Uzņēmēja Ieva Keiša: «Toreiz domāju: ja kādreiz varēšu dzīvot normālu dzīvi, nekad vairs nežēlošos»

«Man nebija bail nomirt, man bija skaidra sajūta, ka to visu izturēt ir grūti, biju gatava atvadīties no sava ķermeņa. Pašai sevis tik drausmīgi žēl, ka liekas, ka sliktāk vairs nevar būt. Un tā man ir skarba mācība, jo pēc trim mēnešiem uzzināju, ka ir iespējams vēl daudz, daudz trakāk… » — neliels ieskats žurnālā Santa jūnija numura intervijā ar tūrisma firmas Latvia Tours direktori Ievu Keišu.
Intervija
Santa Anča
24. maijs

Saglabāt

Foto: Aiga Rēdmane, stils: Agija Vismane, grims un matu sakārtojums: Kristīne Papša

Ievu Keišu, vadošās Latvijas tūrisma firmas Latvia Tours direktori, iepazinu kādā preses braucienā Vidusjūras kruīzā. Tā bija modernu sieviešu kompānija, kurām bija nevainojama gaume, pareizās somiņas un skaistas kurpes komplektā ar humoru un mazliet ciniskiem jociņiem par vīriešiem. Tāda īsta seriāla Sekss un lielpilsēta kompānija. Ir pagājuši tikai pāris gadu, un viss ir citādi. Kā? Paldies Ievai, jo, iespējams, šis stāsts parādīs dzīves iezemējumu no cita skatpunkta.

Saki, kad tu esi bijusi vislaimīgākā…

Toreiz, iespējams, man tā nelikās, bet tagad teiktu – laikā, kad bērni bija mazi. Pēc meitas piedzimšanas man mājās pagāja trīs gadi, jo mans tābrīža vīrs negribēja, ka es strādāju. Atceros, tas likās nogurdinošs pilna laika darbs. Ar mašīnu jābraukā kā šoferim un uz nākamo rītu jādabū kaut kādi zīļu vīriņi vai biete ar visu lakstu, kas jādiedelē kaimiņiem, jo biete bez laksta nederot. Šobrīd jaunām sievietēm tas liekas grūti, bet, paskatoties atpakaļ, redzu ļoti foršu un laimīgu laiku. Māju periods, iespējams, liekas tik idillisks, jo tās ir atmiņas. Tomēr tuvības izjūta ar bērniem ir lieta, kuru mēs nekad nenovērtējam pietiekami. Tomēr sevi arī neiedomājos visu mūžu audzinām bērnus, vienmēr esmu tiekusies pašrealizēties. Visdrīzāk, ja man būtu garš mājās sēdēšanas periods, no skapja laukā līstu visādi skeleti.

Nonāksim pie smagākā jautājuma – kuri brīži ir tevi mainījuši?

Pārmaiņas bijušas arī labas. Pirmā, kad piedzimst pirmais bērns, jo tad viss mainās un tu vairs neesi galvenais savā dzīvē. Man bija 22 gadi, kad piedzima Dāvids, un tas ir gana maz. Šobrīd grūti iedomāties, ka manai meitai tūlīt varētu piedzimt bērns. Toreiz tas likās dabiski, un man patika gluži labi. Otra pārmaiņa, kas sāk tevi lauzt, – kad sabrūk tava ģimene. Mans vīrs iemīlējās. Šodien droši vien uz daudzām lietām reaģētu citādi, taču toreiz viss bija tikai melns vai balts. Protams, viena pagale nedeg, un situācijai bija sava vēsture. Mēs kopā nodzīvojām 15 gadus, septiņus ļoti laimīgā laulībā, ja ņem vērā, ka bijām pazīstami tikai divas nedēļas, pirms pieteicāmies dzimtsarakstu birojā, un tas bija izcils rezultāts.

Bet ar tavu racionāli atklāto domāšanas veidu, jāsaka, tas ir netipiski.

Racionāla esmu tikai saistībā ar darbu. Jūtu dzīvē mani par racionālu nenosauksi. Mums bija īsts mīlas stāsts, bez attapšanās iespējām. Ikars bija septiņus gadus vecāks, un es vienkārši ļāvos tam visam. Jā, šķiršanās bija pirmais lūzums, kad sapratu, ka mans galvenais plāns dzīvē ir izgāzies, jo vienmēr biju iedomājusies, ka man būs laba ģimene ar daudz bērniem. Mani joprojām aizkustina cilvēki, kuri ir noturējušies kopā, varbūt viņiem ir citas kvalitātes attiecības, nav viss tik skaisti, bet viņiem veidojas vairākas paaudzes. Man tā liekas liela lieta.

Pēc laulības sabrukuma tu paliec ar salauztu sirdi un neskaidru vīziju, kā dzīvot tālāk.

33 gados sāc būvēt visu no jauna, saproti, ka tagad ir jāpelna vairāk. Soli pa solim kļūsti par pieaugušu cilvēku. Tūrismā sāku strādāt, dažādu nejaušību vadīta, un nekad nebiju domājusi, ka tas ievilksies uz 20 gadiem. Sievietei tūrisms nav slikts bizness, tam piemīt šarms un vieglums. Pēc šķiršanās izveidoju labu karjeru. Tas padevās diezgan viegli, un kādu brīdi dzīvoju ar izjūtu, ka varu visu atrisināt un noteikt savā dzīvē. Jutos ļoti varoša.

Un tad…

Tad man bija jāatgriežas pie nākamā lūzuma punkta – dēls cieta negadījumā Parīzē. Viņš bija iestājies Sorbonnas Universitātē, pārvācās uz citu dzīvokli, pakoja mantas, un pie reizes bija ballīte. Kāds bija sadzēries, ieslēdzies tualetē, vajadzēja beigt ballīti. Tā kā ārpusē logi bija ļoti tuvu, Dāvids mēģināja pārkāpt. Bet bija lijis, un viņš nokrita no sestā stāva.

Kad bērns guļ komā, tu sāc saprast, ka īsti neko nekontrolē… Tas tevi maina neatgriezeniski.

Mēs ar Ikaru mēnesi dzīvojām Parīzē, darījām visu, lai dēlu glābtu. Viņš pamodās bez atmiņas par pēdējo gadu, bet citādi gandrīz bez sekām. Trīs gadus ļoti daudz laika veltījām, lai Dāvids varētu atgriezties normālā dzīvē. Biju viņam vistuvākais atbalsta punkts. Un tad novembrī pirms trim gadiem man piemetās mistiska un slikti izskaidrojama slimība. No rīta pamodos ar viegli tirpstošām rokām un pēc trim dienām jau biju reanimācijā pilnīgi paralizēta bez elpošanas un citām dzīvībai svarīgām funkcijām. Trakākais, ka biju pie pilnas apziņas un sapratu, ka visas ķermeņa funkcijas atslēdzas, nevaru ne ēst, ne čurāt, ne kakāt, tikai gulēt kā dārzenis.

Slimība sākās no visiem pārdzīvojumiem?

Šis jautājums nav līdz galam atbildēts. Šī slimība ir neizskaidrojama. Tikko biju visu varoša, bet nu burtiski ieslodzīta savā ķermenī. Ja man vienmēr ir bijis ļoti grūti kādam kaut ko palūgt, tad šeit biju nonākusi pilnīgā atkarībā no medicīnas personāla un citu cilvēku žēlastības. Bija periods, kad arī pateikt neko nespēju, man bija elpošanas aparāts, varēju tikai ar acu kontaktu censties saņemt kādu uzmanību. Pasliktinājums bija ļoti straujš. Trīs mēnešus biju Stradiņa slimnīcā dažādās nodaļās – sākumā neiroloģijas, pēc tam insulta palātā, tad reanimācijā, pēc tam atkal atgriezos neiroloģijas nodaļā. Pati nekādi nevarēju ietekmēt rezultātu. Lai kaut kā tiktu galā ar sāpēm, biju galvā sākusi rakstīt daudz smieklīgu slimnīcas stāstiņu. Ja reanimācijas nodaļā esi pie pilnas apziņas, tu esi klātesošs, redzi visu ikdienas dzīvi, attiecības. Māsiņas, kuras dara šo smago darbu, teica, ka es viņām traucējot, jo pārējie ir bezsamaņā. Piemēram, redzu, ka kādam sapinies katetrs, gandrīz tiek izsaukta brigāde, jo nevar iedomāties, ka iemesls ir tik vienkāršs.

Tev negribējās nomirt?

Man nebija bail nomirt, man bija skaidra sajūta, ka to visu izturēt ir grūti, biju gatava atvadīties no sava ķermeņa. Pašai sevis tik drausmīgi žēl, ka liekas, ka sliktāk vairs nevar būt. Un tā man ir skarba mācība, jo pēc trim mēnešiem uzzināju, ka ir iespējams vēl daudz, daudz trakāk… Kad slimnīca savu bija izdarījusi, sākās rehabilitācija, bet valstī sistēma ir tāda, ka rehabilitācijas centrā Vaivari cilvēku var ievietot tikai uz divām nedēļām. Un tas, ko paveica, kā tu teici, manas smalki ģērbtās draudzenes ar labajām kurpēm… Pirms tam man bija licies, ka man nav tuvu draugu. Tas, kā viņas vadāja mani gulošu no Vaivariem uz Siguldu, darīja visu, lai mani aprūpētu un runātu ar ārstiem, bija kaut kas neticams. Bija izveidota vesela infrastruktūra, iesaistot manu māsu Valmierā un manu draugu. Šie cilvēki man ir ļoti, ļoti palīdzējuši un paliks man svarīgi vienmēr.

Nevari pat iedomāties, kāds tas ir sasniegums, kad tevi pirmo reizi pieceļ sēdus un tev izdodas nosēdēt divas minūtes. Tu burtiski apskaud cilvēkus, kas var nosēdēt ratiņkrēslā.

Tāpat vienu brīdi man bija mākslīgā barošana, jo mans svars bija 38 kilogrami, visu laiku kādam bija mani jābaro, draugi kontrolēja manu ēdienkarti un, kad bija svara pieaugums, traki priecājās. Tāda vesela pasaule.

Kas tev deva spēku to izturēt? Mediķi arī saka, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no cilvēka paša.

Domāju, ka esmu ar lielu gribasspēku. Kad bija skaidrs, ka izdzīvošu, sāku stipri cīnīties, jo negribēju pieļaut iespēju palikt ratiņkrēslā. Dāvids man daudz palīdzēja, stāstīja, ka vajag domās uzturēt kustības sajūtu, turpināt nodarboties ar jogu un skriet. Bija tautasdziesmas piemeklējis, ko man skaitīt dvēseles spēkam. Pieslēdzu cīnītājas gēnu. Atceros vertikalizācijas nodarbības, kad mani sāka stutēt uz kājām, bija jāiekrampējas līdztekās, bija tik nenormāli grūti, nesapratu, kā ir iespējams iet, ja nejūtu kājas. Vēlies izvairīties, bet saproti, ka nav variantu. Un tad es ļoti mērķtiecīgi sekoju fizioterapeitiem – šodien vienu minūti un rīt, lai gan svīsti un trīci, obligāti divas minūtes. Tā bija cīņa. Domāju: ja es kādreiz staigāšu un varēšu dzīvot normālu dzīvi, nekad mūžā ne par ko vairs nežēlošos. Bet notika scenārijs, par kuru neiedomājos. Likās, ka dzīve ir situsi tik nežēlīgi, ka nekas vairs nevar notikt.

Kad tu vēl biji slima, tad notika nelaime ar dēlu. Viņš nolēma pats no šīs dzīves aiziet.

Ja tu vaicāsi, kā es tad izdzīvoju, nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Tas bija kaut kādā bezapziņas stāvoklī, acīmredzot psihe bloķē sajūtas. Dāvidam bija bipolārais sindroms, kas sākās divus gadus pēc traumas. Tas ir depresijas veids, kas izpaužas garastāvokļa svārstībās: tu vari būt piepaceltā, varošā un enerģiskā garastāvoklī, iesaistīties visādos projektos, bet nākamajā rītā esi fiziski nespējīgs kustēties. Skaidrs, ka mēs diezgan ilgi abi cīnījāmies, šajā cīņā biju galvenais atbalsts, jo mums ar Dāvidu bija mentāli ļoti tuvas attiecības. Un, protams, ka tad, kad biju tik ļoti slima, nevarēju viņu pieskatīt, un to pārdzīvoju vēl tagad. Bet – kā man teica Juris Rubenis: “Kāpēc tu domā, ka tam visam ir sakars tikai ar tevi? Varbūt ir kaut kāda lielāka bilde?” Tas ir vienīgais, kā es varu uz to skatīties, citādi man nav iespējams ar to sadzīvot. Ir lietas, kuras tu nevari ietekmēt.»

Visu intervijas tekstu lasi jūnija žurnālā Santa. 

Numurā lasi:

  • Režisore Žanete Skarule. Par sevis izaicināšanu, pārmaiņām un sekošanu mīlestībai.
  • Eņģeļi un dēmoni tevī. Kā tos izmantot savā labā?
  • Atklāta intervija ar Ievu Keišu, kurā uzņēmēja stāsta par dzīves smagajiem triecieniem un savu augšāmcelšanos.
  • Publicists Jurģis Liepnieks dalās pārdomās par nerakstītajiem laulību likumiem jeb lielākajiem klupšanas akmeņiem attiecībās.
  • Četri Jāņi – dziedātājs, uzņēmējs, aktieris un žurnālists – meklē atbildi uz jautājumu: kas mūsdienās ir īsta vīrišķība?
  • Dvēseles skumjā dziesma – aizvainojums.
  • Karstie modes jaunumi, kas neatstās vienaldzīgas visdažādāko stilu piekritējas.
  • Smaržīgā dārzu karaliene – peonija. Kur meklēt iespaidīgākos peoniju dārzus Latvijā un pasaulē, kādas šķirnes izvēlēties un kā augus kopt.  
  • Ciemos pie Līvas Jaunozolas lauku mājās.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs