Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tomēr vairāki jautājumi šajā intervijā paliek aiz kadra. Jo nesekoja atbildes. Ir robeža, aiz kuras Žanete neļauj sev tuvoties. Citiem un, iespējams, arī sev. Pasaules un kino piedāvātās iespējas ir Žanetes tēma, viņa prot un viņai sanāk sevi izaicināt. Tomēr neprasiet par vājumu un sāpīgo! Uz to atbilde labākajā gadījumā būs vien joks.
Nupat pirmizrādi piedzīvoja tava īsfilma Fable, kuru izrādīja Mineapolisas Mākslas institūtā un Losandželosā, un paredzams, ka filma savu ceļu turpinās dažādos kinofestivālos. Kāda ir tava izjūta par pasauli, kuru tu vēlējies paust šajā filmā?
Ieskicēšu pašu projektu, kurā piedalījos. Pērn mani uzrunāja ASV organizācija Motionpoems, kas aizsākās 2008. gadā Mineapolisā, kad Angela Kasube animēja vienu no dzejnieka Toda Bosa dzejoļiem. Duets sāka savā starpā iepazīstināt arī citus dzejniekus un videomāksliniekus: bija dzimusi jauna platforma, kur satikties kino un dzejai. Mani uzaicināja kā vienu no šāgada režisoriem, bija jāizvēlas dzejolis, ko iedzīvināt filmā. Mani uzrunāja jauna autora – Džeksona Hoberta – Fabula.
Atbildot uz tavu jautājumu, pēdējā laikā daudz domāju par modernā laika frustrāciju, par to, cik daudzi apkārt meklē profesionālu palīdzību, lai sadzīvotu ar laikmeta dinamiku un prasībām. Dzejolī savukārt parādās bezrūpība un vieglums, tāds, kādu piedzīvojām bērnībā. Šo izjūtu mēģināju panākt filmā.
Dzeja nereti runā par pārlaicīgām tēmām, un, mēģinot to interpretēt, ir grūti neiekrist dramatismā. Tas bija mans lielākais izaicinājums – nepazaudēt naivumu un prieku.
Filmā spēlējos ar mērogiem, šim nolūkam izmantojām arhitektūras modeļus, miniatūras mēbelītes, kuras var nolikt cilvēkam uz acu plakstiņa. Spēles ar mērogiem ir stāsts par to, cik viss ir relatīvs. Tu kaut ko vari saukt par lielu problēmu, bet noliec tai blakus citu, un viss jau izskatīsies citādi.
Dzejolī ir rindas par to, kā mēs visu dzīvi kaut ko būvējam un vienā dienā visu varam arī pazaudēt, un nereti tieši šāda pieredze mums liek kļūt patiesākiem cilvēkiem. It kā banāli, bet man patīk atgriezties pie šīm tēmām.
Man šķiet, ka tavas filmas ir arī par robežu pārkāpšanu. Tu pati savā dzīvē nemitīgi tās pārkāp. Atsakies no iebrauktajām sliedēm, lai dotos nezināmajā. Televīzijā tu biji MTV vīdžejs, vadīji šovu Zvaigžņu lietus 2, ziņu raidījumu 900 sekundes. Esi veidojusi arī kultūras vietu un kafejnīcu Pērle. Tad kādā dienā paziņoji, ka dosies uz ASV studēt kino, un arī tad tu nenoenkurojies vienā vietā.
Laikam man ir vajadzīgs šāds nepārtraukts risks, iespējams, ka neprotu dzīvot citādi. Visu laiku dzīvē rodas izmaiņas gan lokācijas, gan profesijas ziņā. Tas rada diskomfortu, bet pieredze rāda, ka tas vienmēr ved uz kaut ko interesantu.
Nezinu, kas man liek tā rīkoties. Droši vien tā ir cerība, ka šādi mēs augam kā cilvēki. Dažkārt ir nepieciešams diskomforts un sevis izaicināšana, lai dzīve kļūtu labāka.
Kāda tu biji kā maza meitene? Nemiera gars, kas alkst pārmaiņu?
Man kopš bērnības patika performēt, bet īsti nezinu, vai tāpēc, ka to no manis gaidīja, vai tāpēc, ka to gribēju pati. Daudz laika pavadīju uz skatuves – dziedāju, spēlēju vijoli, piedalījos bērnu talantu konkursos un visās iespējamās olimpiādēs.
Mums visām trim māsām ir dzinulis, kas neļauj mierīgi un ērti dzīvot. Vidējā māsa pašlaik absolvē maģistrantūru modes dizainā Antverpenes Karaliskajā mākslas akadēmijā. Jaunākā māsa pēc studijām ASV atgriezusies un turpina mācības Stradiņa universitātē. Sanāk, ka daudz laika pavadām ārpus Latvijas.
Vecāki mūs ļoti atbalsta, bet, protams, viņi kādreiz vēlas redzēt savus bērnus…
No kādas vides tu nāc?
Vienkāršas. Uzaugu Rīgā, bet mūsu māja atrodas blakus mežam, varbūt tāpēc man ir sajūta, ka esmu uzaugusi ārpus pilsētas. Mācījos rajona skolā, vidē ar saviem noteikumiem, kur regulāri notika kautiņi starp latviešu un krievu bērniem un arī latviešu bērniem savā starpā. Lai arī vecāki paši nav saistīti ar mākslas vidi, viņi mūs veda uz neskaitāmiem pulciņiem. Mana mamma ir biznesa cilvēks, ar izteiktu kritisko domāšanu, bet mēs ar tēvu esam līdzīgi, viņš savulaik spēlēja vijoli, vēlāk stājās aktieros. Viņš būtu vēlējies izpausties mākslā. Bet es vecākiem piedzimu deviņpadsmit gadu vecumā, un viņiem bija jāpieņem lēmums rūpēties par ģimeni tā vietā, lai realizētu savus sapņus. Taču viņi ir darījuši visu, lai mēs varētu īstenot savējos.
Ja tu piedzimi tik jauniem vecākiem, iedomājos, ka droši vien augi lielā brīvībā.
Nepavisam! Savu audzināšanu varu pielīdzināt armijai mājas apstākļos. Tā ir disciplīna, kas parasti tiek pirmajiem bērniem.
Pusaudžu vecumā tēvs mani sauca par naktstauriņu, jo es vienmēr gribēju kaut kur doties un būt ar vienaudžiem, taču vecāki mani nelaida. Atceros, kā tēvs toreiz teica: «Tev vēl visa dzīve ir priekšā.» Četrpadsmit piecpadsmit gadu vecai meitenei to ir tik grūti saprast! Es viņam toreiz atbildēju: «Nē, mana dzīve ir tagad, un tu to esi izpostījis.» (Smejas.)
Manu raksturu droši vien bija grūti noslāpēt, bet… mājās man vienmēr bija jābūt noteiktā laikā, bija ļoti labi jāmācās. Tolaik es būtu gribējusi, lai ir citādi, bet šī pieredze nenoliedzami veidojusi manu personību un devusi zināmu rūdījumu.
Strikti ierobežojumi parasti rada milzīgu protestu.
Protams, bet tas man iemācīja arī patstāvību. Jo sev biju nosolījusies – kad man būs astoņpadsmit, es kļūšu neatkarīga no savas ģimenes. Tiklīdz sasniedzu pilngadību, izvācos no vecāku mājas.
Tu atbrīvojies no vecāku kontroles un iedevi sev brīvību. Vai piedzīvoji to, pēc kā ilgojies?
Brīvība ir iluzora. Es gāju uz ballītēm, izbaudīju to, ka mani neviens nepieskata, taču tas ātri apnika. Tas ir paradokss – mēs visi tiecamies pēc brīvības, bet, kad tā ir, vairs nav interesanti.
Mums ar vecākiem bija noruna: tiklīdz sasniegšu pilngadību, viņi mani vairs nekontrolēs. Viņi turēja savu vārdu. Viss, tostarp studiju un karjeras izvēle, bija manā ziņā.
Atceros, ka pēc skolas beigšanas vecākiem prasīju, kurā augstskolā man stāties, viņi atbildēja, ka tas man jāizlemj pašai. Iestājos angļu filologos, bet ātri sapratu, ka izvēle ir bijusi liela kļūda. Pirmā kursa eksāmenu dienā izņēmu no augstskolas dokumentus un par naudu, ko biju aizņēmusies no sava onkuļa, nopirku vienvirziena biļeti uz Londonu. Biju izdomājusi: ja gribu iemācīties valodu, man jādzīvo vietā, kur runā šajā valodā. Protams, bija bailīgi astoņpadsmit gadu vecumā sākt dzīvot citā pilsētā, turklāt tolaik nebija iespējas regulāri sazināties ar ģimeni un draugiem, kā tas ir tagad. Taču šī pieredze ļoti norūdīja.
Bērnībā man lika iet aukstā ūdenī rūdīties. Izvēles nebija, un es sapratu: sākumā ļoti negribas un es varu to vilkt garumā, bet varu arī ūdenī ātri ieiet un pēc tam ir labi. Kad pieaugu, jau apzināti riskēju un darīju to, no kā bija bail. Man ir sajūta, ka šādi paplašinu savu apziņu un robežas. Taču nekādā gadījumā negribu teikt, ka esmu izdarījusi kaut ko neticamu, es runāju tikai par saviem personīgajiem riskiem. Pārkāpjot pāri tam, kas nedaudz biedē, parasti tiek gūts vislielākais gandarījums.
Kad sākām strādāt pie pirmās filmas Lidojošo mūku templis, apzinājos, ka no producentu un filmu studijas puses ir risks veidot pilnmetrāžu ar jaunu režisoru, drošāk būtu piesaistīt kādu ar pieredzi.
Tomēr es neatteicos no privilēģijas pieļaut pašai savas kļūdas.
Protams, es arī baidos no kļūdīšanās, taču bez tā nevar. It viss ir dzīves sastāvdaļa: gan labais un sliktais, gan iedvesmojošais un nomācošais. Viss pastāv līdzās.
Par filmu Lidojošo mūku templis interese ir joprojām. Un filmas panākumi, manuprāt, slēpjas tajā, ka, lai gan cilvēkiem gribas arī iedvesmoties, mūs tomēr vairāk interesē nevis iespaidīgais galarezultāts, bet pats process, kas ietver grūtības, pārpratumus un arī neveiklības.
Tieši tas, no kā reālajā dzīvē gribas sevi pasargāt.
Ričarda Linkleitera filmā Walking Life tiek risināts jautājums, ar ko atšķiras pērtiķa, vidēja cilvēka un Alberta Einšteina smadzenes? Tiek izvirzīta teorija, ka vidējam cilvēkam, pie kura pieskaitu arī sevi, intelektuālais līmenis ir tuvāks pērtiķim, nevis Albertam Einšteinam. Tika rasta atbilde, ka sasniegt Einšteina intelektuālo līmeni cilvēkus traucē slinkums un bailes. Bailes var būt ļoti destruktīvas.
Mēdzu nolikt sevi neērtās situācijās un tad it kā no malas skatīties, kā tikšu galā. Studējot Kalifornijas Mākslas institūtā, mums bija kurss, kuru vadīja Džeimss Franko un Debra Levaina un kurš apvienoja teātra un kino nodaļu, un tā ietvaros bija iespēja režisēt Tenesija Viljamsa lugu. Vēlu pieteicos, režijas vietas jau bija aizņemtas, un pasniedzēja teica: «Tu vari startēt kā aktrise.» Tad es attapos kastingā četrdesmit studentu un pasniedzēju priekšā, caur pieri redzot, kā Džeimsam Franko jāpārdzīvo mans mēģinājums salasīt Tenesija Viljamsa valodā rakstītu tekstu. Man bija žēl sevis, bet vienlaikus arī nedaudz smieklīgi. Šķiet, rezultāts tādiem sevis izaicināšanas brīžiem vienmēr ir labs – vai nu tā ir ļoti apkaunojoša pieredze, kas māca sevi neuztvert pārāk nopietni, vai arī tā ved pie jauniem atklājumiem, cilvēkiem…
Piemēram, pie avangarda meistara Jona Meka. Arī par šo pieredzi teici: lai tur nonāktu, bija jāsper drosmīgi soļi.
Jā, un, lūk, ja es nebūtu aizgājusi uz neveiklām vakariņām, nekas nebūtu sanācis (smejas).
Izstāstīsi detalizētāk?
2012. gadā stažējos praksē dokumentālā kino studijā Ņujorkā. Zināju par Jonu Meku, viņa daiļradi un, protams, gribēju nonākt viņa tuvumā. Pieteicos darbā, un Jona dēls Sebastians mani uzaicināja ciemos aprunāties par iespējamo sadarbību. Jons nav cilvēks, kas liks otram justies ērti, gluži pretēji. Pie vakariņu galda bija absolūts klusums, kurā es mēģināju vadīt sarunu, bet, tā kā neviens man neko nejautāja, biju vienīgais cilvēks, kas runāja. Situācija bija ļoti neveikla. Tomēr vakara noslēgumā vienojāmies, ka nākamajā dienā nākšu uz studiju un kaut ko darīšu. Vēlāk jau mēs sadraudzējāmies, Latvijā kūrējām viņa izstādi un filmu retrospekciju. Jons šogad 96 gadu vecumā aizgāja. Laiks viņa studijā bija ārkārtīgi skaists.
Savulaik tev bija pārliecinoši panākumi televīzijā: tevi novērtēja kā harismātisku cilvēku, kam labi padodas būt kameru priekšā. Daudzu meiteņu sapnis. Tomēr tu atteicies no visa, kad saņēmi stipendiju un parādījās iespēja studēt Amerikā. Savu izvēli neesi nožēlojusi?
Televīzija ir interesanta vide, kaut kādā mērā esmu tajā uzaugusi. Bet, iespējams, tāpēc, ka tas nāca un padevās tik viegli, man likās, ka dzīvē jādara vēl kaut kas. Filmas turpretim ir neizsmeļama un arī pietiekami sarežģīta joma. Man patīk, ka filmām nav valstisku un valodas robežu – tās ceļo un es varu ceļot līdz ar tām, uzzināt, kā cilvēki tās redz tajā vai citā valstī un ko par tām domā.
Filmu veidošana noteikti ir arī daudz personīgāks process. Turklāt tā ir profesija kameras otrā pusē, kas mazāk vērsta uz cilvēka ārieni, iespējams, arī šajā ziņā man gribējās nelielu atslodzi.
Aiziešanu no televīzijas nesaredzu kā atteikšanos. Man šī pieredze ir, un pieredze jau arī faktiski ir vienīgais, kas mums pieder.
Bet cilvēcīgas ir arī ilgas pēc stabilitātes.
Tā ir ilūzija, ka darbs stabilā kompānijā vai laulība kādam sniegs drošību vai būs punkts, pēc kura nekas nemainīsies. Šādi domāt ir liela kļūda.
Es dzīvoju pēc izjūtām: daru to, ko gribas darīt, un esmu tur, kur man ir interesanti.
Kur ir tava māju izjūta? Agrāk teici, ka tavas lietas ir izkaisītas pa trim mājām dažādās valstīs.
Tagad tās atrodas jau kādās četrās mājās (smejas).
Tev nav vēlmes veidot savējās? Mainot dzīvesvietas, tomēr daudz ko jāsāk būvēt no jauna, tostarp kādas draudzības jāatstāj un kādas jāveido no jauna.
Pašlaik esmu pārvākusies uz Amsterdamu un atkal sastopos ar to, ka jāveido sava vide. Tas prasa zināmu enerģiju un laiku, un, tā kā esmu to pieredzējusi vairākkārt, dažreiz no tā nogurstu. Tomēr man ārkārtīgi patīk un interesē cilvēki, jauni kontakti izveidojas ļoti ātri. Domāju, ka mūsdienās vektori ir nedaudz citi, cilvēki nepaliek vienā vietā un nekas vairs nešķiet pārāk tālu.
Māju izjūtu man rada mājas, kur dzīvo vecāki un vecvecāki. Mani ļoti silda brīži, kad es kā pieaudzis cilvēks aizbraucu pie vecākiem, aizmiegu uz dīvāna un viņi man gatavo vakariņas. Tad it kā atgriežos bērnībā, drošības un patvēruma izjūtā. To ģimene noteikti nodrošina. Otra mana māju izjūta nav saistīta ar konkrētu vietu, bet draugiem un domubiedriem, un tie var būt gandrīz jebkurā pasaules vietā.
Bet varbūt tu no kaut kā bēdz?
Kad mana dzīve ritēja starp Ameriku un Latviju, smējos, ka dzīvoju kā ar diviem partneriem: no katra paņemu labāko, bet man nav atbildības ne pret vienu. Nē, man nav sajūtas, ka no kaut kā bēgtu. Manas izvēles ir saistītas ar to, ka izglītības un arī profesionālās iespējas citur bijušas labākas nekā Latvijā.
Vienu gan esmu sapratusi: man ir ļoti grūti strādāt pie kāda cilvēka. Patīk strādāt ar citiem, taču es nevaru strādāt, ja kāds saka, kas man jādara.
Varbūt tas ir protests no bērnības, kad nolēmi – kā pieaugušu cilvēku tevi neviens vairs nekomandēs?
Neesmu to analizējusi, bet pilnīgi iespējams.
Kur tu pati jūties vislabāk?
Rīga noteikti ir tāda vieta. Pilsēta ir maza un kompakta, te jūtama tāda kā paplašinātas ģimenes sajūta. Tas, ka šeit esam tik maz, nosaka arī cilvēku savstarpējās attiecības. Mēs esam savstarpēji uzmanīgi, un tik mazā vidē nevar atļauties aizlaist lietas greizi.
Īsfilmā Fable piedalījās aktrise no Losandželosas Emma Bobrova-Lurī, kura uz filmēšanos bija atlidojusi no vecāku mājām Kazahstānā. Ņemot vērā, ka īsfilma bija mākslas projekts bez liela finansējuma un iespējām aktrisi izguldīt viesnīcās, mani draugi izvācās no dzīvokļa, lai viņai būtu, kur palikt. Kad devos uz Amsterdamu attīstīt filmu, Emma palika Rīgā, un draugi viņu veda uz teātri, pusdienās, vakariņās, bet tētis bija viņas šoferis. Emma bija pārsteigta par ģimenisko atmosfēru, kādu viņa piedzīvoja šeit. Amerikā ir citādi. Cilvēki ir atvērti pirmajam kontaktam, bet attiecības reti iztur laika filtru. Tādās pilsētās kā Ņujorka un Losandželosa katram ir jādomā par savu izdzīvošanu, tās ir slavenas ar necilvēcīgi augstām īres maksām.
Latvijā mums katram ir draugi, vecāki, lauku mājas, vienmēr ir kāda iespēja, lai nepaliktu uz ielas, turpretim pasaules lielpilsētās tas var notikt diezgan vienkārši. Bet tie ir riski, ko cilvēki uzņemas, jo ne tikai konkurence, bet arī iespējas ir daudz lielākas.
Es gan labi esmu jutusies arī Amerikā. Gadu gaitā esmu iemīlējusi Losandželosu un pēc studijām apsvēru domu tur palikt, taču man gribējās saglabāt saikni ar Eiropu, turklāt kā jaunai režisorei man izdevīgāk būt Eiropā, jo Amerikā tikpat kā nav valsts atbalsta neatkarīgajam kino.
Kaut kādā ziņā man joprojām ir izjūta, ka dzīvoju arī Latvijā. Šeit uzņēmām īsfilmu, šeit veidoju apjomīgu izstādi par latviešiem pasaulē, kuru 6. jūlijā atklās Cēsīs. Ar Latviju saistīti arī vairāki nākotnes projekti.
Latvijā esmu bieži, bet man patīk apskatīt arī citas teritorijas un domāt, ka mēs vairs nedzīvojam laikā, kad bija jāatrod vieta, kur pavadīt visu mūžu.
Pašlaik tu dzīvo Amsterdamā, turp tevi aizveda mīlestība.
Amsterdamas nebija manā kartē. Bet pirms pusotra gada, pirms devos atpakaļ uz Ameriku, lai pabeigtu studijas, satiku savu draugu (dizainers Germans Ermičs – aut.). Viņš dzīvo un strādā Amsterdamā, šeit ir viņa iestrādnes. Man, protams, bija jāpabeidz studijas, bet mēs arī uzreiz sapratām to, ka distance un ilgošanās var būt ļoti skaistas tikai uz brīdi. Ja gribam būt kopā, mums ir jādzīvo kopā. Var teikt, ka no manas puses pārcelšanās uz Amsterdamu bija solis mīlestības vārdā.
Kā jūs satikāties?
Mēs abi nākam no Latvijas un Ziemassvētku brīvdienās bijām Rīgā ar ģimenēm. Kopīgā draugu sanākšanā parunājāmies ar Germanu, tas bija diezgan neticami, jo mēs paskatījāmies viens uz otru, sākām smaidīt un kopš tā brīža bija skaidrs, ka vēlamies pavadīt laiku kopā. Pagāja nedēļa, tad devāmies katrs uz savu pasaules malu. Bet, kā saka amerikāņi, – the damage was done1. Pēc laika Germans brauca uz Ameriku, es devos pie viņa uz Amsterdamu. Pārsteidzošais ir tajā, ka, nenoliedzot to, ka attiecībās ir jāiegulda darbs un uzmanība, es sliecos domāt, ka, esot attiecīgai cilvēku kombinācijai, viss notiek viegli un pašsaprotami. Izpaliek sarežģīti lēmumi, jo ir kopīgs virziens. Mums nav bijis grūti izlemt, ka jādzīvo kopā vai ka man jādzīvo Amsterdamā.
Tu saki, ka nebūvē piecgades plānus, un tomēr – vai ģimene un bērni ietilpst tavos nākotnes plānos?
Nesakot to, ka tas neietilpst manos plānos, man šis jautājums vienmēr licies stereotipisks un tendenciozs. Amerikā tagad notiek aktīva kustība, kas iestājas par lietu pārvērtēšanu. Tostarp par to, kāpēc no sievietes tiek gaidīts, ka viņa noteikti gribēs ģimeni un bērnu. Jautājums, kas vedina uz to, ka sieviete ir nākusi pasaulē tāpēc, lai kļūtu par māti, man šķiet stereotipisks un pat rupjš. Jo ir pietiekami daudz sieviešu, kas to nevēlas. Ja par mani, tad es to vēlos, bet ne šobrīd.
Bērni tomēr vecākiem parasti liek diezgan pamatīgi mainīt dzīvi, katrā ziņā daļa brīvības noteikti tiek zaudēta. Tevi tas nebaida?
Domāju, ka šis ir gadījums, kad cilvēks var runāt tikai no pieredzes, tāpēc nevaru komentēt.
Ikdienā manā un drauga gadījumā apstākļi ir tie, kas nosaka, kā lietas notiek. Mums īsti vairs nav atpakaļceļa, jo tas, ar ko mēs nodarbojamies un ko gribam darīt, saistīts ar jauniem projektiem, kas prasa došanos uz citām valstīm, būt mobiliem. Varbūt kādreiz mums gribēsies dzīvot mierā pie jūras, taču vēlamies vēl daudz ko redzēt, piedzīvot un darboties dažādās vietās.
Mēs ar Germanu cenšamies saskaņot savus braucienus, pārsvarā esam kopā, vienalga, vai man jābrauc filmēt uz Ņujorku vai Germanam – izstādīties Milānā. Esam arī pieraduši pie režīma, ka nestrādājam noteiktas darba stundas noteiktā vietā. Darbs un personīgā dzīve ir sajaukusies, jo arī divpadsmitos naktī mēs mēdzam domāt par darbu. Arī ceļojumi iet roku rokā ar darbu. Mani vēl joprojām uzrunā šāds režīms. Dažkārt Germans gan smejas un jautā: kad mēs beidzot sāksim pastāvīgi dzīvot Amsterdamā un varēsim piedzīvot ikdienas rituālus? (Smejas.) Mēs daudz strādājam un ceļojam, varbūt tāpēc ilgojamies pēc tās. Bet ir labi. Mīlestība jau pati par sevi ir skaists fons it visam.
