Zolitūdes traģēdijas kasiera Mārtiņa jaunā dzīve

Man pretī iznāk garš, slaids puisis uzvalkā, baltā kreklā un melnā kaklasaitē. Pavisam cits Mārtiņš nekā tas, kurš sēdēja pie kases Zolitūdes traģēdijas pēcpusdienā un kura fotogrāfijas pēc tam daudzkārt varēja redzēt žurnālos. Pusgaro čirkaino matu vietā tagad ir tumša, sakārtota frizūra ar balinātu šķipsnu efektu. Brilles tumšos rāmjos. Kad iepazīstamies, sajūtu, ka rokasspiediens ir bez trīsdesmitgadīgam vīrietim raksturīgā pārliecinošā spēka – tās ir sekas pirms sešiem gadiem piedzīvotajai smagajai traumai. Mārtiņš runā maz, bet smaida daudz, silti un sirsnīgi. Ja uzdodu kādu filozofiskāku jautājumu, viņš, mulsi smaidot, atbild: «Neesmu par to domājis.»

Šopavasar Mārtiņam palika 30 gadu. Sociālos tīklus viņš lieto maz. Meitenes viņam nav – iepazīties gan esot mēģinājis, bet tā īsti neizdodoties. Mēģināšot vēl. Kad jautāju, ko viņš dzīvē gribētu mainīt un kāds vēlētos būt pēc 10 gadiem, Mārtiņš atbild: nezinu. Viņš vairāk domājot par šodienu. Tomēr būtu labi, ja tad, kad būs 40, būtu sava privātmāja un ģimene.

Mārtiņš joprojām kopā ar vecākiem dzīvo Jūrmalā dzīvoklī. Mārtiņa mamma Maruta ir bērnudārza audzinātāja, tēvs Imants – celtnieks. Tētis no publicitātes izvairoties, un arī Mārtiņš ir vairāk tētī – klusētājs. Mārtiņam ir gadu jaunāks brālis Dainis, mazās vecuma starpības dēļ abi auguši kā dvīņi – kopā spēlējušies, kopā blēņojušies un darījuši nedarbus. Tagad, kad brāļi jau pieauguši, raksturi esot izveidojušies ļoti atšķirīgi – cik Mārtiņš mierīgs, tik Dainis šiverīgs.

Citi lasa

Santa.lv

Bērni

«Divi puikas turēja, cits spēra pa vēderu.» Mamma dalās sāpīgā pārdzīvojumā

Daina Lapiņa

Siera kūkas

Rabarberu siera kūka – sezonas hits!

Ievas Virtuve

Vakariņas

Gardā pļepene ar krējuma mērcīti. Aktiera Ulda Dumpja bērnības recepte un atmiņu stāsts!

Sākumā kasiera darbs nepatika

Mācoties pamatskolā, Mārtiņš gribējis būt automehāniķis. Iestājies Rīgas Tehniskajā koledžā, bet mācības nav sevišķi interesējušas, turklāt arī izbraukāt uz skolu esot bijis pagrūti. Nomācījies divus gadus un tad nolēmis meklēt darbu. Mārtiņa mamma, protams, par to nav bijusi priecīga, bet – liels puisis, pats pieņem lēmumus. Un tā koledža palika nepabeigta, Mārtiņš iestājās bezdarbniekos, izmantoja iespēju mācīties kursos. Tieši tolaik darbiniekus meklēja Maxima – Zolitūdē bija nesen atvērts veikals. Pieteicās tur darbā, izvēlējās būt kasieris.

Nē, sapņu darbs tas nebija, bet strādāt vajadzēja.

Notika apmācības, un nu jau bija jāsēstas pie kases. Lai gan blakām sēdēja kasiere, kas palīdzēja, Mārtiņš atceras, ka pirmās dienas bijušas stresa pilnas – cilvēku daudz, pircēji neapmierināti: kas tas ir, ka kasieris tik lēni strādā! «Preču kodus nezināju, reizi pa reizei nokļūdījos. Pircēji dusmojās. Varu ieteikt: ja redzat, ka pie kases sēž cilvēks, kas vēl mācās, ir divi varianti. Var izvēlēties iet uz citu kasi vai palikt turpat, bet ņemt vērā, ka apkalpošana var būt lēnāka – tikai tā jauns kasieris var sākt strādāt. Kad biju iemācījies preču kodus un pierādījis, ka varu tikt galā viens, sāku strādāt patstāvīgi. Darboties ar kases aparātu ir nieks, pats galvenais – kasierim jāprot koncentrēties, jo jāskaita nauda, bet pircējs tajā laikā var kaut ko pajautāt, un viss var sajukt,» stāsta Mārtiņš. Un atzīstas, ka bija jāpaiet ilgam laikam, kamēr kasiera darbs iepatikās. Sākumā tas pat ļoti nepatika, tomēr Mārtiņš nolēmis: sāki darīt – tad dari, nevar taču atteikties no darba tikai tāpēc, ka nav viegli. «Turklāt veikalā bija labs kolektīvs, ļoti pretimnākoša direktore,» atceras Mārtiņš.  «Darbs man sāka patikt tad, kad sapratu: daudzi veikala apmeklētāji izvēlas maksāt par pirkumiem tieši pie tās kases, kur strādāju es. Viņi nāca tāpēc, ka vienmēr biju smaidīgs un ļoti labi strādāju – cik man sākumā viss gāja lēni, tik pēc tam ātri. Un smaidīšanu es netēloju – smaidīju no sirds. Klienti mani bieži uzmundrināja, teica labus vārdus – par to, ka labi izskatos, ka esmu laipns, vienmēr sasveicinos. Tāpēc arī paliku tur strādāt.

Protams, bija arī cilvēki, kurus ieraugot smaidīt bija grūti – viņi pēc sliktas dienas savas dusmas izgāza veikalā uz kasieriem.

Bija jāprot izvairīties no konfliktsituācijām, dažreiz jāsauc vecākā kasiere vai pat apsardze. Bija klienti, kas rupji izturējās ne tikai pret kasieriem, bet arī pret citiem pircējiem, jo viņiem galvenais bija ātrāk tikt pie iecerētā pirkuma. Ja negāja kāds kods – dusmojās, kļuva agresīvi. Šādus cilvēkus ar smaidu nenomierināsi – vienīgā izeja ir viņus ātrāk apkalpot, lai iet prom,» stāsta Mārtiņš.

Mediķi prognozēja: būs jāamputē

Bija 2013. gada 21. novembris. Mārtiņam tā bija parasta darbdiena – pircēju rinda, lūdzu, paldies, smaids, lūdzu, paldies, smaids. Bet tad pēkšņi – apdullinošs troksnis un tumsa. Mārtiņam tolaik bija 24 gadi. Viņam nav nekā daudz, ko no šā notikuma atcerēties – bijusi tikai tumsa, laiks pazudis, un tikai vēlāk puisis uzzināja, ka zem drupām nogulējis deviņas stundas.

«No vienas puses, man ļoti nepaveicās, jo notika tā, kā notika, no otras puses – man pat ļoti paveicās, jo esmu dzīvs. Katram reizēm uzsmaida veiksme – man uzsmaidīja tad,» saka Mārtiņš.

Viņš bija pēdējais dzīvais, ko iznesa no sagruvušās ēkas drupām. Pie samaņas Mārtiņš nāca tikai pēc trim dienām. Rokas bija tik ļoti cietušas, ka mediķi prognozēja: būs jāamputē. Arī kājai traumas bija smagas. Slimnīcā Mārtiņš pavadīja trīs mēnešus. Ciemos nāca mamma, tēvs, kolēģi. Mamma lasīja Mārtiņam priekšā gluži svešu cilvēku rakstītās vēstules ar laba vēlējumiem. Pats viņš atbildēt nevarēja, jo rokas nekustējās, mamma rakstīja atbildes viņa vietā. Mārtiņš atceras: «Šīs vēstules mani stimulēja cīnīties. Iznācu no slimnīcas pavisam vārgs – neko pats nevarēju izdarīt, rokas gandrīz nekustējās, arī staigāt bija gandrīz neiespējami. Viss, ko varēju darīt, – skatīties filmas un seriālus. Un ļoti daudz gulēju. Bet ticēju, ka agri vai vēlu varēšu būt tāds pats kā kādreiz.»

Galvenais ir gribēšana cīnīties

Tad sākās gadiem ilgs rehabilitācijas posms – Vaivaros, Jaundubultos, Līgatnē, vairākkārt arī Vācijā –, visus izdevumus apmaksāja gan valsts, gan Maxima. «Tiem, kas pēc kādas traumas iziet rehabilitāciju, jārēķinās, ka sākumā uzlabojumi no rehabilitācijas ir strauji, bet tad – arvien mazāk un mazāk pamanāmi, un tomēr ir. Rehabilitācijai ir jēga tikai tad, ja pašam cilvēkam ir spēks un gribēšana cīnīties. Ja tā visa nav – pat labākie speciālisti nepalīdzēs,» uzskata Mārtiņš. «Man bija daudz un nemitīgi jāvingro. Centos būt apzinīgs pacients, ievēroju norādījumus, un man pat nebija sevi jāpārvar, lai piespiestos vingrot, – vienmēr atradās iemesls, lai to darītu. Zināju, ka jāvingro, un to arī darīju – galvenais ir iesākt. Rehabilitācijas centrā daudzi vingroja pa pusstundai, bet es – pat divas stundas, lai gan tas nemaz nav viegli, jo ir jāpārvar sāpes,» stāsta Mārtiņš. Kad kāds uzslavē: «Tu gan esi malacis!» – Mārtiņš pasmaida. Pats sevi viņš nebūt neuzskata par spēcīgu.

Grūti aizmirst un grūti arī atcerēties

Rehabilitācijas ietekme ir acīmredzama: Mārtiņš var gan staigāt, gan strādāt. Tomēr viņa fiziskās spējas un psiholoģiskie novērtējumi liecina – darbs veikalā pie kases viņam vairs nav piemērots. Tagad Mārtiņš strādā Maxima galvenajā ofisā – Kvalitātes departamentā. «Zinu, ka cilvēkus pat aicināja neiepirkties šajā veikalā, bet man gan nebija sajūtas, ka es te nevarētu strādāt – mani aicināja darbā, un es piekritu,» stāsta Mārtiņš. Katru dienu viņš no Jūrmalas ar vilcienu atbrauc uz Rīgu, un darba autobusiņš viņu un citus darbiniekus aizved līdz pat darbavietai.

«Man šķiet, ka man dzīvē klājas labi,» saka Mārtiņš.

Tomēr viņš apzinās, ka ir un paliks sava veida simbols Zolitūdes traģēdijai, lai gan viņa saistība ar šo notikumu ir tikai nejaušība. Tā nebija viņa izvēle – piedzīvot to, ko viņš piedzīvoja. Savā ziņā Mārtiņam pat nākas uzņemties smagu pienākumu – atkal un atkal stāstīt par to, kā tur bija, ko viņš atceras, ko domā, kā notikušo vērtē. «Varbūt ar laiku par mani piemirsīs,» saka Mārtiņš. Tikmēr gadu no gada, tuvojoties liktenīgajam datumam novembrī, cilvēki atkal atceras par Mārtiņu, grib zināt, kā viņam klājas. Tiesa, ar katru gadu šī interese kļūstot mazāka. Vai būtu labāk, ja sabiedrība Mārtiņu ar Zolitūdes nelaimi nesaistītu? Mārtiņš atbild: «Vislabāk būtu, ja tā nemaz nebūtu noticis.» Var jau teikt: to nedrīkst aizmirst, bet – no otras puses – tikpat grūti ir arī atcerēties.

Atveseļoties palīdzēja hobijs

Vakaros, kad ir labs laiks, Mārtiņš ar tēvu un brāli uzspēlē badmintonu, pabraukā ar riteni, bet vislabprātāk brīvdienās dodas uz Madonas pusi, kur netālu no Varakļāniem dzīvo viņa krusttēvs, mammas brālis Edgars. Tur atrodas arī Mārtiņa darbnīca, kurā var remontēt tehniku. Kad Mārtiņš pēc nelaimes beidzot atkal spēja atbraukt uz laukiem, bijis grūti pieņemt, ka rokām nav spēka izdarīt pat sīkākos darbus.

Tagad Mārtiņš domā, ka tieši viņa hobijs – tehnikas remonts – palīdzējis atveseļoties.

Bijusi motivācija vairāk vingrot, lai varētu skrūvēt, turklāt arī darbs ar skrūvgriezi un atslēgām ir sava veida vingrošana. «Un arī mans labākais psihologs bija tehnika,» saka Mārtiņš.

Madonā savulaik bija tapis Mārtiņa pirmais ritenis – pusaudža vecumā viņš šķūnītī atrada vecu riteņa rāmi un dažādas detaļas un no visa tā saskrūvēja braucamo. «Sevišķi oriģināls nebija, bet sarūsējis gan,» viņš tagad par to pasmejas. Šis ritenis laukos joprojām glabājas. Bet tas bija tikai sākums. Pēc tam Mārtiņam bija mopēdi, bet tad Edgars lūžņos ieraudzījis pusizjauktu motociklu un prasījis: gribi? Protams, Mārtiņš gribēja! Sapirka detaļas, saskrūvēja un brauca. Kad Mārtiņam palika 18 gadu, nopirka sev motociklu JAWA – to vairs skrūvēt nevajadzēja. Pēc nelaimes viņš tika pie kvadricikla, bet tagad Mārtiņam jau ir mašīna. «Man vienmēr ir patikušas vecās amerikāņu mašīnas – gribēju uztaisīt kaut ko līdzīgu. Tiku pie Volgas – bija jau gandrīz gatava, vajadzēja nomainīt tikai pāris detaļu, lai varētu iziet tehnisko skati,» viņš stāsta. Un tā, cik vien laiks ļauj, Mārtiņš skrūvē un pārskrūvē, skrūvē un pārskrūvē. Varētu domāt: kas tur daudz, ko skrūvēt, – saliec detaļas, pievelc skrūves, un viss! «Tā nav,» saka Mārtiņš. «Jebkurai tehnikai detaļas nolietojas – gumijas saplīst, rodas rūsa, nolietojas diski, bremžu kluči. Protams, varētu vest uz servisu, bet nē – tas nebūs tas, man pašam patīk tikt ar visu galā,» stāsta Mārtiņš.

Neilgi pirms Zolitūdes nelaimes Mārtiņš piepildīja savu sapni: daudz strādāja un spītīgi krāja naudu, lai nopirktu specifisko downhill velosipēdu un varētu piedalīties sacensībās. Bet tieši tad notika nelaime, un ritenim bija pacietīgi jāgaida Mārtiņš atgriežamies no slimnīcas un rehabilitācijas. Tikko bija spēks un varēšana, slēpdamies no mammas, Mārtiņš kopā ar tēvu ar riteni tomēr izbrauca. Reizēm kad ir labs laiks, Mārtiņš arī tagad pabraukā pa kāpām, tomēr saprot: sapni par sacensībām iedragātās veselības dēļ, visticamāk, neizdosies piepildīt. Grūti un ilgi krāto un dārgo velosipēdu Mārtiņš glabā paša istabā pie gultas un ij nedomā pārdot. Tas bija sapnis, un sapņus jau tā nepārdod.