TV žurnālists Guntis Bojārs: Ja vīrietim viss rit ar pluszīmi, viņš nerada šedevrus

Vīrietis
Ilze Klapere
17. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone un no personiskā arhīva
Žurnālists, Latvijas televīzijas Ziņu dienesta galvenais redaktors GUNTIS BOJĀRS septembrī Romā saņēma Eiropas raidorganizāciju apvienības Radošuma forums balvu par raidījuma Aizliegtais paņēmiens komandas pērn pirmsvēlēšanu laikā radīto oriģinālformāta raidījumu Izlaušanās spēle Latvija. Tas ir panākums! Bet šajā sarunā ar Gunti runājam ne tikai par panākumiem. Ņemot vērā Gunta Bojāra paskarbo pētnieciskā žurnālista ampluā viņa vadītajos raidījumos, uz sarunu devos piesardzīgi noskaņota.

Televīzijas ēterā Guntis ir nopietns, tāpēc biju patīkami pārsteigta, cik smaidīgs viņš bija intervijas laikā. Nepārprotiet – nebija jau tā, ka smaidīja vienā gabalā, bet tomēr.

    Vakarā pēc mūsu sarunas meklēju, kur var noskatīties Gunta režisēto dokumentālo filmu Vīrietis un dālijas. Atradu viņa paša sacīto par filmas tapšanas ideju: «Bērnībā Mežaparkā man bija sava puķu dobe. Tik ļoti koku un lapu noēnota, ka tajā nekas lāgā neauga. Bet man bija sapnis, ka reiz dzīvē es ņemšu un izaudzēšu dālijas, lielas kā saules. Pagāja 25 gadi, un kādu dienu es biju ceļā pēc dāliju gumiem. Satiku jaunu vīrieti, mazliet virs trīsdesmit, un viņam bija dālijas. Milzīgs lauks. Un es nevarēju neizstāstīt viņa dzīves stāstu.» Es savukārt nevarēju neielikt ievadā šo citātu, jo tas, manuprāt, diezgan labi raksturo to Gunta personības emocionālo un iracionālo šķautni, kas ēterā parasti nav redzama, bet viņā pašā dzīvo diezgan spilgti.

    – Man ir tāds priekšstats, ka tev ne pārāk patīk sniegt intervijas, turklāt brīdināji, ka par privāto dzīvi un attiecībām nerunāsi.

    – Varētu likties, ka televīzijas žurnālistam tak jābūt pieradušam runāties, vai ne? Bet, nē, neesmu tāds baigais pļāpa. Televīzija un žurnālistika ir cits stāsts, tas ir profesionāli, un, ja sarunai jānotiek, bet sarunas partneris nevar parunāt, tad es varu – man jāvar.

    – Vai esi apzinīgs cilvēks?

    – Apzinīgs? Jā, to, ko apsolu, es izdaru. Dzīvē tas man ir iemācīts, un esmu to arī vēl speciāli piemācījies klāt – jo tā ir liela vērtība, ka uz cilvēku vari paļauties. Cita lieta, ka dažkārt uzņemos par daudz, tad strādāju arī svētdienās.

    Arī bērnībā biji kārtīgs zēns?

    – Bērnībā biju normāls džeks. Man patika sportot, piedalījos visādās sacensībās, spēlēju futoblu. Tāpat arī kaut ko slepeni dedzināju, ierīkoju štābiņus… Bet neko tādu baigi slikto nedarīju, un arī ļoti riskēt man nav paticis, neesmu meties no Vanšu tilta Daugavā.

    No bērnības atceros visu ko, vienīgais, ko neatceros, – ka es jelkad būtu mācījies. Izņemot vienu gadījumu, kad kalu reizrēķinu, jo kāds man bija iestāstījis, ka reizrēķinu vajag vienkārši iekalt.

    Pirmajās klasēs biju teicamnieks, bet tur jau laikam pietika ar kaut kādu… iedzimto talantu. Vēlāk ar katru gadu sekmes gāja uz leju aritmētiskā progresijā. Bet beidzās viss laimīgi.

    – Nebija tā, ka vecākiem jālasa morāle?

    – Nē, nekas tāds nav piedzīvots. Pusaudža gados diezgan savā vaļā dzīvojos, nebija tā, ka mamma nelaistu uz diseni vai kur citur. Man vajadzēja, un es gāju! Bet diezgan atbildīgi – ja vien varēju, piezvanīju, tāpat arī centos ievērot sarunāto laiku, kad vajadzēja pārrasties mājās.

    Vispār savu mammu mazliet apbrīnoju – parasti jau vecākiem ir bailes, ka bērns var aiziet neceļos, nemācīties, no viņa nekas nesanāks, kā uz to skatīsies draugi un radi… Mana mamma kaut kā uz to visu negatīvo nebija koncentrējusies, vienīgais – varbūt es tikai to tā atceros – viņa tomēr uztraucās.

    – Un tētis?

    – Tēta tā īsti manā dzīvē nav bijis.

    – Pavisam nemaz?

    – Jā, bet par to tagad neraudāšu. Redzi, es nevaru pateikt, vai man viņa ir trūcis. Tas ir kā filmās – ja tu iekāp vilcienā, ar tevi tālāk notiek kaut kādi notikumi, bet tu nekad nevari uzzināt, kā būtu bijis, ja tajā vilcienā neiekāptu.

    Mums dzīvē netiek dota iespēja pārbaudīt, kā būtu, ja būtu. Tāpēc es nezinu – vai tas bija labi vai slikti, ka augu bez tēva.

    Ja pieņem, ka man tomēr ir ticis kaut kas atņemts vai neiedots, man patīk izmantot salīdzinājumu, ko savulaik biju aprakstījis jau savā grāmatā Zīda čūska. Pie tā joprojām palieku – no vienas puses, mēs gribam, lai bērniem būtu labi, lai skolā labi pret viņiem izturētos, lai treneri nedusmotos un lai bērnība vispār būtu laimīga. Bet tajā pašā laikā, ja mēs visu bērnu ceļā nogludinām, pieskatām, lai vienmēr galvā cepure un tā tālāk, mēs viņus arī norobežojam no visām dzīves iespējām kļūdīties, un, iespējams, veicinām to, ka vēlāk dzīvē viņš dabūs iekšās.

    Un vēl – ja mēs visi būtu tādi nogludināti un sapaijāti, kur tad rastos tie trakie, radošie, mākslinieki – tie ar nelaimīgo bērnību veicināto radītājspēku?

    – Vai gribi teikt, ka nelaimīgums ir radošs?

    – Vīrietim, manuprāt, jā. Viņam ir vajadzība radīt. Es te nedomāju naudas radīšanu, vairāk pašizpausmi – lūk, šo gribu pateikt cilvēkiem, ar šo gribu kaut ko pavēstīt, padalīties. Bet, lai radītu, vīrietim nepieciešama sava veida trauma, sāpe, aizvainojums uz pasauli. Ja vīrietim viss rit ar pluszīmi, viņš nerada šedevrus. Sievietēm, iespējams, varētu būt otrādi.

    – Kā ir ar tavu bargo tēlu? Pirms mūsu sarunas veicu nelielu aptauju: kāds citiem šķiet Guntis Bojārs. Un atbildes bija: bargs, skarbs, nopietns, nesmaida. Un tad vēl tā raidījuma tendence pasniegt notikumus skandalozi, ar satraucošu mūziku…

    – Par raidījuma formātu – tāds tas ir, jā! Un mediju pasaulē tā ierasts – kāzu raidījumiem ir viens formāts un mūzika, šādiem atkal savs, citāds.

    Par mani pašu… Cilvēki, kuri mani pazīst – un nav nemaz ļoti tuvu mani jāpazīst –, zina, ka neesmu nekāds rīkļurāvējs un nemitīgi nestaigāju apkārt aizdomīgs. Manas personīgās dzīves un arī profesionālās dzīves aizkulišu formāts ietver mieru, prieku un humoru. Jā, reizēm varu pateikt arī ļoti stingri, jo man kā vadītājam no žurnālistiem ir kaut kas jādabū! Bet labi – es apzinos, ka mans publiskais tēls ir tāds paskarbs. Un tas man gan traucē, gan palīdz.

    – Pirms ētera nekad neuztraucies?

    – Ir lietas, pie kā vienkārši pierod. Man, piemēram, jāiet ēterā katru pirmdienu, trešdienās, vēl kaut kad – es taču nevaru visu laiku uztraukties! (Smejas.)

    – Kāds ir tavs darba stils un principi, veidojot raidījumu Aizliegtais paņēmiens?

    – Divas galvenās lietas – plāns un plānošana. Vispirms, protams, ir ideja, temats, par ko būs raidījums, bet tad ir plānošana, jo lielākā daļa no tā, ko mēs paveicam, ir darbs, ko nevar izdarīt ne nedēļas, ne divu laikā – viss jāplāno laikus. Plāns mazina stresu. Tā ka, runājot par Aizliegto paņēmienu, raidījumu tēmas es nojaušu jau aptuveni līdz nākamā gada martam.

    – Tik tālu? Un, ja gadās kāda aktualitāte, to vienkārši ieliek pa vidu?

    – Protams, bet tik un tā plānam jābūt gana tālredzīgam, citādi to nevar izdarīt. Nav jau man sarakstīti scenāriji visiem raidījumiem līdz martam, bet tēmas gan ir, un pie tām jau laikus var sākt strādāt.

    – Piemēram, nesenais raidījums par 5G antenām – tas taču nebija plānā jau sen, vai ne?

    – Nē, nebija, tas tapa kā reakcija uz sabiedrības šūmēšanos. Tas vienmēr jāsajūt – par ko sabiedrība nervozē un pārdzīvo, un mūsdienās tam ļoti palīdz, piemēram, sociālie tīkli. Pašā raidījumā gan šoreiz nekā tāda aizliegta nebija.

    – Toties konkrētais raidījums man šķita diezgan tendenciozs. Kāpēc?

    – Jā, piekrītu, bija tendenciozs, jo piegājām no racionālā un fizikas viedokļa. Ja mēs runātu par iracionālām lietām, tad būtu citādi. Piemēram, ja man pateiktu, ka šī kļava, zem kuras tagad sēžam, ir viens no kaitīgākajiem kokiem, droši vien sāktu mesties pumpas…

    Jo domu spēkam gan es ticu – ja ļoti domāsi, ka baidies, vai ļoti domāsi, ka nebaidies, tas tevi ietekmēs. Arī antenu gadījumā.

    Bet, aplūkojot jautājumu no fizikas viedokļa, racionāla pamata bažām patlaban nav.

    Kāpēc šajā raidījumā bija uzaicināti piedalīties trīs polititķi, nevis, teiksim, kāds ārsts, ķīmiķis vai vēl kāds eksperts?

    – Jo šajā gadījumā es gribēju, lai ir tieši šie trīs politiķi, kuri patlaban pārstāv atbildīgās jomas: satiksmes ministrs par sakaru tirgu, ministrs, kas atbildīgs par reģioniem, un veselības ministre – ar domu, ka viņi uzņemas atbildību par to, ka Latvijā viņu pārvaldības laikā 5G tiek ieviests. Viņi saka – viss ir kārtībā, un es to fiksēju.

    Kā ir ar paša viedokļa paušanu? It kā jau žurnālistam, raidījuma vadītājam vajadzētu būt neitrālam un objektīvam – vai kādreiz nav bijis tā, ka ļoti gribas izteikt arī savu personīgo viedokli?

    – Atceros, savulaik, kad strādāju Dienā, veicām dažādus eksperimentus, piemēram, rakstot par sektām, kur cilvēkus ieved transā, viņi ģībst un viņus visādi apvārdo, liek maksāt naudu… Un tolaik man likās, ka tā taču nedrīkst ar cilvēkiem apieties – to vajag atmaskot un aizliegt!

    Bet tagad domāju mazliet citādi, piemēram, tas, ka man šādas sektas vai kaut kādi dzīves mākslas kursi nav vajadzīgi, nenozīmē, ka kādam citam tie nenoder, nepalīdz vai pat neizglābj. Ir cilvēki, kuriem vajag, lai viņiem kāds cits pasaka, kas šajā pasaulē ir labs, kas slikts, kam ticēt un kam neticē, kaut kādā ziņā izcērt viņu dzīves mežā skaidru stigu, pa kuru iet.

    Jā, varbūt reizēm man raidījumā ir gribējies paust savu viedokli. Bet es protu to neizpaust. Tiesa gan, pēc raidījuma tad saviem redaktoriem parasti pavaicāju: vai varēja just manu personīgo attieksmi? Nē, nevarot gan. Labi, ka tā! Jo attieksme jau var parādīties arī sīkās niansēs – vienam raidījuma dalībniekam varu piešķirt vairāk laika izteikties, otram jautāt biežāk, trešajam jautājumus uzdot ironiskāk…

    Atceros tās debates, kur piedalījās Māris Zanders un Aldis Gobzems – viņu konflikts man, skatītājai, radīja tādu kā netaisnības izjūtu un jautājumu: pag, vai raidījuma vadītājs tiešām nevar kaut kā nolīdzināt šo situāciju?

    – Jā, tas bija ekstra gadījums. Es neteiktu, ka esmu gatavs šādām situācijām, kas iet pāri vispārpieņemtajām normām. Tomēr ar dusmām vai naidu nekad nereaģēju. Es tajā brīdī kalpoju skatītājam.

    – Tūdaļ ar Aizliegto paņēmienu brauksiet uz Itāliju, kur Eiropas raidorganizāciju apvienības Radošuma forumā skatei atlasīti 15 labākie raidījumi no visas Eiropas. Droši vien ir liels gandarījums, ka jūsu komandas veidotais raidījums ir starp tiem (saruna notika pirms Gunta Bojāra brauciena uz Romu un balvas saņemšanas – red.).

    – Jā, protams, un zināmā mērā tas arī ir rezultāts ticībai sev, iespējams, tas ir tas domu spēks, par ko runāju, – ka mēs varam, ka neesam sliktāki. Pirmoreiz starp labākajiem esam arī mēs – no Latvijas, no Baltijas valstīm, pirmoreiz no Latvijas Televīzijas. Kopā ar BBC, dāņu televīziju un citiem spēcīgiem Eiropas kolēģiem.

    Vai gribētos tikt godalgotajās vietās? Jā, bet ne tādēļ, lai piespraustu to kā ordeni pie krūts. Drīzāk tādēļ, lai pierādītu, ka mēs no Latvijas arī varam, ka mums ir gana liela domāšana. Būtībā jau, teiksim, tas britu žurnālists nav no dabas vairāk apdāvināts par latvieti – jā, varbūt viņam ir vairāk iespēju, lielāks finansējums un vēl kaut kādas iespējas izdarīt vairāk un plašākā mērogā, bet idejiski mēs esam līdzvērtīgi.

    – Turēsim īkšķus! Bet pastāsti, ko tu darīji vasarā, kad televīzijā neko jaunu neraidīja! Atpūties?

    – Varētu jau čakli atpūsties, bet kaut kādus ienākumus arī vajag. Šovasar noorganizēju pirmo nometni bērniem – dienas nometni Jaunais izmeklētājs. Ideja par nometnēm man bija jau kādu laiku. Uz nometni sabrauca 12–14 gadu veci bērni, un es visu biju smalki izplānojis – ko un kā darīsim, lai nebūtu tā, ka jāsēž bezdarbībā.

    Atzīšos, biju norūpējies, kā konkurēt ar bērnu vēlmi sēdēt telefonā, un laikam nedaudz pārcentos.

    Izveidoju tādu programmu, ka jau pirmajā dienā ap pulksten trijiem sajutos kā neveiksmīgs nometnes vadītājs, jo līdz pieciem vēl bija laiks, bet visi jau tādi paguruši, mana dienas programma beigusies… Ko lai darām? Tad man nāca talkā viena meitene, sacīdama: ejam spēlēt bumbu! Sākumā biju neizpratnē: kā – bumbu? Vecāki būs neapmierināti, ka Jaunajos izmeklētājos spēlējam bumbu, nevis pētām un izmeklējam… Tomēr bumbas spēlēšanu ierosināju, visi bija priecīgi, un es pārplānoju arī pārējās nedēļas dienas. Lai būtu arī bumbas spēlēšana. Laikam rīkošu nometnes vēl.

    – Tev patīk bērni?

    – Jā, nekas nav pret!

    Tu esi šķīries, bet tev ir meita, vai ne?

    – Man ir manas bijušās sievas meita. Un mēs joprojām esam kontaktā, tiekamies.

    – Piekrīti, ka bērniem, ja vecāki šķiras, ir vissmagāk?

    – Negribu pārspīlēt, runājot par šīm lietām, – ka bērnu dēļ cilvēki nedrīkstētu šķirties. Nav vienas receptes visiem. Protams, bērnam nav viegli, bet, ja vecāki savstarpēji netiek galā ar savām attiecībām un šķiršanās šķiet vienīgā izeja, tad, iespējams, tā tomēr var izrādīties labāka arī bērnam.

    Protams, vecāku šķiršanās bērnam ir trauma, tās nevar nebūt. Un krāteris izveidosies, bet mēs varam apzināti domāt, ka tas ir nevis bezdibenis, bet kaut kas tāds, no kā var arī smelties palīdzību. Līdzībās runājot, krāterim var uzspīdēt gaisma, kas skaisti lauž starus, kamēr apaļai bumbai tas starojums ir citāds.

    Es gribu teikt, ka dzīves situācijas nevar vērtēt tikai no vienas puses, nevar visiem pielāgot vienādus standartus.

    Tas būtu kā plastiskās operācijas sejai: veidotas pēc iedomāta skaistuma standarta, bet rezultāts – vienādas sejas, zaudējušas tikai sev raksturīgos vaibstus.

    – Kas notiktu, ja ģimene kā modelis sabiedrībā izzustu pavisam?

    – Tieši nesen skatījos kādu zviedru dokumentālo filmu, kur modelēta šāda jauna sabiedrība. Un viena no filmas atziņām ir, ka sievietei un vīrietim vienam otru… (pauze) vairs nevajag.

    Ja skatāmies vēsturē un antropoloģiski, ģimene veidojusies no savstarpējās nepieciešamības – sieviete bija vājāka, vīrietis varēja viņu aizsargāt un apgādāt, kā arī apaugļot. Kā ir šodien? Retums ir tāds darbs, kuru nevarētu veikt tiklab vīrietis, kā sieviete, – to, kas ir īpaši grūti un smagi, mūsdienās vispār dara roboti. Protams, ir daudz ikdienas darbu, kur vīrietis var vīrišķīgi izpausties – ieliet benzīnu, panest somas, sacirst malku… Bet teorētiski un arī praktiski to var arī sieviete.

    Par bērniem – tā kā ir spermas bankas, arī šajā jomā sieviete bez vīrieša var iztikt! Var pat izvēlēties bērna dzimumu, rasi, matu krāsu…

    Tajā filmā apspēlēta arī spermas bankas instrukcija – vēlams, lai sieviete pēc spermas ievadīšanas pati sevi apmierina, ar domu, ka tas radīs tuvākus apstākļus tam, kā kad bērns būtu ieņemts baudā un mīlestībā. Un šī instrukcija nav izdomājums, tā ir realitāte. Var, protams, šausmināties, var turēties pie tradicionālā ģimenes modeļa, bet tas, ka sieviešu un vīriešu lomas mainās, vairs nav apturams.

    Kā viss mainīsies un vai tiešām mēs uz šādu sabiedrību ejam, nezinu – izstāstīju tikai filmas sižetu. Mīnuss šajā iespējamajā modelī ir tas, ka cilvēks būtībā paliek viens. Un tad ir liela veiksme, ja izdodas atrast cilvēku, ar kuru gribas būt kopā.

    – Vai piekrīti, ka vīrietim attiecībās jābūt tam stiprajam, tam, kurš nekad nedrīkst raudāt?

    – Tas, ka vīrieši neraud, ir spēcīgs mīts (gara pauze). Reizēm kaut kur, piemēram, Facebook tīklā, ieraugu kādu labu domu un noglabāju to sev. Pēdējais bija Pētera Kļavas citāts par tēmu Ko nozīmē – mācēt lietot vīrieti? Ļoti vienkārši: divpadsmit reižu dienā iedodiet viņam buču, noglāstiet un uzslavējiet viņu. Jā, izklausās pārāk vienkārši, lai tam noticētu, bet tā ir.

    Ierasts jau, ka sievietēm vajag vairāk labus vārdus teikt un glāstus sniegt, bet nē – arī vīrietim tas ir ļoti svarīgi. Uzmanība, novērtējums, atzinība, mīļums – tas vajadzīgs mums visiem.

    – Kas vēl tev attiecībās ir svarīgi?

    – Ka sieviete un vīrietis viens otru var celt, padzīt uz priekšu, garīgi augt. Vēl te iederētos virziens, kurp augt – uz attīstību, protams. Bet atkal… Ko nozīmē attīsība? Savā ziņā jau mēs visi attīstāmies vienā virzienā.

    – Uz miršanu?

    – Nuja! (Pasmejas.) Bet pa ceļam ir prieka gūšana. Man ļoti patīk gūt prieku dzīvē.

    – Piemēram?

    – Esmu atsācis mācīties itāļu valodu. Pirms tam mācījos ķīniešu valodu – līdz līmenim, ka jau saprotu. Bet nesen atgriezos pie itāļu valodas.

    – Kāpēc tieši itāļu?

    – Man gribējās kaut ko tādu vieglu! Kaut ko līdzīgu franču valodai, kuru mācījos skolā. Tad nu bija divas izvēles – itāļu vai spāņu, un es izvēlējos itāļu, jo Itālija man patīk labāk nekā Spānija. Bet, ja skatāmies no jēdzīguma viedokļa un mērķa, kādēļ es to daru, – tāda nav, jo man nav nodoma, piemēram, kļūt par žurnālistu Itālijā, vai citu mērķu saistībā ar šīs valodas pielietojumu.

    To var uzskatīt par mīnusu, jo mērķa trūkums taču nemotivē. Labi, varēšu klausīties itāļu dziesmas, dziedāt līdzi, varēšu aizbraukt uz Romu un restorānā smuki aprunāties ar viesmīli… Bet kur tur jēga? Tikpat labi varu dziedāt līdzi pēc dzirdes, īpaši nezinot valodu, un ēdienkartē vienkārši iebakstīt ar pirkstu: man, lūdzu, šo! Bet, ja skatāmies uz valodas mācīšanos kā vienkārši prieka un gandarījuma avotu, kas ir neracionāls un emocionāls jēdziens, tad parādās arī jēga. Patikšana un prieks!

    Pieturzīmes

    • Dzimis 1976. gada 9. jūlijā.
    • Strādā pētnieciskās žurnālistikas jomā.
    • Bijis laikraksta Diena galvenais redaktors.
    • Patlaban Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta galvenais redaktors un LTV raidījumu Aizliegtais paņēmiens un Tieša runa vadītājs.
    • Prozas grāmatas Zīda čūska autors.
    • Pērn par savu režisēto dokumentālo filmu Vīrietis un dālijas saņēmis nacionālās kinobalvas Lielais Kristaps balvu kategorijā Labākā debijas filma.

    Lasi citur

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Privātā Dzīve

    Mans Mazais

    Astes

    AutoBild.lv

    Māja

    Receptes

    Dārzs