Uzņēmēja Ieva Keiša: Man ir laba dzīve

Intervijas
Santa Anča
Santa Anča
Santa
Santa
21. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Aiga Rēdmane
Ievu Keišu, populārās Latvijas tūrisma firmas Latvia Tours direktori, iepazinu kādā preses braucienā Vidusjūras kruīzā. Tā bija modernu sieviešu kompānija, kurām bija nevainojama gaume, pareizās somiņas un skaistas kurpes komplektā ar humoru un mazliet ciniskiem jociņiem par vīriešiem. Tāda īsta seriāla Sekss un lielpilsēta kompānija. Ir pagājuši tikai pāris gadu, un viss ir citādi. Kā? Paldies Ievai, jo, iespējams, šis stāsts parādīs dzīves iezemējumu no cita skatpunkta. Ar tūrisma firmas Latvia Tours direktori Ievu Keišu sarunājas Santa Anča.

Žurnālistikā ir tāda rubrika «Ko es teiktu sev 18 gados». Gribu mūsu sarunu sākt tieši ar šādu jautājumu – ko par dzīvi tu teiktu astoņpadsmitgadīgajai Ievai no Valmieras?

Laikam negribētu teikt neko. Jo ar šīsdienas pieredzi pateikt astoņpadsmitgadīgam, ka dzīve ir šausmīgi sarežģīta, pateikt to brīdī, kad tev ir milzīgas gaidas no dzīves, tad būtu traki grūti dzīvot. Tāpēc, ja varētu izvēlēties, labāk nesatiktu Ievu, lai nesabojātu viņai prieku līdz brīdim, kamēr dzīve sāks lauzt un mācīt.

Bet astoņpadsmitgadīgā Ieva no Valmieras ir pilnīgi cita meitene?

Nē. Kāpēc? Patiesībā ir lietas, kuras it nemaz nemainās: smaržas, ēdieni, humors, sajūtas, kas manī nav mainījušās pat no trīs gadu vecuma.

Kas tevī ir saglabājies?

Sāksim ar to, ka esmu saglabājusi tās pašas smalkās ķermeņa proporcijas kā jaunībā, kas agrāk nemaz nepatika, bet tagad ar to lepojos. Joprojām esmu diezgan tieša un atklāta, mēdzu sarkastiski pajokot, taču tas nekad nav bijis ļauni domāts, tāds ir mans izteiksmes veids, varbūt drīzāk aizsargpozīcija. Savos astoņpadsmit biju no mazpilsētas un ļoti negribēju palikt Valmierā. Vienīgā lieta, ko tiešām ļoti nožēloju, ka neaizgāju studēt medicīnu. Lai gan mācījos ķīmijas klasē, iestājeksāmens bija arī bioloģijā, kas nebija mana stiprā puse, un sabijos, jo man likās – ja netikšu Medicīnas institūtā, kas tālāk notiks? Būs uz gadu jāatgriežas Valmierā, varbūt pēc tam nesaņemšos mācīties, apprecēšos ar kādu vietējo puisi un tā arī palikšu mazpilsētā. Iestājos Latvijas Universitātes Finanšu un tirdzniecības fakultātē ar skaidru mērķi, ka tur noteikti iekļūšu, atzīmes man bija labas, un tad strādāšu tirdzniecībā, man būs labi sakari un dzīvošu ilgi un laimīgi. Man būs blats. Toreiz un arī šobrīd man patīk skaistas lietas, smukas kurpes. Kultūras dzīve kūsāja lielpilsētā, un man tas likās saprātīgs plāns. Pēc tam daudzas reizes esmu savu izvēli nožēlojusi, domāju, ka būtu laba ārste, reizē empātiska un loģiska.

Bet tās divas lietas jau tev ir: tu nedzīvo mazpilsētā, un tev ir skaistas drēbes.

Jā, tas nu ir sasniegts. Tikai zini – kad tev tas ir, uz to skaties kā pašsaprotamu lietu. Nākot šurp, domāju, ka tu noteikti man jautāsi, kā varu dzīvot, un tad es atbildēšu, ka man iet ļoti labi, jo varu staigāt, elpot, varu pati paēst. Tu nevari iedomāties, cik tā ir liela laime, jo lielākā daļa cilvēku, arī es, to uztvēru kā pašsaprotamu lietu, bet tanī brīdī, kad tu neko no tā nevari, saproti, ka nekam citam vairs nav nozīmes. Tā kā ir labi – drēbes ir, blats ir, kurpes ir. Ir labi, kā ir.

Nesteigsimies notikumiem priekšā! Saki, kad tu esi bijusi vislaimīgākā…

Toreiz, iespējams, man tā nelikās, bet tagad teiktu – laikā, kad bērni bija mazi. Pēc meitas piedzimšanas man mājās pagāja trīs gadi, jo mans tābrīža vīrs negribēja, ka es strādāju. Atceros, tas likās nogurdinošs pilna laika darbs. Ar mašīnu jābraukā kā šoferim un uz nākamo rītu jādabū kaut kādi zīļu vīriņi vai biete ar visu lakstu, kas jādiedelē kaimiņiem, jo biete bez laksta nederot. Šobrīd jaunām sievietēm tas liekas grūti, bet, paskatoties atpakaļ, redzu ļoti foršu un laimīgu laiku. Māju periods, iespējams, liekas tik idillisks, jo tās ir atmiņas. Tomēr tuvības izjūta ar bērniem ir lieta, kuru mēs nekad nenovērtējam pietiekami. Tomēr sevi arī neiedomājos visu mūžu audzinām bērnus, vienmēr esmu tiekusies pašrealizēties. Visdrīzāk, ja man būtu garš mājās sēdēšanas periods, no skapja laukā līstu visādi skeleti.

Nonāksim pie smagākā jautājuma – kuri brīži ir tevi mainījuši?

Pārmaiņas bijušas arī labas. Pirmā, kad piedzimst pirmais bērns, jo tad viss mainās un tu vairs neesi galvenais savā dzīvē. Man bija 22 gadi, kad piedzima Dāvids, un tas ir gana maz. Šobrīd grūti iedomāties, ka manai meitai tūlīt varētu piedzimt bērns. Toreiz tas likās dabiski, un man patika gluži labi. Otra pārmaiņa, kas sāk tevi lauzt, – kad sabrūk tava ģimene. Mans vīrs iemīlējās. Šodien droši vien uz daudzām lietām reaģētu citādi, taču toreiz viss bija tikai melns vai balts. Protams, viena pagale nedeg, un situācijai bija sava vēsture. Mēs kopā nodzīvojām 15 gadus, septiņus ļoti laimīgā laulībā, ja ņem vērā, ka bijām pazīstami tikai divas nedēļas, pirms pieteicāmies dzimtsarakstu birojā, un tas bija izcils rezultāts.

Bet ar tavu racionāli atklāto domāšanas veidu, jāsaka, tas ir netipiski.

Racionāla esmu tikai saistībā ar darbu. Jūtu dzīvē mani par racionālu nenosauksi. Mums bija īsts mīlas stāsts, bez attapšanās iespējām. Ikars bija septiņus gadus vecāks, un es vienkārši ļāvos tam visam. Jā, šķiršanās bija pirmais lūzums, kad sapratu, ka mans galvenais plāns dzīvē ir izgāzies, jo vienmēr biju iedomājusies, ka man būs laba ģimene ar daudz bērniem. Mani joprojām aizkustina cilvēki, kuri ir noturējušies kopā, varbūt viņiem ir citas kvalitātes attiecības, nav viss tik skaisti, bet viņiem veidojas vairākas paaudzes. Man tā liekas liela lieta.

Pēc laulības sabrukuma tu paliec ar salauztu sirdi un neskaidru vīziju, kā dzīvot tālāk. 33 gados sāc būvēt visu no jauna, saproti, ka tagad ir jāpelna vairāk. Soli pa solim kļūsti par pieaugušu cilvēku. Tūrismā sāku strādāt, dažādu nejaušību vadīta, un nekad nebiju domājusi, ka tas ievilksies uz 20 gadiem. Sievietei tūrisms nav slikts bizness, tam piemīt šarms un vieglums. Pēc šķiršanās izveidoju labu karjeru. Tas padevās diezgan viegli, un kādu brīdi dzīvoju ar izjūtu, ka varu visu atrisināt un noteikt savā dzīvē. Jutos ļoti varoša.

Un tad…

Tad man bija jāatgriežas pie nākamā lūzuma punkta – dēls cieta negadījumā Parīzē. Viņš bija iestājies Sorbonnas Universitātē, pārvācās uz citu dzīvokli, pakoja mantas, un pie reizes bija ballīte. Kāds bija sadzēries, ieslēdzies tualetē, vajadzēja beigt ballīti. Tā kā ārpusē logi bija ļoti tuvu, Dāvids mēģināja pārkāpt. Bet bija lijis, un viņš nokrita no sestā stāva. Kad bērns guļ komā, tu sāc saprast, ka īsti neko nekontrolē… Tas tevi maina neatgriezeniski. Mēs ar Ikaru mēnesi dzīvojām Parīzē, darījām visu, lai dēlu glābtu. Viņš pamodās bez atmiņas par pēdējo gadu, bet citādi gandrīz bez sekām. Trīs gadus ļoti daudz laika veltījām, lai Dāvids varētu atgriezties normālā dzīvē. Biju viņam vistuvākais atbalsta punkts. Un tad novembrī pirms trim gadiem man piemetās mistiska un slikti izskaidrojama slimība. No rīta pamodos ar viegli tirpstošām rokām un pēc trim dienām jau biju reanimācijā pilnīgi paralizēta bez elpošanas un citām dzīvībai svarīgām funkcijām. Trakākais, ka biju pie pilnas apziņas un sapratu, ka visas ķermeņa funkcijas atslēdzas, nevaru ne ēst, ne čurāt, ne kakāt, tikai gulēt kā dārzenis.

Slimība sākās no visiem pārdzīvojumiem?

Šis jautājums nav līdz galam atbildēts. Šī slimība ir neizskaidrojama. Tikko biju visu varoša, bet nu burtiski ieslodzīta savā ķermenī. Ja man vienmēr ir bijis ļoti grūti kādam kaut ko palūgt, tad šeit biju nonākusi pilnīgā atkarībā no medicīnas personāla un citu cilvēku žēlastības. Bija periods, kad arī pateikt neko nespēju, man bija elpošanas aparāts, varēju tikai ar acu kontaktu censties saņemt kādu uzmanību. Pasliktinājums bija ļoti straujš. Trīs mēnešus biju Stradiņa slimnīcā dažādās nodaļās – sākumā neiroloģijas, pēc tam insulta palātā, tad reanimācijā, pēc tam atkal atgriezos neiroloģijas nodaļā. Pati nekādi nevarēju ietekmēt rezultātu. Lai kaut kā tiktu galā ar sāpēm, biju galvā sākusi rakstīt daudz smieklīgu slimnīcas stāstiņu. Ja reanimācijas nodaļā esi pie pilnas apziņas, tu esi klātesošs, redzi visu ikdienas dzīvi, attiecības. Māsiņas, kuras dara šo smago darbu, teica, ka es viņām traucējot, jo pārējie ir bezsamaņā. Piemēram, redzu, ka kādam sapinies katetrs, gandrīz tiek izsaukta brigāde, jo nevar iedomāties, ka iemesls ir tik vienkāršs.

Tev negribējās nomirt?

Man nebija bail nomirt, man bija skaidra sajūta, ka to visu izturēt ir grūti, biju gatava atvadīties no sava ķermeņa. Pašai sevis tik drausmīgi žēl, ka liekas, ka sliktāk vairs nevar būt. Un tā man ir skarba mācība, jo pēc trim mēnešiem uzzināju, ka ir iespējams vēl daudz, daudz trakāk… Kad slimnīca savu bija izdarījusi, sākās rehabilitācija, bet valstī sistēma ir tāda, ka rehabilitācijas centrā Vaivari cilvēku var ievietot tikai uz divām nedēļām. Un tas, ko paveica, kā tu teici, manas smalki ģērbtās draudzenes ar labajām kurpēm… Pirms tam man bija licies, ka man nav tuvu draugu. Tas, kā viņas vadāja mani gulošu no Vaivariem uz Siguldu, darīja visu, lai mani aprūpētu un runātu ar ārstiem, bija kaut kas neticams. Bija izveidota vesela infrastruktūra, iesaistot manu māsu Valmierā un manu draugu. Šie cilvēki man ir ļoti, ļoti palīdzējuši un paliks man svarīgi vienmēr. Nevari pat iedomāties, kāds tas ir sasniegums, kad tevi pirmo reizi pieceļ sēdus un tev izdodas nosēdēt divas minūtes. Tu burtiski apskaud cilvēkus, kas var nosēdēt ratiņkrēslā. Tāpat vienu brīdi man bija mākslīgā barošana, jo mans svars bija 38 kilogrami, visu laiku kādam bija mani jābaro, draugi kontrolēja manu ēdienkarti un, kad bija svara pieaugums, traki priecājās. Tāda vesela pasaule.

Kas tev deva spēku to izturēt? Mediķi arī saka, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no cilvēka paša.

Domāju, ka esmu ar lielu gribasspēku. Kad bija skaidrs, ka izdzīvošu, sāku stipri cīnīties, jo negribēju pieļaut iespēju palikt ratiņkrēslā. Dāvids man daudz palīdzēja, stāstīja, ka vajag domās uzturēt kustības sajūtu, turpināt nodarboties ar jogu un skriet. Bija tautasdziesmas piemeklējis, ko man skaitīt dvēseles spēkam. Pieslēdzu cīnītājas gēnu. Atceros vertikalizācijas nodarbības, kad mani sāka stutēt uz kājām, bija jāiekrampējas līdztekās, bija tik nenormāli grūti, nesapratu, kā ir iespējams iet, ja nejūtu kājas. Vēlies izvairīties, bet saproti, ka nav variantu. Un tad es ļoti mērķtiecīgi sekoju fizioterapeitiem – šodien vienu minūti un rīt, lai gan svīsti un trīci, obligāti divas minūtes. Tā bija cīņa. Domāju: ja es kādreiz staigāšu un varēšu dzīvot normālu dzīvi, nekad mūžā ne par ko vairs nežēlošos. Bet notika scenārijs, par kuru neiedomājos. Likās, ka dzīve ir situsi tik nežēlīgi, ka nekas vairs nevar notikt.

Kad tu vēl biji slima, tad notika nelaime ar dēlu. Viņš nolēma pats no šīs dzīves aiziet.

Ja tu vaicāsi, kā es tad izdzīvoju, nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Tas bija kaut kādā bezapziņas stāvoklī, acīmredzot psihe bloķē sajūtas. Dāvim bija bipolārais sindroms, kas sākās divus gadus pēc traumas. Tas ir depresijas veids, kas izpaužas garastāvokļa svārstībās: tu vari būt piepaceltā, varošā un enerģiskā garastāvoklī, iesaistīties visādos projektos, bet nākamajā rītā esi fiziski nespējīgs kustēties. Skaidrs, ka mēs diezgan ilgi abi cīnījāmies, šajā cīņā biju galvenais atbalsts, jo mums ar Dāvidu bija mentāli ļoti tuvas attiecības. Un, protams, ka tad, kad biju tik ļoti slima, nevarēju viņu pieskatīt, un to pārdzīvoju vēl tagad. Bet – kā man teica Juris Rubenis: «Kāpēc tu domā, ka tam visam ir sakars tikai ar tevi? Varbūt ir kaut kāda lielāka bilde? Tas ir vienīgais, kā es varu uz to skatīties, citādi man nav iespējams ar to sadzīvot. Ir lietas, kuras tu nevari ietekmēt.»

Kā var dzīvot pēc tam?

Kā var? Nekā. Pirmā izjūta ir kā pa miglu, tu vienkārši eksistē, un ir noliegums. Tu pilnīgi saproti, ka gribi nomirt, ka šis ir par daudz un cīņa ir beigusies. Bet tad saproti, ka tev ir otrs bērns, kuram šajā brīdī arī ir trāpīts tikpat smagi un kurš tev ir tikpat mīļš.

Domāju, ka to vispār nevar saprast cilvēks, kuram nekā tāda nav bijis.

Parasti uz šo teikumu atbildu – nemēģiniet, un, dod dievs, lai jums tas nebūtu jāsaprot! Uz jautājumu, vai varētu to izturēt, nav atbildes. Tu nekad nezini, kādas ir tavu fizisko un garīgo spēju robežas. Cilvēks var sadzīvot ar fiziskām sāpēm. Man joprojām visu laiku ir fiziskas sāpes, bet tās pieņemu. Saprotu, ka desmit centimetru papēžu kurpes ir jāatdod, lai arī nevaru saņemties, jo vēl ir doma – varbūt tomēr –, taču saprotu – diez vai kaut kad… Tas viss ir nieki, tomēr sadzīvot ar zaudējuma sāpēm ir briesmīgi…

Raudi! Raudi labāk…

Es ilgi turējos… Smagākais ir tas, ka esi saskāries ar ko tādu, kas nekad nemainīsies. Man viņa nenormāli trūkst. Mums bija garas sarakstes, ļoti jēgpilnas sarunas. Atceros, ka trijatā ar bērniem braucām mašīnā un kāds no viņiem teica – jūs esat mani labākie draugi, ne ar vienu citu cilvēku nav tik forši sarunāties… Kā dzīvot tālāk? Tur ir tā klasiskā shēma, ko visi cilvēki zina – tu ej uz Pētera Kļavas lekcijām mācīties pareizi nomirt un uz Jura Rubeņa semināriem mācīties pareizi dzīvot. Mēģini atrast veidu, kā noturēties pie pilna prāta.

Bet tu esi uzdevusi jautājumu – kāpēc tev jāpaliek šeit?

Tas ir tas, ko tagad meklēju. Mana mīļākā nodarbe, ar ko es nodarbojos, ir lasīšana. Tagad esmu, kā tu saki, smalkā menedžerīte ar visādiem kontemplatīvās meditācijas sertifikātiem, bet domāju, ka tā ir mana dzīves daļa, kura ir palīdzējusi atrast citu skatpunktu. Tu vienā telpas stūrī redzi vienu bildi, bet no cita mazliet citādu. Man bija mirklis, kad sāku pīpēt. Atbraucu mājās no slimnīcas un atradu paciņu ājurvēdas cigarešu. Iedomājies – cilvēks, kas bija izdzīvojis pēc elpošanas traucējumiem! Atceros brīdi, kad pīpēju cigareti, man viss likās tik traki, un tajā mirklī ieguvu skatpunktu, ka lūkojos uz savu dzīvi it kā no malas, kā uz filmu. Tas bija savāds mehānisms, kas kaut kā ļāva palikt dzīvai.

Pie dzīves notur arī meita, kura tikko beigusi vidusskolu. Tajā brīdī biju gatava darīt jebko, lai viņa justos labāk, jo viņa arīdzan bija cietusi tik jaunā vecumā. Sapratu, ka viņai ir svarīgi aizbraukt mācīties prom no šejienes, kur visi cilvēki ir mazā, slēgtā sabiedrībā. Jāsaprot, ka neviens nav atcēlis rēķinu maksāšanu. Šāda slimošana izmaksā dārgi. Atgriezos darbā, kur mani visi pacietīgi gaidīja. Tas bija dīvaini – aiziet no darbavietas kā vienam cilvēkam un atgriezties pavisam citam. Arvien vēl nezinu, vai tā bija pareiza izvēle.

Taču tu pazaudēji attiecības vai arī apzināti aizgāji no tām. Pieminēji vīrieti, kas bija tavā atbalsta komandā…

Daudz domāju, kāpēc es tā izdarīju, un daudzi ir jautājuši – kāpēc tu izbeidz attiecības ar vīrieti, kurš par tevi ir tik nesavtīgi rūpējies? Man nav atbildes. Es atbraucu no komandējuma un vienkārši sapratu, ka mīlestība ir beigusies un negribu būt kopā ar cilvēku tikai tāpēc, ka jūtos pateicīga. Atšķirība starp mums bija kļuvusi milzīga. Man sāka vajadzēt milzīgu daudzumu sava laika, kopā pavadīta vakara vietā gribēju izvēlēties vakaru ar grāmatu, fizioterapiju vai meditāciju. Otram cilvēkam ir ļoti grūti, jo tu liec viņam justies negribētam, taču viņš pilnīgi noteikti nav to pelnījis. Viņš mani bildināja, un es pat teicu «jā», bet tas bija pirms tam. Jaunā situācija visu parādīja citā gaismā, un sapratu, ka mums ir milzīga mentāla atšķirība. Varbūt man bija vajadzīgs kāds, kas mani paņemtu aiz rokas un teiktu – ne par ko neuztraucies, par visu parūpēšos, nedari neko… Man bija nepieciešama izjūta, lai kāds mani izved cauri tam brīdim, pēc tam atlaiž roku un tālāk varu iet pati. Tomēr man šīs izjūtas nebija.

Labi, tā ir modelēšana, taču – kā tev liekas: ja tu būtu kopā ar bērna tēvu, vai tad būtu vieglāk?

Ja vispār var būt vieglāk, tad domāju, ka jā. Ir grūti, ja tev nav neviena, ar ko parunāties, kurš jūtas tikpat sāpināts. Ikars, skaidrs, ir tāpat aizlauzts kā es, bet mēs par to nerunājam, mums nav tādu attiecību. Esmu savās sāpēs bijusi egoistiski neiecietīga, ļauna, man ir teikts – paklausies, tu neesi vienīgā, kam sāp. Taču tas uz mani nedarbojas, jo liekas, ka man sāp visvairāk un jūs nesaprotat, kā man ir. Manī ir bijis viss – noliegums, norobežošanās no citiem, neiecietība par citu sūdzēšanos par dzīves sīkumiem.

Atkal varu tikai minēt, bet pieļauju, ka tev ir kā norauta āda, tev viss ir jēls.

Tas ir labs salīdzinājums.

Tu esi bijusi tajā pusē. Vai zini, kas ir laime?

Jā, pilnīgi noteikti. Laime ir, kad tu vari elpot, staigāt, ēst, čurāt, kakāt un visi tavi mīļie ir dzīvi. Tā ir mana laimes formula, kura diemžēl man vairs nav realizējama.

Tu vienpadsmit gadu esi populāras tūrisma aģentūras vadītāja, starp citu, aizvadītajā gadā pat uzlabojusi peļņas radītājus. Uz kurieni tu ieteiktu aizbraukt tādam cilvēkam kā tev, kad visa dzīve ir salauzta?

Sākumā apcerēju iespēju aizbraukt uz kādu klosteri. Tas, kas mani uztrauca, kad atgriezos darbā, bija atklāsme, ka ceļošana, kas bijusi mana kaislība un bizness, man vairs nesagādā nekādu prieku. Tagad spiežu sevi doties ceļojumos, vienkārši neļauju sev atrunāties. Nesen biju Karību kruīzā un atkal noķēru prieka mirkli. Bet tu nevari aizbraukt pats no sevis, pat ja dzīvosi āšramā vai pie Peru šamaņiem, tava dvēsele arī ceļojumā vienmēr ir ar tevi.

Viena no izlasītajām domām, kas man ļoti nedod mieru, ir tā, ka katram cilvēkam ir uzdevumi dzīves pirmajai un otrajai pusei. Pirmā puse paiet, tiecoties pēc mājas, mašīnas, skaistām kleitām, kurpēm un karjeras, kas ir pilnīgi normāli, un tad kādā brīdī, diemžēl vienai daļai cilvēku ejot caur sāpēm un triecieniem, tu sāc domāt, kāda vispār dzīvei ir jēga, kāds ir tavs uzdevums.

Tu man atbildēji par laimi. Vai zini arī, kas ir jēga?

Jā, man šķiet, ka dzīvei ir tikai viena jēga – dzīvot. Pieredzēt skaistos un šausmīgos brīžus un nevis cīnīties ar dzīvi, bet mācīties pieņemt to, kas notiek, un ļauties. Ļaušanās vispār ir liela lieta. Biju cilvēks, kuram vienmēr licies, ka viņš visu nosaka, tāpēc arī man bija tik milzīgs pārbaudījums pilnīgā bezpalīdzībā slimnīcā. Tu savā galvā pārvari lepnību, saproti, ka vienīgais tavs ceļš, lai mazliet atvieglotu savas sāpes, ir nodibināt mīlīgu acu kontaktu ar sanitāri, jo tad viņa pagriezīs uz otriem sāniem. Lai tu to panāktu, tev jāspēj draudzēties. Zinu arī, ka vienmēr esmu bijusi tā, kurai patīk izteikt savu viedokli, šobrīd esmu iemācījusies klausīties. Arī tā man ir jauna maņa. Sadzirdēt otru cilvēku, lai gan viņš ne pārāk tevi interesē. Gribu atdarīt visiem cilvēkiem, kas man ir palīdzējuši, kā draugiem, ģimenei, tā medicīniskajam personālam. Laimīgā kārtā viņi ir veseli, bet varu atrast kādu veidu, kā palīdzēt citiem cilvēkiem. Arvien gūstu prieku par savu meitu. Un vēl – mani līdz asarām var aizkustināt daba, piemēram, varavīksne, kad iznāku no jūras savā Melnsilā. Agrāk varavīksne man nelikās svarīga. Tagad tas ir mainījies.

Jaunākie raksti

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+