Īstā latvju saimniece Brigita Puriņa: Latvijā es jūtos kā mazā paradīzē

Saimniecība
Lolita Lūse
Lolita Lūse
22. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Īstā latvju saimniece Brigita Puriņa
Īstā latvju saimniece Brigita Puriņa
LTV raidījuma Īstā latvju saimniece dalībniece Brigita Puriņa dzīvo pašu atjaunotā mājā Straupē. «Man nav jābrauc nekur citur, lai justos labi, jo labi es jūtos tepat,» saka Brigita.

«Daudz labprātāk es runātu par ēdienu, nevis par sevi,» mūsu sarunas sākumā saka Brigita. «Kad mani uzaicināja piedalīties šovā Īstās latvju saimnieces, piekritu ne uzreiz un arī filmēšanas laikā šad tad sajutos ne visai labi – jā, es esmu saimniece savās mājās laukos un labprāt gatavoju ēst, bet ne man lauku saimniecības, ne man lauku biznesa! Pavārmākslu profesionāli mācījusies neesmu, bet man jau no bērnības ļoti patīk gatavot.

Atceros kā mēs abas ar māsu cepām pīrāgus un vārījām padomju laikā tik populāros pončikus – gan ar ievārījumu, gan bez. Priecājos, ka arī mana meita ir saimnieciska un gatavot patīk arī maniem mazulīšiem – maniem mazbērniņiem. Te ir mans mājas restorāns. Lūdzu, manis pašas lasītu gaileņu pīrāgs! Un tūliņ no cepeškrāsns izcelšu biskvīta ruleti ar pašas vārītu jāņogu želeju – parasti cepu no astoņām olām, astoņām karotēm cukura, četrām karotēm miltu un tikpat daudz kartupeļu cietes, ūdeni klāt neleju, putoju baltumus un dzeltenumus kopā.

Man visu patīk darīt pašai: pašai salasīt sēnes un ogas, pašai izaudzēt salātus – te būs zaļie salāti ar krešu ziediem, kas ir gan skaisti, gan garšīgi. Visu darīt pašai nemaz nav grūti, jo man gribas un patīk, un ne jau es viena tāda – daudzas sievietes ir saimnieciskas,» stāsta Brigita, noceldama no galda lielu trauku ar oranžsarkaniem mežrozīšu augļiem, no kuriem daļa jau pārgriezti uz pusēm un iztīrīti. Ik gadu septembra vidū viņa aizbraucot uz Ainažiem, pastaigājot pa molu un jūras malu, atrodot savu pirms vairākiem gadiem uzieto slepeno mežrozīšu vietu un salasot auglīšus. «Tiklīdz nāk rudens, manī pamostas nostalģija pēc Ainažiem – man vajag aizbraukt un salasīt mežrozītes,» smaida Brigita. Košā mežrozīšu zapte ir viņas rudens rituāls.

Saimnieciskums no vecpapa

«Esmu īsta vidzemniece – dzimusi Limbažos, laiciņu padzīvojām Ainažos, bet tad vecāki izšķīrās. Tētis palika Ainažos, bet mamma kopā ar mums, divām meitām, pārcēlās uz Ķekavu. Tas ir trakums, cik ļoti joprojām nespēju bez asarām runāt par tēta un mammas šķiršanos! Pagājuši tik daudzi gadi, mums bija labas attiecības ar tēti, tikāmies, bet, tiklīdz sāku par vecākiem runāt, tā – viss, asaras acīs un kamols kaklā! Laikam nepāriet mazās bērna sirsniņas sāpe, cik ļoti gribējās, lai blakus ir gan tētis, gan mamma. Nu jau viņi abi ir tai saulē.

Mums ar māsu ļoti laimējās – bija divas vecāsmammas un divi veciepapi. Mammas vecāki bija ļoti vienkārši, kārtīgi cilvēki – mitinājās dzīvoklīti Imantā, mājā, kura no privātmājas bija pārvērsta trijos dzīvokļos. Tēta vecāki dzīvoja dzīvoklī Brīvības ielā un pat savā pieticībā prata saglabāt pirmās Latvijas laikos ierasto turību, lai gan, tāpat kā citi tajos laikos, bija daudz pārdzīvojuši un dzīvoklī līdzās viņiem bija iemitināti sveši cilvēki. Visās viesībās viņiem bija smuki saklāts galds ar labiem traukiem.

Vecampapam Mārupē bija vasaras mājiņa un dārzs, kurā saaudzēto viņš veda uz Āgenskalna tirgu. Mums, bērniem, lika strādāt dārzā, ravēt, un man tas ļoti patika. Visticamāk, darba mīlestība manī ir tieši no viņa. Nevaru pat iedomāties, ka man varētu būt garlaicīgi! Man vienmēr ir, ko darīt, – vai nu dārzā, vai kādam citam jāpalīdz, vai jālasa grāmatas, vai jāraksta. Es pati sev darbu atrodu, tikai man diemžēl vienmēr šķiet, ka varētu izdarīt vēl labāk, – sevi paslavēt man ir pagrūti. Dārzā un virtuvē man patīk visu darīt pašai, bet rokdarbi gan nav sirdij tuvi.

Padomju laikos, kad bērni bija mazi, mēs abi ar vīru Santi šuvām – vajadzēja apģērbties pašiem un apģērbt bērnus, un mēs šuvām visu, pat bikses un mēteļus!

Atceros, kā tapa pirmā kleita, – izārdīju vienu jau gatavo, liku uz auduma un piegriezu jaunu. Tad tikām pie žurnāliem Burda, un es kļuvu par piegriezēju, bet Santis šuva, jo viņam izdevās taisnākas vīles.»

Darbs mani atrod

«Nekad neesmu strikti plānojusi nākotni. Man dzīve patīk tieši tāpēc, ka nekad nezinu, kur tā mani vedīs. Ļauju dzīvei plūst un ritēt – es dzīvi nevadu, dzīve vada mani, un vienmēr esmu gatava jauniem izaicinājumiem. Pēc profesijas esmu uzņēmumu vadītāja, pēc dabas – organizatore, varu saplānot visu, neaizmirstot nevienu sīkumu. Esmu strādājusi visdažādākos darbus, bet nekad neesmu darbu meklējusi – tas vienmēr atradis mani. Visticamāk, mani aicina darbā tāpēc, ka esmu ļoti atbildīga – ja kaut ko apsolu, tad arī izdaru, cilvēki zina, ka man var uzticēties.

Savulaik dažādos amatos strādāju viesnīcā Latvija, tad viesnīcā Hotel De Rome. Man ir bijis arī savs restorāns Rozamunde, tāpēc labi zinu, ko nozīmē restorānu bizness, un cienu visus, kas šajā jomā darbojas. Esmu piedalījusies lielu pasākumu organizēšanā – strādājot Lielbritānijas vēstniecībā, biju projekta koordinatore Britu nedēļai ar pussimts pasākumiem. Biju viena no partijas Jaunais laiks dibinātājām, piecus gadus nostrādāju par pasniedzēju augstskolā Turība – mācīju, kā organizēt darbu ēdināšanas uzņēmumos, piedalījos sagatavošanās darbos Latvijas dalībai izstādē EXPO Milano 2015, kas bija veltīta pārtikas un gastronomiskās kultūras tēmai, diemžēl Latvijas dalība tajā tika atcelta. Tagad esmu pašnodarbinātā, ik palaikam palīdzu kādam, konsultējot viesmīlības jomā, iesaistos semināros par ēdieniem un gastronomisko kultūru.

Pirms desmit gadiem ar Mārtiņa Rītiņa svētību sākās Straupes lauku labumu tirdziņš, un es piedalījos tā organizēšanas pirmsākumos. Vēlāk, kad tirdziņš pārcēlās uz Straupes Zirgu pastu, palīdzēju pārorganizēties jaunajā vietā. Pa šiem gadiem tirdziņš ir izaudzis un kļuvis par Slow Food Straupe tirdziņu un vienīgo starptautiski atzīto Slow Food tirdziņu Baltijas valstīs. Esmu viena no Slow Food Straupe dibinātājām un jau piecus gadus esmu tās biedre.

Slow Food filozofiju izsaka trīs atslēgas vārdi: labs, tīrs, godīgs. Labs nozīmē, ka ēdiens ir svaigs, smaržīgs un garšīgs. Tīrs – ka pārtika ražota, ievērojot dabas ritējumu, nepiesārņojot vidi un rūpējoties par bioloģisko daudzveidību. Savukārt godīgs nozīmē – taisnīga un godīga atlīdzība tiem, kas šo tīro pārtiku mums saražo, pirmām kārtām zemniekiem. Var teikt, ka Slow Food filozofija ir arī dzīvesveids. Man Slow Food principi nebija nekas jauns, man šī filozofija nebija jāmācās – tā vienmēr esmu dzīvojusi.

Vienmēr esam pirkuši nevis veikala, bet svaigu govs pienu, esam iespējami daudz ko audzējuši vai gatavojuši paši, bet to, kā trūkst, meklējuši pie vietējiem zemniekiem.

Ko vien var saglabāt, to es saudzēju un glabāju, piemēram, ja vāru tomātu zupu, pat miziņu neizmetu – atrodu, kā izmantot, savukārt vīrs, māju atjaunojot, lika lietā katru vecā dēļa galu, kas vien bija derīgs. 

Man joprojām patīk izstaigāt Straupes tirdziņu – zinu, ka te viss ir pašu audzēts un gatavots, nekas nav pārpirkts vai ievests. Visbiežāk nopērku zivis, Saules klaipa bioloģisko maizi un Napoleona kūku ar kazas piena krēmu pie Ivetas. Pavisam nesen tirgus svētdienās sāku saimniekot Zirgu pasta virtuvē.

Esmu pati sev saimniece – pati gatavoju ēdienu, pati to tirgoju un priecājos par katru apmeklētāju. Lai izdotos labs ēdiens, jābūt labiem produktiem, saimniecei jāpiemīt labai garšas sajūtai un, lai cik tas banāli izklausās, ēdiens jāgatavo ar patiku un labām domām – ja esi cemmīga un dusmīga, nekas labs nesanāks. Un vēl jāuzmanās Pilnmēnesī – tad ar produktiem arī mēdz notikt brīnumi. Reiz es Pilnmēnesī pēkšņi vairs nepratu pagatavot vaniļas mērci – lai kā centos, tā nesanāca: pirmajai porcijai bija dīvaina garša, otrā sagāja ziediņos. Atmetu ar roku un gatavoju citu desertu – izvārīju ķīseli un bubertu, un viss izdevās.»

Nenovērtētie latviešu ēdieni

«Man ļoti rūp latviešu gastronomiskais mantojums. Kad pirms gadiem rakstīju maģistra darbu uzņēmējdarbības un tūrisma stratēģijas vadībā, izvēlējos tēmu Vietējais ēdiens – nenovērtēts tūrisma produkts. Pētīju, kādus ēdienus restorānos uzskata par vietējiem, kādus piedāvā tūristiem un kādu tiem redz nākotni. Manuprāt, Latvijas restorānos latviešu tradicionālos ēdienus joprojām neuztver nopietni. Mums ir pavāri, kas izceļ Latvijas produktus, un arī tas ir brīnišķīgi, bet tieši latvisko ēdienu un ēšanas tradīcijas diemžēl restorānos ir grūti atrast, kaut arī vietējais tradicionālais ēdiens ir tas, ko visbiežāk meklē tūristi no citām valstīm.

Pašlaik rakstu grāmatu par Latvijas gastronomisko mantojumu. Esmu šajā tēmā ierakusies tik ļoti dziļi, ka strādāju jau četrus gadus un vēl neesmu tikusi galā. Grāmatai būs divas daļas: gastronomiskā kultūra Eiropas kontekstā – kā tā radusies un gadsimtu gaitā mainījusies –, un gastronomiskais mantojums Latvijā.

Būs gan vēsture, gan receptes, gan ēdienu stāsti.

Senos laikos ar ēšanas lietām viss bija skaidrs – bija ēdiens, ko ēda nabagie, un ēdiens, ko ēda bagātie.

Visā Eiropā nabagie ēda to, kas aug tuvāk pie zemes, pamatā – putras un pelavmaizi, bet bagātie ēda to, kas aug augstāk no zemes, baltmaizi un izmeklētus ēdienus, un nacionālajai izcelsmei nebija nekādas nozīmes. Ir tik daudz pieņēmumu par ēdienu! Tik daudzi mulst, domājot atbildi jautājumam, kas ir latviešu ēdiens. Vēl vairāk mani kaitina izteikumi, ka latviešiem savu ēdienu nemaz neesot – visa virtuve esot pārņemta no vāciešiem. Tad nu es, kā smejos, vienreiz izstāstīšu, kā īsti ir.

Ar grāmatu biju tikusi gana tālu, biju plānojusi jau šopavasar pabeigt, bet tad nāca pandēmija, dēla ģimene pārcēlās pie mums uz Straupi, man mainījās prioritātes un neuzrakstīju nevienu rindiņu – tad dārzs, tad vasaras, tad rudens darbi. Bet, lai vai kā, zinu, ka šo grāmatu uzrakstīšu un tā kādam būs noderīga!»

Te man ir lauku sajūta

«Mums ar vīru ir jauks iepazīšanās stāsts – satikāmies Tautas deju ansamblī Zīle. Es tur dejoju, bet Santis, beidzot horeogrāfijas studijas konservatorijā, sava diplomdarba dejas iestudēja Zīles dejotājiem. Tā mēs iepazināmies, apprecējāmies, gadus septiņus dzīvojām kopmītnē, tad Ķekavā mums piešķīra dzīvokli. Savulaik dejošana man bija kā otrs darbs, divreiz nedēļā mēģinājumi, bet brīvdienās koncerti. Nomainot dzīvesvietu no Ķekavas un Straupi, no dejošanas izlēmām atteikties – citu kolektīvu meklēt negribējās, bet izbraukāt uz Ķekavu no Straupes tomēr ir par tālu.

Šī māja­ ­– Rūjas Straupē – tikai iegādāta ar domu, lai dēlam un meitai būtu lauki. Kamēr dzīvojām divistabu dzīvoklī Ķekavā, arī mums, kā jau daudziem, bija sapnis par māju. Vienā baltā dienā man piezvanīja draudzene – esot māja un tikai trīs dienas laika, ātri jāizdomā, pirksim vai ne.

Kad ieraudzīju Rūjas, pateicu liktenīgos vārdus: šito māju – nekad mūžā!

Tomēr pa nakti izdomāju, ka visu var iztīrīt un sakārtot – no darba es nebaidos. Šī gadu desmitiem nekoptā māja bija tik briesmīga, ka pirmos trīs gadus tikai šķēpelējām ārā drazas – šprices, zāles, ampulas, konservu kārbas un stiklus, viss ieaudzis brikšņos, iekštelpas no netīrības smirdēja. Pa šiem gadiem no mājas palikušas tikai ārsienas – esam atjaunojuši, būvējuši un pārbūvējuši tik daudz, ka vairs pat grūti atcerēties, kā te reiz izskatījās.

Brīvdienas un vasaras mums visiem pagāja te – māja tā ievelk, ka no tās ārā tikt vairs nevar. Aizmigušus bērnus stiepām lejā no Ķekavas daudzdzīvokļu mājas piektā stāva, lai brauktu uz Straupi, un tad nesām atpakaļ, atkal atgriežoties dzīvoklī. Mums tik ļoti gribējās un patika Rūjās! Kamēr māju remontējām, tikmēr bērni izauga un nu uz mūsu laukiem brauc kopā ar saviem bērniem – mūsu četriem mazbērniem. Šī vieta nav gleznaina, bet te ir īsta lauku sajūta un sava valstība. Lai gan pavisam tuvu ir daudzdzīvokļu māja, arī tā netraucē – vasarā aizaug priekšā lielie bērzi, bet ziemā dzīvošana tāpat ir vairāk pa iekšu. Ja gribu, varu aiziet uz mežu vai ezeru, varu ātri tikt arī uz Valmieru, Siguldu vai Rīgu.

Rūjās daudz laika pavadījuši gan mani, gan māsas bērni – te viņi dzīvojušies pa vasarām, te tiek svinēti mūsu dzimtas svētki. Man ir ļoti svarīgi uzturēt ģimeniskumu – lai esam kopā. Vissvarīgāk ir bērnus pieturēt tajos brīžos, kad viņi sāk domāt par skriešanu prom. Tieši tad jādara viss, lai gribētos būt kopā, – 18. novembrī, Ziemassvētkos, dažādos ģimenes godos.

Kopā būšana ievelk, pie tās pierod, un pēc tam vairs neviens uz to nav jāmudina katrs pats zina, kuri ir tie brīži, kad ir laiks ģimenei, nevis kam citam.

Bērnos jāieaudzina pietāte gan pret savu dzimtu, gan valsti – kā mēs savus bērnus Lāčplēša dienā vedām uz Daugavmalu nolikt svecītes, tā viņi tur tagad ved savus bērnus. Es patiešām esmu savas valsts patriote. Pat dēlu laidu pasaulē 18. novembrī! Man būtu derējis arī 11. novembris – Lāčplēša diena, bet 18. novembris – tas bija vēl labāk! Kad kāds jautāja, kad man būs otrs bērniņš, vienmēr atbildēju: tad, kad būs brīva Latvija! Latvija kļuva brīva, un astoņus gadus pēc meitas mēs sagaidījām dēlu.

Straupē bijām vieni no pirmajiem, kas pie savām mājām mastā pacēla Latvijas karogu. Mums tas plīvo vienmēr – ne tikai svētkos, bet arī ikdienā. Man tas ir svarīgi. Tas ir mans lepnums par vietu un valsti, kurā dzīvoju. Dzīves laikā ir bijusi iespēja iepazīt citas valstis un citas kultūras – gan jaunībā dodoties koncerttūrēs ar tautas deju ansambli Zīle, gan vēlāk dodoties darba komandējumos, gan ceļojot kopā ar vīru. Tikai tad, kad esi prom, var saprast un izjust, cik mīļa ir vieta un māja, kurā atgriezies. Latvijā es jūtos kā mazā paradīzē – esmu savā zemē, man ir īpašā privilēģija dzīvot laukos, un mani bērni ir tepat – viņi nav devušies uz svešām zemēm laimi meklēt. Man patīk iziet ārā, izstaigāt dārzu, man patīk vērot Latvijas mākoņos un skatīties kā vējā kustas smilgas. Man nekur nav jābrauc, lai es justos labi. Man viss ir labi tepat.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+