamati, uz kuriem celt dzīvi. Ļoti gribu arī, lai viņas iegūst augstāko izglītību. Pagaidām tikai Megija ir iestājusies Lauksaimniecības universitātē ekonomistos. Diāna izmācījās par ķīmiķi, bet strādā kafejnīcā par bārmeni. Megana mācījās Liepājas Jūrniecības koledžā, viņai patika profesija, un arī mācības veicās. Taču tad nāca mīlestība, un mācības palika otrajā vietā. Tomēr ceru, ka kaut kad tas mainīsies. Par to mēs risinām sarunas pie virtuves galda.

Man izglītība šķiet ļoti svarīga. Tā ļauj darīt pašai, katrā situācijā būt noteicējai, stiprai pašai par sevi, nevis no kāda atkarīgai. Esmu izjutusi, kā tas ir – būt atkarīgai no citiem –, un tas man nepatika. Tāpēc es izlēmu, ka dzīvošu, kā pati gribu, un gribu, lai arī manas meitas būtu stipras un brīvas.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+