Uzņēmēja Olga Kotova – atklāts stāsts par kalnos piedzīvoto brīnumu

Intervijas
Anna Peipiņa
Anna Peipiņa
25. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Tas notika vienā no kalnu ekspedīcijām. Tā bija ļoti grūta ekspedīcija, kurā mūs līdz ledājam aizveda ar pavisam maziņu astoņvietīgu lidmašīnu, tur izmeta, un tad mēs trīs nedēļas bijām projām no visas pasaules. Trīs nedēļas tu ej ar četrdesmit kilogramiem uz muguras, jo līdzi jāņem viss, kas šajā laikā būs vajadzīgs, tostarp arī kurināmais sniega kausēšanai, citādi pie ūdens nevar tikt. Stāsta OLGA KOTOVA, uzņēmēja, mentore, Latvijas pirmā sieviete, kas uzkāpa Everestā.

Apstākļi bija skarbi. Trīsvietīgā teltī dzīvojām četri cilvēki – trīs puiši un es. Šādos apstākļos vajadzīga ne tikai fiziskā izturība, bet arī emocionālā inteliģence, lai otram dusmās neuzrūktu, jo arī viņam ir smagi. Faktiski kalnos notiek ļoti liels iekšējs darbs ar sevi, turklāt paātrinātā režīmā.

Beidzot pienāca brīdis, kad ekspedīcija tuvojās noslēgumam, turklāt palīdzējām izglābt kādu puisi no citas komandas, novedām lejā no kalna, jo viņam bija svarīgi pēc iespējas ātrāk nokļūt siltumā. Lai paspētu uz plānoto lidmašīnas nolaišanos, beidzamās dienas bijām gājuši divdesmit stundas gandrīz nonstopā.

Mugursoma man bija noberzusi ādu līdz asinīm, pretsāpju zāles beigušās, vārdu sakot, biju uz spēku izsīkuma robežas.

Četros no rīta atnācām līdz ledājam, ap sešiem varēja gaidīt lidmašīnu. Un tur ir likums – kas pirmais iekāpj, pirmais aizlido, tieši tāpēc arī gājām visu nakti, lai būtu pirmie.

…Izskatās, ka laiks sāk bojāties, tas ir satraucoši, jo tādā gadījumā mums pakaļ nelidotu, tomēr pēc mirkļa atviegloti nopūšamies – lidmašīna tuvojas ielejai. Kopā esam astoņi pasažieri, ieskaitot saslimušo alpīnistu, mums ir paredzēta astoņvietīga lidmašīna, bet – tās vietā atlido piecvietīga. Vēl trakāk – tā var paņemt tikai četrus cilvēkus, jo vēl ir bagāža. Mums saka: «Jums ir 30 sekundes, lai sakāptu, pēc tam ceļamies augšā.» Un mēs saprotam, ka, protams, pirmā vieta ir saslimušajam, paliek trīs vietas, bet mēs esam četri. Dažās sekundēs galvā izjoņo visi iespējamie drūmie scenāriji.

Nav skaidrs, kad varētu būt nākamā lidmašīna, jo laika prognoze ilgi uz priekšu nesola neko labu… Visi mēs aizlidot nevaram. Kādam jāpaliek.

Tā nu paliekam visi četri, sakāpj citi. Lidmašīna aizlido, drūmām sejām atkal ceļam telti, mēģinām kaut kā dabūt ūdeni, sasildīties…

Pienāk nakts, visi mēģina gulēt. Un tad es klusībā pieceļos un sāku skaitīt lūgšanas un mantras. Kādas nu protu. Jo nekas cits jau neatliek.

Nākamajā dienā no rīta nekas nav mainījies. Debesis bija tikpat zemas un tumšas. Un tad burtiski uz pāris stundām tās pēkšņi ņem un pašķiras! Pilnīgi zilas debesis! Ar šīm pāris stundām pietiek, lai paspētu atlidot cita lidmašīna un mūs paņemt. Kad lidojam projām, gaišā plaisa debesīs sāk vilkties ciet un ielejā atkal sagulst necaurredzama migla.

Kā šādās reizēs saka – domājiet, ko gribat, bet tieši tā tas bija.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+