Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
13
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Vija ir personālvadības, IT un administrācijas departamenta vadītāja Baltijas valstu kopuzņēmumā RB Rail AS, kas koordinē Rail Baltica projekta ieviešanu, savukārt Andris ir bijušais Dailes teātra direktors. Dailes teātrim viņu atkalsatikšanās stāstā vienmēr būs īpaša vieta.
– Andri, kāda Vija bija toreiz vidusskolā?
Andris: Smuka bija, jā. Bet vispār mums no tā laika nav daudz kopīgu atmiņu, jo mēs nebijām vienā kompānijā.
Vija: Es vispār nebiju nevienā klases kompānijā, jo mana sabiedriskā dzīve nenotika skolā. Mana labākā draudzene bija aizgājusi uz citu skolu, un es vairāk tikos ar viņas draugiem. Turklāt man ir vecāka māsa, man bija interesanti viņas kompānijās. Andri es, protams, atceros, laikam pat bija kāds laiks, kad man viņš patika, taču skola beidzās, un mēs aizgājām katrs savā virzienā.
– Un tad, pēc divdesmit pieciem gadiem…
Andris: Būsim precīzi: 2009. gada 15. oktobrī…
Vija: Jā, tad es pirmoreiz atkal ieraudzīju Andri. Māsīca, teātrim tuvu esošs cilvēks, mani ar bērniem bija uzaicinājusi uz izrādi Punktiņa un Antons. Izejam no teātra, tur ārā kaut kas notiek, liek kopā ugunskuru… Izrādās, toreizējās lielās krīzes sakarā ir akcija kultūras sildīšanai. Skatos, pie ugunskura stāv mans klasesbiedrs! Pārsteidzoši, bet es viņu uzreiz pazinu, jo viņš sevišķi nav mainījies.
Andris: Man taču kādreiz bija blondi mati…
Vija: Jā, bet es tik un tā pazinu. Brīnos, kādā sakarībā, bet izrādās, viņš teātrī ir tehniskais direktors. Tā nu sasveicināmies, Andris skatās, un man ir sajūta, ka viņš mani neatšķir no ķieģeļa sienām … Ahā, jā, Vija, jā… Pat samulsu, varbūt nemaz neatceras? Patiesībā atcerējās gan, tikai Andris ir tāds… ieturēts.
– Un tā arī varēja viss beigties.
Sasveicināmies, redzu, ka Andris ir satraucies, jo viņam jāsagaida prezidents, bet nu paspēj apsolīt man deju. Ar baudu noskatījos Spēlmaņu nakti, balle ritēja pilnā sparā, man bija interesanti, satiku paziņas, bet Andri vairs nemanīja…
Andris: Jā, un šinī vietā viss atkal varēja pārtrūkt. Jo, redzot, ka pasākums jau iet uz otru pusi, mēs ar aktieri Andri Bērziņu sēžam manā kabinetā un omulīgā veču kompānijā iemalkojam viskiju. Un te ierodas jau minētā Vijas māsīca un atgādina, ka esmu taču solījis deju.
Vija: Un Andris ir vīrs un vārds – ja solījis, tad jāpilda. Iet mani meklēt un lūdz uz deju. Tā mēs sākām dejot un… pēc tam arī bučoties turpat plāniņa vidū.
– Drosmīgi…
Vija: Vispār tas pārsteidza mūs abus divus. Bet tā mēs tur sabučojāmies. Sākumā gan man nelikās, ka tas kaut kur varētu vest. Ja tobrīd man kāds būtu teicis, ka tas būs tavs vīrs, es neticētu.
Andris: Tagad, kad redz to notikumu ķēdīti, tas viss pierāda, ka… ka tas ir liktenis, jā.
Jāatzīst, ka man profesionāli tas bija diezgan izaicinošs, nervozs brīdis. Līdz šim es biju tehniskais direktors, kas vairāk darbojas pa aizskatuvi, bet tagad nācās iziet publikas gaismā.
Bet dzīvē ir mirkļi, kad viens izaicinājums ved pie otra, un, ja tev ir spēks mainīt vienu lietu, tad turpat rodas drosme arī citai.
Tā man mainījās gan profesionālā dzīve, gan privātā.
Bet pa vidu tomēr bija tie divdesmit pieci gadi. Ko jūs pa to laiku darījāt? Vija, tu paspēji diezgan agri apprecēties, sagaidīt divus bērnus…
Vija: Tas nemaz nebija agri, man bija tuvu trīsdesmit. Vispār man bija paniskas bailes precēties. Jo man no mammas bija pārņemts – ja reiz precies, tad uz mūžu. Un vairākkārt, kad bija doma par to, uzreiz likās – kā, ar šo cilvēku un uz mūžu!? Nu, nē. Biju mazliet līdzīga bēgošajai līgavai.
Un, kad Artis (Artis Dzērve, videomākslinieks – aut.) mani bildināja, es viņam tā arī teicu: ja tu to visu paspēsi noorganizēt, pirms es nobīšos, tad es būšu tava sieva. Un viņam tas izdevās – pēc mēneša jau bijām precējušies.
Atceros, ka frizieris Artis Bandonis vēl ilgi pēc tam domāja, ka tā ir tikai mākslinieciska performance, jo viņš mūs katru atsevišķi labi zināja un domāja, ka esam pilnīgi nesavietojams pāris.
Kad sākām dzīvot kopā, palēnām katrs atklājām, kāds nu kurš esam… Man pat bija doma, ka varbūt uzreiz jāšķiras, bet tas nozīmētu atzīt visai pasaulei, ka esmu izdarījusi muļķību… Protams, pa vidu bija arī brīnišķīgi mirkļi, un tad nāca bērni… Kamēr beigās tomēr sapratām, ka tomēr ne. Kā Artis teica – labākais, ko mēs izdarījām, ir mūsu bērni, bet mums kā pārim īsti nākotnes nav. Bija skaidrs, ka jāšķiras, lai mēs paliktu, cienot viens otru.
Protams, šķiršanās vienmēr ir sāpīga, protams, ka sāp, arī bērniem bija sāpīgi, bet, jāsaka, mūsu šķiršanās bija pat kaut kādā ziņā skaista un, galvenais, ļoti virzīta uz attiecību saglabāšanu.
Tagad, atpakaļ skatoties, redzu, ka tā bija pieredze, kas mani sagatavoja nākamajam solim, jo es daudz ko iemācījos par to, kāda es negribu būt.
Studējot filologos, man bija semiotikas kurss, un tur ir tēze par to, ka definīcija ir vairāk nevis par to, kas tu esi, bet par to, kas tu neesi. Mēs sevi atrodam arī caur pieredzēm, kurās saprotam, ko negribam. Kā skulptūrai topot, kad tiek atskaldīts visu liekais. Manā skatījumā arī dzīve atskalda visu lieko. Tāpēc varu būt priecīga par to, ka mēs bijām kopā ar Arti, ka mums ir bērni un ka tur man nāca atziņas, ko citādi nemaz nebūtu ieguvusi.
Andris: Starp citu, izrādās, ka mēs ar Arti teātrī jau bijām mazliet pazīstami, bet nezināju, ka tur ir saistība ar Viju. Tas notika gadus četrus, pirms mēs atkal satikāmies. Ierodas teātrī tāds Artis Dzērve un saka – man ir piedāvājums. Un piedāvā teātrim atdot tiem laikiem diezgan sarežģītu videoiekārtu, kas pašam vairs nebija vajadzīga, bet mums tā bija zelta vērtē, jo video teātrī toreiz vēl bija bērna autiņos. Mēs bijām sapņojuši – eh, ja būtu tāds videoserveris… Un, re, viens ņem un atnes! Pēc tam jau iepazināmies tuvāk, kad Artis sāka veidot video Dailes teātra izrādēm.
– Andri, bet kā tu pamanījies visu šo laiku palikt brīva vīrieša statusā? Turklāt strādājot teātrī, kur šarmantu sieviešu netrūkst.
Andris: Es nezinu, vai tā var teikt, bet pats teātris spēj būt visai labs ģimenes, hm, aizvietotājs. Teātris ievelk tā, ka paņem gandrīz visu tavu
Kad pēc diviem gadiem atgriezos, jau bija decembris, visi jau apguvuši pusi kursa, un redzu, ka augstākā matemātika man ir pilnīgi sveša. Klasesbiedrs aicināja pieteikties pastrādāt Nacionālajā teātrī par skatuves gaismotāju, tur vieta bija tikai vienam, mani aizsūtīja uz Daili. Un izrādījās, ka man tas patīk. Patīk tā sajūta, ka uz maniem pleciem ir nodrošināt, ka izrāde top un notiek.
Nekad neesmu gribējis būt aktieris, bet sanācis, ka teātris visu laiku ir bijis mana dzīve. Par teātri es noteikti varu runāt daudz vieglāk un vairāk nekā par attiecībām…
– Var teikt, ka principā tev sieva bija teātris.
Andris: Drīzāk mīļākā… Pie kuras pazūd laiks. (Smiekli.) Bet – nekāds donžuāns, un teātra romāni nebija man. Teātra cilvēkus, arī sievietes, vienmēr vairāk esmu uztvēris kā kolēģus. Tā ka, lai veidotu attiecības, vajadzēja iet ārā no teātra, bet tur pavadīju lielāko daļu laika.
Es arī neesmu no tiem, kas viegli spēj atklāties un uzticēties. Un man kaut kā svarīgākas likās veču lietas – būt labākajam speciālistam, pārzināt visādas tehnikas.
– Kad satiekas cilvēki vairs ne gluži jaunībā, nereti ir jautājums – mainīt dzīvi un veidot ģimeni vai tomēr paturēt neatkarību?
Andris: Tur vairs nav nekādas prāta mehānikas, ja ir mīlestība. Ko tu vairs rēķināsi…
– Kā tu saprati, ka Vija tev ir īstā?
Andris: Man laikam īsti nebija šāda jautājuma. Kaut kā ātri viss bija skaidrs. Viņa gan tur visādi lavierēja un laidās no manis… Zini, bija tāds moments, kas liekas norakstīts no romantiskas filmas, bet tas bija pa īstam un no sirds.
Vija reiz vēlu ielidoja no komandējuma, un es braucu viņai pretī uz lidostu. Turklāt reiss kavējās, man bija jāgaida. Tad beidzot atveras durvis, viņa iznāk un prasa: «Vai tu ilgi mani gaidīji?» Un es, kaut kā pilnīgi nedomājot, saku: «Jā. Visu savu mūžu…»
– Skaisti.
Vija: Jā, tā bija. Toreiz lidojums kavējās, man gandrīz kļuva neērti, ka viņam jānīkst, un es pilnīgi dabiski uzreiz jautāju, vai ilgi dabūjis mani gaidīt. Un viņš tikpat dabiski – visu savu mūžu… Es biju tik aizkustināta…
– Bet kāpēc tad šaubījies?
Vija: Tāpēc, ka man galvā bija izveidojies ļoti konkrēts priekšstats par to, kādam jābūt vīrietim, ar kuru es gribētu būt kopā. Un Andris šī iedomātā vīrieša parametriem neatbilda.
Biju iedomājusies, ka man vajag soulmate jeb dvēseles biedru. Man likās, ka Andris tas nav. Ka mums nesaskanēs.
Un tikai vēlāk kaut kur izlasīju, ka dvēseles biedrs jau nenozīmē sakritību, īstais dvēseles biedrs ir tas, kurš tev liek augt. Varbūt patētiski izklausās, bet tam jābūt cilvēkam, kurš tevi kacina uz izaugsmi. Bet sākumā es apzināti atklāti rādīju Andrim savu dzīvi – te mani bērni, te suns, te manas trakās draudzenes, re, tā ir tā dzīve, ko es dzīvoju un kas man patīk! Vai jūti, ka tu tajā spēsi būt? Un mēs tik ejam staigāt ar bērniem un suni, un vedu pie draudzenēm, kuras viņu kārtīgi iztestē… Bet Andris neatkāpjas. Tā mēs sākām dzīvot kopā.
– Tu jau biji paspējusi pierast pie brīvas sievietes dzīves, vai ne?
Vija: Jā, un tas arī bija iemesls, kāpēc attiecības veidot bija grūti. Desmit gadu biju dzīvojusi viena pati ar bērniem, lai gan, protams, ar vecāku lielu atbalstu… Bet tad bija viens mirklis, kad aptvēru, ka nesaprotamā veidā, bet man kaut kā ir svarīgi, ka esmu kopā ar šo cilvēku. Man tas bija brīnums.
Es toreiz teicu – vienkārši apskauj mani un turi. Un man kļuva tik labi… Kā mājās. Ka beidzot es esmu mājās.
Pārstāju pretoties visām savām prāta konstrukcijām un vienkārši ļāvos šai sajūtai. Tas bija tā… klusi un dziļi. Tā, kā upe plūst. Man ļoti patīk šis salīdzinājums ar upi, jo liela upe ārēji plūst it kā klusi un mierīgi, bet vienlaikus tur ir tāds spēks, kas nogāzīs jebko savā ceļā.
Tā es piedzīvoju mūsu īsto satikšanos. Nebija ne uh, ne ah, bet tas bija tik pārliecinoši, tik fundamentāli, ka bija skaidrs – tas ir mans dvēseles biedrs, ar ko mēs iesim tālāk. Tas man bija pārsteigums. Jo līdz tam man patika kaislības, man patika tā, lai ir mazliet drāmas, jo likās, ka tikai tad es dzīvoju, tikai tad es esmu… Un pēkšņi man blakus ir cilvēks, kas nealkst nekādas drāmas, kas grib vienkārši būt blakus un atbalstīt. Tādu ģimenes sajūtu es nebiju piedzīvojusi.
Andris: Tā tie desmit gadi ir pagājuši. Mums bija 44 gadi, kad apprecējāmies.
Vija: Un es jau tagad zinu, ka atkal būs Spēlmaņu nakts un mēs noteikti dejosim, jo mums vienmēr tad ir jādejo.
– Vai Andris tevi bildināja pēc visiem priekšrakstiem?
Vija: Jā, un tur ir smieklīgs stāsts. Pirmkārt, tas bija pēc pirmizrādes ar zīmīgu nosaukumu Man rīt kāzas.
Andris: Man jau dzīve lielā mērā notiek pirmizrāžu ritmā.
Vija: Toreiz strādāju airBaltic, braucu no lidostas un steigā impulsīvi Spicē nopirku sev kleitu. Pirmizrāde tomēr! Izrādījās, steigas dēļ kleitu nopirku drusku par lielu, un mana draudzene, tieša un atklāta būdama, teātrī aizrāda: «Vija, tu tajā kleitā izskaties pēc tādas… sievas.» Ar domu – precētas sievas, kura vairs nepucējas. Tā skandina – pēc sievas, pēc sievas… Pārnākam mājās, un Andris mani bildina. Un es teicu jā. Tikai kleitu gan apmainīju pret mazāku izmēru, un beidzot izskatījās labi. Ne pēc sievas.
Andris: Ir situācijas un cilvēki, kas it kā neviļus pasaka priekšā, ko darīt. Uztveru tos kā tādus likteņa palīgus. Un vajag viņos ieklausīties. Tāpēc saņēmos un nolēmu noskaidrot, kā mēs to dzīvi turpināsim.
Vija: Un tad Andris teica, ka viņš grib laulāties. Baznīcā. Mēs gājām mācībā. Es neesmu sevišķi reliģioza, bet tas bija brīnišķīgi. Kā sava veida ceļojums. Tad laulājāmies Nītaures baznīcā.
Andris: Kāzas bija ļoti sirsnīgas.
Vija: Jo tās kāzas bija par mums. Vedēji bija draugu pāris, kuri visu laiku bija pieskatījuši, lai mēs tomēr galu galā paliktu kopā. Viņi to darīja tiešām cītīgi. Atceros, draudzene teica: «Vija, ja tu zinātu, kā viņš uz tevi skatās…»
Andris: Interesanti, kā kāzās laiks apmeta loku, – Nītaurē esmu pavadījis daudzas bērnības vasaras. Tieši pie Nītaures baznīcas ir veikals, uz kuru bērnībā sešus kilometrus ar riteni braucu pēc produktiem. Svētdienās vecāmamma sagrieza pujenes un brauca uz to baznīcu uz dievkalpojumu…
– Ir lietas, ko par otru cilvēku atklāj tikai kopā dzīvošana. Vai arī par sevi pašu.
Vija: Man tā bija agrāk īsti nezināmā ģimenes sajūta. Bērnībā man bija brīnišķīga ģimene, bet tas ir citādi. Es sapratu, kā ir, kad ir atbalsta sajūta. Bet man arī bija jāmācās paļaušanās. Jo es taču biju pieradusi visu izdarīt pati. Tagad bija jāpieņem, ka mēs esam divi. Mēs, nevis es.
Andris: Tas ir banāls teiciens, bet mēs tiešām mācāmies viens no otra. Man tā lielā runāšana agrāk nu nemaz nepadevās, bet tagad mēs vakaros varam sēdēt un runāties stundām. It īpaši vasaras vakaros Jūrmalā, kur īrējam mājiņu.
Vija: Domāju, ka tā ir māksla – kā kļūt par pāri, nezaudējot sevi. No tā man bija drusku bail. Jo manī bija kāds priekšstats par to, kādai jābūt sievai, kas viņai ir jādara, kā jāuzvedas. Bet es tā negribu darīt! Un tad rodas dusmas, jo liekas, ka vairs nevaru dzīvot tā, kā dzīvoju līdz šim. Bet tad es sapratu, ka lielā mērā tas ir kā teicienā сама придумала, сама обиделась (pati izdomāja, pati apvainojās – krievu val.). Ka tas viss ir tikai manas iedomas, ka tā vajag.
Andris taču redzēja, kāda es esmu, es viņam iepatikos tieši tāda, kāda biju. Kāpēc tad man jāmainās? Un tas ir tas skaistums, ka mēs esam pāris, bet varam būt, kādi esam. Un mēs esam brīvi darīt to, kas katram ir svarīgi.
Andris: Tas nu ir vismuļķīgākais – domāt, ka man viņa patīk, bet es tomēr viņu pārtaisīšu, lai patiktu vēl vairāk. Tas neiet cauri. To nevar ne ar varu, ne ar viltību. Jā, cilvēks var augt, bet tas ir citādi.
Bet tas gan man bija jāmācās, ka ir jāsaka vārdos, ko tieši tu domā vai gribi. Pat ja liekas – vai tad no visas manas rīcības to nevar nojaust? Vai tad nevarēji iedomāties?
Vija: Man mūsu sarunas ir ļoti dārgas, jo tā ir svarīga daļa mūsu kopābūšanā. Es zinu, ka negribu būt attiecībās tikai tāpēc, ka tas ir ērti. Protams, Andris ir ļoti saimniecisks. Bet ir jābūt virsvērtībai. Un tad sapratu – tāpēc, ka mums ir, ar ko apmainīties. Ka ir, par ko runāt. Ka motivējam viens otru iziet no komforta zonas un vienlaikus atbalstīt.
Jo es negribu būt kopā ar kādu tikai tāpēc, ka viņš iznes miskasti. To es pati varu.
Bet, protams, man patīk, ka Andris taisa ēst. Jo viņš brīnišķīgi taisa ēst! Un viņam patīk! Jo tagad ir, kas ēd, un ir, kas aplaudē.
Andris: Jā, esmu no tiem, kas sapņaini stāsta, ka vecumdienās gribētu krodziņu, kur draugus cienāt…
Bet ir vēl kāda lieta: lielu daļu no kopā pavadītajiem gadiem mēs abi esam mācījušies. Mēs esam izrāvuši cauri bakalaurus, maģistrus… Tagad es zinu: kad pie diploma pasniegšanas saka paldies ģimenei par sapratni, tie nav tukši vārdi. Tas ir arī par to, cik daudz var izdarīt jebkurā vecumā, ja mājās tev ir atbalsta sistēma.
– Nu jau ir vieglāk, jo arī bērni izauguši. Starp citu, kā tu, Andri, sapraties ar bērniem?
Andris: Kad mēs satikāmies, viņiem bija desmit un trīspadsmit gadu – tas ir diezgan grūts vecums. Varēja būt visādi. Bet jāsaka, lielu sarežģījumu nebija, un galvenais, ka man tagad ir labas, sirsnīgas attiecības gan ar Barbaru, gan ar Artūru.
Vija: Artūrs ļoti ātri pieņēma Andri, viņiem bija ļoti labs kontakts. Barbarai bija lielāka pretestība, bet tad bija kāda smieklīga epizode. Kārtējā sevī rakņāšanās mirklī es apcerēju, ka varbūt tomēr vajadzētu šķirties no Andra, un spriedu – lai nu kurš, bet vismaz viens sabiedrotais man šajā lēmumā būs, un tā būs Barbara. Bet, kad viņai par to ierunājos, viņa bija šokēta: «Mammu, tu ko?! Tu vispār saproti, ko runā?» Tā nu es biju spiesta padomāt divreiz…
– Vija, zinu, ka tev vienmēr bijis svarīgi svinēt dzīvi. Ko jums tagad tas nozīmē, esot kopā?
Vija: Svinēt dzīvi – tas izklausās skaļi, pompozi. Patiesībā jau svinēšana var būt arī ļoti klusa, tajā kā upe plūst noskaņā. Ir svarīgi priecāties un atzīmēt dažādas lietas.
Kad Andris man pateica, ka ir pieņēmis lēmumu aiziet no teātra, teicu, ka gribu uzaicināt viņu vakariņās uz Osiris, jo – svinēsim dzīvi, svinēsim arī šo notikumu! Tas ir liels solis, un mēs to svinēsim.
Andris: Mums Jūrmalā ir ābele. Ābelē bija tukšs putnu būris, jau gribēju izmest, bet pēkšņi tajā parādās putniņi! Izrādās, erickiņi. Ļoti skaisti putniņi, starp citu. Un tā nu mēs vakaros sēžam, runājamies, viņi laidelējas iekšā ārā, oliņas perēs, tad parādās putnēni… Un kādā dienā viņi izlidoja. Un pēkšņi vairs nav. Vija teica, ka nu viņa zina, ko nozīmē tukšās ligzdas sindroms.
Vija: Jo šī erickiņu ģimene bija kļuvusi par daļu no mūsu dzīves.
Andris: Bet laiks, kamēr viņi tur bija, arī bija dzīves svinēšana.
Vija: Vēl viens atklājums. Mums tagad abiem ir Kindle, lai varam vienlaikus lasīt vienu grāmatu. Citādi viņš lasa kādu grāmatu, ir pārņemts ar to, gribētu dalīties, bet es par to neko nezinu. Vai arī otrādi. Tad sapratām, ka tā ir brīnišķīga lieta – kopā lasīt vienas un tās pašas grāmatas.
Andris: Ir vēl viena lieta, uz ko es beidzot Viju piedabūju. Kalnu slēpošana. Savulaik biju aizrautīgs slēpotājs, pēc tam dzīves ritma dēļ biju pametis novārtā, bet tad atsāku. Un pagājušoziem tas notika – pievērsu tam arī Viju!
Vija: Es kaut kad biju drusku slēpojusi, mēģinājusi ar dēli, bet īsti komfortabli uz kalna nejutos. Un tad domāju – kāpēc es to daru? Andri, patīk tev slēpot, brauc! Andris lenca šā un tā, bet nekā. Un tad Žagars aicināja Jaungadu sagaidīt uz kalna un iestāstīja, ka bez slēpēm tur gan nav, ko darīt. Un es biju spiesta ātri šo apgūt. Biju tik laimīga! Man tā iepatikās!
Un nu mēs savos piecdesmit plus pēc darba kāpjam mašīnā un braucam uz Žagarkalnu slēpot…
Ir ļoti būtiski, ka attiecībās ir šādi kopīgi kaisles punkti, kas satuvina. Tas ir mans izaicinājums – lai mums kopā ir ne tikai ērti, bet arī interesanti!
Andris: Vēl mēs ejam uz tirgu. Tas ir rituāls. Ja nav būts uz tirgu, tad nedēļas nogale īsti nav bijusi.
Vija: Arī tā ir dzīves svinēšana. Nevis svētku, bet tieši dzīves. Kad tu ar baudu izrunājies ar pārdevējiem, pagaršo visu ko. Jo tu vari svinēt arī ikdienu.
Andris: Kā tur franči saka – joie de vivre? Prieks par dzīvi?
Vija: – Ikdienā ir viegli pieņemt, ka daudzas lietas dzīvē ir pašsaprotamas. Bet tas nav pašsaprotami. Par tām ir jājūt pateicība. Un savā ziņā pat pazemība. Arī to man ir iemācījis Andris. Es jau vienmēr esmu bijusi pa gaisiem, un viņš mani ir ļoti pozitīvi sazemējis. Bet es viņu varbūt esmu drusku uzspridzinājusi. Tādā ziņā mēs arī esam viens otram dvēseles biedri. Jo otram iedodam to, kas viņam ir vajadzīgs un kas liek augt. Nav jau tas viegli. Bet tas ir brīnišķīgi.
